Dārzs un Drava / 2019.gads (Rudens.)

Aizputes novada Cīravas pagasta Gustu saimnieks Imants Ozols sevi uzskata par gleznotāju. Viņš savulaik absolvējis Liepājas mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmiju, pēc tam arī Liepājas Universitāti, kur studējis pedagoģiju. Tagad Imants strādā par pedagogu Padures pamatskolā un jau daudzus gadus ir Aizputes novada pašvaldības deputāts. Vislabāk ar ģimeni jūtoties savos Gustos, kur dzirdama bišu sanoņa un apskatāmi retu šķirņu koki un krūmi. Vēl Imants raksta dzejoļus, tostarp par bitēm, un gatavojas izdot grāmatu. Lēnām top arī gleznu galerija, kas ir sens saimnieka sapnis. Taču tas vēl nav viss: Imants kritis uz jokiem, tāpēc viņu bieži aicina par vakaru vadītāju dažādos sarīkojumos. Šķiet, grūti būs nosaukt aktivitātes, ar ko enerģiskais cīravnieks nenodarbotos. Viņš atzīst, ka jūtas laimīgs, un ar to viss ir izteikts.

Sāk ar grāmatu lasīšanu
„Jau padsmit gadus nodarbojos ar bitēm. Manai mātei un tēvam te, Gustos, vienmēr bija no divām līdz sešām bišu saimēm, bet vienā gadā pat desmit. Starp citu, mans opis un oma bija Ādams un Ieva. Tas ir tā romantiski un skaisti. Bija tādi dīvaini laiki, kad vecākiem te bija limitēti lopi un zeme. Taču, līdz ar gadiem kļūstot vecākiem, piezagās veselības problēmas un spēki gāja mazumā. Nolēmu, ka no šī īpašuma neparko nešķiršos, jo es te esmu gan dzimis, gan audzis un no mazotnes vienmēr esmu gribējis kaut ko stādīt un pat ravēt. Māte aizgāja no dzīves, un es tēvam teicu: „Nevajag tev govis un cūkas, pieskati bites!”” Kādā ziemā Imants ķēries pie grāmatām un sācis mācīties par bitēm. Tad pabeidzis divgadīgos bitenieku kursus un skolojies par tām Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā. „Ir tāda no krievu valodas tulkota grāmata Ja jums ir bites. Tiklīdz man radās kādi jautājumi, atšķīru attiecīgo nodaļu un atbildes bija rokā. Arī Latvijas biezajā biškopības grāmatā (Biškopība, Latvijas valsts izdevniecība Rīgā, 1963.g.) tās var atrast. Īstenībā ir ļoti jauki, ka tam visam cilvēks iet cauri un katru mīļu brīdi gūst jaunu pieredzi. Prasmes un iemaņas kā skolā,” atzīst Imants. Viņš pašlaik apsaimnieko pāri par 80 saimēm, turklāt stropi ir numurēti, kā to pieprasa likumdošanas akti.

Imanta aprūpē ir vairāku rasu bites. „Ja būtu tikai viena, attaptos pie sasistas siles,” pauž saimnieks. Viņam ir Buckfast, somu itālietes un dažas Krainas bišu saimes. „Arī man sākumā bija spietu laiks, kad palielināju saimju skaitu. Tagad jau cilvēki vairs neiet pie mežoņiem, kuri lec acīs un dzeļ. Viņiem patīk mierīgas bites ar labiem gēniem. Kad ienesums beidzas, bite tavu klātesamību uztver jau citādi. Ja drakoniski, barbariski iejaucas viņu dzīvē un vēl atņem ēdienu, kļūst agresīvākas. Ģimenē nevienam no dzēlieniem, no bišu indes nav alerģijas. Turklāt man jau sen iestājusies tā stadija, kad vairs nav laika domāt par dzēlieniem. Kurš dravnieks izticis bez bitītes skūpstiem? Reizem sevi pieķeru izmetam kādu vārdu svešvalodā, tas arī viss,” pasmej Imants, tad nopietni turpina, ka medu Latvijā iegūst vidēji ap 30 kg no saimes. Aplam būtu rēķināt: 30 reiz 80 ir divas tonnas un 400 kilogrami; pieci eiro par kilogramu. Tā tas nedarbojas: „Dažās saimēs biškopis audzē mātes, citas saimes izspietojušas, mātes rentabilitāte, potenciāls pieviļ, plus bišu slimības, barība un arī paša biškopja pieļautās kļūdas. Ne viss ienestais nektārs der bitei ziemā, bet par to iesaku lasīt specializētā literatūrā. Ir ražas gadi un neražas gadi. Man šogad ir ļoti labs gads, bet raža atšķiras arī pa reģioniem. To ietekmē sausums, lietus, nektāraugu pieejamība. Tā ir lauksaimniecība.

