SIA “Pienjāņi” 2022. gadā ieguva konkursa “Sējējs 2022” laureāta titulu nominācijā “Bioloģiskā lauku saimniecība”.

Apbalvošanas ceremonijā toreiz zemkopības ministrs Kaspars Gerhards teica: “Lauki un lauksaimniecība latvietim ir ne tikai iztikas un uzņēmējdarbības avots, bet arī latviskās identitātes un piederības apliecinājums savai zemei. Godinām lauksaimniecības gada balvas “Sējējs 2022” laureātus – Latvijas lauksaimniecības nozares patriotus. Izcilus profesionāļus, kuru degsme un smagais darbs apliecina Latvijas cilvēku spēku, savas zemes mīlestību un atbildību par to, ko darām, lai dzīvotu labākā Latvijā. Paldies laureātiem par nozīmīgo devumu Latvijas lauksaimniecības nozares stiprināšanā! Jūs esat piemērs mums visiem, kā ar savu darbu varam veidot Latviju stiprāku!” (avots: ZM).

Kas tad īsti ir “Pienjāņi”?

“Pienjāņi” atrodas Bauskas novada Skaistkalnes pagastā. Uzreiz rodas jautājums, kāda tam ir saistība ar pienu?

Par to jautāju Skaistkalnes vidusskolas vēstures skolotājam Ingum Pavinkšnim, kurš pats arī strādājis padomju laikos “Pienjāņos”, sagatavojot barību gotiņām – krāvis šķūņos siena ķīpas, skaitījis barības kravas, vēris vaļā apmales lielajiem simtpiecdesmitniekiem traktoriem, kuri veda barību no lauka.

Pirms vairākiem gadiem skolotājs Ingus kopā ar Pēteri Lukašēviču pētīja pirmskara Latvijas zemkopības jautājumus Skaistkalnes pusē. Līdz 1925. gadam Skaistkalni sauca par Šēnbergu, bet 1925. gadā Šēnberga iegūst latvisko nosaukumu Skaistkalne.

Ar “Pienjāņiem” ir saistīts vairāku skaistkalniešu dzīves gājums. Vēsturiski “Pienjāņu” pusē bijušas čaklu zemkopju un piensaimnieku saimniecības. Kad pirmskara Latvijā 20.–30. gados aktivizējās sabiedriskā rosība lauku pagastos, tika dibinātas lauksaimnieku un piensaimnieku biedrības. Agrārās reformas rezultātā, veidojoties jaunsaimniecībām, 20.–30. gados “Pienjāņu” teritorija bijusi sadalīta vairākām jaunsaimniecībām, kuras parasti bija 15–20 hektāru lielas, tā ka tagadējā “Pienjāņu” saimniecības teritorijā saimnieki droši vien bijuši vairāki.

1924. gadā nodibinājās Šēnbergas piensaimnieku biedrība. Jāzeps Strautnieks no “Pienjāņiem” tika ievēlēts biedrības valdē, un viņam bija uzticēts kasiera pienākums. Arī padomju periodā saistība ar pienu turpinājās – šajā vietā atradās jaunlopu un piena govju fermas, bet tagadējās “Pienjāņu” ražotnes vietā skābbarības novietnes. Tās esot bijušas spēcīgas saimniecības un stipri zemnieki. Droši vien tāpēc arī tagad “Pienjāņi” attīstās kā spēcīga saimniecība, jo ietekmējas no iepriekšējo saimniecību auras.

Par to, kā “Pienjāņi” attīstījās, savā pieredzē dalās “Pienjāņu” agronome Inese Skrēbena.

Tagadējos “Pienjāņus” saimnieks Mārtiņš Knipšis iegādājās 2009. gadā, un šobrīd tā ir attīstījusies kā spēcīga bioloģiskā saimniecība un arī kā sidra ražotāja. Dārza platība sasniedz jau 36 hektārus. Te aug vēlu rudens un ziemas šķirņu ābeles `Dace`, `Gita`, `Monta`, `Edīte`, `Aļesju`. No agrāk stādītām šķirnēm – `Auksis`, `Antejs` un `Kovaļenkovskoje`. Problēma ir tā, ka bioloģiskajiem audzētājiem ir ierobežota šķirņu izvēle.

Esam iestādījuši arī tādas šķirnes, ko es pēc savas pieredzes un intuīcijas esmu atzinusi par labu esam. Ja citos dārzos aug un garšo labi, tad mēs “Pienjāņos” vēl izmēģinām, kā tas būs pie mums – bioloģiskajā dārzā.

Mēs esam izmēģinājuma saimniecība, kas izmēģina šķirnes ražošanā lielākā platībā. Bet tas ir risks. Piemēram, ja mazdārziņā iestāda kādu šķirni un tā nav atbilstoša konkrētajiem apstākļiem, iespējams stādīt citu šķirni. Bet, ja mēs esam iestādījuši 10 hektārus un tie neražo, tad tas ir ļoti liels zaudējums. Katram reģionam, katriem klimatiskajiem apstākļiem un augsnes īpašībām ir piemērotas atšķirīgas šķirnes. Es agrāk strādāju Zemgales reģiona šķirņu salīdzināšanas stacijā, kur vērtējām šķirņu atbilstību konkrētajam reģionam.

Ineses pieerdze Bauskas izmēģinājumu stacijā

– Ar kādām kultūrām jūs strādājāt izmēģinājumu stacijā?

