Dārzs un Drava / 2022.gads (PAVASARIS)

Foto: personīgais arhīvs, publicitātes foto

Cik  dažādi ir cilvēki, tik atšķirīgas viņu vēlmes attiecībā uz savu dīķi.  Diemžēl  vai par laimi ne visiem sapņiem par dīķi ir lemts piepildīties.

Prieku par dīķi, peldēšanos tajā un ūdensrozēm reizēm aptumšo neprasme peldēt, neapdomība, savu spēju pārvērtēšana, nepareizi aprīkoti plosti, laivas, tramplīni un glābšanas līdzekļu trūkums.

Varbūt jāatturas no ūdens objektu ierīkošanas, kamēr bērni mazi, vai jāatklāj kāds jauns paņēmiens, lai mazie, mirkli palikuši bez uzraudzības, nevarētu iekļūt ūdenī.

Nereti labāk ierīkot baseinu, nevis dīķi, lai gan tas saistās ar lielākiem izdevumiem.                 

Savu dīķi var nekopt nemaz – lai tajā aug un dzīvo visi Latvijas ūdens augi un dzīvnieki. Tikai jāapzinās, ka agrāk vai vēlāk nepietiekami kopta dīķa apkārtnē gaiss sāks ost pēc pūstoša siena, zivīm vai vaļēja kanalizācijas noteces grāvja. Koki un mežs ar laiku pārvērtīs katru nekoptu ūdenstilpi par muklāju un visbeidzot par purvu.

Tiem, kas grib dzīvot koptas mājas apkārtnē ar rožu dārzu un ūdensrozēm, jāzina, ka dīķis būs jākopj tikpat čakli un regulāri kā mauriņš, celiņš vai māja. Turklāt roku darba būs krietni vairāk, jo atbilstošu mehānismu dīķu kopšanai gandrīz nav. Makšķerniekiem diezin vai prātīgi iekārot savu dīķi, jo tā uzturēšana prasa laiku. Bez tam zivis dīķi nevis kopj, bet piesārņo, it sevišķi ja tās baro.

Vecs dīķis un veci koki. Varbūt viegli aizlaists sapņu dīķis?

Šāds dīķis un ainava patiktu daudziem.

Latviešu mīļākie koki pie ūdens
Pat viens ozols dīķa krastā valdošo rietumu vēju pusē ar savām nobirām (lapām, zariem, zariņiem, zīlēm) padarīs kopēja dzīvi par elli. Nobiras (arī no vītoliem) satur miecvielas, baktērijas tās nevar sadalīt, tāpēc nobiru masa dīķī uzkrājas. Nav neviena racionāla apsvēruma, lai stādītu ozolus pie dīķiem. Liellapaino koku lapas vējš var aizpūst tālāk par 100 m, bet atraut tās no ūdens virsas nevar. Ekskavatoristi ir izgrābuši no dīķa pat vairāk par vienu metru biezu nesadalījušos nobiru slāni.

Bērzi un īpaši iemīļotie vītoli, ja to saknes sniedzas līdz ūdenim, savā mūžā patērē daudz ūdens.

Ja dīķis plānots koku vai meža ietekmes zonā – mazāk par 50 m no kokiem, kopšanas darbu apjoms ievērojami palielināsies. Jebkurā gadījumā koku zari nedrīkst sniegties virs ūdens, lai vismaz lielie zari nekristu ūdenī.

Katrs dīķis ir unikāls. Tāpēc nav tipveida projektu dīķu ierīkošanai kā piecstāvu ēkām pilsētās vai dārzu mājiņām. Rakts dīķis nav ne bedre ar stāvām nogāzēm, ne sekla peļķe, bet apzināti veidots padziļinājums gruntī, lai uzkrātu gruntsūdeni vai virsūdeni.

Sekmīgi atjaunot vecu dīķi ir sarežģītāk nekā rakt jaunu dīķi. Samērā bieži nedrīkst darīt pat to, ko vajadzētu, ja kādu koku vai birzi ir stādījis vai nepiemērotā vietā izracis vectēvs. Visvairāk šo darbu apgrūtina dažāda vecuma un stāvokļa koki, grūtības ar izsmelto organisko nogulumu un izraktās grunts pārvietošana un izmantošana. Zināmi daudzi neveiksmīgi veikti dīķu rekonstrukcijas gadījumi. 

Piemērs. Ar grūti vai pat neiespējami ierobežojamiem ūdensaugiem (peldošās glīvenes, abinieku sūrenes, elši un citas augu sugas) aizaugušu dīķi tieši savieno ar jaunu dīķi. Nākošajā gadā šie agresīvie augi sāk pārņemt jaunās teritorijas.

Ja vien iespējams, vecie dīķi jātstāj, ja nē, – jāber ciet.

