Dārzs un Drava / 2018.gads (Rudens.)

Aizputnieks Māris Linde pēc specialitātes ir inženieris mehāniķis, bet visu mūžu kopis un papildinājis ģimenes eksotisko augu dārzu, kurā tagad ir 230 šķirņu krāšņumaugi. Saimnieks visu apguvis pašmācības ceļā un ikvienam, kurš pie viņa iegriežas Robežu ielas dārzā, var pastāstīt daudz interesanta no augu dzīves.

Dārzs man nācis mantojumā no mātes un tēva. Ideja veidot eksotisko dārzu radās jau pagājušajā gadu tūkstotī. Vecāki māju Aizputē cēla 50. gadu sākumā, iestādīja augļu dārzu – ķiršus, dažādas plūmes, ābe­les, bumbieres, aliču žogu, bet 60. gados sāka domāt par daiļdārzu. Kad cēla māju, garām gāja viens vīrs un piedāvāja divus tūju stādus – viena joprojām aug, tagad tas ir vecākais augs dārzā. 1953. gadā tēvs bija sanatorijā Sočos un no turienes pārveda mājās aprikožu kauliņus. Tos iestādījām, un tie bija mūsu pirmie eksotiskie augi. Vēlāk, kur vien varējām dabūt kaut ko interesantu, bakstījām zemē,” atceras Māris Linde.

Dabas brīnumi nāk no visas pasaules
Dārzā neatrast ne bietes, ne burkānus, ne kāpostus. Tā augi vesti no Kamčatkas, Vidusāzi­jas, Tjanšana, Kaukāza, Karpatiem un daudzām citām vietām, kuras savulaik apceļojuši Māra vecāki un viņš pats. „Tolaik modē nāca alpināriji, likām akmeņus un starp tiem stādījām visādus augus. Arī ar ko­kiem neskopojāmies. Tagad tie izauguši, dārzs kļuvis ēnains, bet ēnā puķes vairs negrib īsti augt,” dārza plānošanas nozīmi uzsver Māris. „No savas pieredzes visiem gribu likt pie sirds – pirms stādīt, noskaid­rot, kāds augs būs pēc desmit gadiem. Ja gribas ko eksotiskāku, tad neaprobežoties ar vienu stādu, jo vēl nezini, kurā vietā dārzā tas iedzīvosies. Ja izdzīvo kāds no daudziem, tad būs dzīvotājs,” ieteic Māris Linde.

Māra Lindes prieks un lepnums – sarkanā juka.

Dārzā puķīšu, kuras grib saules gais­mu, atlicis maz, jo koki noēno, toties aug lielās lapas. „Pats trakākais, ka nedrīkst pļaut – man aug naktsvijoles, dzegužkurpītes, orhidejas un lakši, kuri ierakstīti Sarkanajā grāmatā! Pļaujot var kādu dabas retumu iznīdēt. Man auga Alpu magonītes – baltas, dzeltenas, sar­kanas – tās tādēļ tagad izzudušas. Ja tu uztraucies par katru nezālīti, tad ir grūti.

Tagad dārzu modē ir viss dabiskais,” teic saimnieks.
Dārza lielākais lepnums ir eksotiskie augi. Tie savulaik īpaši meklēti izplatī­bas zonas pašos tālākajos ziemeļos vai to dzimtenē. Kirgīzijā Sīrijas hibisks dabūts gadījuma pēc toreizējās Frunzes dzelzceļa stacijā. Tur neparastajam krūmam norauts zariņš un iesprausts kartupelī. Atvests uz mājām, apsakņots un jau nākamajā gadā ziedējis. Tagad jau šis skaistais augs palaists pa visu Latviju, lai skaistums vairojas! Savukārt vienu no paciprešu formām augstlēcējs Ilmārs Lapiņš ievedis paslēptu kurpju kastē...

Sarkanā juka – vienīgā pasaulē
 „Arī no botāniskiem dārziem man ir sūtītas sēklas. No Īrijas pats esmu atvedis paulonijas. Tas ir koks, kas zied ziliem ziediem. Rada katalpai, bet pumpurus ierieš rudenī – tie pārziemo un pavasarī izplaukst. Mums ziemas pārāk bargas, tāpēc nosalst, bet pie mums aug ļoti deko­ratīvi, ar krāšņām lapām,” priecājas dārza saimnieks. Aizputē arī aug paulonijas, kuras Māris iestādījis pie bijušā metālfur­nitūras rūpnīcas bērnudārza. Paulonijām ir noteikta vieta Japānas kultūrā, tām vel­tīta dzeja. Lielās platībās tās audzē atvašu pļaušanai lopbarībai, jo paulonijām zaļā masa ir lielāka nekā kukurūzai, bet nav katru gadu nedz jāapstrādā augsne, nedz jāsēj.