 – Strādājām Bauskas izmēģinājumu stacijā “Lepšās”. Bija ļoti plašs augļkopības spektrs – bumbieres, ābeles, ķirši, plūmes, smiltsērkšķi, zemenes un ogas – avenes, jāņogas, upenes. Bija arī atklātā lauka dārzeņi. Mēs tur strādājām kā zinātnieki, viss tika smalki pierakstīts un fiksēts – kad un kurā datumā katrai šķirnei parādās pumpuri, kad parādās lapiņas, kā tālāk norit auga attīstības fāzes. Viss bija fiksēts lielos un biezos žurnālos, kurus vajadzēja atskaitēm.

Es biju kauleņkoku agronome. Visu platību pārzinājām trīs agronomi: par kauleņiem, sēkleņiem un ogām. Katram bija savas kultūras, svērām visas ražas pamatīgi, visas slimības tika uzskaitītas.

Stacijā bija tiem laikiem paliela, sakarīga noliktava. Ābolus vedām uz Rīgu. No turienes bija arī atsauksmes, ka mūsu ābolus žurkas ēd, ievestos skaistos ābolus jau toreiz, astoņdesmitajos gados, neēda, jau tad bija gudras žurkas. Bet Bauskas pusē izaudzēto ābolus žurkas ēda jau toreiz, laikam jau saprata veselīgas pārtikas nozīmi. Sagrauzto, brāķēto, apēsto ābolu vietā mēs devām citus.

– Kur toreiz ābolus realizēja?

– Visus ābolus vāca ar rokām. Deserta ābolus glabāja, bet pārējos atdeva sulām. Bauskā un Uzvarā bija liela sulas pārstrādes rūpnīca. Sezonas laikā tur mašīnas stāvēja diennaktīm rindā, bet tā kā mēs bijām vietējie, pazīstami, braucām ar mazām mašīnām (bija 2 “gaziki”), mums bija tādas priekšrocības, ka varējām piebraukt, ātri izbērt, un mašīna devās atpakaļ uz dārzu. Lielās “fūres” gāja citā rindā. Pārstrādātās sulas “eksportēja”, tas bija sulas koncentrāts. Tagad nekas tur vairs nenotiek.

– Cik ilgi nostrādājāt izmēģinājumu stacijā?

– Es tur nostrādāju četrus gadus, pienāca deviņdesmitie gadi un mūs likvidēja, jo uzskatīja, ka Latvijā neesam vajadzīgi. Izmēģinājumu stacijas vienkārši iznīcināja. Meklējot papīrus arhīvā, tāda iestāde vispār neparādījās. Es par to biju šokā. Mēs bijām Krievijas pakļautībā, varbūt tāpēc arī visi dati pazuda. Stacijās bija arī daudz Krievijas izcelsmes šķirņu, vēl tagad tās mūsu dārzos sastopamas. “Lepšās” auga gan saldie ķirši, gan ļoti labas bumbieres. Kopā Bauskas iecirknī bija 78 hektāri. Arī tehniskais nodrošinājums bija ļoti labs – gan mazie, gan lielie traktori. Bet viss tika izrauts un iznīcināts. Arī ķiršu dārzu, kur bija lielas un skaistas ogas, nolikvidēja tad, kad tas sāka tikko ražot. Es turpat blakus dzīvoju, redzēju visu zāģēšanu. Tagad ir nozāģēts arī pēdējais augļu dārzs, kas atradās pie Saulaines.

Skumji, ka tādas labas idejas tika iznīcinātas un šobrīd vietā nav nekā. Dārzkopības institūtam iepriekšējos gados bija demonstrējumu projekti, kuros bija līdzīga darba specifika un pētītas šķirnes, to īpašības dažādos Latvijas reģionos. Bet no šī gada finansējuma arī šiem projektiem vairs nav.

Ir grūti sniegt raksturojumu šķirnei, ja nav veikti pienācīgi pētījumi dažādos Latvijas reģionos. Nepietiek ar to, ka ir daži koki vienā dārzā.

Izmēģinājumu stacijā mēs izmēģinājām trīs atkārtojumus, katrā pa 10 kokiem, kas izvietoti pamīšus. Nepieciešamais koku daudzums ir iespaidīgs, un vienkārši piemājas dārzā to nav iespējams reāli izdarīt. Tāpēc ir jānovērtē Dārzkopības institūta iespējas.

– Inese! Tad jau sanāk, ka jums tagad “Pienjāņos” ir tāds kā Bauskas izmēģinājuma stacijas darba turpinājums.

– Jā. Nedaudz savādākā veidā, bet tomēr līdzīgs darbs kā izmēģinājumu stacijā.

Man ir paveicies, man šis darbs ļoti patīk, jo varu izpausties.

Kā attīstījās bioloģiskā saimniecība Skaistkalnē

– Kāpēc jūs pārgājāt uz bioloģisko dārzu?

– Pašā sākumā saimniecība nebija domājusi darboties kā bioloģiskā. Ābeles tika stādītas jau no 2009. gada. 2014. gadā tika iesniegti dokumenti sertifikācijai. 2017. gadā kļuvām par bioloģisko dārzu, ieguvām bioloģisko sertifikātu. Saimniekam vērsta domāšana uz bioloģisko audzēšanu, bija doma par veselīgu dzīvošanu. Sākumā arī nebija piemērotas tehnikas dārza smidzināšanai, nebija pieredzes. Galvenais jautājums tomēr bija par veselīgumu. Mēs esam bioloģiski un strādāsim bioloģiski! Un nekā savādāk. Tā tas mums ir iegājies un mēs nemaz savādāk nedomājam. Arī par saudzīgumu pret dabu – Skaistkalnē ir arī upes un skaistas teritorijas. Jāsaudzē ir mūsu daba, ēdam un dzīvojam bioloģiski.

