Saimnieks LV / 2020.gads (Augusts.)

Lielvārdes pagastā savulaik bija slavens kolhozs Lāčplēsis, kas savus ziedu laikus un spozmi piedzīvoja padomju gados, kad to 30 gadus vadīja leģendārais tā priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. Kopš tā laika pagājuši daudzi gadi, mainījušās sistēmas un valsts iekārtas, tomēr lauksaimniecība izrādījusies daudz pamatīgāka, jo ar to joprojām šeit nodarbojas – viens no uzņēmumiem ir SIA Lāčplēša piens, kuru savulaik nodibināja trīs domubiedri. Tiekamies ar vienu no viņiem – Andri Driksnu, kurš ieņem valdes priekšsēdētāja amatu.

Saimniecības izveidošanās
Šogad aprīlī apritēja 20 gadi, kopš no bijušā kolhoza Lāčplēsis ir izveidojusies piensaimniecība. „90. gadu sākumā kolhozs sāka dalīties pa nozarēm, veidojoties dažādām paju un kooperatīvajām sabiedrībām, kuras ar mainīgām sekmēm darbojās nedaudzus gadus. 2000. gadā no klientu kooperatīvās sabiedrības, kas apvienoja lopkopību un augkopību, izveidojām SIA Lāčplēša piens un Lāčplēša grauds, pārņemot arī visas kredītsaistības. Tolaik bankas bija atsaucīgas, saprata, ka nevar vienkārši likvidēt 1000 govis. Sākums nebija viegls, jo pienam cena bija zema, bet nebija arī, ko zaudēt, – pamatkapitālā ieliku savu veco žiguli. Sākot darboties, vēl paņēmām bankā apgrozāmos līdzekļus, jo vajadzēja gatavot barību. Arī pirmos kredītus ieguldījām lopbarības sagatavošanas tehnikā. Nebija laika domāt, bija jāstrādā. Jaunizveidotajā uzņēmumā palika strādāt arī liela daļa darbinieku, kuri ir mūsu kolēģi vēl joprojām. Tā mēs strādājam jau 20 gadus. Pašlaik saimniecībā nodarbināti ap 50 cilvēku. Esam tikai piena lopkopības saimniecība – visas olas viena groziņā, nav, ar ko izlīdzsvarot, tāpēc ikviena krīze uzreiz dod spēcīgu atsitienu,” atmiņās gremdējas Andris Driksna.

No sešām fermām jaunais SIA savulaik pārņēma četras, no tām ir saglabājušās divas. Govis bija piesietajā turēšanā, vasarās gāja ganos, un piens tika slaukts piena vadā. Sistēma mainījās tikai 2019. gadā līdz ar jaunās kūts būvniecību.

Andris Driksna priecājas, ka līdz ar jaunās fermas celtniecību uzņēmums ieguvis jaunu elpu.

Jaunās kūts projekts
Andris lepojas ar jaunbūvēto slaucamo govju kūti, kas ir vērienīgākais un dārgākais projekts kopš saimniecības izveidošanās. „Pēc 2016. gada piena krīzes bija jāpieņem lēmums – kaut ko mainīt, uzlabot vai arī turpināt, kā līdz tam, jo apstākļi bija diezgan kritiski – vecas fermas, vecs aprīkojums. Tomēr nolēmām par labu attīstībai. Ātri sagatavojām tehnisko projektu un jau 2018. gadā iesniedzām uz atbalstu LAD, bet palikām ārpusē, projektu neapstiprināja, kaut gan bijām saņēmuši kredītu. Fortūna mums nedaudz uzsmaidīja nākamajā kārtā, kad LAD apstiprināja finansējumu, bet bija problēmas ar aizdevumu saņemšanu bankā, jo bija vajadzīgs apmēram miljons eiro. Nesekmīgi izklauvējoties pie komercbanku durvīm, atbalstu saņēmām valsts attīstības finanšu institūcijā Altum. Plānojām darbus sākt aprīlī, bet visu formalitāšu dēļ būvēties varējām tikai no 10. jūnija,” aizrautīgi stāsta Andris.