Ja mani vecāki būtu dzīvi, viņi pārmestu krustu un nebeigtu brīnīties, kā tagad viss notiek. Mēs bitēm regulāri mainām mātes. Padomju gados jau mainīja, bet nebija tā, kā notiek pašlaik. Tagad numuriņš ir uz stropa, punktiņš māmiņai uz muguras. Man ir savs dravas žurnāls, kurā aprakstīta situācija. Šogad ir zaļais punktiņš, pērn bija sarkanais. Līdz ar to zinu, kura gada māte man ir stropā. Punktiņu viegli ieraudzīt, kad bite kustas pa kāri, tas atvieglo darbu,” skaidro biškopis. Latvijā viņš esot iemantojis popularitāti ne tikai mākslas jomās, bet arī biškopībā. Ļoti daudz cilvēku zvanot un taujājot pēc padoma. Viņu meklējot pat ļaudis no Lielvārdes, Rēzeknes, Daugavpils. „Cilvēks man saka: „Dievs atsūtījis bišu spietu, kādu stropu labāk pirkt?” Uz to es atbildu: „Ja man ieskrien teļš pagalmā, tas nenozīmē, ka es nodarbošos ar lopkopību. Ir jāparēķina – nopirksi bišu stropu, bet vajadzēs gādāt arī speciālo kombinezonu, dūmu kannu, medus sviedi utt. Tas prasa līdzekļus. Taču viss sākas ar zināšanām, jo nepietiek ar to, ka bite ir kukainis, kas nes medu un apputeksnē augus. Biškopība nav lēts prieks. Bišu saime ar stropu pašlaik maksā apmēram 120 eiro. Ja biškopis aiziet aizsaulē, radinieki stropus pārdod arī par lētāku summu. Datorā var situāciju izpētīt.

Man pa šiem gadiem bijuši divi projekti. Par pirmā projekta līdzekļiem es iegādājos itāļu medus sviedi. Ir pagājuši gadi, un tā vēl kalpo ļoti labi. Tagad manā īpašumā ir arī poļu medus sviede, kas tieši tāpat pirkta par projekta naudu. Ir ļoti ērti, ja viena jau griežas, turpinām atvākot kāres un liekam otrajā. Vienā sviedē satilpst 12 medus telpas kāres. Visi mēs esam kāri,” pasmej biškopis.

Starp citu, Imants Ozols ir bioloģiskais lauksaimnieks. Rapšu lauku dēļ Imants bites aizgādājot uz kādu brīnišķīgu vietu (mežā un upmalā ir labi nektāraugi), tāpēc medum ir pilnīgi cita kvalitāte.

Imanta Ozola dravā pašlaik ir aptuveni  80 saimju.

Bitēm jāpaspēj gonkot
„No rapša es šobrīd vedu prom, lai gan tas ir brīnišķīgs nektāraugs. Cilvēka darbība ir neganta, dzenoties pēc lielās ražas. Bet bites ir visur: kur māllēpes, vizbules, pienenes un lazdas, blīgznas pavasarī, sarkanais āboliņš, facēlija vasarā, man daudzos hektāros zied baltais āboliņš. Pavasara augu medus visbiežāk kristalizējoties kļūst gaišs, balts, krēmīgs. Ja runājam par medus iegādi, cilvēki ir ļoti dažādi. Labi, ka varu piedāvāt pircējam labu un daudzveidīgu produktu. Tā, griķītis nelāgi smaržo, bet ir, kas zina šīs smaržas cēloni un prasa tieši to medu. Pie vainas ir dzelzs saturs medū, un mans pienākums ir to stāstīt, skaidrot, izglītot. Man aug arī bišu amoliņš, divos hektāros ir austrumu galega, kas brīnišķīgi zied. Galega gan nav izcils nektāraugs, piecreiz sliktāka par facēliju, bet putekšņi ir skaisti oranži. Motivācija sēšanai ir izcilā daudzgadība. Esmu rādītājus par augiem izmācījies, tāpēc to arī saku, bet nezinīšiem varu ieteikt Martas Liepnieces grāmatiņu Nektāraugi, ko izdeva LBB 2015. gadā. Šogad brīnišķīgi ziedēja liepas, jūlijs Latvijas biškopjiem skaitās visienesīgākais mēnesis. Pirms gada un arī šogad visi dabas procesi notiek divreiz ātrāk. Šajā vasarā liepas uzplauka jau jūnijā. Bitēm ir jāpaspēj gonkot – jāuzņem nektārs no visiem ziedošajiem nektāraugiem! Trāpīgs ir apzīmējums dominējošais nektārs. Bitēm ir savi izlūki, kas dod ziņu pārējām, tiklīdz kaut kur atrodams vairāk ņammis, un nektāra vācējas uz dominējošo prom,” stāsta biškopis.