– Vai bioloģiskajiem dārziem Latvijā ir perspektīva?

– Ja neskaita pirmos gadus un varētu “ielekt” uzreiz trešajā gadā pēc sertifikācijas... Ar lielu pieredzi. Un ja varētu uzreiz saprast sistēmu un nebūtu jāiet cauri visam laika posmam, kamēr vispār saproti, kā jādara, kādas šķirnes stādīt, – tad jā. Augļkopībā pirmie četri gadi ir tikai ieguldījumi, tikai pēc trim, četriem gadiem dārzs sāk dot ražu. Izdevumi ir pietiekami lieli – žogs, stādi, kopšana. Pirmie gadi ir tikai izdevumi, ražas un ienākumu nav. Augļkopība vispār ir tāda entuziastu grupiņa, daudzi mūs vispār nesaprot.

Bet domāju, ka perspektīva ir. Arvien vairāk cilvēku novērtē un sāk prasīt labu bioloģisko produkciju. Ir daudz tādu lietu, kas Latvijā nav sakārtotas. Arī par bioloģiskajiem preparātiem, augu aizsardzības līdzekļiem, bioloģiskajiem mēslošanas līdzekļiem. Mēs esam tādi kā celmlauži, ir ļoti grūti ierēdņiem iestāstīt, ka citās valstīs tas sen jau tiek lietots. Mēs “Pienjāņos” kopā ar Augu aizsardzības pētniecības centru esam testējuši un reģistrējuši vairākus līdzekļus, ko bioloģiskā augļkopībā ārzemēs lieto vairāk nekā 40 gadus. Kad mēs tam visam iziesim cauri, tad arī varēs dabūt skaistu bioloģisko produktu.

– Vai paspējat ar visiem darbiem tikt galā?

– Kamēr mums ir mazi koki un stādīšana tiek turpināta, mēs vēl ar darbiem tiekam galā. Bet, kad būs 30 līdz 40 hektāri un lielie vainagi, tad lielajām saimniecībām to ir grūti izdarīt. To nevar paveikt viena gadā, kaut kas paliek uz nākamo, un tad mainās vietām. Pagaidām mēs tiekam galā katru gadu, un tas mums izdodas. Laiks rādīs, kā būs turpmāk. Vislielākās šaubas ir par darbaspēka trūkumu, vislielākās problēmas ir vainagu veidošanas un ražas vākšanas laiks. Sezonas laikā mēs ņemam sezonas laukstrādniekus, paldies Augļkopju asociācijai, kas ir šo jautājumu virzījusi un līdz šim noturējusi, tam ir ļoti liela nozīme.

Mums, bioloģiskajiem, viss ir jādara savlaicīgi, lai piesaistītu skābekli. Jāpļauj zaļā masa. Nedrīkstam nopļaut nokaltušu zāli, kurai nav nozīmes slāpekļa apritē. Nav jēgas arī aizaudzēt dārzu, lai visādi kaitēkļi savairotos. Un, ja vainagi nav izgriezti, slimības, kukaiņi un kaitēkļi savairojas. Mums tas viss ir jāpaspēj savlaicīgi, nedrīkstam neizdarīt. Zāle ir jāpļauj mēnesī vismaz reizi un arī jāfrēzē.

– Kad sākat pļaut un frēzēt?

– Frēzēšana ir cits stāsts, jo mēs visam jaunajam dārzam, 20 hektāriem, pavasarī liekam kūtsmēslus un uzreiz frēzējam iekšā. Pļaušanu veicam tad, kad zāle izaugusi, katru gadu laiki atšķiras, citā dārza daļā zāle aug labāk, citā sliktāk. Kur tā ir augusi labāk, jāpļauj ik pēc trim nedēļām.

– Kāpēc ir tādas atšķirības?

– Dārza kvartālos ir ļoti lielas atšķirības. Skaistkalnes zemes ir ļoti dažādas, pārsvarā smilšmāls un smilts. Vienā dārza galā, kur ir neliels slīpuma, zāle aug, otrā rindas galā neaug vispār. Mums dārza vidū ir “citplanētiešu” aplis, kur vispār nekas neaug. Tas varētu būt saistīts ar to, ka Skaistkalne ir slavena ar savām kritenēm. Mēģināju tajā vietā rakt, 1–1,2 m dziļumā ir tīra, dzeltena smilts. Ko tur var ielabot, ko tur var iestādīt? Tādu platību nav iespējams ielabot. Virskārta 20 centimetru dziļumā arī nav melna, bet pelēkā krāsā.

– Kāds šajā vietā ir augsnes skābums?