Pirms būvniecības bija jānojauc vēl vecā kūts. Darbiem bija atvēlēta tikai viena vasara, kamēr govis bija ganos. Taču sadarbības partneris SIA Mapri būve strādāja ātri, un jau 30. novembrī pusē kūtī ielaidām lopus. Paralēli vēl otrā pusē tika montēti matrači un pusloki. Decembra sākumā varēja apdzīvot jau visu jauno kūti.

„Projekts bija no divām daļām – jaunās kūts būvniecība un vecajām kūtīm jumtu, logu, durvju maiņa un rekonstrukcija. Projekts bija jāpabeidz tikai 2021. gadā, bet esam jau finišējuši šogad, jo ziema bija labvēlīga celtniecības darbu turpināšanai, tāpēc vēl notiek tikai defektu novēršana,” skaidro saimnieks.

Ganāmpulkam svarīgākā ir atražošana
Savulaik, pārņemot saimniecību, bija 650 slaucamās govis, tagad ganāmpulkā ir 550 govis un 320 jaunlopi, dzīvnieku skaits gan nemitīgi mainoties. Ganāmpulku veido dažādu šķirņu – Latvijas brūnās, Holšteinas melnraibās un Holšteinas sarkanraibās un krustojumu govis, kuras sēklo ar Holšteinas melnraibo un sarkanraibo tīršķirnes buļļu bioloģisko materiālu. Ganāmpulku lielvārdieši atražo paši – 20 gadu laikā neesot iegādāta neviena tele. „Ganāmpulka atražošana ir jautājums numur 1 saimniecībā, mēģinām investēt teliņu un jaunlopu labturībā. Govis nebrāķējam pēc kaut kādām noteiktām īpašībām vai pazīmēm, bet tikai tās, kuras tiešām jābrāķē. Novērtējam govju labturības ietekmi uz to veselību un ražīgumu, tāpēc jaunajā kūtī govis ir pastāvīgi nodrošinātas ar svaigu dzeramo ūdeni, viņām ir uzstādītas automātiskās birstes, guļvietās ir matrači ar polipropilēna divslāņu auduma pārklājumu, nodrošinot govīm nepieciešamo komfortu un higiēnu,” apmierināts ar paveikto ir Andris Driksna. Saimniecībā dzimušās telītes saglabā ganāmpulka atražošanai, tās arī tur atsevišķi no bullēniem, kurus jau pārdod mēneša vai divu vecumā. Telīšu pat pietrūkstot, jo ganāmpulkā ir izteikta dzīvnieku mainība – daudz nākas brāķēt. „Esam interesējušies par šķirotā bioloģiskā materiāla iegādi, jo bullīšus mums nevajag, bet tas mums ir par dārgu, jo govīm ir salīdzinoši zemi sēklošanas rādītāji. Tam noteikti ir vairāki iemesli, gan dažādas slimības, gan labturības apstākļi, pie kuriem jāstrādā un kuri risinātu arī citas problēmas,” pārliecināts valdes priekšsēdētājs. Ganāmpulku uzrauga gan zootehniķis, gan sēklotājs, gan veterinārārsts, kuri ir saimniecības darbinieki un kuru pienākumi ir no
barības glabāšanas vietas apskates līdz pat ārstēšanai, dzemdību pieņemšanai utt. „Ir nostabilizējies speciālistu kolektīvs, kas grib strādāt uz rezultātu. Jaunā ferma bija labs stimuls, jo rezultāts redzams jau izslaukumā – šogad, salīdzinot ar to pašu laiku pērn, slaucam apmēram 1.5 t vairāk. Izslaukumi ir vienmērīgi visu gadu. Savukārt iepriekš nevarēja sagaidīt ganību laiku ar straujo izslaukumu pieaugumu, kas ievērojami samazinās jau jūlija vidū, jo lielākā daļa ganību jau bija noganītas,” atceras saimnieks.

