Saimnieks LV / 2020.gads (Maijs.)

Biedrība Latgolys golds, kuras biedri mīt Rēzeknes pusē, radās pavisam nejauši. Tās vadītājs Andris Mejers, būdams viesmīlīgs un dāsns, savulaik dodoties braucienos uz citām pilsētām un pat valstīm, ciemakukulim ņēmis līdz Latgalē gatavoto speķi. Tas visiem gājis pie sirds, un bieži skanējis jautājums – kur tādu mantu nopirkt? Tā Andris nodibināja biedrību, parūpējoties, lai tirdziņos un dažādās saiešanās katram gribētājam būtu iespēja iegādāties latgaliešu produktus. Turklāt biedrība popularizē Latgales tradīcijas, un tirgojoties Andris vienmēr dižojas novada tautastērpā. Arī ārkārtas situācijā ļaudīm vajadzīgs, ar ko stiprināties, un Latgolys golds, apbraukājot Latvijas pilsētas, piedāvā Latgalē tapušos gardumus – desmit veidu speķus, kūpinātu īstas gaļas desu, latgaliešu alu, kvasu un vēl daudz ko citu.

Noteikti vajag casnagus

„Viss ir ļoti vienkārši. Latgales speķis mums tiek teju katrā sētā gatavots, bet pie kaimiņa būs cita garša nekā manis taisītajam. Kad braucu uz galvaspilsētu darīšanās, ņēmu vienmēr līdzi mūsu maizi un speķi – gribas, lai visi ir labi paēduši. Cilvēki teica, ka garšīgi sanākot, un, ja gribēja nopirkt, apsolīju atvest. Pieprasījums auga, un es sāku gatavot arvien vairāk,” sarunu sāk Andris Mejers. Ja ir labi nobarots mājas ruksis, speķis izdosies uz goda, bet no cūkas, kas lielfermā audzēta un barota ar kombinēto lopbarību – no tādas taukiem vien iznākot ziepes, ne speķis, apgalvo biedrības Latgolys golds vadītājs. Savulaik Andris arī pats audzējis cūkas, bet, darba apjomam palielinoties, sanāk par daudz un „esi piesiets pie mājas”. Tagad cūkas iepērkot no vietējiem zemniekiem. „Latgalē ir cūku audzēšanas tradīcijas, kas tiek labi uzturētas. Mūsu speķis tāpēc ir mīkstāks, ka cūkas barojam ar buļbām – kartupeļiem, bet ārzemnieki, piemēram, ar zīlēm,” vērtē latgalietis.

Latgalieši liekot speķim klāt casnagus, proti, ķiplokus, turklāt, lai taptu patiesi gards speķis, noteikti vajadzīgi smaržīgie ķiploki, noslēpumā dalās Andris. „Tradicionālie ēdieni un to gatavošana ir ar senām tradīcijām. Latgalieši vairākus simtus gadu tādu speķi ēd. Starp citu, arī Krievijā, Sanktpēterburgā mūsu speķis ir godā – es turp braucu, mana mamma savulaik tur devusies uz Latgaliešu dienām reizi gadā. Tagad ar Latgalē gatavoto braucu uz Poliju, Zviedriju, Beļģiju. Biju Briselē uz Maizes svētkiem. No katras valsts tika atvesta maize nogaršošanai. Itāļi atveda maizi un Mocarella sieru, īri priecēja ar savu maizi un kūpinātu lasi, bet es griezu speķi un devu visiem nobaudīt kopā ar Latgalē cepto maizi. Salīdzinot ar citiem, mums ir vienkārši lauku ēdieni, un tas cilvēkiem patīk ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Gribētu teikt, ka mūsējais ir labākais speķis Eiropā. Vācija mūsu biedrību uzaicināja uz tur lielāko lauksaimniecības ražojumu izstādi, un par Latgales speķi bija ļoti labas atsauksmes,” stāsta biedrības vadītājs.

Kāds ir Latgales baltā zelta gatavošanas noslēpums? „Pavisam vienkārši. Vajadzīga laba cūka, pēc tam galvenais ir speķi nesabojāt. Kad sāla, jālieto ķiploki un pipari, nevajag nekādus garšvielu maisījumus. Plus vēl mīlestība. Ja izmanto kādas garšvielas, tad tikai tādas, kas aug mūsu pašu novadā, piemēram, ķimenes, timiānu. Mēs arī gaļas desas tā gatavojam, klāt pievienojam sāli, piparus, ķiplokus. Citi prasa, kāda ir tā recepte desām, ka tik labi garšo! Nekāda noslēpuma nav – vienkārši desas gatavotas no tīras gaļas! Kas uz latgalieša galda bija pirms simtiem gadu, tas mums ir arī šodien,” ar lepnumu teic Andris Mejers.