Katrs ierīkotais dīķis lielākā vai mazākā mērā ietekmēs gruntsūdens līmeni apkārtējās platībās. Visvairāk cietīs pieaugušie ozoli, kas nokaltīs. Ap kokiem izlīdzinot gaisa un ūdens necaurlaidīgu mālainu grunti, vismaz daļa no tiem iznīks. Ne vienmēr tas ir vēlams, bet notiek bieži.

Visvienkāršāk un drošāk ir ierīkot jaunu rakto dīķi. Tā virsas laukums var būt līdz 0,5 ha (I grupas būve). Ja dīķis lielāks, vajadzēs projektu, tā būs II grupas būve.

Pirmo dīķi ieteicams rakt 10–20 reizes mazāku kā pieļaujams, tātad vien 250–500 m². Tādu vienkāršāk un lētāk ierīkot un kopt. Tad var tikt skaidrībā, vai pietiks spēka un darba prieka, lai koptu 10–20 mazus dīķus vai vienu lielu.

Vienkārša rakta dīķa būves vietā jābūt stabilam vai maz mainīgam gruntsūdens līmenim. Par to liecina mittrumu mīloši koki, krūmi vai zālaugi: vītoli, bērzi, kārkli, sūnas, niedres, māllēpes u.c. Vietās, kur dolomīts, ortšteins (rūsakmens) vai smiltis atrodas dažu metru dziļumā no zemes virsas, ir izraktas daudzas sausas bedres – gaisa dīķi.

Reti gadās ieraudzīt dīķus, kuru garenass orientēta valdošo vēju virzienā, no rietumiem uz austrumiem, bet daudz biežāk pavisam nevēlami – ziemeļu–dienvidu virzienā. Ieteicama dīķa pamatforma – rietumu gals ar tīrāku ūdeni platāks, bet austrumu gals šaurāks, lai vēja atpūstās lapas, zāli un citas drazas varētu ērti izvākt un aizvest kompostēšanai.

Ja uz dīķi nevar skatīties no augstāka skatupunkta, tad dīķa formai ir maza nozīme vai nekāda. Līčoti dīķa krasti, salas un pussalas apgrūtina kopšanu, jo uzkrājas nogulumi un palielinās sekla ūdens zonu platība – tas veicina aizaugšanu.

Rakto aku ierīkošanai noteiktās āderes nav izmantojamas dīķu rakšanas vietas noteikšanai, jo dīķi ir tikai 2,5–4 m dziļi, bet laba dzeramā ūdens horizonti atrodas dziļāk. Lai pārliecinātos par iespējamo ūdens pieplūdi dīķim, būs jārok viens vai vairāki atrakumi un jānovēro gruntsūdens līmeņa izmaiņas. Šādi iespējams arī izvairīties no dīķa ierīkošanas maldu gruntsūdenī.

Latvijā nav daudz tik spēcīgu avotu, lai varētu nodrošināt ūdens papildināšanu un apmaiņu dīķiem. Avotu ūdens temperatūra ir tikai plus 6,5–7 oC, tas gandrīz nesatur izšķīdušu skābekli un nav piemērots pat aukstūdens zivju audzēšanai.

Upīšu un strautu ūdens pievadīšana dīķim vienmēr ir apšaubāms paņēmiens, jo ietekošā ūdens kvalitāte var negaidīti pasliktināties un ūdensaugi, dzīvnieki un pat cilvēki var saslimt. Drošāk, ja vispirms ūdeni pievada pa noslēdzamu cauruļvadu nelielam nostādināšanas dīķītim.

Virszemes ūdeni no mālainas grunts nogāzēm var pievadīt dīķim gan sniegam kūstot, gan lietusgāžu laikā. Ar zemes valnīti vai grāvīti savāktais ūdens vispirms jāievada nostādināšanas dīķī, jo šis ūdens bagātīgi satur augu barības vielas. Tās veicinās ātrāku dīķa aizaugšanu. Nostādināšanas dīķīši jāizpļauj un jāiztīra.

Smaga peldoša tehnika var izdarīt visu, ja vien tas jums pa kabatai.

Laba nogāze vai pludmale, tikai ūdens pamaz.

Labāk nosacīts puķu dīķītis nekā slikts dīķis pie kokiem.

Sarežģītāk ir aizsprostot kādu ieleju vai ūdensteci ar dambi. Tā jau būs II grupas būve. Jāpasūta būves projekts, tehniskā uzraudzība un citi specifi ski noteikumi. Šāda tipa būves nederēs amatieriem – neveiksmes ir garantētas.

Dīķu dambjus kā ideālas migas vietas iecienījuši bebri. Agrāk dambjus pie ūdens neaiztika āpši, bet pēc nepārbaudītām ziņām Latgalē tie atteikušies no šī paraduma.

Aizsprosta dīķu ietekme uz apkārtējo platību līdzenās teritorijās var būt nepatīkami un apgrūtinoši liela. Paugurainēs vai strautu ielejās ietekmētā platība var būt mazāka, bet mālainās gruntīs var veidoties noslīdeņi.

No maza un vienkārša uz lielāku un krāšņāku!