, .
cloudy 13.7℃
Vārda dienu svin: Lilita, Irita, Ita

Latgale, Afganistāna un botāniskais dārzs

Ruta Keiša - 2020-09-30 11:40:32
Latgale, Afganistāna un botāniskais dārzs

Cilvēka dzīvē notiek daudz liktenīga vai likumsakarīga – kā kuram labāk tīk sacīt. Vieniem negaidīti dzīves pavērsieni saistās ar sastaptu spilgtu personību, citiem − ar kādu īpašu notikumu vai mākslas darbu. Retāk dzirdēts par to, kāda nozīme cilvēka dzīvē bijusi dārzam, daiļam un lielam, pieticīgam vai mazam. Katram no tiem ir sava maģija un spēks, kas cilvēku pievelk, liek tajā darboties, to veidot un saiknē ar dabu augt pašam. Pasaules literatūrā daudzu rakstnieku uzmanību saistījuši dārzi, kuros norisinās kaislības, atklājas noslēpumi, zūd vai dzimst sapņi un cerības.

Kas ir dārza maģija, kāds ir tās īstais pievilkšanas spēks un kāpēc mūsdienās tik daudzi cilvēki cenšas ap sevi veidot šīs mazās paradīzes uz daudzdzīvokļu māju balkoniem, šauros iekšpagalmos un privātmāju teritorijās gan pilsētās, gan laukos.

Šajā un nākamo žurnālu lappusēs mēģināsim izdibināt šīs maģijas noslēpumu, iztaujājot personības, kuru dzīvē dārzam ir īpaša vieta. Ar atbildēm iepazīstināsim arī jūs, cienījamie Dārza un Dravas lasītāji.

Platā solī pretī pārmaiņām

Pagājušā gada nogalē, novembrī, Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ģenerāldirektora postenī stājās agrākais Nacionālā botāniskā dārza (NBD) vadītājs Andrejs Svilāns. Jauno amatu viņš ieņēma pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra (VARAM) Jura Pūces uzaicinājuma. A. Svilāna personība piesaistījusi uzmanību ar lielo pieredzi un profesionālajām zināšanām vides izglītības un dabas aizsardzības jautājumos.

Viens no būtiskākajiem šīs izvēles priekšnosacījumiem bijis A. Svilāna un visu Botāniskajā dārzā strādājošo speciālistu kopīgi paveiktais laikā, kad viņš bija direktora amatā – no 2006. līdz 2019. gadam. Apmeklētāju skaits šajos gados pieaudzis no aptuveni piecpadsmit līdz gandrīz 80 tūkstošiem. Šo faktu Andrejs atzīst par savu augstāko un galveno sasniegumu.

Vēl jāpiemin jaunā lielā oranžērija, kur telpaugu kolekcijas sevi var parādīt visā krāšņumā. Tā kļuvusi arī par dabas un kultūras satikšanās vietu – laiku pa laikam oranžērijā notiek koncerti, bet mākslas izstāžu grafiks jau aizrunāts gadu uz priekšu. Līdzās profesionālo mākslinieku darbiem vieta vienmēr atrodas arī sociālu projektu fotoizstādēm. „Var, protams, vīpsnāt par fotogrāfiju profesionālo raudzi, bet, ja mēs ar šo izstādi kādam cilvēkam palīdzam atgūt pašcieņu, apzināties sevi kā personību, kā cilvēku, kurš spēj ne tikai eksistēt, bet arī kaut ko radīt, tad esam izdarījuši kaut ko ļoti, ļoti vajadzīgu,” uzsverot botāniskā dārza lomu sociālās atstumtības mazināšanā, par paveikto stāsta A. Svilāns.

Un, protams, botāniskā dārza lepnums ir lielā centrālā puķudobe, kas līdzekļu trūkuma dēļ gadiem bija nezālēm aizaugusi un izskatījās gluži kā caurums peizāžā, tagad rekonstruēta. Ir tapusi ģeoloģiskā ekspozīcija, tapusi lauku sētas etnobotāniskā ekspozīcija, pabeigta saimnieciski izmantojamo augu ekspozīcijas pirmā kārta, jaunas herbārija telpas.

Dabas aizsardzības pārvaldes darbā no Andreja Svilāna sagaida koncepciju, kā reformēt un optimizēt dažādo institūciju darbu, kuru atbildība ir dabas un vides jautājumi. Ministrija gan atzinusi, ka Nacionālais botāniskais dārzs un Dabas muzejs strādā ļoti labi, taču paudusi viedokli, ka, apvienojot resursus, rezultāti, iespējams, varētu būt vēl labāki.

