Dārzs un Drava / 2019.gads (Vasara.)

Ļoti bieži nākas dzirdēt apgalvojumus, ka indīgie telpaugi esot kaut kas sevišķi kaitīgs, tāpēc tos telpās labāk neaudzēt. Taču tā nav taisnība. Patiesībā visiem telpaugiem šūnsulā ir dažādas indīgas vielas – alkaloīdi, tikai vieniem to ir vairāk, citiem mazāk.

Atšķirīgiem telpaugiem indīgās vielas var koncentrēties augļos, lapās, ziedos, kā arī citās auga virszemes un zemzemes daļās. Vairāku indīgo telpaugu dažādās daļas izmanto zāļu izgatavošanā, tādēļ pasaulē tie tiek dēvēti par Dieva augiem. Telpās augošie indīgie augi ir zaudējuši daļu indīguma, sugas mazāk, bet šķirnes ļoti daudz. Piemēram, Lophophora williamsii ir pat pilnībā zaudējis savu narkotisko iedarbību. Līdz ar to neviens telpā audzētais indīgais telpaugs ar savu klātbūtni nevar letāli kaitēt ne cilvēkam, ne dzīvniekam. Pārblīvējot telpas ar labajiem augiem, kas nebūt netiek pieskaitīti indīgajiem, piemēram, kokveida aloji (Aloe arborescens) vai plūksnaino kalanhoji (Kalanchoe pinnata), varam organismā izraisīt nepatīkamas, negatīvas izjūtas. Kā 16. gadsimtā rakstīja Paracelzs: „Ikvienā lietā ir inde, nav nekā, kas nesaturētu indi. Tikai no devas atkarīgs, vai kaut kas ir indīgs vai nav.” Ar jebkuru telpaugu ir jāievēro piesardzība – to lapas, ziedus, mizu utt. nevajag košļāt, griežot, jāvelk rokā cimdi. Jāatceras, ka tomēr esam dažādi jutīgi pret šiem indīgajiem telpaugiem. Katram cilvēkam ir savs garīgais un fiziskais sajūtu slieksnis, tāpēc ļoti uzmanīgi vajadzētu izvēlēties sev līdzās augošos telpaugus.

Spatifīlas
Visplašāk telpās ir pārstāvēta kallu (Araceae) dzimta, kurā visi augi ir indīgi. Populārākie ir spatifīlas (Spathiphyllum) – lieli un mazi lakstaugi ar bagātīgu daudzumu lapu un baltiem neīstiem ziediem, kas aptver īsto ziedu vārpu. Ja spatifīlām pietiek gaismas, tās zied visu gadu. Augus pārstāda, kad nepieciešama cera dalīšana, jo pārāk biezi saauguši dzinumi traucē attīstīties ziediem. Jāatceras, ka spatifīlas nedrīkst pārliet un tām nepatīk tiešie saules stari.

Antūrijas
Skaisto, košo ziedu antūrijas (Anthurium) vislabāk aug ļoti siltās, gaišās un mitrās telpās. Līdzīgi kā spatifīlas, tās vēlas nemainīgu gaisa temperatūru un vienmērīgu, mērenu laistīšanu. Aug trūdvielām bagātā augsnē, kurai pievienotas priežu mizas un sfagnu sūnas. Antūrijas pārstāda reizi trijos, četros gados. Ja nepieciešams, no vecākauga var atdalīt kādu dzinumu pastāvīgai audzēšanai.

Dīfenbahijas
Dīfenbahijām (Dieffenbachia) ir indīga bezkrāsaina, specifiskas smaržas šūnsula, tādējādi jebkādus šo augu kopšanas darbus vajadzētu darīt cimdos. Īpaši griežot dīfenbahiju sulīgās lapas, stumbrus, jāuzmanās no šūnsulas pilienu iekļūšanas acīs, mutē. Mūžzaļajām, daudzgadīgajām dīfenbahijām piemērotas gaišas, saulainas telpas ar vienmērīgu, siltu temperatūru augu gadu. Tās viegli vairojas ar lapainiem galotnes un bezlapu stumbra gabaliņiem, kuriem ir vismaz divas, trīs lapu mezglu vietas. Necieš pārlaistīšanu. Dažādu šķirņu un sugu dīfenbahijas var būt gan mazi, gan lieli, cilvēka augumā, daudzdzinumu krūmi.

