Saimnieks LV / 2020.gads (Oktobris.)

Palīdzēt, glābt un ārstēt mājdzīvniekus, iespējams, var tikai tādi cilvēki, kas saprot dzīvnieku valodu – no acīm, kustībām un uzvedības. Vai veterinārārsti ir īpaši cilvēki? Drīzāk, jā. Tiesa, darba rezultāts nav atkarīgs tikai no minētās prasmes. Nozares profesionāļi atzīst, ka absolūti nepieciešama arī savstarpēja uzticēšanās un saprašanās ar dzīvnieku saimniekiem. Uz to ir vairāki ceļveži – zināšanas, pieredze un drosme.

Gitas un Mārtiņa Ozolu vecāku ģimenēs veterinārā medicīna jau bijusi tradīcija. Lai gan Mārtiņš pēc pamatskolas no laukiem negrasījās bēgt un absolvēja Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu, drīz sapratis, ka mehāniķa profesija viņam nebūs īstā... Apmeklējis Atvērto durvju dienas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tur negaidīti uzrunājusi Veterinārmedicīnas fakultāte. Studiju laikā darbiņu atradis turpat augstskolā, lai gan atzīst, ka ļoti lepoties ar savām sekmēm nevarēja, taču vide ietekmējusi pozitīvi. Pasniedzēji arvien mudinājuši iegadījušos mācību pārtraukumu garumā nevilkt, un Mārtiņš ieguvis veterinārārsta diplomu. Ar Gitu iepazinušies studiju laikā un ir kopā gan dzīvē, gan profesijā kopš 2004. gada. Ģimenē aug meitiņa Amanda. Par jauku dzīvesvietu izvēlēts Rundāles novada Viesturu pagasts.

Mārtiņš Ozols stāsta: „Sāku strādāt govju lielfermā 2011. gadā, tur pagāja deviņi interesanti gadi. Saimnieks uzticējās man, jaunam speciālistam, un tā bija lieliska iespēja krāt pieredzi. Esmu stažējies arī citur Eiropā, desmit dienas varēju pabūt ASV lielfermā ar 15 000 lopiņu, kas bija ērti izvietoti vairākās nojumēs. Mana specializācija bija govju reproduktīvā veselība. Protams, lielā ganāmpulkā vari rīkoties drošāk nekā pie vienas mīļgotiņas piemājas saimniecībā, jo praksē mēdz būt gadījumi, kad nevari garantēt pozitīvu rezultātu. Dažkārt lielsaimniecības īpašnieks grib zināt, cik jāiegulda ārstēšanā un vai šis dzīvnieks ir tā vērts... Uz šādu jautājumu jāatbild godīgi.”

– Vai atbildēt ir viegli?
Mārtiņš Ozols: – Ir dažādi... Kā vetārsts es pat nedrīkstu mīlēt katru dzīvnieku, bet nepārprotiet – lai darītu šo darbu, ir nepieciešama distance. Veterinārmedicīnā metodes mainās. Paradoksāli izklausīsies, bet ārstēt lopiņu mēs mācāmies sešus gadus, neārstēt (nav vērts ieguldīt) – visu atlikušo laiku... Izklausās nežēlīgi, bet finansiālās un ekonomiskās sviras izdara savas korekcijas.

Ārstējot govi ar hipokalcēmiju.

– Šobrīd esat zināmās pārdomās par to, kādā virzienā turpināt savu karjeru, jo darbu lielfermā atstājis. Kā radās šāds lēmums? Darbs, vide, cilvēki pazīstami, ir savstarpēja uzticēšanās...
– Jā, ir uzkrāta pieredze, taču, sasniedzot zināmu profesionālo briedumu, gribas kaut ko mainīt, lai neieslīgtu rutīnā. Kad saproti, ka nevari vairs dot maksimālu ieguldījumu un strādāt ar pilnu atdevi, jāmeklē jaunas iespējas savai attīstībai. Uz izsaukumiem braucu joprojām. Diemžēl mazo, pat vidējo lopkopju saimniecības iet mazumā, arī tādas, kam fermā 20, 50, pat 70 galvas.

– Kāds, pēc jūsu domām, ir tam izskaidrojums?
– Viens no faktoriem ir tas, ka Latvijā vēl aizvien nav sakārtota piena pārstrāde, produkciju savāc Lietuva un Igaunija. Mums nez kāpēc šķiet, ka vērtīgs ir tikai viss lielais, globālais, bet Vācijā, piemēram, pat nelielā pilsētā ir zemniekiem ērti aizsniedzama rūpnīca.

