Saimnieks LV / 2023.gads (Janvāris.)

Pēc tam kad Latvijā darbu beidza cukura pārstrādes fabrikas, cukurbiešu audzēšanas apjomi krietni saruka. Tomēr joprojām ir lauksaimnieki, kas sēj šo kultūru, pēc tam realizējot to medniekiem meža zvēru barošanai un zemniekiem – lopu ēdināšanai. Vai cukurbiešu audzēšana ir rentabla un kādus ieguldījumus tā prasa – stāsta lauksaimnieki.

Uģis Rubenis, ZS Ziediņi, Aizkraukles novads:
– Cukurbietes audzēju aptuveni piecus gadus. Sākām ar pavisam nelielām platībām, ar domu, lai būtu, ko dot meža zvēriem, bet vēlāk sapratām, ka tās mūsu saimniecībā labi iederas arī augu maiņā. No aptuveni 1000 lauksaimniecībā izmantojamiem hektāriem cukurbietes sējam 20 ha.

Cukurbietes, ko novācām vēlu rudenī, oktobrī, pagarina lauksaimniecības sezonu, un darbiniekiem ir iespēja vēl pastrādāt. Bietes pārdodam medniekiem, mūsu pusē ir savairojies daudz briežu, kas posta sējumus. Pareizi gan būtu teikt – brieži barojas, jo ir pilnīgi normāli, ka dzīvniekiem gribas ēst. Savu apetīti uz lauka viņi apmierina, taču lauku aiz sevis atstāj diezgan bēdīgā stāvoklī.

Mednieki dzīvniekus piebaro dziļi mežā, tādā veidā briežus vilinot tālāk prom no apsētajiem laukiem, un parasti zina, kur bietes izbērt, lai tas nekaitētu mežaudzēm. Bietes izbaro visu ziemas sezonu, cik nu lieli ir krājumi. Meža dzīvniekiem cukurbiete ir kā konfekte – salda, jo cukura sastāvs ir vairāk nekā 20 %. Tas dod enerģiju, palīdz izdzīvot aukstā laikā. Zvēru piebarošana notiek, jo medniekiem gluži vienkārši patīk, ka mežā ir dzīvība. Ne tik daudz medību dēļ, bet vairāk skaistumam un kustībai mežā. Ne visi saprot, ka mednieki un medības nenozīmē tikai šaut dzīvniekus, tas ir daudz kas vairāk. Pats esmu mednieks vairākās paaudzēs, tāpēc to saprotu. Dažreiz no malas kādi komentētāji vienkārši izsakās par kaut ko, ko nemaz nepārzina, tāpēc gribu uzsvērt, ka mednieka loma ir ļoti daudzveidīga. Jā, arī mūsu cukurbiešu laukus rudenī apciemo meža zvēri, bet, cik varam, ar to sadzīvojam, veicam preventīvas darbības.

Kā jau minēju, cukurbietes ir papildinājums mūsu saimniecības augsekā. Dažus gadus mums ir pat deviņas un desmit kultūras. Cenšamies strādāt agronomiski pareizi, lai zeme būtu auglīga un izmantojama arī nākamajām paaudzēm. Protams, audzējot cukurbietes, nepieciešama speciāla tehnika sēšanai un novākšanai, pārējā tehnika ir tā pati, ko izmantojam graudkopībai. Mēs pirkām lietotu tehniku.

Mums ir salīdzinoši daudz lauku, augsnes nav tās auglīgākās. Cukurbiešu raža, kā jau visām kultūrām, ir ļoti atkarīga no meteoroloģiskajiem apstākļiem. Es teiktu, ka 50 % ietekmē laikapstākļi – sausums, mitrums. 50–60 t/ha ir laba raža. Taču ir bijis arī ļoti sauss gads, kad novācām tikai padsmit tonnas! Biešu veģetācijas periods ir salīdzinoši garš – tās jāsēj maksimāli agri un jānovāc maksimāli vēlu. Lietuva, kas atrodas mazliet vairāk uz dienvidiem, ir pateicīgāka vieta biešu audzēšanai. Neiztikt arī bez herbicīdiem, jo bietes sākumā aug ļoti lēni, tāpēc nedrīkst ļaut nezālēm tās pāraugt.

Lai audzētu bietes cukura pārstrādei, jābūt lielākām platībām. Ir saimniecības, kas arī Latvijā to dara, bet bietes ved pārstrādei uz Lietuvu. Man tuvumā tādu audzētāju nav, tomēr ir dažas mazākās lopkopības saimniecības, kas bietes izmanto lopbarībai, arī iegādājoties no mums.

Ja ir realizācijas iespējas, uzskatu, ka ir vērts sēt cukurbietes. Tā ir interesanta kultūra un noder gan medniekiem, gan mūsu pašu saimniecībai.

Jānis Vackars, ZS Beķeri, Vecsaules pagasts:
– Mūsu apkaimē ir mednieki, viņu pamudināti, pirms kādiem trīs gadiem sākām audzēt cukurbietes. Platības ir nelielas – 8 ha no kopējiem aptuveni 600 ha, audzējam un mācāmies sen aizmirstas lietas, reizēm arī izjūtam, kā ir strādāt ziemā. Vēl novembra sākumā krāvām mašīnas ar bietēm. Tuvējos mežos lielākie ēdāji ir brieži, bet arī citi dzīvnieki nelaiž garām iespēju panašķēt ar saldajām bietēm.

