Dārzs un Drava / 2018.gads (Vasara.)

Augu sastāvā esošās derīgās vielas varam uzņemt, ēdot ogas un augļus, dzerot to tējas un uzlējumus, savukārt enerģētisko informāciju uztveram, atrodoties auga tuvumā, ieelpojot tā smaržu vai garaiņus pirtī. Par dārza koku neredzamo spēku stāstīšu šajā un arī nākamajos numuros.

Ābele
Ābeles tiek audzētas kopš cilvēces pirmsākumiem, kultivētas pie mājām un izmantotas gan pārtikā, gan dziedniecībā. Bībeles stāstos minētais Paradīzes auglis, pateicoties kuram Ādams un Ieva ieguva cilvēkiem raksturīgās īpašības, visdrīzāk bija mežābols. Arī sengrieķu mītos minēts strīdus ābols – filozofiski strīds uzskatāms par cilvēku individuālo viedokļu sadursmi, tātad ābols simbolizē cilvēkiem tik raksturīgo sašķeltību un samierināšanos. Daudzu tautu jaunākās teikās ābele simbolizē mīlestību un auglību, to attēlo kā dzīvības koku jeb pasaules koku, kam saknes aizsniedz pazemes valstību, bet zari tiecas debesīs. Eiropā agrāk mežābele bija ziemas saulgriežu koks – ap to dejoja, tās zaros kāra krāsainus dzīparus, meta vainagus un pie tās nesa ziedojumus. Enerģētiski ābele ir sievišķās un mātišķās enerģijas nesēja un devēja. Mežābele ir spēcīgāka nekā mājas ābele, tās enerģija ir skarbāka, vairāk sargājoša un virzoša. Pie ābeles der vērsties sievietēm, kam neizdodas ieņemt vai iznēsāt bērniņu. Mežābele ir kā vecmāte, visu zinoša un saprotoša. Mājas ābele ir maigāka, tā vairāk līdzinās jaunai vai pusmūža sievietei, tā dod cilvēkiem elastību un savstarpēju pieņemšanu. Šo īpašību dēļ ābeles minētas dziesmās par bārenītēm un viņsaulē aizgājušām mātēm – ja trūkst mātes svētības, mežābele palīdz atmodināt sievietes emocionālo būtību, bet mājas ābele aizstāj trūkstošo mātes gādības spēku. Ābeles mātišķais tēls ļoti liriski attēlots Kārļa Skalbes pasakā par Zelta ābeli un sudraba avotu, kur šis koks parādās kā mātes svētība dzīvībai un saista bērnu ar viņa dvēseles spēku avotu.

Ja ābele nolūst vai rodas vajadzība nozāģēt lielāku tās zaru, pirms zāģēšanas ar koku jāsalīgst šis process. Ar ābeli jārunā. Viņas atbildes var gan sajust ar sirdi, gan uztvert kā nomierinošas un iedrošinošas domas. Mājas koki bieži vien dzīvo simbiozē ar mājiniekiem – tie var pārņemt uz sevi cilvēku slimības un dzīves problēmas. Bieži sastopamā ābeļu slimība – mizas vai sakņu vēzis var liecināt, ka koks šo slimību noņēmis savam saimniekam un izdzīvo viņa vietā. Tas pat var iet bojā, upurējoties cilvēku labā. Ābeles ciešā saistība ar ģimenes mātēm vairāk palīdz šo sieviešu dzīvei, tādēļ problēmas ar mājas ābelēm rāda mātišķās enerģijas problēmas vai to risinājumu ceļus. Uzmanīgi vērojot un izjūtot koku uzvedību, var gūt daudz derīgu skaidrojumu savai un ģimenes dzīvei.

Ābeles tiek lietotas tautas dziedniecībā – izmantojamas gan lapas, gan mizas un saknes, ziedi un augļi. Ābeļu mizu vai sakņu novārījums palīdz stiprināt imūnsistēmu, aknas un sirdi, kā arī stabilizē nervu sistēmu un veicina psiholoģisko noturību. Sēkliņām piemīt pretiekaisuma un antioksidējoša iedarbība, tās arī pazemina ķermeņa temperatūru. Ābeles lapu tēja atjauno aknu darbību. Tēja ir garšīga, it īpaši, ja lapas pirms tam fermentē krāsnī, vislabāk māla traukā. Fermentētās ābeļu lapas uzlabo jebkura zāļu tējas maisījuma garšu, neizmainot tā dziedniecisko iedarbību, tādēļ tās var pievienot citām tējām garšas uzlabošanai. Nefermentēta ābeles lapu tēja ieteicama plaušu infekciju un saaukstēšanās slimību gadījumā, it īpaši – bērniem, ja ir paaugstināta   temperatūra un klepus. Šī tēja uzlabo nieru darbību, palīdz izvadīt lieko šķidrumu, šķīdina nierakmeņus un atjauno asins sastāvu mazasinības gadījumā. Viena no maigākajām ir ābeļziedu tēja – tā lietojama nervoziem bērniem nervu sistēmas līdzsvarošanai, to droši var dot arī pavisam maziem bērniem, pat zīdaiņiem un jaunajām māmiņām. Pieaugušiem cilvēkiem, lietoti kopā ar citiem atbilstošiem ārstniecības līdzekļiem, ābeles ziedi palīdz pret depresiju un veģetatīvo distoniju.

