Dārzs un Drava / 2024.gads (ZIEMA)

Foto: Z. Stūrmanes personīgais arhīvs

Saulainā un vēl siltā 4. septembra rītā pulcējamies Siguldas novada Skāduļu mājas pagalmā. Dārzkopības entuziastus šurp smelties zināšanas par vīnogu audzēšanu Latvijas apstākļos ir saaicinājusi LLKC Limbažu grupas projektu vadītāja Jautrīte Legzdiņa; projekts Piemērotu kultūraugu sugu, šķirņu un agrotehnikas izvēle atbilstoši Latvijas agroklimatiskajiem apstākļiem (vīnogas), projekta Nr. 23-00-A00101-000004.

Namamāte Jana Drēviņa jau vairāk nekā 20 gadus ir vīnogu audzēšanas entuziaste, profesionāla vīnogu audzētāja, stādaudzētavas Skāduļi vadītāja, grāmatas Vīnogas Latvijā (2016, Jumava) autore, zinoša lektore. Viņa stāv un krīt par bioloģisko lauksaimniecību.

Izrādās, manas zināšanas par Latvijas apstākļos audzētām vīnogām ir ļoti ierobežotas. Kā populārāko un izturīgāko atceros un atrodu arī kolekcionāres paraugos ‒ tā ir ‘Zilga’.

Mums tiek dota iespēja ogas nogaršot un paust savu viedokli, kuras šķirnes ogas šķiet visgardākās, savukārt saimniece iepazīstina ar savām favorītēm.

Manu uzmanību piesaista ‘Flora’, ‘Olita’, ‘Timurs’ un ‘Viktors’. Taču gaumes atšķiras, un dalībnieki izceļ arī citas šķirnes. Man vīnogas asociējas ar saldajām, lielajām deserta ogām. Jana atzīst, ka arī tās Latvijas apstākļos ir audzējamas, bet siltumnīcās. Uz lauka audzējamām vīnogām tradicionāli ogas ir mazākas vai nav izteikti saldas.

Latvijas kolekcionāru dārzos iespējams atrast lielu siltumu mīlošu augu daudzveidību. Lielākajai daļai viņu šī nodarbošanās ir hobijs, bet Janai ‒ gan hobijs, gan maizes darbs. Viņa audzē un pārdod vīnogu stādus, pašas ogas un pēdējos gados arvien vairāk pievēršas ogu, sēklu un lapu pārstrādei, iegūtot augstvērtīgus produktus. Vīnogas tiek audzētas gan uz lauka, gan siltumnīcās, pavisam 2 ha platībā.

Šajā sakarā atceros viesošanos Bretaņas apgabalā Floriana Le Jeune saimniecībā. Jaunais lauksaimnieks, kurš uzsāka saimniecisko darbību 2010. gadā ar 25 ha, tagad apsaimnieko 100 ha un plāno vēl izvērsties. Kad jautāju, kā viņam ar vīnogu audzēšanu (Francijas vīni taču ir labi zināmi), saņēmu ļoti pragmatisku atbildi. Proti ‒ neesot jēgas audzēt to, kas slikti padodas, negarantē labu ražu un līdz ar to arī prognozējamus ienākumus. Labāk atvest no Itālijas un Grieķijas, kur tas nesagādā problēmas. Bretaņas apvidus Francijā ir salīdzinoši vējains un vēsāks nekā Dienvidfrancijā, vīnogulāju audzēšana šeit nav populāra, lai gan ziemas arī šajā Francijas apvidū ir maigas (ne kā Latvijā) un tikai periodiski gaisa temperatūra noslīd zem 0 grādiem.

Laikam taču latviešos sēž kāds eksperimentētāju gēns, spīts un sīkstums.

Pagalmā uzklāts gads, uz kura sarindoti saimniecībā audzēto vīnogu paraugi.

Mūsu stāsta varone Jana Drēviņa 1991. gadā beidza Bulduru tehnikumu kā diplomēta dārzkope – agronome. Kad esot bijis jāizšķiras, kurai kultūrai pievērsties, nolēmusi pamēģināt vīnogu audzēšanu, jo pirmā pieredze jau bija gūta vecmāmiņas dārzā, kopjot Paula Sukatnieka selekcionētās šķirnes. Sākotnēji tas gan bijis vairāk hobijs. Taču sanācis labi un paticis, stādījumi papildināti arvien ar jaunām šķirnēm, pamazām tapis kolekcijas dārzs, līdz 1994. gadā viņa sākusi pati arī stādus pavairot. Vajadzējis izlemt, vai apmierināties ar to, kas ir, vai attīstīties. Pašlaik ir iekopts stabili ražojošs dārzs segtajās platībās un uz lauka, vīnogu stādi tiekot realizēti gan privātpersonām, gan saimniecībām, gan veikalu tīklā DEPO, kur esot ļoti augsti kvalitātes kritēriji.

