Dārzs un Drava / 2018.gads (Vasara.)

Paradīze nekurienē – tā šā gada Puķu draugu saieta programmā pieteikts Ināras Aires dārzs Salaspils novadā. Viesu nama Kārļi apkārtne, ko Ināra veido jau 22 gadus, dažādos daiļdārzu un sakoptāko sētu konkursos allaž ir laureātu pulkā. Žilbinoši krāšņi ir saimnieces pašas stādītie un lolotie iekarināmo podu augi, it īpaši begonijas. Šogad dota vaļa sarkanajām.

Nelūgtie viesi
Kārļi atrodas meža ielokā, kas piedod šai vietai īpašu dabiskuma un brīvības akcentu. Dārzs it kā nemanot pāriet mežmalā. Tagad gan vienā pusē mežs izcirsts, un tas radījis nelāgas blaknes arī Ināras daiļdārzā. Šogad to regulāri paciemo stirnas, kas nāk mieloties ar dārza augiem. Izcirtumā acīmredzot viņas vairs neatrod nekā iekārojama, ilgstošais sausums tajā arī darījis savu. Ināra teic, ka dzīvnieki jau tā pieraduši pie saimnieku klātbūtnes, ka nav viegli aizbaidāmi. Pirms pašas Dārza un Dravas viesošanās stirnas bija notiesājušas teju visiem flokšiem galotnītes, kurās jau veidojās ziediņi. Efejas jau apēstas. Arī dekoratīvie skujkoki meža iemītniekiem labi garšo, bet jo sevišķi – nelielās hemlokeglītes. Ināra novērojusi, ka četrkājainie ciemiņi esot pieci. Nākuši arī citus gadus, bet retāk. Šogad pavisam nav glābiņa. Risinājums varētu būt ap teritoriju apjozts žogs, bet Ināra par tādu ne dzirdēt negrib: „Nē, es negribu sevi kastītē ielikt!”

Dārzs, kurā strādāt, kad gribas
Savu pirmo dobi dārzā Ināra veidojusi virs pagraba. Priede kopš tā laika jau kļuvusi par dižkoku un stumbrs pilnībā apaudzis ar mežvīnu, kas uzvijies teju līdz galotnei. Pa vairāk nekā 20 gadiem pirmās dobes augi neskaitāmas reizes mainīti, bet neviens dārzs jau nevar būt nemainīgi vienāds, jo tas ir dzīvs.

Dārza dobju formu un izvietojumu Ināra pati izdomājusi un uzzīmējusi, bet augus stāda bez iepriekšējas izplānošanas – pēc noskaņojuma un izjūtas. Ar domu, lai būtu skaisti visu gadu. Ināras krāsu gamma ir balti, rozā un zilie toņi. Baltais sprādziens esot tad, kad zied hortenzijas, jo dārza saimniece izvēlas tieši baltās. „Dārzs man vismīļākais ir augusta beigās, septembrī, kad saaug smilgas.” To šajā dārzā sastādīts daudz, bet šogad graudzāles ietekmējis karstums un sausums, vēl nav saņēmušās.

Ināra rāda arī savu moderno dobi – purvu, kas izveidots, ar kūdru aizberot veco baseinu. Tajā zemi sedz sfagnu sūna. Vienā malā aug kukaiņēdājas sarcēnijas. Pasaulē purvu dārzi esot dārzu modes topā. Dārza baseinā, kas vijas pa dārza centrālo daļu un atgādina upīti, ieaudzēts Kanādas rīss. Putra gan neesot vārīta – vēl nav ražojis. Tam esot tik samudžināta sakņu sistēma, ka atsevišķu augu nemaz nevarētu izraut. Citā upītes daļā aug ūdensrozes, kuru lapas šogad gan pabojājuši kaitēkļi.

Pie mājas Inārai aug varens banāns, kuru katru rudeni nes uz pagrabu pārziemot. Jautāta, vai tas arī zied un ražo, Ināra atbild, ka ēdami augi viņu maz interesē, tāpēc viņa priecājas, ka banāns vēl nnav taisījies uz ziedēšanu, jo tad ilgāk saglabās savu skaisto lapu rozeti. „Ar ziedēšanu arī beidzas banāna mūžs. Tad saknenis ir jādala un jāaudzē jauni stādi.”

Saimniecības ēka bagātīgi apaugusi ar liellapu aristolohiju, ko ziedu formas dēļ dēvē arī par pīpjukoku. Katru rudeni tiekot pamatīgi apgriezta, atstājot tikai resnos zarus, citādi saaugtu kā mudžeklis.

Dārzs nemitīgi tiek papildināts ar jauniem Ināras iekārotiem augiem. Tagad dienas kārtībā ir magnolijas, ir jau izveidota sava 30 magnoliju kolekcija, sastādīta dažādas dobēs visā teritorijā. Ļoti daudz savākts arī dažādu citu koku sugu un šķirņu. Pat tādi dendroloģiski retumi, kas aug vien botāniskajos dārzos.

Cik daudz laika aizņem tāds skaistumdārzs? Vai tajā katru dienu kaut kas ir jākopj? Ināra izstāsta savu pieredzi: „Vienreiz nedēļā ir jāpļauj zāle. Reizi mēnesī izravēju, bet daru kampaņveidīgi un tad, kad gribu. Daudzgadīgās nezāles gan nevajag ielaist. Tad, kad augi labi saauguši, nezālēm nav, kur izvērsties.” Dobes netiek mēslotas, tikai podu augi. Toties teritorijā sagrābtās lapas rudenī samaļ ar zāles pļāvēju un saber ap augiem. Dārzā dzīvo arī kurmji, bet ar tiem Ināra vairs nekaro – tikai nolīdzina rakumus un pavasarī uzsēj zāli. „Es esmu sapratusi, ka ar viņiem cīnīties ir veltīga laika tērēšana. Cilvēkam nevajag censties visu kontrolēt. Ideālie zālieni vairs nav modē. Esmu ārzemēs redzējusi, ka ideālā mauriņā pat speciāli stāda nezāles, lai izskatītos dabiskāks.”