Iepazīsti Latvijas bites! Jau trešo gadu Latvijas Biškopības biedrība aicina pievērst uzmanību savvaļas apputeksnētājiem un iepazīstina ar mūsu medusbišu tuvām radiniecēm – vientuļajām bitēm.

Augu apputeksnēšanai ir ārkārtīgi svarīga loma dažādu ekosistēmu dzīvības procesu uzturēšanā. Dabas Māte ir nopietni parūpējusies, lai rezultāts allaž būtu pozitīvs. Iztrūkstot kādam vienam apputeksnētājam, tā vietā stājas cits. Tādēļ ir dažādi ceļi, kā putekšņi nonāk no viena zieda orgāna uz citu un aizsāk jaunu dzīvību. Daudziem augiem to paveic vējš, citiem ūdens, bet milzum daudz augu sugu ir pielāgojušās, ka to paveic dzīvnieki, galvenokārt kukaiņi. Tradicionāli, kad runā par kukaiņiem augu apputeksnētājiem, prātā nāk medusbites. Taču tas nav taisnīgi, ka uzmanību pievēršam tikai vienam ķēdes posmam, vēl ir ārkārtīgi daudz citu kukaiņu, kas apputeksnē augus ne sliktāk par medusbitēm. Bieži vien – vai daudzos īpašos gadījumos – pat labāk par mūsu mājas bitēm, jo augi ir pielāgojušies tieši kādas vienas sugas apputeksnētāju maigajiem pieskārieniem un gaida tieši šos kukaiņus.

Latvijas Biškopības biedrības uzmanības lokā ir biškopības nozare un tās galvenā darbīgā persona – medusbites. Nav jau slikti, ja esi spēcīgs kādā nozarē – šauri specializējies, zini visu par savu darba objektu. Tomēr īstam profesionālim lieti noder arī plašāks skatījums.

Apgūstot jaunas zināšanas, ar kaut ko ir jāsāk, un ar ko tad vēl var sāk biškopis, ja ne ar viņa medusbišu radiniecēm – citām bitēm. Tādēļ šogad uzmanība pievērsta vienai no tām – par gada biti 2023. gadā izraudzīta slaidbite Halictus tumulorum (Linnaeus, 1758).  

Halictus tumulorum mātīte. Halictus tumulorum tēviņš.

2021. gadā jau iepazīstinājām ar slaidbiti Lasioglossum morio (Fabricius, 1793). Taču par gada biti tā izraudzīta netika, šis gods tika piešķirts lielajai zemes kamenei – Bombus terrestris (Linnaeus,1758).

2022. gadā vēlējāmies pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas vietējai medusbitei. Mērķis bija parādīt līdzcilvēkiem, ka arī mājas bišu vidū ir dažādība – medusbites ir pielāgojušās vietējiem apstākļiem un vietējās bišu pasugas savos dabiskajos apstākļos vienmēr jutīsies labāk par ievestajām bitēm.

2023. gadā esam atgriezušies pie slaidbitēm, jo šī bišu dzimta (Halictidae) ir tiešām to pelnījusi, lai sabiedrība viņu iepazītu.

Slaidbišu dzimta (Halictidae)

Slaidbites ir samērā bieži sastopamas visā ziemeļu puslodē, tai skaitā arī Latvijā. Skaitliski tā ir viena no lielākajām dzimtām bišveidīgo kukaiņu grupā. Slaidbites ir augumā nelielas līdz vidēji lielas bites (6-19 mm), parasti tumšos krāsu toņos, ar metālisku spīdumu, dažu sugu kukaiņu ķermeņi ir zaļgani vai retāk sarkani, dažiem uz ķermeņa redzami dzelteni punkti (īpaši tēviņiem, kuriem ir arī dzeltenas “sejas”). Bites nav apveltītas ar īpaši garu snuķi, tās drīzāk jāpieskaita īssnuķainajām bitēm, kurām ir grūtības sasniegt nektāru, ja tas atrodas dziļāk ziedā. Tomēr bišu nelielais augums un slaidā galva kompensē šo trūkumu un ļauj bitei aizsniegt ziedā paslēpto nektāru. Slaidbišu dzīvesveids var būt ļoti atšķirīgs – daļa slaidbišu ir specializējušās un apmeklē tikai kādas noteiktas sugas augu ziedus, dažas ir aktīvas diennakts tumšajās stundās, citas savus bērnus, līdzīgi kā dzeguzes, iedēj svešu bišu sagatavotās ligzdās. Lielākā daļa slaidbušu sugu savas ligzdas veido zemē, taču ir arī tādas, kas izmanto trupējušu koku. Dažas sugas dzīvo arī “sabiedrisku” dzīvi - tām ir viena māte un tās pēcnācēji – darba bites. Tomēr tādas kolektīvās bišu saimes, kā medusbites, tās neveido.