Ābeles augļi ir ne vien populārākie mūsu galda augļi, bet arī labi Iņ/Jan enerģiju līdzsvarotāji, organisma pH līmeņa regulētāji un dabīgie antioksidanti. Daļai cilvēku gremošanas sistēma ābolus pārstrādā ar problēmām – iemesls tam ir izjaukta zarnu mikroflora un palielināts iekšējais skābums. Āboli tikai uzrāda problēmas, kuras būtu vērts atrisināt.

Vilkābele
Šis ir paradoksāls koks – jau tā nosaukums ietver ābeles maigumu un vilka skarbumu, tas pauž reizē mātišķību un kareivīgumu, vizuālā skaistuma pievilcību un asu nepieejamību. Nereti tās sauc arī par krustābelēm vai paērkšķiem. Šis koks labi zināms visā Eiropā, arī Kaukāzā un Dienvidsibīrijā, kur to senāk uzskatīja par laulību un ģimeni sargājošu koku, jaunlaulāto aizgādni, mīlestības un auglības piesaistītāju. Vilkābele ir ilgdzīvotāja – daži koki sasniedz pat 400 gadu vecumu, tādēļ tos stādīja pie mājokļiem, lai nodrošinātu ilgu un veselīgu mūžu. Tam bija arī praktisks pamatojums, jo visas auga daļas satur vielas, kas uzlabo sirds un asinsrites sistēmas darbību. Ķeltiem šis koks simbolizēja šķīstu, neaptraipītu mīlestību, uzticību un pastāvību, kas tiek sargāta ar vilkābeles asajiem dzeloņiem, tas tika uzskatīts par palīgu ziemas perioda atturības laikā. Kaukāzā tā nozīmē nepiekāpību, mērķtiecību un labklājību laulībā. Kristīgajās tradīcijās vilkābele sargā jaunavas šķīstību un cerību. Šis koks sargā savu saimnieku, kā arī savu tuvāko apkārtni no nešķīstiem spēkiem, agresijas un viltus. Simbolika ir skaidra, jo dzeloņainos zarus nav tik viegli nolauzt, bet vilkābeļu dzīvžogam neviens suns nenelīdīs cauri – tas sargā ne tikai enerģētiski, bet arī tīri fiziski. Spēcīgās enerģētikas un sargājošo īpašību dēļ vilkābeles viduslaikos tika uzskatītas par raganu kokiem – tās stādīja ap mājām, kur mita sievietes, kas nodarbojās ar dziedināšanu un buršanu, jo koks ir izcili piemērots abām šīm nodarbēm. Ticēja, ka mājai, kur aug vilkābele, nedrīkst nodarīt ļaunumu, citādi koks atriebsies. Tās amuleti palīdzēja kara laikā, kā arī – aizsardzībai no negaisa un zibens.

Maģiskā iedarbība vilkābelei saistīta ar sirdi – tās enerģētisku atvēršanu vai aizslēgšanu pret pasauli vai pret kādu cilvēku, sirds spēku palielināšanu un mērķtiecīgu virzīšanu. Aurā tā palīdz darboties ceturtajai galvenajai – sirds čakrai, ko sauc arī par vēju vārtiem.Turklāt šis koks iedarbina ne tikai cilvēka auguma priekšpuses čakru, ko lielākoties pazīstam, bet arī aizmugurējo, tā saukto spārnu čakru, kas atrodas mugurpusē starp lāpstiņām. Vilkābelei ir silta, dzirksteļojoša enerģija, kas vērsta uz visām pusēm, tās aura it kā mirdz no iekšienes. Tā nepalīdz risināt ikdienas problēmas, bet sniedz atbalstu lielos dzīves jautājumos, dod spēku tos atklāt un ienest savā dzīvē. Vilkābele ir dziļas, nesavtīgas un uzticīgas mīlestības aizgādne, bet neatbalsta sīkas aizraušanās un virspusējas kaislības. Tā palīdzēs pārvarēt sirdssāpes un dziedēt emocionāli lauztu sirdi, ja šis upuris būs tā vērts, bet novērsīs domas par pieķeršanos cilvēkam, kam cits ceļš ejams.

Dziednieciskās īpašības vilkābelei orientētas uz sirdi un asinsriti. Var lietot – saknes un mizas, lapas, ziedus un augļus. No tiem gatavo tējas, novārījumus, spirta uzlējumus un pulverus iekšķīgai lietošanai. Vilkābeles preparātiem piemīt asinsvadus paplašinošas un sirds muskulatūru spēcinošas īpašības, tie pazemina asinsspiedienu un uzlabo asins cirkulāciju, līdz ar to – visu iekšējo orgānu apasiņošanu. Ziedus, pumpurus un jaunās lapiņas var pievienot pavasara salātiem – auga svaigās sulas iedarbība ir visspēcīgākā, tā palīdz organismam atkopties pēc ziemas. Mizas visvieglāk iegūt, kad tiek apgriezti vilkābeles zari vai cirpts dzīvžogs, – zariņus salasa un sīki sagriež, pēc tam izžāvē. Vilkābeles lapas lieto zāļu tējas pagatavošanai dažādu sirds un asinsrites problēmu gadījumā, kā arī jauktajās tējās. Rudenī, sarkanos auglīšus var ēst svaigus, taču tajos ir cietas sēklas. Auglīšus var arī sažāvēt, pēc tam vārīt līdzīgi kā mizas vai arī samalt kafijas dzirnaviņās ar visām sēklām. Lieto pa karotītei, uzdzerot ūdeni, vai arī kopā ar medu vai citu pārtikas produktu. No vilkābeļu augļiem var vārīt sīrupu, noderēs saaukstēšanās slimību periodos, kā arī sirds spēka līdzsvarošanai.