– Cik esmu mērījusi, tad nav vērts nekādas īpašas ielabošanas darbības veikt, kā ir, tā ir. It kā vajadzētu vairāk kaļķi un vēl citas minerālvielas. Kāds pH ir 50 cm dziļumā, ceļas mati stāvus. Saimniecībā ir vērtīgi saprast, kur, ko un kā stādīt. Bet tajā smiltī nav iespējams. Blakus noliktavai ir viens pleķītis, kur varētu uztaisīt vienīgi helikoptera lidlauku, lai saimnieks uz saimniecību var atlidot ar helikopteru. Vai arī uztaisīt trīsstūra meditāciju telpu. Varētu arī iestādīt kādus lielos kokus, kas aug tīrā smiltī, varbūt arī lavandu varētu stādīt. Tad, kad būs vairāk strādnieku, varēsim izdomāt kaut ko vairāk.

– Kādas lietas vajadzētu sakārtot, lai varētu attīstīties augļkopībā?

– Vajadzētu vairāk projektu un ar lielāku atbalsta likmi augļkopības attīstībai, piemēram, dažādām laistīšanas iekārtām. Tā pati bezakcīzes degviela, ko piešķir pēc platības… Bet augkopībā ar to nav iespējams iztikt sezonu. Ja mums ir jāapstrādā apdobes, rindstarpas, notiek frēzēšana, augu aizsardzība dārzā visu sezonu, katru nedēļu jābrauc dārzā, tāpat arī ražas vākšana, kur dārzā jābrauc augu dienu. Paliek tikai tie mēneši ziemā, kad degviela nav vajadzīga, pārējā laikā visa gada griezumā tehnika nepieciešama dārzā. Visam vienkārši nepietiek.

– Latvijas Augļkopju asociācija cīnās par to, lai būtu finansējums arī laistīšanas sistēmu izveidei. Vai tas būtu aktuāli arī jums?

– Protams, ka tas būtu ļoti vērtīgi. Jo izmaksas laistīšanas sistēmām ir ļoti lielas.

– Kur saņemat informāciju par jaunumiem nozarē?

– Notiek semināri par dažādām augļkopības tēmām, ko rīko Dārzkopības institūts, firmas Bioefekts, Agrimatco, Bio energy, Timak Agro. Latvijā lielākoties tiek organizēti graudkopības semināri. Augļkopībā semināru ir ļoti maz, mēs lūdzam firmām vairāk uzmanības pievērst augļkopības jautājumiem un rīkot seminārus par šīm tēmām. Dažādas vērtīgas mācības organizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs. Ļoti laba sadarbība ir ar LLKC Bauskas biroja konsultantiem. Pie mums brauc arī bioloģiskās mācību grupas. Izmantojam Facebook informāciju, kur Dārzkopības institūts publicē aktuālākās ziņas un interesantus faktus.

Ražas vākšanas pieredze

– Kā notiek ražas vākšana?

– Cenšamies, lai dārzā ražas vākšanas laikā būtu 10 cilvēki. Ābolu lasītāji ir jādala mazākās grupās, jo tad darba efektivitāte ceļas. Ir cilvēki, kas strādā ātrāk un kas strādā lēnāk, un viņus nav vēlams likt vienā grupā. Tas ir no malas jāredz un jānovērtē, līdz ar to tiks vērtēts arī rezultāts un atmaksas sistēma. Jo ir loģiski, ka apmaksas sistēma tiek veidota pēc padarītā darba. Tad arī attiecīgi var darbinieku stimulēt. Gribētos, lai cilvēki būtu pēc iespējas labāk motivēti. Mēs kā saimnieki esam ieinteresēti pēc iespējas ātrāk novākt ražu.

Darbiniekus ir grūti atrast, jo mēs esam laukos un tuvu Lietuvas robežai. Jauno cilvēku ir maz un viņi negrib strādāt fizisko darbu, negrib atgriezties laukos, kas ir liels mīnuss. Līdz ar to, kā būs uz priekšu, nevaram zināt.

– Kādreiz pieredzes apmaiņas braucienos Polijā mums stāstīja, ka ļoti efektīvi ir katrai lasītāju grupai likt savu brigadieri. Vai tas celtu kvalitāti vai ātrumu?

– Ir cilvēki, kuri ātri lasa un viņiem ir arī kvalitāte. To jau var redzēt dārzā. Ja tu pats strādā kopā ar viņiem, tad tu iepazīsti cilvēkus un viņu spējas. Uz lieliem apjomiem noteikti viens brigadieris būtu vērtīgs un efektīvs variants. Protams, tas viss atspēlējas atkal naudas izteiksmē.

Pozitīvais mums ir tas, ka tie, kas strādā dārzā, strādā arī ziemā noliktavā un redz, kas ir salasīts. Ļoti labi ir tad, ja noliktavas cilvēki paši arī lasa ābolus dārzā. Viņi redz to, kas notiek šķirošanas laikā, un tad var vieglāk saprast, kā vajadzēja lasīt, kādai jābūt kvalitātei. Vērtīgi, ja būtu iespējams sekot līdzi visam lasīšanas procesam un vairāk kontrolēt kvalitāti. Tāpēc ir noderīgi katrai lasītāju brigādei noteikt vienu atbildīgo, kas kontrolē kvalitāti. Cilvēkiem, kuri nāk no malas un agrāk nav strādājuši dārzā, ir ļoti grūti iestāstīt, kas ir kraupis un kāpēc tādu nevajadzētu likt konteinerā. Un viņš pat nesaprot, par ko rudenī es ar viņu runāju, jo ir atšķirīga izpratne par ābolu kvalitāti. Ja, piemēram, dārzā ābolam ir kaut neliels bojājums, tad jau noliktavā nelielais bojājums pārvērtīsies par lielāku problēmu, kas bojās arī pārējos ābolus. Tas radīs papildus izmaksas un lieku darbu. Saimniekiem rodas ilūzija, ka raža ir laba, bet beigu rezultātā tā nav, jo nedaudz bojātais ābols rada vairāk problēmu.