Pareiza teliņu barošana un rūpes par govju labturību ir pamats  izslaukumu kāpināšanai.

Ko ēd govis
Lielvārdieši audzē rupjo lopbarību – zālājus un kukurūzu, no kuras gatavo skābsienu un skābbarību. Pārējās barības sastāvdaļas – graudus, rapšus, soju un piedevas piepērk klāt. Lopbarības receptes gatavo Aizkraukles LLKC, vadoties no barības un piena analīzēm.

„No apsaimniekotajām platībām 50 ha aug kukurūza, 150 ha ir ganības, pārējais − zālāji. Zāli un kukurūzu ar pašgājējsmalcinātāju sasmalcina un uzglabā tranšejās, masu kārtīgi noblietējot, nelietojot konservantus. Sienu un salmus pakaišiem gatavo ar savācējpiekabi.

Gadā govju ganāmpulkam vajag 8–9 tūkst. t rupjās barības, šogad esot zāles bijis daudz, tāpēc skābsiens jau ir sagatavots. Saimnieks lēš, ka būšot pat 7 tūkst. t, kukurūza 2 tūkst. t. „Vērtējot barības kvalitāti, svarīgs ir zālāju botāniskais sastāvs, lai būtu daudzveidība un sugas, kuras veido proteīna saturu. Tāpēc zālājus atjaunojam ik pēc 3–4 gadiem – aram un sējam no jauna, turklāt augsnes bagātināšanai ir iespēja izmantot arī kūtsmēslus. Vienā laukā divus gadus pēc kārtas audzējam kukurūzu, tad uzaram un sējam zālāju. Augsnes ir skābas, vajadzētu valsts atbalstu kaļķošanas pasākumiem, jo paši nespējam. Ar kūtsmēsliem uzturam humusa līmeni, secina saimnieks.

Spēkbarībai Lāčplēša govīm piepērk apmēram 1000 t kviešu un miežu graudus, kurus placina un jauc kopējā barībā. Tos iegādājas no kaimiņu saimniecības nelielos daudzumos, jo pašiem neesot iespēju uzglabāt.

Nodrošināti ar savu tehniku
SIA Lāčplēša piens apsaimnieko 850 ha, no kuriem 260 ha ir īpašumā, bet pārējos nomā. Saimniecībā visiem lauku darbiem un lopbarības gatavošanai tehnika un agregāti ir nodrošināti. Te brauc gan vēl padomju laiku dzelzs rumaki, gan modernāki traktori. „Mums ir viens jaudīgāks 200 ZS traktors, kas var pavilkt pieckorpusu arklu un divas pļaujmašīnas uzreiz. Skābbarības gatavošanai mums ir pašgājējs smalcinātājs, ar kuru varam sasmalcināt gan zāli, gan kukurūzu. Savukārt siena un salmu savākšanai izmantojam savācējpiekabi. Salmus iegādājamies no kaimiņu saimniecības un izmantojam pakaišiem gan vecajās kūtīs, gan teliņiem. Jaunajā kūtī kaisām speciālus absorbentus, kas uzsūc mitrumu un dezinficē,” stāsta Andris.