Mila eiforbija
Mila eiforbija jeb Kristus ērkšķis (E. milli) ir daudzgadīgs sukulents ar pelēkbaltiem stumbriem, zariem, koši zaļām, plānām, mazām lapiņām un asinskrāsas neīstajiem ziediņiem, kuri zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Ja augu griež ļoti siltā laikā, tad pienbaltajai šūnsulai ir specifiska, nedaudz smacējoša smarža. Viegli vairojas ar galotnes spraudeņiem, kurus sprauž vairākus vienā podā, lai ātrāk izveidotos kupls krūms. Teicami padodas apgriešanai, tas palīdz atjaunoties vecajiem zariem, kas jau pārkoksnējušies. Mila eiforbija labi jūtas kopā ar kaktusiem, kam ziemas mēnešos vajadzīga zema temperatūra.

Filodendri
Vairākus metrus garie filodendri (Philodendron) ir liānas, kam vajadzīgs balsts. Filodendru galotnes nedrīkst apgriezt, tad augi nezied, jo ziedi attīstās attiecīga garuma dzinumu galotnēs. Filodendrus var pavairot ar galotnes un stumbra spraudeņiem. Pietiek, ja augam ir vismaz viens lapu mezgls, bet parasti izmanto spraudeņus ar divu lapu mezgliem. Lai veidotos ziedi, filodendri jāaudzē gaišā, saulainā vietā. Augi labi pacieš gan neparedzētu sausumu, gan īslaicīgu slapjumu.

Puansetijas
Vēl viena – eiforbiju (Euphorbiaceae) dzimta, kurā visi audzētie telpaugi ir indīgi. Ziemassvētku zvaigznes jeb puansetijas (Euphorbia pulcherrima syn. Poinsettia) ar dažādu krāsu neīstajiem ziediem pēc noziedēšanas nevajag izmest, bet gan apgriezt un turpināt audzēt. Nākamajā gadā augi uzziedēs ar daudziem, bet sīkākiem ziediem, kas nereti padara puansetijas krūmiņus interesantākus. Puansetijas visu gadu jāaudzē siltumā, gaismā, neiekaltējot un nepārlejot. Augus pavairo vasarā ar galotņu spraudeņiem.

Kaktusi
Arī plašajā kaktusu (Cactaceae) dzimtā ir īpatņi ar indīgu šūnsulu, piemēram, Ariocarpus retusus, Carnegiea gigantea, Coryphantha compacta, Pachycereus pecten-aborignum, Pelecyphora aselliformis,Trichocereus pachanoi utt. Tad seko mazāku dzimtu atsevišķu ģinšu pārstāvji: sārtās katarantes (Catharanthus roseus) visas daļas, ieskaitot arī rozā ziedlapiņas, ir indīgas. Veikalos parasti nopērkamas šīs sugas šķirnes, kas ir nelielas, kompaktas formas, daudzzaraini krūmiņi ar lielākiem ziediem nekā sugai, baltā un dažādu toņu rozā krāsā. Mūžzaļos, daudzgadīgos augus nedrīkst iekaltēt, tad savīst un nobirst visi ziedi, arī daļa ziedpumpuru. Sārto kataranti izmanto zāļu pagatavošanā, kuras lieto, ārstējot ļaundabīgos audzējus. Viduslaikos sārto kataranti uzskatīja par brīnumzāli un nēsāja līdzi kā talismanu, kas sargā no nelabiem gariem.

Trīsšķautņu eiforbija
Bieži audzētā trīsšķautņu eiforbija (E. trigona), kuru bieži jauc ar kaktusu, jo augam, bez lapām ir arī ērkšķi, telpās izaug divu, trīs metru garumā. Viegli vairojas ar galotņu spraudeņiem, kuri pirms spraušanas jāpatur siltā ūdenī, lai apturētu šūnsulas izdalīšanos. Trīsšķautņu eiforbija labi padodas apgriešanai, tikai jāuzmanās no pienbaltās šūnsulas, kas bagātīgi tecēs no griezuma vietām.

