Vērojot Latvijas mežaino ainavu ar upēm un ezeriem, nekritiskam skatītājam rodas iespaids, ka arī mazu dīķīti skaistumam vajag apstādīt ar kokiem. Vislielāko ļaunumu dīķim nodara valdošo vēju pusē iestādītie liellapainie, augstie koki. To lapas vējš var aizpūst tālāk par 100 m, bet ūdenī iekritušās lapas vienmēr paliek dīķī. Šie koki varētu būt ozoli, kļavas, parastās zirgkastaņas un daži citi.

Vissliktāk, ja lapas un citas nobiras satur miecvielas. Tās ūdenī izdala ūdens organismiem kaitīgas vielas. Tādi koki ir ozoli, vītoli, kārkli, ievas, parastās zirgkastaņas, rododendri, zeltlietus u.c. Šādus kokus var stādīt dīķa austrumu daļā, bet ne tuvāk par 10–15 m no krasta līnijas. Kokiem nebūtu jāaug tuvāk par 30 m no dīķa malas, lai vajadzības gadījumā pie tā varētu strādāt ar tehniku.

Mazāk dīķi piesārņo egles, baltegles, priedes, bet lapeglei ir visvairāk nepūstošu nobiru.

Dabiski sausa paugura augšējā daļā vecvectēvs ar lāpstu izraka bedri, cerēdams uz dīķi. Precīzi bedres rietumu galā, divus metrus no krasta iestādīja ozolu. Pēc 100 gadiem nekas nav mainījies – jaunākās paaudzes bērni bedri padziļinājuši un paplašinājuši ar ekskavatoru, bet ūdens kā nebija, tā arī nav. Ozols pie bedres vēl var augt simtiem gadu kā dzīvs piemineklis cilvēku spējām.

Raktais dīķis nav bedre vai ezers
Starp ūdeni un mežu nav miera – dabā mežs pārspēj ūdeni un ilgākā laikā ezeri un dīķi pārvēršas par purviem. Pareizi ierīkotam dīķim bez pārbūves vajadzētu pastāvēt vismaz 30 gadus.

Vai dīķi patiešām vajag? Labs dīķis vienmēr noderēs, kāds saimnieks uzskaitījis vairāk par 15 dīķa izmantošanas veidiem. Tikai 50 m³ ūdens rezervei pie mājām ugunsgrēka apdzēšanai var būt izšķiroša nozīme...

Pilnu rakstu lasiet ŠEIT!