Izslaukumi un slaukšana
Saimniecībā no govs laktācijā vidēji iegūst ap 8 tūkst. kg piena. „Dienā no govs izslaucam 24 l, kas ir par 4−5 l vairāk, salīdzinot ar situāciju agrāk. Ceram, ka piena būs vēl vairāk, jo tiks izlīdzināts atnešanās periods, tas vairs nebūs tik ciklisks un sezonāls. Turklāt arī barība tagad būs vienmērīga visu laiku, jo nebūs ganību laiks tikai ar zāli un ziemošanas laiks ar skābsienu,” pārliecināts Andris. Slaukšanu jaunajā fermā nodrošina vecā slaukšanas iekārta Vestfalia eglīte 2x7, kas jau esošajam govju skaitam (350) ir par maz, jo tiek slaukts 5–6 stundas divas reizes dienā. „Situācijas uzlabošanai variantu jau nav daudz – ielikt slaukšanas karuseli vai citu stacionāro slaukšanas iekārtu. Bijām domājuši arī par robotiem, bet uz šo govju skaitu vajag apmēram piecus līdz sešus, bet tās jau ir ievērojamas investīcijas, turklāt būtu atkal jāpārbūvē jaunā kūts. Tā kā mēs vēl neesam atguvušies no pirmā miljona, tad uz nākamajiem apjomīgajiem projektiem skatāmies piesardzīgi. Vecajās fermās ir piena vads un strādā 5–6 slaucējas. Kopā veco kūti apkalpo apmēram astoņi darbinieki, kuru atalgojuma izmaksas veido ievērojamu ciparu. Vislielākos izdevumus no kopējām izmaksām − līdz 50 % mūsu saimniecībā veido tieši darba algas un nodokļi,” stāsta saimnieks.

Uzņēmums audzē rupjo lopbarību –  zālājus un kukurūzu, no kuras gatavo skābsienu un skābbarību.

Piena realizācija
Pienu lielvārdieši jau vairāk nekā desmit gadus realizē savam sadarbības partnerim SIA Piena Partneri”, nododot 11–12 t piena dienā. Izejviela tālāk nonāk pie pārstrādātājiem, pārsvarā Lietuvā. „Sākotnēji pienu vedām paši, bet tad izvērtējām, ka transportēšana ir diezgan problemātiska, vienkāršāk ir nopirkt pakalpojumu, savukārt vēlāk piena iepircēji paši nodrošināja produkta savākšanu. Tagad, ja transports kavējas vai tas neatbrauc, – nav mūsu problēma. Pašiem vest nesanāk lētāk, ierēķinot degvielu, transporta remontu un darba algas. Tagad mums tikai jāsaražo kvalitatīvs piens, par pārējo varam nedomāt,” apmierināts Andris. Realizētais piena apjoms: 2019. gadā – 3350 t. Savukārt šogad Andris cer vismaz uz 4000 t.

Jautāts par piena cenām, saimnieks atbild: „Tā ir konfidenciāla informācija, tāpēc minu piena cenu tonnā – 300 EUR plus vai mīnuss. Pašlaik tā ir 300 EUR mīnuss. Vēl līdz aprīlim bija 300 plus, maijā nokritās, jūlijā nedaudz pacēlās, bet joprojām ir 300 mīnuss. Cenas tiek pārskatītas reizi mēnesī, izmaiņas tiek paziņotas.”

Samaksa par pienu ir precīzi divreiz mēnesī, nodrošinot atbilstošu naudas plūsmu. Tiek piemaksāts arī par tauku un olbaltumvielu saturu, kas veido ievērojamu naudas apjomu uz kopējā piena daudzuma.

Domājot par nākotni
Uz nākotni Andris, kopš uzbūvēta modernā kūts, skatās cerīgi, jo tā devusi jaunu enerģijas impulsu. „Domājot par attīstību, skatāmies trīs virzienos. Viens ir lopu skaits, pēc projekta noteikumiem mums jābūt 567 slaucamām govīm, pašlaik ir 550. Kopumā mūsu mērķis ir 600 slaucamas govis, kas ir atbilstoši mūsu platībām un fermu ietilpībai. Nākamais solis ir veco ēku un slaukšanas iekārtu rekonstrukcija vai pat pilnīgi jaunas iegāde, jo esošā nevar apkalpot 600 lopus. Stratēģiski svarīgākais attīstības virziens ir ganāmpulka atražošana un tā kvalitātes uzlabošana, vienlaikus jaunlopu labturības apstākļu uzlabošana. Tam visam, protams, nepieciešami naudas resursi, kaut gan pāris simti tūkstošu jau pie esošā pusmiljona kredītu portfeļa vairs lielu lomu nespēlētu,” sarunu noslēdz Andris Driksna.