Andrejs Svilāns atzīst: „Bez organizatoriskajiem jautājumiem ļoti svarīgi ir arī izglītot sabiedrību, veidot zināšanās balstītu izpratni par dabas procesiem, dabas vērtību apzināšana (dabas skaitīšana) un, protams, saglabāšana. Ekonomisko un dabas aizsardzības interešu saprātīga sabalansēšana un kompromisu meklējumi starp visām ieinteresētajām pusēm. Resoru līmenī izpildes funkcijām un atbildībai gan jābūt nošķirtām no kontroles, kur tas ir būtiski un lietderīgi...”

Dzīves rīts dabas brīvībā

Andrejs Svilāns pieder tai paaudzei, kura drīkstēja nepazīt bērnudārzu režīmu. Savus bērnības rītus viņš vadīja Lubāna klānos, Varakļānu (Varakļōnu) puses Lelajūs Strodūs. Atceras, kā varējis klīst pa pļavām, laukiem, mežiem. Netraucēti vērot apkārtni, pētīt ik ziedu, ik sēni − visu, kas šķitis interesants un noslēpumains. Tā bijusi neatkārtojama pieredze. Lielākais zēna pārsteigums bijis, uzsākot skolas gaitas, ka pēkšņi jārunā televizora valodā, nevis savējā, īstajā – latgaliešu. Arī tā ir viena no Andreja Svilāna personības pamatvērtībām, kas noteikusi viņa intereses, izglītības izvēli un pasaules izziņas ceļu.

Skolas gadus A. Svilāns atceras ar smaidu: „Bija lielas grūtības sevi disciplinēt ķīmijas stundu eksperimentos... Mīļākā lasāmviela bija neorganiskās ķīmijas mācību grāmata. Izcils starts šī priekšmeta olimpiādēs zināmas atlaides tomēr deva un par pārgalvībām manos mācību un izpētes procesos milicijai netika ziņots...” Izcili panākumi bijuši arī citos mācību priekšmetos, taču pēc vidusskolas absolvēšanas izvēle nosliekusies par labu Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātei, kur ieguvis biologa un augu fiziologa izglītību. Tomēr studentu dzīvi nācies pamest.

Karš, par kuru nerunājam...

1987. gada vasarā, jau pēc pirmā kursa eksāmeniem, sekoja iesaukums padomju armijā un par dienesta vietu kļuva... Afganistāna. Šis latviešiem svešais desmitgadu karš sakropļoja daudzu jauno vīriešu un viņu tuvinieku dzīves. Diemžēl, jo daudzi šīs traģēdijas aculiecinieki aizvien vēl negrib to atcerēties skaļi, tomēr tas dzīvo viņos un viņu ģimenēs. Tikpat daudziem arī sāp, ka sabiedrība un tagad neatkarīgā Latvijas valsts neko daudz neliekas zinis par šiem cilvēkiem.

Arī Andrejs Svilāns šo dzīves posmu nevar izdzēst no savas biogrāfijas... „Tā bija ļoti nežēlīga skola,” atzīst Andrejs. „No tādām vietām cilvēks atgriežas vai nu stiprāks un ar citu vērtību sistēmu, vai arī salūst un sabrūk. Armija palīdz veidoties personībai, tikai Afganistāna daudziem bija pārāk skarba skola. Taču tā iemācīja atšķirt cilvēkus no lopiem...”

Kas palīdzēja izdzīvot, palikt nesavainotam un kļūt stiprākam? − „Ticība liktenim, atziņa, ka savu lodi tikpat nesadzirdēsi,” saka Andrejs un atzīst, ka liktenis, laiku pa laikam iekaustot, esot ļāvis viņam izaudzēt biezu ādu un saglabāt vēsu prātu. Tiesa, kādas divas trīs reizes gadā arī viņš uzejot gaisā – gan esot jābūt talantam, lai līdz šādai pakāpei varētu novest. „Varbūt tāpēc man patīk spēcīga, piesātināta mūzika, vai tās būtu suitu sievas, Ramšteins, Endru Loids Vēbers, vai gregoriāniskie dziedājumi. Mīļākā grāmata joprojām – 700 lappušu biezā Gļinkas „Vispārīgā ķīmija”. Andrejs smejas – esot jau arī citas. Nīči lai esot pārlasījis. Tad jau nopietns piebilst: „Nepatīk tukša, liekulīga runāšana. Cienu cilvēkus, kas pilda solīto – vīrs un vārds!”