Jana stāsta, ka Vidzemē klimatiskie apstākļi esot vēl skarbāki nekā Kurzemē un Zemgalē, tāpēc stādus audzētavā vispirms pieradina pie tiem. Jaunas šķirnes izturības pārbude varot ilgt pat piecus gadus. Agrāk esot bijis žēl, ja kāda no jauniegūtajām šķirnēm gājusi bojā, esot mēģinājusi stādus auklēt, piejaucēt, bet ar laiku sapratusi, ka tam nav īsti jēgas. Tāpēc pavairoti tiek tikai to šķirņu stādi, kas ir izturējuši pārbaudi. Jana ar lielu gandarījumu atzīst, ka viņas stādi aizceļo arī uz mūsu ziemeļu kaimiņvalstīm – Igauniju, Somiju, Ālandu salām.

Protams, laikā, kad arvien lielāks uzsvars tiek likts uz bioloģisko lauksaimniecību, aktuāls ir jautājums, kā to pielietot mūsu apstākļos tik kaprīzajām vīnogām. Jana dārzā lieto tikai bioloģiskos augu aizsardzības un mēslošanas līdzekļus un metodes, kas ir dabai, līdz ar to arī cilvēkam draudzīgas.

Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas jāievēro, lai nākotnē samazinātu dažādu slimību un nelabvēlīgas vides ietekmi, ir pareizas stādīšanas vietas izvēle: iepriekš ielabota augsne, vissaulainākā vieta dārzā, aizvējā, stādot augsnē jāiestrādā dabīgais mēslojums, jāizvairās no āderu krustpunktiem, gruntsūdens līmenis nedrīkst pārsniegt metru, vīnogu stādiem ne-pieciešama atbalstu sistēma (mieti, redeles un špaleras, drāšu pinuma žogs).

Ne mazāk svarīga ir pareizas šķirnes izvēle. Atklātā laukā var audzēt Latvijā pārbaudītas šķirnes: ‘Zilga’, ‘Supaga’, ‘Guna’, ‘Veldze’, ‘Moskovskij Ustoičivij’. Diemžēl dienvidu zemju saldās deserta šķirnes ne vienmēr pat siltumnīcā gribēs augt. Šajā ziņā jāpieņem franču kolēģa pragmatiskā attieksme – to, kas pie mums neaug, jāved no siltākām zemēm. Tiesa, selekcijas rezultātā pamazām pieaug arī tādu deserta vīnogu šķirņu skaits, kuras iespējams izaudzēt Latvijas apstākļos siltumnīcā. Skāduļu stādaudzētavas kolekcijas dārzā aug ap 185 šķirņu vīnogas. Stādu piedāvājumā ir aptuveni 80 dažādu šķirņu. Svarīgi atcerēties, ka dārzā jāstāda nobriedis stāds, kuram dzinums ir daļēji pārkoksnējies un brūnganīgs, lapas matēti zaļas.

Jāatceras, ka pie katra vīnogu stāda būs jāpieiet vairākas reizes gadā – gan veicot apgriešanu, kas vīnogām ir ļoti svarīga, gan, kas jau būs daudz patīkamāk, vācot ražu. Kvalitatīva un pareiza apgriešana ir nepieciešama, lai nodrošinātu stabilu, izgaismotu augšanu, paaugstinātu ražas kvalitāti, samazinātu slimību riskus, nodrošinātu ērtu kopšanu un ražas novākšanu. Uzzināt, kā pareizi apgriezt vīnogas, var, gan konsultējoties pie kāda audzētāja, kurš neliegs padomu, gan lasot materiālus internetā vai grāmatā.

Ja vīnogulājs tomēr cietis salā, Jana aicina nesteigties vīnogu izrakt, ir vērts pamēģināt vīnkoku ataudzēt. Zarus apzāģē līdz dzīvajai koksnei. Vīnkoku kopj un mēslo. Jaunie dzinumi var parādīties au-gustā, tad jārūpējas, lai tie nobriest. Ja cie-tis kāds no skeletzariem, tad nepieciešams to atjaunot.

Tā kā vīnogulāji augot un ražojot patērē daudz resursu, nepieciešams tos katru gadu mēslot. Pēc aukstas un bargas ziemas vīnogai svarīgs ir mēslojums, kas satur slāpekli (N), jo augs ir novārdzināts un tam nepieciešams spēks.

Jana jau vairākus gadus izmanto kūtsmēslus, tos apliekot ap vīnkokiem vēlā rudenī, vēlams uz sasalušas augsnes. Tas nodrošina augiem labu aizsardzību pret salu un pavasarī ir spēcīgs slāpekļa avots. Uz kūtsmēsliem vēlams uzbērt purva kūdru, lai tajos esošais slāpeklis nezustu. No minerālmēsliem plaši pazīstams amonija nitrāts (NH₄NO₃), ko var izmatot gan sau-sā veidā, iestrādājot augsnē 10 g uz vienu vīnkoku, gan šķīdumā, jo konkrētais minerālmēslojums labi šķīst ūdenī.