Slaidbitēm ir sena attīstības vēsture, kas, ja tā var teikt, ir labi “dokumentēta”, jo šīs dzimtas pārstāvju fosīlijas atrastas Baltijas dzintarā, un tas liecina, ka minēto kukaiņu priekšteči ir dzīvojuši jau pirms aptuveni 40 miljoniem gadu. Vecākā slaidbites fosīlija varētu būt no agrīnā eocēna un ja tā, tad tai ir pat ap 50 miljoniem gadu.

Slaidbites ir plaši izplatītas visā pasaulē un sastopamas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Tas ir vērā ņemams fakts, jo salīdzinot ar mums jau labi pazīstamajām medusbitēm, slaidbites ir “pamatiedzīvotājas” Ziemeļamerikā, kur medusbites ir patiesībā invazīva suga, kas ievesta pavisam nesen – ap 1630. gadu. Līdz tam un vēl krietni pēc tam, līdz pat mūsdienām, šajā kontinentā augus sekmīgi apputeksnē milzum daudz citu bišu, tai skaitā arī slaidbites. Interesanti, ka fosilā slaidbite no agrīnā eocēna Okanaganas augstienes (Okanagan Highlands) atradnēm Kvilhenā (Quilchena), Britu Kolumbijā, Kanādā ir otrā vecākā atrastā bišu ķermeņa fosilija.

Misūri Dabas aizsardzības departaments (The Missouri Department of Conservation) savā publikācijā par slaidbitēm, jeb kā amerikāņi tās sauc, par sviedru bitēm (sweat bees – bites, kas labprāt uzlaiza sviedrus no cilvēka ķermeņa), norāda uz vēl kādu unikālu šo mazo apputeksnētāju īpašību – slaidbites ir mazākās bites, kas spēj augiem sniegt vibroapputi. Proti, tās māk no apakšas ieķerties nokarenā ziedā un savibrēt savu ķermeni tā, lai vibrācijas tiktu pārnestas uz ziedu. Putekšņi atdalās no putekšnīcām un uzbirst uz drīksnas – notiek apputeksnēšana. Bet tā kā bite atrodas zem zieda, lielākā daļa putekšņu uzbirst bites vēderam. Un tāds jau arī ir bites mērķis, par apputeksnēšanu viņai diez vai ir kas zināms… Ar vibroapputi mēs plašāk iepazināmies pirms gadiem 35, kad dārzkopji sāka izmantot 

kamenes, lai apputeksnētu tomātus siltumnīcās. Izrādās, šī spēja piemīt arī slaidbitēm. Tā noteikti ir pozitīva ziņa krūmmelleņu audzētājiem, arī šim augam lieti noder vibroappute.

Gada bite 2023 – slaidbite Halictus tumulorum

Latviešu entomologi šai bitei vārdu, šķiet, vēl nav devuši, bet cerams, ka drīzā nākotnē tas notiks. Augu aizsardzības zinātniskā institūta “Agrihorts” vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Gailis ir pievērsies Latvijas agrocenozēs sastopamo bišu faunai un pēta sugu daudzveidību, tādēļ kopš 2019. gada dažādās vietās tiek uzskaitītas Latvijā sastopamās bites. Trīs gados iegūtie rezultāti (https://agrihorts.llu.lv/lv/node/460 un https://www.llu.lv/lv/projekti/apstiprinatie-projekti/2019/lauksaimniecibai-nozimigako-kukainu-sugu-sastopamiba-latvija) parāda, ka slaidbites ir plaši pārstāvētas arī Latvijas bišu faunā un bieži sastopamas dažādās agrocenozēs.

Ja Latvijā slaidbiti Halictus tumulorum atpazīst tikai pēc zinātniskā nosaukuma, tad citās tautās šim kukainim ir dots arī saprotamāks apzīmējums. Piemēram angļi šo biti sauc par Bronze Furrow Bee, ko var tulkot kā ‘bronzas krāsas vagu bite’ (laikam tāpēc, ka ap bites mājokli, vertikālo aliņu, kas stāvus iesniedzas zemē, rokot izceltās smiltis veido uzkalniņu), bet vācieši par Gewöhnliche Goldfurchenbiene, ar vēl trakāku tulkojumu – ‘parastā zeltvagu bite’! Visticamāk, ka ir jābūt vācietim, īstenam dabas draugam, lai saprastu, ko tas nozīmē. Francijā šo biti sauc par Halicte dorée commune – nosaukumā ir gan dzimtas vārds, gan arī zelts, bet dāņi bitei devuši vārdu Bronzevejbi – īsi un kodolīgi ‘bronzas ceļu bite’ tikai vienā vārdā. Savukārt mūsu Skandināvu kaimiņi zviedri: Ängsbandbi un norvēģi: Engbåndbie, kas jau nedaudz saprotamāks vārds – kaut kas par ziedošām pļavām (äng zviedriski – pļava). Savukārt holandieši slaidbiti Halictus tumulorum godā par Parkbronsgroefbij jeb tulkojumā ‘bronzas krāsas parku bite’. Vēl tur ir minētas arī gropes (groef), kas parka gadījumā varētu asociēties ar taciņām parkā, bet tik pat labi ar kādu īpatnību bites vēdera dibengalā. Ja runa ir par taciņām, tad ne par velti – zemē mītošās bites bieži vien savas alas rok tieši uz celiņiem vai pat ceļiem, kur pa smilšaino pamatu brauc auto un automašīnu riepu noblietētā smilšainā zeme dod lielisku būvlaukumu vientuļajām bitēm un zemē mītošajām lapsenēm.

