Dārzs un Drava / 2018.gads (Rudens.)

Turpinot rakstu sēriju par dārzā augošo koku un krūmu enerģētiskajām īpašībām, šoreiz iepazīstinu ar bumbierei un pīlādzim raksturīgo. Enerģētiski spēcīgāki ir visi savvaļas koki, tas attiecas arī uz bumbieri, taču meža bumbieri skaistumam, dziedniecībai un spēku apmaiņai var atļauties vien lielu teritoriju īpašnieki. Bumbieres ir vareni koki, arī kultūršķirnes biežāk ir liela auguma, ne pundurkociņi. Tomēr mazdārziņu saimniekiem nav jāskumst, jo arī mazās bumbierītes spēks būs pietiekami liels, salīdzinot ar cilvēka resursiem.

Bumbiere.

Līdzīgi kā mežābeles, Latvijas mežmalās un lauku nostūros reizēm manāmas meža bumbieres. Koka augums ir piramidāls, lielāks nekā ābelei, līdz 10 m augsts, ar 5–6 m platu vainagu. Latvijā dižākā savvaļas bumbiere aug Kandavā – daļa zaru tai jau nokaltusi, tomēr 12 m augstais koks joprojām zied un zaļo.

Meža bumbiere ir izcili dekoratīvs koks, it īpaši ziedēšanas laikā maijā, kad tas uzplaukst kā balta kupena. Pieclapainie ziedi uz kātiņiem grupējas pa 5–15 vienkopus. Vēlāk daļa augļu aizmetņu nobirst, bet liela daļa saglabājas – bumbiere ir ražīgs koks. Savvaļā bumbieres mēdz augt upju ielejās, no vēja aizsargātās mežmalās un ezermalās, karbonātiem bagātās augsnēs. Latvijā bumbieres vairāk sastopamas Zemgalē un Kurzemē. Tās neveido lielas audzes, parasti vienkopus aug kādi 3–5 koki.

Bumbieru sējeņus, kas saauguši zem vecajiem kokiem un maz cietuši no meža zvēriem ziemā, agri pavasarī (pirms lapu plaukšanas) var izrakt un iestādīt dārzā. Arī ar sēklām bumbieri var viegli pavairot – sēklas sēj rudenī vai arī ziemā glabā vēsā vietā kūdrā un izsēj pavasarī. Daļa sēklu uzdīgst pirmajā, daļa otrajā gadā. Piemērotos apstākļos, ja ir pietiekami daudz saules un barības vielu, bumbiere aug samērā ātri, bet ražot var sākt pēc kādiem 7–9 gadiem. Savvaļas bumbieres ir ilgmūžīgi koki, Latvijas apstākļos var sasniegt 200 gadu vecumu. Meža bumbieri var stādīt augļu dārza malā, tad tā būs laba apputeksnētāja mājas šķirņu bumbierēm. Arī mājas tuvumā šis koks var augt, jo nemēdz lūzt un bojāt ēkas, vienīgi jārēķinās ar ēnu visas sezonas garumā.

Bumbieres izcelsmes reģions ir Viduseiropa un Vidusāzija, kur to pazina un kultivēja jau Romas impērijas laikā un plaši izmantoja ēku celtniecībā, jo koksne ir izturīga pret mitrumu un viegli apstrādājama. Līdz pat mūsdienām no bumbieru koksnes izgatavo stīgu mūzikas instrumentus. Kultūras liecībās bumbiere minēta jau Homēra Odisejā, bet īpaši lielu popularitāti tā ieguva viduslaiku augļu dārzos, kā arī klosteru dārzos. Ilgi bumbierus lietoja vai nu kā ārstniecības līdzekli, vai kā nabadzīgu cilvēku pārtikas produktu, jo sulīgās bumbieru galda šķirnes tika selekcionētas tikai 18. gs. vidū. Toties enerģētiski bumbiere ir viens no spēcīgākajiem kokiem. Tā pievelk veiksmi un prieku sev un cilvēkiem, ka arī notur to savā apkārtnē. Bumbiere savam saimniekam dod izturību pret visām dzīves vētrām, kā arī veicina izpratni par cilvēka un dabas skaistumu. Brīnišķīgs koks, kas palīdz justies labi jebkurā situācijā, senāk tika uzskatīts par laimes nesēju. Meditācija zem bumbieres parāda un palīdz izsvērt būtiskās un mazsvarīgās lietas. Enerģija ap bumbieri cirkulē skaisti olveidā – atgādina pareizas cilvēka auras formu.