Cukurbiešu audzēšanai – novākšanai nepieciešama speciāla tehnika, sākumā to aizņēmāmies, pēc tam nopirkām paši. Nepatīkami, ka nākas saskarties ar ierobežojumiem augu aizsardzības līdzekļu lietošanā. Salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm mums ir mazākas atļautās lietošanas devas herbicīdam, kas nav pietiekami, tāpēc smidzināšana jāveic atkārtoti. Ja kāds var bietes izaudzēt, nezāles iznīcinot ar kapli, laipni lūdzu, es neiebilstu!

Šogad novācām aptuveni 60 t/ha, kas ir salīdzinoši laba raža. Laikapstākļi bija gana labi, arī paši parūpējāmies, lai bietes augtu skaistas un lielas. Bietes nonāk par labu augsekai, bet mums to platības ir tik nelielas, ka lielu ietekmi nevar atstāt. Ja būtu vismaz 50 ha, tā jau būtu kaut cik vērā ņemama platība.

Pats es negribētu nopietnos apjomos audzēt cukurbietes, domāt par pārstrādes iespējām, darbs rudenī nav vilinošs, arī laikapstākļiem tad ir liela nozīme. Zinu, ka lietuvieši Zemgales pusē audzē cukurbietes savai cukura pārstrādes rūpnīcai. Ja ir labs cukurbiešu gads, tirgotāju ir daudz, cenas uzreiz krītas, arī es varu nopelnīt mazāk.

Māris Zvilna, ZS Panči, Codes pagasts:
– Ja godīgi jāsaka, īpaši optimistisks par cukurbiešu nozari neesmu. Pirmkārt, speciālā tehnika ir novecojusi, ir grūti dabūt detaļas. 1997. gadā iegādājāmies jaunu cukurbiešu novākšanas kombainu, kad vēl cukurbietes audzējām pārstrādei, pēc gada tehnikas ražotāja rūpnīca bankrotēja, tāpēc vieglāk nepaliek. Pašlaik bietes audzējam mazās platībās – ap 10 ha no kopumā 600 ha, tā kā vēl galā tiekam.

Top 6 cukurbiešu ražotājvalstis (2020. g.)

Savas cukurbietes realizējam medniekiem un govju īpašniekiem. Tā lielākā problēma ir, ka nekad īsti nevar plānot, cik un kam bietes pārdot. Vienu gadu medniekiem vajag, citu – ne, vienu gadu paliek pāri, citu – pietrūkst. Tieši tāpēc biešu sējumus neplānojam paplašināt. Cukurbietes audzē daudzi, ieved arī no Lietuvas, līdz ar to konkurence ir sīva. Lietuvieši cukurbietes audzē arī Latvijā. Izmaksas kāpj visās jomās, mednieki arī meklē iespējas iegādāties ko lētāk, bet zemniekiem ražošana tikai padārdzinās. Tomēr priecājos, ka, piemēram, šogad pie mums atbrauca saimnieki no Ventspils, lai iegādātos bietes govīm, bija ļoti apmierināti, ka ir ļoti maz akmeņu!

Ja salīdzina ar agrākiem gadiem, cukurbiešu ražas ir lielākas, manuprāt, tāpēc, ka ir pieejama kvalitatīvāka sēkla. Dīdzība ir labāka. Agrāk daļu atvestās kravas noņēma nost analīzēm vai kā netīrumus. Slimības nedaudz parādījušās pēdējos gados. Iepriekš, kad Latvijā cukurbietes audzēja pārstrādei, platības bija lielas, arī augsnē palika slimības, bet tagad augsnes ir atveseļotas.

Protams, ražu ietekmē arī laikapstākļi – ja ir pārlieku mitrs, biešu saknes bojājas. Ja novācam mazāk par 50 t/ha, to var uztvert kā zaudējumu.

Būtisks iemesls, lai audzētu cukurbietes, ir iespēja pagarināt lauksaimniecības sezonu par diviem mēnešiem rudenī. Tad arī strādniekiem ir darbs. Citādi – ja salīdzina cenas, vairāk nekā ar graudiem nopelnīt nevar. Audzējam cukurbietes drīzāk tāpēc, ka tā ir tradīcija. Pamatā audzējam graudus, rapšus, iepriekš bija arī lauka pupas. Salīdzinot – graudus un rapšus var pārdot vieglāk – ir osta, ir birža. Cukurbietēm pircējus meklējam paši.

Dzirdēts, it kā biešu audzēšana uzlabojot augsni, bet es tam īsti neticu. Pēc bietēm zeme paliek ļoti noblietēta – kombains iet trīs rindās, līdzās arī traktors. Ir labi augsni pēc tam uzart, taču jaunā pieeja sliecas par labu bezaršanai. Biešu lapas varētu uzskatīt par zaļmēslojumu, taču neviens nav tā īsti pētījis, kāds ir reālais ieguvums. Neesam novērojuši, ka pēc bietēm tajā pašā laukā audzētiem vasaras kviešiem būtu lielāka raža.

Biešu audzēšana cukura pārstrādei Lietuvas rūpnīcā man nešķiet saistoša. Ja pārstrāde notiku Latvijā, varētu vēl domāt. Droši vien tad vajadzētu jaunu tehniku, notiktu mācības par šo kultūru, jo ir pilnveidojušās gan biešu smidzināšanas, gan audzēšanas tehnoloģijas. Pašlaik balstāmies tikai uz savu agrāko pieredzi. Iepriekš lietojām daudz vairāk herbicīdu nezāļu iznīcināšanai, tagad labi, ja divi līdzekļi ir pieejami, kas nav tik iedarbīgi. Tāpēc biešu lauki mēdz būt nezāļaini. Ja kultūra būtu plaši izplatīta, droši vien būtu pieejams plašāks līdzekļu klāsts.

Principā domāju, ka cukurbietes ir mūsu augsnēm piemērota kultūra. Ja vēl piestrādātu pie tehnoloģijas, arī ražas augtu.