– Kā redzat savas profesijas lomu lopkopībā?
– Veterinārārsta loma mūsdienās mainās, par svarīgāko kļūst profilakse un govju labturības principu ievērošana. Komfortabli apstākļi un pilnvērtīga ēdināšana ir būtisks priekšnoteikums, lai govs būtu vesela, produktīva un tātad rentabla. Ik pa laikam Latvijā privātsaimniecībās tomēr atklājas patiesi kliedzoši gadījumi, bet arī savā ikdienā mēs sastopamies ar ļoti divdomīgām situācijām. Redzi aplamu attieksmi pret dzīvnieku, taču daudz neko ietekmēt nevari, saimniekam tik un tā pieder pēdējais vārds – pat tad, ja turēšanas apstākļi nav dzīvniekam labvēlīgi, mēs varam tikai ieteikt... Piemēram, daudzi nezina, cik svarīgi tūlīt pēc dzemdībām dot gotiņai padzerties lieliem malkiem. Esam sagatavojuši pēcdzemdību standarta protokolu, ko izsniedzam lopkopim, lai jautājumu gadījumā ir, kur ieskatīties. To palīdzēja izstrādāt pieredzējušais Egils Juitinovičs, Vidzemes veterinārā servisa ārsts, kas daudz mums palīdzējis ar padomu. Ārstēšana govīm un zirgiem atšķiras, jo gotiņa ir produktīvais dzīvnieks, viņa ražo pienu, bet galā gaida kautuve. Prakse ir tāda, ka mazos dzīvniekus un zirgus ārstē līdz pēdējam, tāpat kā cilvēku.

Gitai Ozolai ir sava privātprakse, un viņas pārziņā ir lielā mīlestība – zirgi, to ārstēšana un... gleznošana, viņa teic: „Ja vien ar šo nodarbi varētu nopelnīt iztiku, es tikai gleznotu zirgus. 15 manas gleznas aizceļojušas uz izstādi Burtniekos. Taču palīdzības sniegšana aizņem daudz laika un hobijam paliek maz brīvu brīžu, dzīvi aizpilda darbs un tiešie pienākumi.

– Vai ar zirgiem sievietei nav bīstami strādāt? Jūs taču tuvojaties lielam, neveselam dzīvniekam...
Gita Ozola: – Ar šo gudro dzīvnieku var sarunāt. Patiesībā es izjūtu respektu, pat bailes, varbūt tas mani līdz šim pasargājis no traumām, lai gan kopš bērnības esmu bijusi mājdzīvnieku tuvumā. Tēvs − Aivars Alksnis − bija atzīts vetārsts, un mums bija sava saimniecība. Viņš joprojām ir pirmais padomdevējs. Lai ar panākumiem strādātu dzīvnieka labā, nenoliedzami svarīgs ir kontakts ar saimnieku.

Klibuma izmeklēšana zirgam.

– Kādi ir jūsu novērojumi par sadarbību ar klientiem?
– Ir tādi, kuriem patīk, ka daudz ar viņiem runā un stāsta, citiem – ka dara un pastāsta, ko tieši dara un kāpēc, vēl citi uzaicina izdarīt, samaksā par darbu un viss. Visos gadījumos zelta princips ir nemelot klientam un katru savu rīcību pamatot tā, lai ar minimāliem medicīniskajiem līdzekļiem panāktu maksimālu efektu. Galu galā klients (kā lielais, tā mazais saimnieks) par to maksā. Gan govs, gan zirgs ir ierasts mājdzīvnieks lauku sētā, taču to kopšanā un turēšanā ir atšķirības. Zirga kopšana un uzturēšana ir dārga. Turklāt tam ļoti nepieciešamas kustības un komunikācija ar cilvēku... Skumji, ka daudzi gan iegādājas zirgu, bet pēc tam ievieto kādā lauku fermā un aizmirst.

– Vai jums ir skolotāji, padomdevēji problēmu brīžos?
– Tāds noteikti ir Nauris Laizāns, izcils zirgu vetārsts – speciālists. Ļoti daudz palīdzējis kā kolēģis ar savām dziļajām zināšanām un pieredzi. Bez gudra padoma vajadzīgajā brīdī nevar. Zināšanām un to nemitīgai papildināšanai ir liela nozīme, LLU diploms ir kā makšķere, bet zvejot jāmācās pašiem.

Mārtiņš Ozols: − Patiesībā es mācos no studentiem. Universitātes topošie speciālisti prakses vietas izvēlas paši. Ik vasaru esam apmācījuši divus, trīs studentus. Šovasar bija viens. Atklāti sakot, maz ir tādu, kas vasarā grib turpināt praksi pie lielajiem dzīvniekiem. Tie, kas to dara, būs labi speciālisti. Tāpēc svarīgi, lai mums veidotos dialogs, rastos jautājumi un tiktu meklētas atbildes. Šajā darbā jābūt simtprocentīgi godīgam un gatavam jaunajos ieguldīt savu laiku un zināšanas. Saskarsme ar viņiem neļauj iesīkstēt, jo studentu vērtējums ir tiešs, reizēm pat skarbs, bet tā ir savstarpēja un auglīga mijiedarbība.

– Nav taču noslēpums, ka jūsu profesija ir ļoti līdzīga humānajai medicīnai. Jūs ārstējat mūsu mazos brāļus, jūsu palīdzību var palūgt jebkurā diennakts stundā, mājas viesību laikā, visnepiemērotākajā brīdī, bet jūs – atsaucaties un braucat. Kā jūs abi ikdienā ar to sadzīvojat?
– Mēs darām vienu darbu un tad izprast otru cilvēku nav grūti. Amanda to formulē vienkārši, pajautājot – kad mājās būs abas mašīnas? Tas viņai nozīmē – mēs būsim visi kopā!

Gitas Ozolas meistardarbs.