– Otrs variants ir katru konteineru marķēt katrai brigādei.

– Mēs lasām gan sliktos, gan labos vienlaikus katru savā konteinerā. Tas nozīmē, ka vajag daudz konteineru. Ir ļoti grūti izvērtēt katrai šķirnei, kurš ābols ir slikts un kurš ir labs. Un to vēl arī izstāstīt darbiniekiem, kuri dārzā stāv un ļoti ilgi groza ābolu, domājot, kur to likt. Es saku, ka to nedrīkst, tieši tāpat kā, veidojot vainagus. Piegāji, ieraudzīji, nogriezi, aizgāji un aizmirsi. Nestaigā apkārt un nedomā, ko vēl vajadzētu nogriezt. Tas ir laiks un tā ir nauda. Tāpat ir arī ar ābolu lasīšanu. Tikko tu sāc šaubīties, uzreiz liec pie sliktā, un viss, jo tas tik un tā ziemā nokļūs pie sliktajiem.

Ir grūti izveidot katrai brigādei vienotu lasītāju grupu, kuriem ir līdzīgs darba temps un kvalitātes izpratne. Atšķiras arī dzīves izpratne, ja viens ir optimistisks un otrs pesimists, viens lido pa mākoņiem un rodas spriedze. Ir arī tādi, kas speciāli velk laiku. Jābūt diplomātam, lai varētu atrast vienotu kopsaucēju. Tāpēc ir svarīgi izveidot saderīgas grupas, kurām ir kvalitāte un ātrums.

Lai samaksātu algu, tā naudiņa ir vispirms jānopelna.

– Kā nosakāt lasīšanas brīdi, pēc kādiem noteikumiem un nosacījumiem?

– Skatos, mēru, pētu cukurus, ābola stingrumu (izmanto ierīci penetrometru), izmantoju joda–cietes testu (ar lugola šķīdumu un salīdzina krāsoto un nekrāsoto laukumu attiecību), pēc vajadzības arī šķīstošās sausnas testu (izmanto ierīci refraktometru). Katrai šķirnei nosaku trīs rādītājus. No katra koka, no katras šķirnes jāpaņem vairāki āboli, jo tiem, kas atrodas saulē, ir savādāks nogatavošanās laiks. Es to izvēlos pēc saviem uzskatiem un pieredzes.

Noteikt visus šos rādītājus ir ļoti svarīgi, jo tas ietekmē ābolu glabāšanu un daudzus tālākos faktorus, tajā skaitā arī garšu. Ja ābols ir novākts par zaļu vai pārgatavojies, glabāšanas laiks saīsinās. Es staigāju pa dārzu katru dienu ar savu nazīti un griežu ābolus. Bet tas ir ļoti svarīgi. To esmu pati arī pārbaudījusi. Ar gadiem veidojas pieredze un apmēram jau jūti, kas notiek. Pieredze krājas, un ne vienmēr jāņem visas iekārtas un ierīces līdzi. Un to jau var novērtēt organoleptiski pēc skata un garšas, tas viss rodas tikai darba un pieredzes laikā.

– Kur jūs realizējat ābolus?

– Programmā “Skolas auglis”, veikalos “Sky”, “Rimi”, “Stockmann”.

“ Pienjāņu “ novērtējums “ Sējējā”.

– “Pienjāņi” 2022. gadā saņēma “Sējēja” balvu bioloģiskajā lauksaimniecībā. Kā tas viss notika?

– Uz “Pienjāņiem” atbrauca konsultanti no Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas nodaļas – Dace Griķe un Kristaps Stallīts, un pierunāja. Sākumā mēs atteicāmies, jo ir daudz darba, turklāt tradicionālais latviešu kautrīgums, ko tad mēs, mēs jau tikai strādājam… Bet Bauskas konsultanti mūs ļoti pierunāja un teica, ka jāstartē, jāiet un jāparāda sevi.

Konsultanti palīdzēja arī saprast, kas īsti ir ”Sējēja“ pasākums, kādas ir prasības un kas tiks vērts. Vasarā atbrauca komisija, visu, ko prasīja, es arī atbildēju un stāstīju visu, kā ir, tad arī nekas neķeras un nav, kur sapīties. Viņi apskatījās noliktavu, dārzus, izteica savus komentārus. Pats interesantākais bija tas, ka viens no komisijas tajā brīdī, kad mēs jau bijām izstaigājuši visus dārzus, pienāca pie skaistā bērza pagalmā. Bet zem bērza ir ugunsdzēsēju kaste ar smilti, un tajā auga liela nezāle. Komentārs bija: Ja šīs nezāles vietā būtu bijis iestādīts ķirbis, tad es visur vērtējumā saliktu desmitniekus... Nezāle ziemā nosala, bet šogad es tur iestādīšu ķirbi. Beigās jau šķiet, ka tas viss nebija tik traki, jo arī ikdienā mēs esam pietiekami sakopti, ik pa laikam pie mums brauc kādas grupas, jo mēs esam arī kā mācību saimniecība.