Imants atzīmē, ka rapšos ir pāri par 80 % glikozes, kas nozīmē, ka šāds medus strauji kristalizējas. Robīnijai (Robinia pseudoacacia), ko Latvijā parasti dēvē par akāciju, glikozes praktiski nav, ir daudz fruktozes. „Cilvēki man ir jautājuši – kāpēc medus nekristalizējas pat ledusskapī? Kas tas par brīnumu, kas man iedots? Izrādās, vests no Krimas vai Balkānu valstīm. Tas konkrētais bija no Horvātijas. Garšīgs medus, bet tajā nav glikozes,” paskaidro bitenieks, neslēpj, ka viņam pašam medus garšo un esot to apēdis vairāk nekā vajadzētu. Kad fasējot un dodot citiem, kādas karotes arī pašam tiekot vēderā. Kāpēc pie kafijas vai ēdiena likt cukuru, ja ir medus? Daži negrib, jo mainās kafijas garša, ja pieliek klāt kādu no izteikti aromātiskiem medus veidiem. Taču var izmantot arī rapšu, pavasara ziedu medu, kas ir brīnišķīgi saldinātāji, un garša neizmainīsies!

Medus šūnās –  tā tagad ir laba tirgus prece.

Ja nav bišu, jūtas iztukšots
„Par bitēm ir jārūpējas visu gadu. Daudzi uzskata tā: pavasarī uzlieku dori, rudenī spaiņos sasmeļu medu un viss, ziemā nav, ko darīt. Tā ir bezgala aplama domāšana, jo par bišu labturību ir jārūpējas visu gadu. Tagad var atrast visādus jaunvārdus, to skaitā arī vārdu vidrūpe, jo nav vairs rūpju par vidi. Mēs mājās kopjam gan dārzu, gan bites, gan arī rūpējamies par vidi un labturību.

Šopavasar dzirdēju, ka dažam slikti pārziemojušas bites, drava gandrīz aizgājusi bojā. Man ap Ziemsvētkiem trīs saimes bija pagalam. Ir, kur pats esmu vainīgs, neesmu ko izdarījis. Nekādu problēmu tur nav, bet pamatā ir jārūpējas gan par šūnām, gan bišu barību, nedrīkst bitēm atstāt izsvīduma medu. Bites ziemo līdz februārim, martam, bet nevar izkārnīties, rezultātā saime ir novārdzināta un iet bojā.

Jādomā arī par to, kā apkarosi varrozi. Biškopības biedrība ir izdevusi brošūru par bišu slimībām, no tās var labi mācīties,” skaidro Imants. Tranu kāre arī esot laba ērču apkarošanai. Saimnieks lietojot tos līdzekļus slimību apkarošanā, ko šobrīd bioloģiski drīkst izmantot. Viņš pieļauj varbūtību, ka pēc kāda laika mainīs statusu, apkaimē aizvien vairāk sēj rapšus un saimniekot bioloģiski kļūst tikai sarežģītāk. „Kad aizvedu bites no Gustiem, man sāpīgākais mirklis ir tas, ka pie mājas nav dzirdama sanoņa. Tad jūtos iztukšots. Man ir skaista parka ainava, kurā harmoniski iekļaujas bišu stropi. Daudz saimju vienā novietnē turēt nav gudri. Arī man tās ir vairākas. Nozied rapši un var vizināt bites atkal. Rapšu tēma ir sāpīga un pretrunīga. Vidrūpes tur nav.

Valsts atbalsta biškopību, un tas ir ieguvums! Taču es varu pateikt, kas, manuprāt, ir problēma. Biškopju ir par daudz. Šogad divgadīgajiem kursiem jau desmitais izlaidums. Nezinu, vai vajadzētu censties, lai maksimāli liels cilvēku skaits kļūtu par Latvijas Biškopības biedrības biedriem (ar interesentiem un pircējiem gan) un priecāties par rekordiem bišu saimju skaita ziņā valstī. Palasiet datus, un tad padomāsim par nereģistrēto daļu. Nekas nav vienkārši. Tur ir finansējumi, darbs un maize. Šodien apbrīnojam bites arī uz Rīgas jumtiem un varbūt drīz ieraudzīsim Brāļu kapu medu. Eksperimenti ir laba lieta, bet tie nedrīkst kļūt par normu, jo tikai Latvijas lauku ainava, pļavas, arī sētie nektāraugi, birzis, meži, upmalas gaida mūsu DARBA BITI.”