Oleandri
Oleandri (Nerium oleander) ir gandrīz visu gadu ziedoši telpaugi, kas labprāt ziemas mēnešos atpūšas gaišā un noteikti vēsā, aptuveni 5–8 °C temperatūras telpā, pārējā laikā labi aug istabas temperatūrā. Oleandriem ir indīga šūnsula un reibinoša ziedu smarža. Griežot zarus un lapas, jāsargājas no bezkrāsu sulas, kas bagātīgi izdalās. Interesanti, ka vienam sula uz ādas rada apgrūtinošu iekaisumu, citam izārstē ieilgušu ekzēmu, kas gadiem nav padevusies, lietojot aptiekā gādātas recepšu zāles. (Noteikti nevajag atkārtot, jo, kas der vienam, nederēs tūkstošiem!) Lapainie galotņu spraudeņi sakņojas vidēji viegli. Oleandri, ziemas periodā negaidīti saņemot 0 °C temperatūru, var nomest lapas, jaunas ataug agri pavasarī.

Resnā adēnija
Resnā adēnija jeb tuksneša roze (Adenium obesum) ir daudzgadīgs sukulents ar pamatīgu stumbru, kurā uzkrājas ūdens un barības vielas izdzīvošanai tuksnesī ilgajā bezlietus periodā. Sārtie, gandrīz sarkanie ziedi ir milzīgi, neraksturīgi tik daudzajiem un atšķirīgajiem sukulentiem. Visas auga daļas ir indīgas. Var uzziedēt pavasarī un rudenī. Augs superjutīgs pret lieku daudzumu ūdens saknēs. Labi aug siltās, gaišās un saulainās telpās, bet ziemā, kad gaismas maz, jāsamazina gaisa temperatūra, taču ne zemāk par 15 °C.

Brunfelzijas
Mūžzaļie, daudzgadīgie pavasarī un vasaras sākumā ziliem ziediem bagātīgi ziedošie brunfelziju (Brunfelsia) divmetrīgie krūmi patīkami, neuzbāzīgi, bet reibinoši smaržo. Var audzēt dažādas nozīmes siltās un ļoti siltās, obligāti gaišās telpās, jo brunfelzijām indīgas ir tikai saknes, kas satur dažādus alkaloīdus. Amazones indiāņi no saknēm brūvēja dzērienu, kas izraisīja halucinācijas. Brunfezijas nīkuļo un nezied, ja tām nav vienmērīgi siltas telpas, kurās temperatūra nav zemāka par 20 °C. Indīgās auga saknes necieš pat vismazāko lieka ūdens daudzumu. Pārliešana un gaisa temperatūras pazemināšanās izraisa lapu dzeltēšanu, sīku lapu augšanu un lapu nobiršanu.

Klīvijas
Pavasarī bagātīgi ziedošās klīvijas (Clivia) siltās un gaišās telpās audzē kā nelielus viena, divu dzinumu augus līdz pat daudzdzinumu ceriem, kas diametrā sasniedz metru. Spilgti oranžo ziedu čemuri nedaudz paceļas virs tumši zaļajām, garajām, siksnveida lapām. Klīvijām ir indīga šūnsula, kas bagātīgi pil no daļēji nogrieztajām lapām. Ja šūnsula nokļūst uz ādas un laikus netiek nomazgāta, tā var izraisīt niezi, apsārtumu, iekaisumu. Tādēļ, lai mazinātu šūnsulas izdalīšanos, ziedus un lapas nevis griež, bet rauj. Resnās, gaišās, viegli lūstošās saknes pārstādīšanas laikā uzmanīgi jāpārliek no viena poda otrā, lai tās lieki nesavainotu. Klīvijas stāda platos un dziļos podos, lai lapainie dzinumi varētu brīvi izvietoties un saknes nebūtu pārlieku cieši saspiestas. Arī pārāk daudz augsnes klīvijas saknēm nevajag, citādi tās aug lapās un slinki veido ziedus.