Dārzs un Drava / 2018.gads (Ziema.)

Pirms diviem gadiem, jūlijā aizputnieka Māra Lindes eksotiskajā dārzā uzplauka sārtā juka Latvijas karoga krāsā. Ar to saimnieks ļoti lepojas, jo tā viņam uzziedējusi pirmajam pasaulē. Rūpīgi slēpis no cilvēku acīm, lai kāds neiekāro un nesaposta. Lindes dārzā jukas aug jau vairāk nekā piecdesmit gadu, un šajā laikā uzkrāta krietna pieredze, ar kuru viņš arī labprāt dalās.

Dzimtene – Amerika
„Jukas ir no liliju dzimtas. Cilvēkiem visvieglāk atpazīt no amerikāņu kovboju filmām – tur var skatīt tā saucamos džošua kokus. Jukai ir tā īpatnība, ka stumbrs pēc ziedēšanas sadalās divās daļās. Tad kā žāklis atkal aug un var redzēt, cik reizes tā uzziedējusi. Vispār jukas pārāk bieži nezied, jo ziedēšana ir atkarīga no tā, cik labos apstākļos tā aug. Ir reizes, kad tā zied katru gadu, vairākus gadus pēc kārtas. Un ir tā, ka juka uzkrāj spēkus un vairākus gadus pēc kārtas nezied,” zina stāstīt Māris un papildina, ka jukas uzvedība atkarīga no dabas apstākļiem. Jukas esot visdažādākās. Aug tuksnešos, sausās un arī mitrās vietās. Arī pēc savas izturības tās ir ļoti atšķirīgas.

„Latvijā vislabāk aug zilājuka – tā ir visizturīgākā. Protams, ir vēl virkne dažādu citu juku. Viss ir atkarīgs no ziemošanas apstākļiem. Ir jāatšķir salcietība un ziemcietība. Salcietība nozīmē to, kādu lielāko salu juka var izturēt. Par asaī palmu, piemēram, rakstīts, ka tā var izturēt mīnus 28 grādus. Vienīgā palma, kas aug Eiropā, ir krūmveida palma, kas izturot mīnus 14 grādus. Dabā gan tas ir ļoti dažādi. Ziemcietība nozīmē, ka augs var izturēt gan salu, gan atkusni, gan atkal salu un atkal atkusni. Mūsu apstākļos, kad ir salnas ir līdz maijam, labāk, ja pavasaros augi lēnāk plaukst,” stāsta Māris Linde un piebilst, ka tādam noteikumam, piemēram, atbilst hibisks. Viņam pāris hibisku šogad uzplaukuši tikai jūlija sākumā. Bijuši gadījumi, kad cilvēkam hibisku iedod un viņš saka – es to izmetu ārā. Tas nokalta, neplauka. Māris tad sakot, lai aiziet un apskatās. Jā, esot zaļš kļuvis. Un nu jāstāda atpakaļ. Cilvēkiem ir tāds niķis. Ja būs dārzā viens nokaltis koks, tas varēs vai gadu stāvēt, bet, ja kāds jaunievedums maijā nebūs uzplaucis, to raks ārā,” teic Linde un atgriežas pie jukām. Juku dzimtene ir Amerika, bet tām radiniece ir kordelīne, kas aug Jaunzēlandē un Austrālijā.

Zied pat Jaunajā gadā
„Tas bija sen, kad man parādījās pirmās jukas, – pirms 50 gadiem. Es par jukām interesējos, jo ievēroju, ka tās skaisti zied. Rakstos ir izlasāms, ka tās kādreiz stādītas Rīgas apstādījumos. Tad es sāku tās meklēt pa bijušās padomijas botāniskajiem dārziem. Taškentas botāniskajā dārzā bija kāds cilvēks – profesors Rusanovs, kurš nodarbojās ar jukām. Es uz šo botānisko dārzu aizrakstīju, un man atsūtīja sēklas. Daždažādas. Tad tās bija jāizdiedzē, bet tas nav tā, ka tu uzplēs velēnu, ar kultivatoru pārlaid pāri un iesēj,” pasmej Lindes kungs. Kā tās diedzē, to zina liliju audzētāji. Tā ir diezgan smalka padarīšana.

Kā jukas diedzēt
Galvenais – jāievēro ļoti liela tīrība, sterilitāte. Ņem vislabāk rupju kvarca smilti, atskalo, lai nav nekādu duļķu, izkarsē uz gāzes liesmas. Tad uzvāra ūdeni, lai tas būtu sterils. Smiltis ieber sterilā burkā – parasti izmanto trīslitru burku un samitrina, lai smilšu graudiņi būtu čagani – lai pakratot tie brīvi irst. Tur pamazām ieber jukas sēklas un samaisa. Tad noliek siltā vietā un gaida.

Katru dienu jāpieiet klāt un jāpakrata – sēklām vajag gaisu un mitrumu. Kādu dienu ieraudzīsi, ka jukas sēklai, kas ir kā melna plēksnīte, parādās balts galiņš – tas ir asniņš. Sēklu rūpīgi ar pinceti izņem ārā un ieliek tādās pašās sterilās smiltīs. Virsū smiltiņas (lai tur ir mitrs) un pāri stiklu, lai nežūst. Sēklai dīgstot, baltais asniņš ies uz leju, jo tā ir saknīte, kas parādās pirmā. Vispirms smilts virspusē parādās asniņš un lociņš. Tā lilijas dīgst un pamazām sāk augt. Ne velti jukas mēdz dēvēt arī par palmu lilijām.

