Kurš gan no mums nav iebraucis kādā romantiskā meža celiņā un sajūsmā noelsies par to, cik tas skaists! Pašlaik AS “Latvijas valsts meži” (LVM) valdījumā ir 11 854 km meža autoceļu un ap 22 000 km dabisko brauktuvju. Papildus tam uzņēmumam 2022. gadā bija spēkā noslēgti līgumi par citu īpašnieku ceļu izmantošanu 14 000 km apjomā. LVM Vidusdaugavas reģiona vecākais mežkopis Jānis Grīslis kopā ar fotogrāfi un vairāku grāmatu autori Elīnu Kursīti dodas šķetināt mežu autoceļu nosaukumu izcelšanos Vidusdaugavas reģionā.

Nereti meža ceļi ieguvuši savus nosaukumus no vecu karšu, mežierīcības dokumentu vai tuvu māju nosaukumiem.

Kā ceļiem dod nosaukumus?

Vispareizāk ceļam vārdu izvēlēties, iepriekš noskaidrojot, kāds ir šī ceļa vēsturiskais nosaukums. To bieži vien palīdz uzzināt vietējie iedzīvotāji, kuri, šķetinot nosaukumu izcelsmi, atklāj arī vēstures liecības. Piemēram, ir interesants stāsts par AS “Latvijas valsts meži” atpūtas vietu “Stāvo krastu” pie Ogres upes. Kad vēl tika lemts par to, kā šo vietu saukt, runājot ar vietējais virsmežzini, kurš šajā apvidū aizvadījis bērnību, atklājās, ka šī atpūtas vieta reiz saukta par “Stāvo krastu”. Turpinot pētīt tālāk, izrādījās, ka laikā, kad vēl Ogres upē plūdināja plostus, šī ir bijusi iecienīta festivālu vieta! Darbinieki vienmēr saņēmuši algu, tad sekojuši pamatīgi svētki.

“Roņu ceļš”, kas aizved līdz “Sibīrijas” krustojumam

Vecajos mežaudžu plānos, kad tika uzsākta “Roņu ceļa” atjaunošana, varēja redzēt, ka ar roku ir pierakstīti interesanti vietu nosaukumi. Tāpēc ir vērtīgi saglabāt visas lietas, kas saistītas ar vēsturi. Ir iedzīvotāji, kuriem izdevies šādus plānus paglābt pat kara laikā. Tikai tā var zināt, ka reiz bija tāds “Berlīnes krustojums”, “Sibīrija” un citi interesanti meža ceļu nosaukumi. Mūsdienās vērtīgo informāciju iespējams fiksēt un saglabāt digitāli.

“Sibīrijas” ceļa nosaukums saistīts ar bānīti. Te kādreiz bija šaursliežu dzelzceļš Ogre–Laubere. Tie bija 20. gadsimta 30. gadi, kad krīze Latvijā sekmēja vairāku jaunu lauku platuma šaursliežu dzelzceļu rašanos. Naivi cerēt, ka kāds ko kvalitatīvi būtu pierakstījis, bet ir skaidrs, ka divās vietās ir bijušas barakas. Barakās dzīvojuši  mežstrādnieki, un bānīša apkalpojošais personāls savā pamatdarbā nereti uzdarījuši kādu pārkāpumu. Maksāts esot labi, bet darbs bijis grūts. Oficiāli jau pasažieru pārvadājumu nebija, bet, pēc nostāstiem, piektdienās, mainoties brigādēm, kad bānītis no Ogres stacijas, no galapunkta, devās atpakaļ uz barakām, tad ir likts klāt viens pasažieru vagons. Dzelzceļš, cik noprotams, ir uzbūvēts 1935. gadā, taču 1944. gadā sliedes sabojātas. No nostāstiem skaidrs, ka krievu tanki ir speciāli braukuši pāri sliedēm.

“Berlīnes krustojums”

“Berlīnes krustojuma” nosaukums ir nācis no veciem mežaudžu plāniem. Nostāstos šī vieta ir saukta arī par “Trīsstūri”. Pirms LVM atjaunoja meža ceļu, te bija pilns ar baltalkšņiem un krūmiem. Te bānītis ir savienojies arī ar Augšciemu, kas jau ir līnijā Rīga–Ērgļi. No Berlīnes krustojuma aiziet trīs ceļi – “Glāznieku ceļš”, “Briežu ceļš” un “Brandenburgas bānītis”.

“Sēnītes ceļš”

Padomju laikā stingri turējās pie standartiem. Atpūtas vietām bija jābūt mušmires krāsās ­­­­- jumti bija sarkani ar baltām pumpām. Tos uzstādīja mežrūpniecības saimniecības. Te bijusi viena no tādām atpūtas vietām, tāpēc arī ceļš ieguvis tādu nosaukumu. Par vietas saistību ar bagātīgām sēņu vietām – nav zināms, bet pārbaudīts, ka pie ceļa ir laba ogu vieta.

“Sāru  ceļš”

Arī šim ceļam reiz pāri  gājis bānītis. Latvijā esot vairāki ceļi ar šādu nosaukumu, taču tieši šis savu nosaukumu ieguvis no tuvumā esošajām mājām. Pēc nostāstiem uz bānīša “Ogre–Laubere” atklāšanu atbraucis Kārlis Ulmanis, teicis runu un iestādījis ozolu. Pēc ozola vecuma tā arī varētu būt. Te var redzēt arī, kur gājis bānītis. Tur esot bijušas arī divas barakas.

“Zavadas ceļš”

Pēc kara te bijusi ķieģeļu rūpnīca, kuru nekā citādāk nav saukuši kā “Kirpičnij zavod” (ķieģeļu rūpnīca – no krievu valodas). Tā arī palicis vārds “zavads”. Neviens vietējais līdz šim gan nav varējis pateikt, kurā vietā tieši tā rūpnīca ir bijusi.

“Darviņu ceļš”

Arī šī ceļa nosaukums cēlies no māju vārda. Reiz šajās mājās tika tecināta darva. Šis ceļš nav taisns, tā veidošanā ievēroti vēsturiskie principi. Te, pie Darviņu mājām, īpaši jūtams latviskais gars, par ko liecina te augošie koki, kas ir dabas aizsargājamie objekti – te augošo gobu apkārtmērs tuvojas pieciem metriem. Šajā vietā nebija iespēja dot ceļam kādu citu vārdu, jo ir jāgodina mājas, kas te bijušas.