Tā veiksmīgi pārdzīvojām komisiju, un tad pēc kāda laika bija zvans, ka mēs esam tikuši pirmajā trijniekā un pie mums brauks filmēt dārzu. Tad atkal bija satraukums, jo filmēt brauca divas reizes.

– Kad notika pati “Sējēja” ceremonija, kurā brīdī sapratāt, ka “Pienjāņi” būs pirmie?

– Es to sapratu tikai pašās beigās. Nebija tā, ka nojausma jau būtu no rīta. Gribēties jau gribējās, bet ne oficiāli, ne neoficiāli neviens nepačukstēja. Es vispār nezināju, kā notiek procedūra. Sākumā parāda visas trīs izvirzītās vietas uz ekrāna. Nosauca 3. vietu, tad 2. vietu, tad jau vairs nedzirdēju, ko par otro vietu vairs runā. Un tad jau vairs nezini, kā justies ko domāt, ko runāt. Un stress tikai kāpj. Blakus man sēdēja Abavas vīnu Mārtiņš un es viņam teicu: “Mārtiņ tu pieturi manu roku. Mārtiņš man teica: neuztraucies, Inese, vienmēr ir pirmā reize!”

Ceremonijas vadītājs sacīja: “Kad Abavas vīnu Mārtiņš ir šeit kopā ar “Pienjāņu” Inesi, tad Latvijas āboli tiks novērtēti”.

Aizej uztraucies uz skatuves, un jātur puķes un “Sējēja” statuete, un diploms, un statuete ir tāda pasmaga, nav uz ko atbalstīties. Un emocijas. Kad atbraucu mājās un rādīju kolēģiem “Sējēja” statueti un iedevu paturēt, tad visi bija izbrīnīti, sak’, kā tā izskatījās, kad uz skatuves turi tik ļoti viegli. Bildēs izskatās viegli, bet tā nav. Bet ir ļoti jauki. Bija arī prēmija, to visi strādnieki dabūja. Naudas vajag tik daudz, lai pietiktu tagad. Neko daudz jau nevajag. Vajag tik, cik vajag iztērēt, lai labi justos.

Man šis darbs tiešām patīk. Dzīves laikā visādi darbi piedāvāti, bet šis ir vislabākais un tas, kas man visvairāk patīk. Es šo darbu nemainītu tik vienkārši ne pret ko citu. Ja es eju uz darbu un man tas darbs patīk, tā ir pavisam cita strādāšana. Man neviens neko nepiespiež. Es acīmredzot esmu savā vietā un savā laikā.

– Vai jums ir pārstrāde?

– Mums ir 6 hektāri sidra ābolu šķirnes. Ir arī brāķētie nestandarta āboli, kuri kaut kur jāliek. Pagaidām tikai sulu spiežam un notiek sidra ražošana, kuru gatavojam tikai un vienīgi no āboliem bez kādu citu augļu vai ogu sulas piejaukuma.

Šogad mēģināsim bioloģiski sertificēt sauso sidru. Gatavojam sauso un saldo sidru. Izmantojam tikai savus bioloģiskos ābolus, tikai tīru sulu, bez cukura. Sidru realizējam Rīgā kafejnīcās un krodziņos. Tā ir akcīzes prece, jo pārsniedz 5,5 grādus, pat sasniedzot septiņus. Vēl daudz ir jāmācās procesa gaitā. Sidra ražošanas apjomi nav lieli, bet, kamēr pieaugs dārzs, mēs jau būsim veikuši eksperimentus un zināsim, kā uztaisīt vislabāko sidru. Eksperimenti ir veikti ar 14 šķirnēm, bet vēl nezinām, kas no tā izdosies. Veidojas interesanti novērojumi, dažreiz šķiet, ka šķirne būs piemērota, tomēr pēc visiem rādītājiem izrādās, ka nē. Veidojam salikumus arī no četrām dažādām šķirnēm. Jāmēģina atrast, kurš salikums un procentuālais sastāvs būs visefektīvākais. Tas apmēram tā, ka tikai no septiņām notīm pasaulē var sakomponēt tik daudz melodiju, tāpat no 14 ābolu šķirnēm, dažādi kombinējot, var iegūt neskaitāmus sidra veidus. Varētu būt bezgala daudz dažādu jauktu un tonētu variantu, bet citas ogas nejauksim klāt. Jo noteicošais ir ābols. Sākumā bija doma, vai nevajadzētu tajās augsnēs, kur ābeles īsti labi neaug, iestādīt kādu citu kultūru. Tad saimnieks teica, ka nē, tā ir cita tēma, cita tehnika, cits saprāts, cita domāšana. Ja mums ir ābeles, mums ir jāiemācās pareizi un kvalitatīvi izaudzēt ābolu. Jākoncentrējas uz vienu lietu.

Strādāt ar dažādām šķirnēm un tās meklēt ir ļoti interesanti. Stingri jāseko līdzi sidra ābolu vākšanas gatavībai, lai dabūtu kvalitatīvu izejmateriālu sidra gatavošanai. Nākamgad ir projekts paplašināt telpas, kur būs arī sidra laboratorija uz vietas saimniecībā.

– Pasapņojot – kā izskatīsies “Pienjāņu” saimniecība pēc 10 gadiem?

– Skaisti. Tā jau tagad ir skaista, viss būs plašāks. Mēs paši viedāki, būs gados jauni darbinieki, jaunieši būs no augstskolas atnākuši. Būs skaisti iekārtotas puķu dobes, kur dizainers būtu pastrādājis. “Pienjāņos” iebraukt varēs kā pasakā. Gan jau tas būs.