Tirgū kā zivs ūdenī

Kad iesākuši darbību un Andris dibinājis biedrību Latgolys golds, citi vaicājuši, kāpēc tieši galds, kur tad tas esot? Viņš atteicis, ka latgaļi saviesīgos brīžos sēžot pie galda, arī ģimenes pulcējas pie galda un viss, ko biedrība piedāvā saviem pircējiem, ceļams galdā – visi būs krietni paēduši! Andrim ir pat īpašs salīdzinājums, proti, arābu valstīm ir melnais zelts – nafta, Zviedrijā dzeltenais zelts – siers, bet latgaļiem baltais zelts – speķis. „Pirms dibināju biedrību, braukāju pa pasākumiem, kuri bija saistīti ar latgaļu valodu, liku galdā trīslitru burku ar skābētiem gurķiem, latgaliešu speķi un alu. Dažs tur ēda garneles, Ķīnas ēdienus, bet es sapratu, ka cilvēki grib mūsu pašu vienkāršo maizīti ar speķi. Tā arī tapa biedrība, lai popularizētu mūsu tradicionālo ēdienu, kultūru, apģērbu, rotas, dziesmas. Mēs sienam arī Jāņu sieru, cepam pankūkas, rudzu bļinas. Un ar visu šo ēdienu klāstu katru nedēļu ciemojamies citā pilsētā. Man tāda kustība dod dzīvesprieku, varu teikt, ka tirgošanās man asinīs, jo arī vecmamma un mamma braukāja pa tirgiem. Tirgus pārnestā nozīmē man ir kā dzimtā māja. Jūtos tur kā zivs ūdenī,” atzīst Andris Mejers. Lai arī jebkurš tirgus – vai tas būtu Anglijā, Īrijā – ir jauna vide, viņš jūtas kā zivs ūdenī un zina, kurā vietā labāk veiksies ar pārdošanu, kāds piedāvājums un cenas. Par latgaliešu speķi tepat Latvijā dažkārt sakot, ka tas dārgs. „Bet Spānijā, Portugālē speķis maksā 20–30 eiro par kilogramu,” zina teikt Andris.

Latgales un Latvijas patriots

Andris Mejers pats ir īstens latgalietis, dzimis un vada savu dzīvi Rēzeknes pusē, te pasaulē nākuši arī viņa bērni, un nu viņš esot jau vectēvs. „Mums brauc ir ļoti daudz ciemiņu no Rīgas, no Krievijas – Maskavas, Sanktpēterburgas, un latgalieši viesmīlīgi viņus uzņem. Savukārt ārzemēs esot pārliecinājies, lai kur dotos, priekšā − latgalieši. Vēloties parunāt latgaliski, padziedāt latgaļu dziesmas – tas ir patīkami. „Mēs saglabājam savu latgaliešu valodu, un visi uzraksti uz mūsu precēm ir latgaliski. Man patīk, ka cilvēki saprot, un nekas, ja daži vārdi sveši. Zinu, ka tieši Latgale deva mūsu valstij nosaukumu.*

Vārdu konkurence es nesaprotu, jo mēs popularizējam kultūras mantojumu un ne ar vienu nekonkurējam. Mums ir cits darbošanās lauciņš, jo stāstām par Latgali, runājam latgaliski un tad, ja klients grib, var pagaršot arī mūsu speķi vai citus Latgales gardumus,” uzsver Andris Mejers, atklājot, ka tautā viņu dažkārt saucot par Latgales speķa vīru, taču zinot, ka esot arī viens alus vīrs un siera vīrs. Novadā prasmīgu cilvēku netrūkst! „Mums gribas paplašināt tūristu uzņemšanu – ja viņi vēlas atbraukt uz Latgali, lai notiek! Ienākumi paliks te. Iebrauks pie slavenajiem keramiķiem, un arī tur paliks naudiņa. Kamēr no vevecākiem gūtās zināšanas un tradīcijas nav pazaudētas, darīsim alu, gatavosim sieru, speķi, audzēsim cūciņas! Būs produkcija, un viss būs! Tādējādi arī Latvija izdzīvos un augs. Ar Latgolys golda palīdzību mēs stiprinām savu novadu. Ja būs stipra Latgale, tāda būs arī Latvija,” uz patriotiskas nots sarunu noslēdz Andris Mejers.

*Valsts nosaukums Latvija veidots no etnonīma jeb tautas vai cilts nosaukuma. Latīņu valodas etnonīma formas Lethi, Letthi, Leththi un Letti reģistrētas 13. gs. dokumentos, apzīmēja gan letgaļu ciltis (Letthi vel Letthigalli, 1206). (Avots: Latvijas Nacionālā enciklopēdija).