Bumbieru augļi izmantojami gan kā pārtikas produkts, gan kā dziedniecības līdzeklis, organisma attīrīšanai, atindēšanai un nostiprināšanai. Mājas bumbieri ir labi zināmi pārtikas deserta augļi, kam lielā mērā piemīt arī meža bumbieru dziednieciskās īpašības. Meža bumbieri nav saldi, tos (bez serdēm) var izmantot dārzeņu ēdienos, zupās un kā piedevu gaļai vai sēnēm – bumbieri atvieglos sarežģīta un smaga ēdiena pārstrādi organismā. Kulinārijā var izmantot arī bumbieru miltus tos pievieno kviešu, kukurūzas vai rudzu miltiem, cepot konditorejas izstrādājumus. Lai iegūtu bumbieru miltus, auglīšus novāc gandrīz gatavus (pavisam gatavi tie žāvēšanas laikā izšķīst), sagriež gabaliņos un žāvē. Vislabāk žāvēt speciālā augļu žāvētājā, bet var izmantot arī pusatvērtu cepeškrāsni grila režīmā vai kādu citu sildierīci. Izžāvētus augļus maļ mājas kafijas vai graudu dzirnaviņās, pēc tam glabā slēgtā traukā tumšā vietā. Vērtīgās īpašības saglabājas vairākus gadus, bet ilgāk uzglabāt ieteicam nesamaltus, tikai izžāvētus bumbierus. Bumbieru akmensšūnas traucē apēst visu augli, taču tajās ir visvairāk dziedniecisko vielu, kas lielā mērā saglabājas arī pēc karsēšanas un pārstrādes, bet visvairāk – tieši maltajos bumbieru miltos.

Dziedniecībā bumbiere noder sirds, aknu, nieru un asinsvadu atveseļošanai, Bērniem intensīvas augšanas periodā, kā arī topošajām māmiņām noder bumbieros esošā folijskābe un jods. Bumbieri palīdz dziedēt dažādus iekšējos iekaisumus, uroloģiskas problēmas, prostatas iekaisumus un pat cīnīties ar audzējiem. pie tam vērtīgākie ir tie augļi, kas vairāk smaržo. Bumbieri ļoti labi attīra organismu no šlakvielām, sāļu nogulsnēm un atjauno asins sastāvu. Savvaļas augļos esošie tanīni palīdz atveseļot zarnas, regulē vēdera izeju. Tie ieteicami aknu slimniekiem, diabētiķiem, cilvēkiem ar lieko svaru – vai nu kā svaigu augļu sula, vai kā žāvētu augļu novārījums (jāvāra 15–20 min.), vai kā augļu milti. Bērniem intensīvas augšanas periodā, kā arī topošajām māmiņām noder bumbieros esošā folijskābe un jods. Bumbieri palīdz dziedēt dažādus iekšējos iekaisumus, uroloģiskas problēmas, prostatas iekaisumus un pat cīnīties ar audzējiem. Novārījums ar medu vai krāsnī cepti bumbieri ir labs un gards līdzeklis saaukstēšanās un ziemas infekcijas slimību laikā – mazina klepu un nedaudz arī ķermeņa temperatūru, bet palielina dabisko imunitāti.

Pīlādzis.

Labi pazīstams koks, kas aug gan mežos, gan dārzos. Latvijā savvaļā sastopamas piecas pīlādžu sugas, no kurām zināmākais ir parastais pīlādzis. Savvaļas pīlādža ogas ir skābi rūgtas, taču ļoti veselīgas, pareizi sagatavotas, lietojamas arī cilvēkiem. Dārzos audzējamas arī vairākas pīlādža kultūršķirnes ar saldākām, lielākām dažādu krāsu ogām, kā arī pīlādža un vilkābeles hibrīdi – tiem ir nedaudz no pamatsugām atšķirīgas enerģētiskās īpašības. Jāpiezīmē, ka ogu rūgtā garša organismam ir tikpat nepieciešama kā pārējās, tās pilnīgs iztrūkums rada dažādas veselības problēmas, visbiežāk saistītas ar aknu un gremošanas sistēmas darbību. Pīlādzis ir dekoratīvs divas reizes gadā – maijā, kad uzzied ar lieliem, krēmbaltiem ziedu čemuriem, kas īpatnēji smaržo, un rudenī, kad ienākas koši oranžie ogu ķekari. Ja ogas nenoēd putni, tās zaros saglabājas diezganilgi un vēlāk, pēc salnām, kļūst ievērojami saldākas.