Drīz “Pienjāņos” celsim jaunu ēku, kur būs atsevišķa administratīvā ēka, laboratorija, darbiniekiem atpūtas telpas, zāle, dienesta dzīvoklis. Būs arī konferenču zāle ar lielo, garo galdu un degustāciju galdu, būs vieta, kur degustēt sidru. Sidra mucas stāvēs pagrabā, sulas ražošana un sidra ražošana būs atsevišķi.

Mēs esam Latvijas–Lietuvas pierobežas saimniecība. Šķiet, ka esam tālu no Rīgas, bet varam izveidot skaistu, augošu, plaukstošu bioloģisko dārzu. Esam sakopuši Latvijas stūrīti un izveidojuši skaistu augļu dārzu. Mēs esam par sakoptu vidi, tīru un veselīgu pārtiku. Mēs esam.

– Vai tas nozīmē, ka saimniecības apmeklējums būs plānots arī tūrisms?

– Jau tagad tas tā ir, pie mums brauc skolas, dažādas mācību grupas, notiek bioloģiskās apmācības, ierodas arī vietējais Skaistkalnes interesentu klubiņš. Projektu ietvaros notiek lauka dienas. Iebrauc arī cilvēki, kurus ieinteresējusi nejauša veidā iegūtā informācija par mums. Mēs piedalāmies arī pasākumā “Novada Garša”. Līdz ar to informāciju par mums var saņemt arvien vairāk.

Vairāk par Inesi Skēbenu

– Inese, kāds ir jūsu dzīves moto?

– Augstāk, tālāk, ātrāk. Tas ir tā kā sportistiem. Tagad sportu esmu pametusi, bet visu mūžu esmu bijusi sportiste, spēlēju volejbolu. Ļoti daudz organizēju, tehnikumā un darba vietās biju kā sporta grupas vadītāja, treneris un kapteinis savā volejbola komandā. Biju kā komandas zibspuldze. Tas nebija profesionāls sports, bet regulāras nodarbības gan, visu laiku biju kustībā. Pēc 50 gadiem izdomāju, ka skaisti jāaiziet no sporta, kamēr kāds nav nonesis no laukuma... Neviens neticēja, ne ģimene, ne kolēģi, ka vienu dienu nedošos vairs uz sporta zāli. Diemžēl man tas izdevās. Bet bērni un mazbērni sporto. Mazbērni piedalās Eiropas čempionātos BMX un Zemgales reģiona futbola komandā. Man ir trīs mazbērni. Divi puiši un meitenīte, kura piedalās tautisko deju kolektīvā un vēl nav sapratusi, ko īsti vēlas, viņai ir deviņi gadi. Puišiem ir deviņi un 15 gadi. Man ir divas meitas, viņas vairāk iet uz trenažieru zāli, znoti vairāk sporto.

Gadījies, ka jāorganizē dažādas sacensības un nav iespējams izveidot komandu. Tad ir jāņem dalībnieki no savas ģimenes – meitas, vīru, vēl kādu – visa ģimene vienā komandā. Un, ja gadās neuzvarēt, tad ir traki, nav pat uz ko pabļaut, jo visi savējie. Visi brauc mājās, sprāgst pušu, bet lamāt nav ko, nav neviena vainīgā.

Sporta zāle mums nav sveša. Tas sportiskais azarts izpaužas arī darbā. Vajag visu pirmajai, nav jau vienmēr jāuzvar, bet jābūt un jācenšas būt labākajam.

– Kā atpūšaties?

– Man ir dažādi hobiji, ļoti patīk strādāt ar koku. Pēdējais mans ražojums ir koka šūpoles, tās pagājušajā gadā uz Lieldienām uzstādījām. Znots palīdzēja uzcelt augšā, bet pārējo darbu darīju es. Otra mana aizraušanās ir automašīnas “Žiguļi”. Mājiņu žigulītim – garāžu es pati uztaisīju. Ar žigulīti braucam dažādos jaukos pasākumos, un tā ir neatsverama lieta – apbraukāt Latviju. Ir trīs braucieni gadā, katrs uz savu pusi, uz savu Latvijas reģionu, katru dienu ir jāveic uzdevumi – cik ceļā ir baznīcu, cik tiltu, cik pilsētām esam izbraukuši cauri. Tiek apskatītas tādas vietas, kur, garām pabraucot ikdienā, nemaz nezinām, ka tāda skaista vieta tur ir. Pēdējais atklājums brauciena laikā bija trifeļu audzētava starp Jelgavu un Dobeli. Tik ļoti interesants stāsts un saimniecība.

Žiguļu braucieniem ir tematika, piemēram, viena tēma bija 80. gadi. Visi tērpās 80. gadu stilā, mājas uzdevumā bija jāsagatavo priekšnesums vakaram. Tajā notiek konkurss par žiguļiem, dažādas stafetes ar pumpjiem un dažādām automašīnas detaļām.

Vēl viena tēma bija “Atpakaļ nākotnē”. Bija neizpratne, kas tas tāds ir un ko mēs tur darīsim? Izrādās, ka pasākuma norises vieta bija Jelgavas novada Nākotnē. Atpakaļ Nākotnē, kur bija naktsmītnes, kurās pēc brauciena atgriezāmies. Tad visas vietas ap Nākotni tika iepazītas. Vakarā viktorīnā dziesma “Atpakaļ nākotnē” bija jāizpilda dažādās versijās.