Dārzs, dārzs, dārzs

Andrejs Svilāns darba gaitas sāka kā biologs Nacionālajā Botāniskajā dārzā 1991. gadā, bijis ekspozīciju un kolekciju kurators un Dendrofloras nodaļas vadītājs. Par NBD direktoru kļuva 2006. gadā līdz pat amatu maiņai 2019. gada nogalē.

Kopš 1995. gada A. Svilāns līdzdarbojies dažāds projektos, kas saistīti ar dendroloģisko stādījumu izpēti un apsaimniekošanas rekomendāciju izstrādi. Nu jau katrs ceļojums pa Latviju ir kā brauciens pa kauju slavas vietām − desmitiem veco muižu parku un pilsētu apstādījumu, ja neskaita alejas un citus mazākus objektus. Bet Rīgas Esplanādē, Kanālmalas apstādījumos, Viesturdārzā, Ziedoņdārzā, Kronvalda parkā, Arkādijā... varot dažkārt pa telefonu izstāstīt, kur kāds dendroloģisks retums meklējams.

Lielākā un iespaidīgākā NBD vērtība esot dendrārijs − viens no lielākajiem Ziemeļaustrumeiropā. Un šajā valstībā nostrādāti 28 gadi... Skaties uz nieka stādiņu 90. gadu fotogrāfijās, skaties uz izaugušo koku un saproti – kļūsti vecs. Par pārmaiņām runājot, Andrejs Svilāns ir atturīgs, bet domā, ka jauni izaicinājumi jāpieņem, tie norūda un liek sevi iepazīt no citas puses. „Vienā darba vietā pagājis tiešām ilgs laiks, un pārmaiņas vienmēr liek daudz ko pārvērtēt un saprast. Esmu pateicīgs kolēģiem, ar kuriem kopā strādāts un apēsts vai puds sāls...” tā Andrejs.

Daudz dziļu pārdomu Andrejam Svilānam par Latvijas noieto neatkarības ceļu un kultūras perspektīvām. „Raizējos par mazo valodu un kultūru dzīvotspēju – suitiem, ventiņiem, malēniešiem, paša latgaļiem, mūsu spēks ir reģionu kultūru dažādībā un vienotībā, nevis vienādībā. Ne jau tikai politiķiem, pat valodniekiem piemīt tendence mūs vienādot. Novadu valoda ir kā mūzika, kad tā apklusīs, apklusīs arī Latvijas īpatnā balss citu tautu vidū. Taču reģionu kultūras saglabāšana ir jāuzņemas valstij.

Nav šaubu, ka Eiropa ir lielu pārmaiņu priekšā. Vēsture diemžēl atkārtojas, morālai degradācijai seko citas un jau krietni sāpīgākas pārmaiņas. Pirms vairāk nekā simts gadiem Nīče izsaucās, ka Dievs ir miris. Alberts Šveicers brīdināja par Eiropas civilizācijas bojāeju. Civilizācija iet bojā, kad tā savus likumus pretstata dabas likumiem un pasludina savējos par pārākiem, objektīvākiem nekā dabas. Dabu var kādu brītiņu pārsimt gadu garumā vazāt aiz deguna, bet nevar piemānīt. Skarbi? Jā. Taču vienīgi mēs paši varam nosargāt piemēram, ģimenes institūciju, kuras pamatvērtības zūd un sabiedrību pārvērš amorfā pašpietiekamu uz savu Ego centrētu narcisu klubiņā.”


 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Eksotiskais dārzs Aizputē
Eksotiskais dārzs Aizputē

Aizputnieks Māris Linde pēc specialitātes ir inženieris mehāniķis, bet visu...

Organiskā mēslojuma izmantošana dārzā
Organiskā mēslojuma izmantošana dārzā

Iepriekšējā numurā iepazīstinājām ar vircām, salmiem un kūtsmēsliem....

Kā pilnveidot dārzu?
Kā pilnveidot dārzu?

Tradicionāli ir pieņemts, ka cilvēki veido augļu dārzus, dārzus, kur audzē ...

Multifunkcionālais Malabāras spināts
Multifunkcionālais Malabāras spināts

Visiem saprotamā valodā šis daudzfunkcionālais telpaugs ir bazella (Basella...