Par visu dzīvē ir jācīnās
„Es gleznoju ar eļļu, akrilu. Portretus, ainavas, klusās dabas, aktus. Bišu tēma vienmēr būs aktuāla. Cilvēkiem patīk. Gadās, ka šādas gleznas no manis aizceļo pie kāda īpašumā. Arī uz Liepājas Muzeju aizceļoja. Manus bišu produktus šogad varēs atpazīt pēc tā, ka etiķetē būs attēlotas manas gleznas. Mūsdienās visam ir jābūt īpašam! Pirmais ir izdoma, tad jau viss materializēsies. Etiķetes daļēji ir par Lauku atbalsta dienesta piešķirto projekta naudu. Par projektu runājot, ir grūti ar grāmatvedības un dokumentācijas daļu, taču tas ir to vērts, jo ieguvums materiāli tehniskajā jomā ir ļoti labs attīstībai. Varu tikai pateikties un pateikties par iespēju un atbalstu. Ja tu necīnies par to, ko ļoti vēlies, tad nebrīnies par to, ko dabūji,” saka bitenieks, dārzkopis un mākslinieks vienā personā, piebilstot, ka dārzu Gustos, dekoratīvos stādījumus neesot veidojuši ar domu, ka tam jākļūst par paraugu, par etalonu citiem. Tā ir Imanta, viņa dzīvesbiedres Vikas un meitas Ievas ligzda, kurā visi dzīvo un jūtas labi. Taču putniem ligzdas atšķiras. Un te var runāt par darbu. Cik nu katrs putniņš grib un vēlas sevi ieguldīt. Lauku sēta ir nemitīgs darbs. Te viss ir tik mainīgs un dinamisks, ka muļķībām nav laika. Šopavasar skaisti uzziedējušas austrumu galegas, ziedējis Amūras ceriņš, ceriņi, vilkābeles, fizokarpi, irbene ‘Roseum’, ko dēvē par sniega piku, dziedzerainais ķirsis. Šis gads ir bijis īpašs ar egļu, paciprešu, tūju, ogu īves trakulīgo ziedēšanu. Liela laime esot būt klāt un to visu redzēt. Čiekuri auguši, kā vēl nekad. Balteglēm – uz augšu kā sveces. „Kārtīgi veči!” saimnieks patiesi nav uz mutes kritis.

Kad aizvedu bites no Gustiem, man sāpīgākais mirklis ir tas, ka pie mājas nav dzirdama sanoņa. Tad jūtos iztukšots.

Stādi, ja sirds to liek!
„Kā jau teicu, dārzs ir ļoti mainīgs. Es esmu draugos ar humoru, zinu daudz anekdošu. Viena no TOP anekdotēm par dārzu ir šāda. Mācītājs pastaigājas izcili koptā, skaisti ziedošā dārzā. Pamana dārznieku, pienāk klāt un uzrunā: „Labdien, dārzniek! Nu, vai Dievs nav radījis skaistumu?” Dārznieks atbild: „Jums, mācītāja kungs, šajā dārzā vajadzēja ienākt pirms desmit gadiem, kad te saimniekoja tikai Dievs,” pasmej Imants un teic, ka pirms diviem gadiem vasarā un arī rudenī daudz lijis. Tad zaudējuši korķa koku, zelta lietu un Nutkas pacipresi ‘Pendula’. Tie nenosala, bet burtiski noslīka. Dažam labam šķietot, ka arī ķiršiem kāda šķirne nosalst. Tas varot tā būt, taču ir augi, kam svarīgs ir gruntsūdens līmenis. Reiz kāda sieviete no Vecpiebalgas Gustu saimniekam jautājusi: „Esmu jau gados, vai varu pie mājas iestādīt mazu parku? Es jau neredzēšu to izaugam!” Imants atbildējis: „Stādi, ja sirds to liek! Priecājies par stādu kā par mazu bērnu. Nevajag priecāties tikai par augumā raženiem kokiem. Kad ar ģimeni stādījām mežu ar bērziem un eglēm piecu, sešu hektāru platībā, atradās arī tādi, kuri teica: „Tu jau to nedabūsi redzēt!” Nevajag arī. Es priecājos, kā aug. Eju tur medībās, un būs meitai mantojumā. Skaisti! Atrodiet vietu, veidojiet katrs savu OĀZĪTI acij un sirdij!”

Čiekuri šogad – kā vēl nekad.