Raksturojums

Neliela auguma bite (6-8 mm gara). Tēviņi ir mazāki un slaidāki nekā mātītes. Tēviņiem raksturīgi gari taustekļi, kas var būt liekti, taču bez asiem leņķiem, mātīšu taustekļi īsāki, ar elkoņveida liekumu aiz pirmā posma. Galva apaļa, saplacināta, acis garenas, olveida. Krūškurvis lodveida. Vēders tēviņiem elipsveida, mātītēm olveida konisks, ar rievu pēdējā vēdera posma mugurdaļā. Mātītes kājas ir blāvi oranži brūnas, tēviņiem košāk dzeltenas. Halictus tumulorum ir līdzīgas un var viegli sajaukt ar citas slaidbišu dzimtas (Lasioglossum) maza auguma bitēm.

Dzīvotnes

Ligzdas slaidbites parasti veido sausās smilšainās vai kaļķainās augsnēs, bet retāk māla augsnēs. Priekšroku dod atklātām vietām, īsam zālienam, vai zālājam, kur tas mijas ar augiem ar platām lapām, kas nesakļaujas.

Ligzdas būve

Jaunākās pētnieku atziņas vedina domāt, ka šīs slaidbišu sugas bites ir primitīvi eusociālas – tas nozīmē – bites darbojas kolektīvi. Ligzdas tiek izraktas zemē uz horizontālas virsmas, ar nelielu veģetāciju vai, kas klāta ar īsu zālāju. Galvenais tunelis ir vertikāls vai gandrīz vertikāls, dažreiz sazarots un no tā atdalās horizontālas nišas jeb šūnu alas, kurās attīstās jaunās bites. Darbu sākot pavasarī, pārziemojusī māte vispirms izveido ne sevišķi garu vertikālu tuneli, kura sānos izrok 6-9 šūnu alas. Alā ievieto putekšņu piciņu (lodi) jaunās bites barībai. Uz lodes māte izdēj olu. Katrā šūnu alā attīstās viens bites kāpurs. 1/3 daļa mātes pēcnācēju attīstās par tēviņiem, 2/3 daļas attīstās par mātītēm – strādniecēm. Daļa no tām pārojas, taču olnīcas tām neattīstās un jaunās bites noder tikai, lai palīdzētu mātei apkopt vēlāk radītos pēcnācējus. Otrā dējumu kārta rada sievišķos un vīrišķos īpatņus, kas pārojas un jaunās, apsēklotās mātītes vēlāk pārziemo. Iespējams, ka pārziemo arī daļa vienu sezonu nodzīvojušo mātīšu un turpina radīt pēcnācējus arī nākamajā gadā.

Attēlā: Slaidbites tuneļa shematisks šķērsgriezums.

Barības bāze

Liela daļa autoru uzsver, ka H. tumulorum ēdienkarte ir tik ļoti plaša, ka nemaz neuzskaita augus ko šīs bites apmeklē. Citi norāda garu augu sarakstus, kuros min šādus ziedaugus: ābeles, āboliņi, asinszāle, avenes, biškrēsliņš, cigoriņš, dadži, dzelzenes, ežziedes, gundegas, kliņģerītes, dažādas krustziežu sugas (rapsis, sinepes, pelēkā sirmene) magones, mārpuķītes, mauragas, mīkstpienes, norgalvītes, pelūdes, pienenes, pīpenes, pulkstenītes, retējs, rezēdas, sveķenes, tīruma tītenis, vēlpienes, veronikas, virza, vītoli, vītolu vējmietiņš.

Polijas pētnieki savā pētījumā ir noskaidrojuši, ka galvenie barības augi šīm slaidbitēm ir pienenes (Taraxacum officinale) un pļavas āboliņš (Trifolium pratense). Turpat tiek minēts, ka H. tumulorum ir ļoti liela nozīme pļavas (sarkanā) āboliņa un rapša (Brassica napus) apputeksnēšanā.

Aktīvās dzīves periods

H. tumulorum mātītes ir aktīvas un redzamas apmeklējam ziedus no marta beigām līdz oktobrim. Tēviņi parādās vēlāk – jūlija sākumā, vai varbūt jau jūnija beigās. Termiņi ir atkarīgi no attiecīgā gada laikapstākļiem.