Maijā, kad strauji aug dzinumi, mēslojums ir īpaši noderīgs, tad var izmantot arī nezāļu vircu, ko pagatavo, savācot no augsnes atliekām nopurinātas nezāles. Tās ieliek raudzējamā traukā (mucā), vēlams neizmanot dzelzs traukus, bet plastmasas, koka u.c., pieber mucu ar nezālēm, tās nepieblīvējot, virsū lej ūdeni tā, lai rūgšanas procesā šķidrumam pietiktu vietas un tas nekāptu pāri trauka malām. Trauku pārsedz ar sietu vai brīvu vāku (hermētisks neder). Rūgšana turpinās aptuveni divas nedēļas, vircu vēlams katru dienu apmaisīt. Kad šķidrums kļuvis tumšs, rūgšana beigusies un tas ir gatavs lietošanai. Vircu laistīšanai atšķaida attiecībā 1:5, bet miglošanai caur lapām 1:7.

Fosfors ‒ P vīnkokam nepieciešams visu veģetācijas periodu. Ja trūkst fosfora, tad vīnogām samazinās ziemcietība. Fosfors palīdz ātrāk pārkoksnēties dzinumiem, labāk veidoties sakņu kamolam, labāk apputeksnēties ziediem un palielina ogās cukura daudzumu.

Kālijs ‒ K veicina ogu un dzinumu no-briešanu, sakņu sistēmas attīstību, kā arī palielina cukura daudzumu un samazinaskābes daudzumu ogās. No kāliju sa-turošiem elementiem Jana iesaka izmantot kālija sulfātu (K₂SO₄) ‒ 20 g uz 10 l ūdens. Ar kālija mēslojumu vīnkokus baro septembrī, 2‒3 reizes ik pēc nedēļas. Lielāki kālija zudumi novēroti smilšainās augsnēs. Agrā pavasarī var izmantot lapu koku pelnus, tie neitralizē augsnes skābumu. Tajos esošais fosfors un kālijs ir augiem ērti izmantojamā veidā. Var izmantot arī bioloģiski audzētu graudaugu pelnus, jo tie satur daudz mikroelementu.

Sērs – S. Šī elementa trūkst lielākajā daļā Latvijas augšņu, tā visbiežāk trūkst arī lapu analīzēs. Sērs veicina slāpekļa uzņemšanu, kā arī atbild par augu slimību izturību.

Cinkam ‒ Zn un varam ‒ Cu ir svarīga loma baktēriju vielmaiņas procesā, bet noteiktā koncentrācijā tie kļūst toksiski baktērijām un patogēnajām sēnēm. Šie mikroelementi iedarbina augos dabisko aizsardzības līdzekļu veidošanos un paplašina aizsardzību.

Vīnogas ir jutīgas pret vairākām augu slimībām un kaitēkļiem ‒ neīsto miltrasu, īsto miltrasu, pelēko puvi, bakteriālo vēzi, tīklērci, grimoņu bruņutis. Tāpēc dārzs ir regulāri jāvēro, ja parādās pazīmes par kādu kaitēkļu invāziju, savlaicīgi jāveic pasākumi, lai to novērstu.

Kad sāk gatavoties ogas, dārzu apciemo putni un lapsenes. Lai tie nesabojātu jau gatavo ražu, jāizmanto speciāli tīkli. Dažkārt saknes izcilā kurmji vai ūdensžurkas. Tad var palīdzēt kurmju lamatas, efektīvs aizbiedētājs ir samtenes, ko Jana iesaka stādīt blakus vīnogulājiem.

Interesanti, ka Jana vīnogu rindu galos stāda rozes, jo tās kalpo kā signāls, ‒ īstā miltrasa vispirms parādās uz rozēm, kas ir maigākas, tikai pēc tam kaitēkļi dodas uz vīnogām.

Protams, lai audzētu vīnogas un gūtu labu ražu, ir jāpieliek pūles, jābūt zinošam un rūpīgam. Jana atzīst, ja ir interese, to visu var iemācīties. Tad raža sagādās prieku un gandarījumu.

Tāpat Jana iesaka, ja vien ir iespēja, sākumā mēģināt ieaudzēt vismaz divus stādus, zarus izgriežot un laižot gar siltumnīcas jumta vidusdaļu (kas parasti ir tukša), kur tos būs ērti piesiet un vēlāk novākt ražu. Kad amats būs rokā, tad var stādījumus paplašināt.

Mūsu mācību dienas noslēgumā stādām jaunos vīnogulājus, saimniece ceļ galdā vīnogu pīrāgu, vīnu, vīnogu mērces, kas ēdamas pie siera un gaļas ēdieniem, dalās pieredzē, ko vēl ir apguvusi gatavot no vīnogām. Kad dodamies mājup, sirdī kņudinās vēlme kaut tos divus stādiņus pamēģināt…