Bijuši arī braucieni pa vecām muižām, saules ratiem, kalniem. Vasaras braucienos piedalās ap 140 cilvēkiem un lielākais mašīnu skaits bijis ap 60. Ir ļoti daudz arī jaunu cilvēku, kas braukā ar žigulīšiem. Šajā pasākumā ir jāpiedalās, to pat nevar vienā vārdā un teikumā izstāstīt, tas tāds grandiozs un ļoti interesants pasākums.

– Ar ko vēl nodarbojies?

– Piedalos arī dažādos pulciņos. Skaistkalnē ir vietējo iedzīvotāju mūžizglītības projekti, tur keramika, mezglošana, kas man ļoti patīk. Šobrīd mēs mezglojam šūpuļtīklu. Esam taisījuši piekariņus, dekoriņus, eņģelīšus, auskariņus. Citu vakaru palieku līdz desmitiem vakarā Skaistkalnē, tad braucu uz mājām Bauskā.

– Kā visu varat paspēt?

– Ja ir interese, tad vari paspēt. Ja nav vēlēšanās, tad neko nepaspēsi. Tad jau tas nogurums aizmirstas, ja dara to, kas patīk un sagādā prieku. Protams, kad ir nogurums, gribas atpūsties arī, bet man atpūta ir šāda. Aizeju uz šķūni un varu kaut ko padarīt ar koku, pazāģēt. Tā ir mana relaksācija. Ja istabā neko negribu darīt, negribu arī putekļus dzenāt. Tad es izeju ārā... Tā ir mana miera osta.

Esmu mazbērniņiem uztaisījusi būdiņas, mašīnītes, sēnes no koka, bet ik pa laikam jātaisa atkal jaunas un jaunas, iepriekšējās sēnes ir ar tārpiem. Ik pēc 2–3 gadiem uztaisu jaunu, svaigu un savādāku, nokrāsoju, nolieku uz pjedestāla, lai nav uz zemes. Vasarā var apsēsties uz manas sēnes un padomāt. Uztaisīju pati arī lapeni, biju iniciators un galvenais komandētājs. Izgatavojām lapenei solus un galdus, meitai bija jāiekārto ugunskura vieta, man – lapene. Tad mēs arī izvērsāmies, bija ideja, kā to visu izdarīt, sazāģējām, saskrūvējām, sataisījām.

– Kā jums sākās darbs ar koku?

– Šķiet, ka man tas sēž iekšā. Iespējams, ka tas ir no tēta, viņš bija celtnieks. Man arī patīk visu laiku kaut ko jaukt un celt. Ir jauka sajūta, ka pašam ir sava māja, gribas kaut ko savu, kaut ko īpašu, lai nav kā citiem. Ir jau arī sēnes daudziem, bet katram citādākas. Esmu runājusi ar daudziem citiem sēņu gatavotājiem, un katram rokraksts ir savs. Man tas ļoti patīk, ļoti patīk vispār kaut ko veidot.

– Kāds ir jūsu nepiepildītais sapnis, kad aizverat acis un pasapņojiet?

– Es ļoti, ļoti vēlos gleznot, jo man jau kopš bērnības patīk zīmēt. Cik sevi atceros, man vienmēr bija priekšā zīmējums, sēdēju un kaut ko knibinājos. Bet mamma mani bērnībā nelaida uz mākslas skolu. Gleznošana vēl nav pilnībā nobriedis sapnis, jo man nav tik daudz laika. Bet es jau sevi redzu, ka es sēžu un gleznoju. Sākšu ar ainavu. Man būs priekšā dēlis, uzvilkšu pirmos vilcienus, ko apkārt redzu.

– Tad jau sanāk, ka viss vēl priekšā.

– Jā, kā jau es teicu, ja grib, tad var. Tas man tas lielais sapnis.

Vēl es gribu paceļot, to jau vienmēr var paspēt. Ir plānots aizbraukt uz Islandi ar volejbola meitenēm, kādreiz tehnikumā spēlējām, draudzējāmies, viena no meitenēm dzīvo Islandē. Tas būtu tāds grandiozs brauciens, kad volejbola meitenes satiekas pēc 40 gadiem. Idejas ir visādas. Vēlos aizbraukt uz Gruziju. Arī tur ir draudzenes no 15 gadu vecuma. Kas ir draugi, tie ir draugi, retāk satiekas, bet viņi ir. Bet kas nav, tas nav.

“Sējēja” ceremonijā Inese teica: “Lauki ir jāmīl. Jāmīl. Laukos var būt tikai tie cilvēki, kam patīk būt laukos. Lai mēs būtu kopā nevis viens pret otru. Lai mēs vairāk saietu kopā, dalītos savā pieredzē, runātu viens ar otru un būtu draudzīgāki. Mums, Latvijā, ir daudz visādu vērtību. Viena no galvenajām vērtībām ir mūsu zeme, kas mums ir dota, kur mēs dzīvojam un paši attīstāmies. Veidojam to, kādu mēs paši gribam. Tas resurss mums ir jātaupa. Otra lieta ir cilvēki, ar kuriem mums ir ļoti jārēķinās. Un visiem ir jāstrādā, jāstrādā draudzīgi, kopā un atbalstot citam citu.”