„Bija tāds Jevdajevs, kas uz Latviju atveda augļkokus. Viņš ļoti brīnījās, ka te aug valrieksts, zīdkoks, saldie ķirši. Valrieksts pie mums ienākas trīs mēnešus agrāk nekā dienvidos. Tāpēc, ka mums ir garāka diena. Viņš darīja tā: atveda stādus, ļoti sliktos apstākļos tie palika gadu un nedaudz izplauka, lapiņas novīta. Nākamajā gadā Jevdajevs tos iestādīja paliekošā vietā. Augs, izgājis cauri iznīcībai, attīstīja pēdējos spēkus, lai spētu izdzīvot. Tas kļuva plastisks un pielāgojās. Ir ļoti dažādi tādi paņēmieni, kurus cilvēki nezina. Kā es sārto juku dabūju gatavu? Nevaru padalīties pieredzē,” noslēpumaini teic daiļuma mīļotājs un pastāsta, ka jukas visbiežāk ir baltas ar rūsganu lāsumiņu ziedlapas pamatnē. Mūsu apstākļos zied, kad ienāk prātā. Lindes dārzā ziedējušas gan uz Jauno gadu, kad pods ienests iekštelpās, gan vasaras viducī.

Zaļo visā Latvijā
Eksotiskā dārza īpašnieks tiem, kam ir viena juka, iesaka vislabāk to ieaudzēt podā. Mūsu ziemas ir tādas, ka nevar pateikt, kādas tās būs, – katra savādāka. Cita lieta, ja tev ir daudz juku. Tad var iestādīt dārzā paliekošā vietā. Ja kāda neiztur, aiziet bojā, nekas. Paliek izturīgākās. „Man viena juka aug pie mājas sienas. Brīžiem ziemās pat ledus gabali satecējuši, bet aug lieliski kopš pirmās dienas,” uzsver Linde. Galvenais, tām vajadzīga saule. Uz mitruma trūkumu jukas nav tik jutīgas, jo tām, kā jau liliju dzimtas augam, ir gums, kas uztur mitruma rezerves. Protams, jebkuram augam patīk, ja to neiekaltē un laikus aplaista. Ja juka ieaugusi zemē, tad vairs nav jālaista. Saknes piegādās mitrumu.

„Jukai katru gadu saknes atmirst un izaug no jauna. Tāpēc tie, kas jukas audzē podos, var ļoti labi iztikt ar nelielu podu. Ja audzē podā, tad pavasarī iznesīs ārā, bet ziemā ienesīs atpakaļ telpā. Pavasarī, kad augu ar podiņu iznes ārā, izrok bedrīti, ieliek tajā podu un pierauš klāt zemi. Caur poda caurumiem juka izdzīs saknes zemē, un augs it kā būtu zemē stādīta. Rudenī, kad saknes iet bojā, ņem podu no zemes ārā un nes telpās. Ne palmām, ne jukām nevajag gatavot lielas kastes. Tajās ap augu Sniebūs
lieka zeme, kas skābst un kurā vairojas baktērijas. Pietiek, ja zeme ir tikai ap stumbru, lai apsedz saknes.”

Māris jukām nelieto nekādu mēslojumu, vajadzīga tikai normāla, auglīga augsne, ar to arī jukām pilnīgi pietiekot. Podos audzējot, nepieciešams viens spainis zemes un jāizvēlas atbilstoša izmēra pods – vairāk nekas neesot vajadzīgs. Ja ir viena juka, tad labāk to ziemā ienest iekšā. Ja ir daudzas, var nenest. Aizies kāda postā, tas nekas. Mūsu ziemas jukas spēj panest.

Starp citu, jukas smaržo pēc citrona, bet tikai vakaros. Dabā tās apputeksnē īpašas kodes, kas lido tikai naktīs. „Lielākais augstums jukām, kuras ir manis izaudzētas, sasniedz divus metrus. Tās, kuras ved no Turcijas, ir krietni zemākas. Manā dārzā pašlaik aug ne tikai no Taškentas atsūtītās jukas, bet no dažādāmpasaules zemēm,” atklāj dārza saimnieks. Jukas jāuzmana no sniega pelējuma. Tas veidojas arī uz sējumiem, lauksaimnieki to labi pazīst, – pārklāj sējumu kā ar plēvi. Sniega pelējums ielien starp juku lapām dziļāk, bet ārlapas paliek zaļas. Saulē šis pelējums neattīstās, tāpēc tiek skartas tikai iekšējās lapas. Pelējumu ilgi var nepamanīt, bet, kad atklāj, ka viss vidus brūns palicis, ir jau par vēlu. „Jānoķer tas brīdis, kad pelējums iemetas, un vienkārši jāizgriež,” pamāca Linde. Pret sniega pelējumu ir nopērkama arī ķīmija, bet Māris cenšas iztikt bez tās. Viņš ar neslēptu lepnumu teic, ka paša stādītas jukas šodien zied visā Latvijā – Liepājā, Aizputē, Kazdangā, Ventspilī. No aizrautīgā aizputnieka aizgājušas pa visu Latviju.

Sārtā diegu juka.