Pīlādzim piemīt maģiskas, īpašumu un saimniekus aizsargājošas īpašības, tādēļ tradicionāli to stāda pie dārza vai mājas ieejas. Šis koks spēj atšķirt to būtņu enerģijas, kas ir labvēlīgas mājas saimniekiem, no tām, kas attiecīgajai vietai un cilvēkiem ir svešas. Lai pīlādzis kļūtu par labu sargu, ar to jākontaktējas – jāiet pie pīlādža, jārunā ar to domās, jāvelta tam sava uzmanība un rūpes. Dažādos rituālos un maģiskās darbībās pīlādzis tiek plaši pielietots, jo tā enerģija labi pakļaujas cilvēka dotajam nomērķējumam. Šis koks spēj gan attīrīt cilvēka vai vietas auru no svešiem spēkiem, gan arī stiprināt to dabiskās aizsargspējas – to izmanto, lai atbrīvotu cilvēku no dažādām atkarībām un apsēstībām. Pīlādzis ir reizē dodošs un tīrošs koks. Tas mēdz atmodināt seksualitāti, it īpaši sievietēm, kā arī sajust un pielietot savas slēptās spējas.  Tomēr tas nav atbilstošs jaunām meitenēm, drīzāk sievietēm pusmūžā, jo enerģija ir nobriedusi un spēcīga. No seniem laikiem līdz pat mūsdienām saglabājušās tradīcijas rotāt ar pīlādža zariem telpas un durvis gadskārtu ritu svētku laikā, kad laika lūkas ir atvērtas un paralēlo pasauļu slāņi cits ar citu saskaras. Pēc svētkiem pīlādža zarus mēdz sadedzināt vai arī atstāt līdz nākamajai svētku reizei, lai tie turpina sargāt ģimeni un mājokli. Arī cilvēka dzīves rituma lielākajos pagrieziena punktos – radībās, krustabās, kāzās un bedībās neiztika bez pīlādža klātbūtnes. Ir cilvēki, kam pīlādža tuvumā rodas nepatīkamas izjūtas – tas liecina par enerģētisko piesārņojumu, ko koks cenšas attīrīt. Ar pīlādzi jākontaktējas godīgos nolūkos, citādi tā spēks var vērsties pret pašu darītāju.

Tā enerģija ir nemierīga, kustīga, vijīga, tā it kā dejo ap koku un iesaista dejā tos, kas atrodas tuvumā. Senāk par svētajām ogām uzskatīja tās, kam ir krustiņš galā, – tādas ir kadiķa, vilkābeles un pīlādža ogas. Stāsta, ka pīlādzis spēj atvairīt zibens spērienus savā tuvumā, tādēļ to izmantoja, lai pasargātu mājas no negaisa draudiem. Cilvēka aurā šis koks atbalsojas otrajā un ceturtajā pinumā (čakrā), atverot un stiprinot sirdi, kā arī veicinot radošās un seksuālās spējas.

Pīlādzis ir labi zināms koks pirtniekiem – no tā gatavo koka pirtslietas, sien slotas un gatavo pirtstējas. Šīs tējas īpaši piemērotas tiem, kam ir problēmas ar asinsspiedienu (pīlādzis to pazemina un notur normas robežās) vai sirds spēku un ritmu. Pīlādža slotiņas lietošanai ziemā sagriež vasarā, kad lapas nobriedušas. Tajās var ielikt kādu zaru ar pusgatavām ogām, kas samērā labi turas zaros, vienīgi tad jāraugās, lai ogas labi izžūtu, šīs slotas jāgriež siltā, sausā laikā un jāžāvē vējainā vietā. Pirts pēriens ar pīlādžogu slotiņu ir kā viegla, dabas dota masāža, kas ļoti labi ietekmē limfas cirkulāciju, uzlabo ādas elastību un spēcina organismu. Maija beigās, kad pīlādzis zied, var pērties ar svaigām ziedu slotiņām, taču uzglabāšanai tās nav piemērotas. Pīlādža lapu slotiņas lieto gan attīrošajos, gan spēcinošajos, gan šamaniskajos pirts rituālos. Mazu bērnu pirtīžās pīlādzis tiek izmantots enerģētiskās aizsardzības nodrošināšanai, auras stiprināšanai. Vēlāk to lieto pirtīs, kas sagatavo cilvēku pārejai no viena dzīves cikla citā. Arī ģimenes savstarpējo nesaskaņu izlīdzināšanā un pāra vienošanā pīlādzis ir labs palīgs.

Tam ir sava vieta auglības veicināšanā, gadījumos, kad grūtības ieņemt bērniņu ir mantotas no iepriekšējām paaudzēm vai arī bijusi kāda nelabvēlīga ietekme no malas. Šis ir viens no kokiem, ko izmanto telpu vētīšanā un kvēpināšanā, lai attīrītu tās no enerģētiskiem sārņiem un nostiprinātu robežas.