Lai cilvēki varētu ievākt vairāk vai ma­zāk eksotisku koku sēklas un ieaudzēt arī savā apkaimē, pilsētas apstādījumos stādī­tas gan pacipreses, gan kriptomērijas, gan hibiski, gan katalpas. Latvijā katalpas uz­zied, kad beidz ziedēt liepas. Tūristiem ļoti tīkot fotografēties pie šiem kokiem. Vēl augustā, kad visi citi koki jau noziedējuši, Mārim dārzā ziedēja Latvijā reta katalpas forma. „Iedomājieties, ka jums augustā ir liels koks, kas šajā laikā pilns ar ziediem, – tas ir ko vērts!” sajūsminās Māris. „Dien­vidos pilni parki ar katalpām, tas ir viens no krāšņākajiem dabas skatiem pasaulē. Tomēr ne jau visiem skaistums vajadzīgs. Desmit katalpas pilsētā nocirta, tagad vairs aug tikai piecas. Hibisku izraka un izmeta ar visām saknēm, labi, ka cilvēki jau bija paguvuši savākt stādus un ieaudzēt, arī katalpu sēklas pavasaros velti meklēt – vi­sas tiek savāktas! No pacipresēm gan vairs aug tikai četras pie vidusskolas, bet tās arī ražo dīgstošas sēklas. Tas bija dīvains laiks. Bija ļaudis, kas nocirta sarkanās ogu ābelītes, etiķkokus, lauza tūjas, postīja, ko vien varēja...

 Es uzsāku akciju – „Pārvērtīsim baznī­cas ne tikai par garīguma, bet arī skaistu­ma centriem!”. Sāku pie baznīcām stādīt katalpas – Užavā, Landzenē, Pikšās, Dobe­lē, Saldū, Rīgā pie Daugavas sporta nama, Ulmaņa gatvē un citur Latvijā,” Māris neslēpj gandarījumu. Aizvadītā ziema ar visu neparasto siltu­mu līdz februārim neko laba neesot bijusi. Ir augi, kuri labi pārziemojuši, ir – kas slikti. Katalpas, jukas labi pārziemojušas, taču ginkam daži pumpuri izplaukuši, citi nē. „Mans panākums ir sarkanā juka, ko izdevās izaudzēt. Nu tas ir vienīgais eksem­plārs pasaulē. Un mans veltījums Latvijas simtgadei, jo zieds ir karoga krāsā. Ar Valkas novada vadītāju Armandu Kraukli Valkas pilsētā par godu Latvijas simtgadei veidojam peoniju dārzu.”

Kokveida peonija.

Un vēl daži retumi!
Arī liānas dārzā jūtas labi. Kokžņaudzējs jau sasniedzis 30 metru augstumu un dažu koku pārklājis kā ar zaļu segu. Tam kā pēc pulksteņa – vienā oktobra sākuma naktī lapas kļūst dzeltenas. Ja oktobris ir silts, bagātīgi zied efejas un pašā rudenī gaiss tad zum no bitēm! Pretī saulei steidzas aristolohijas, aktinīdijas pārkrāso savas lapas, bet mežvīteņi neuzvedas labāk par kokžņaudzēju – plešas aizvien lielākā platī­bā. Dārzā aug dažādas īves, kas labvēlīgos apstākļos spēj dzīvot pat vairākus tūksto­šus gadu. Sēklas īvei dīgst divus gadus. Dārzniekiem bieži vien nav laika gaidīt, tāpēc tie šos augus mēdz pavairot ar sprau­deņiem, bet tad jaunās īves turpina sagla­bāt savu zara formu un neveido tādu va­renu koku kā no sēklas audzētais stādiņš. Īve ir vienīgais sarkankoks, kas aug Latvijā dabas apstākļos Slīterē. Tā ir indīga, ēdama ir tikai sarkanā sēklsedze arilla.

Pie Māra skatīties dārzu bieži nākot interesenti. „Rādu lielos kokus un iesaku padomāt, kādi stādi būs pēc dažiem gadiem. Ja tev koks ir dārgs un mīļš, neiesi taču tādu zāģēt!” „Tagad arī pie mums var dabūt, kādus vien nepa­rastus augus grib, bet pa lielākai daļai tie ir ieves­tie. – Atved gatavu stādu un cer, ka tas uzreiz augs. Tas ir maldīgs uzskats. Parasti tā nenotiek,” atgā­dina ilggadējais dārznieks. „Kokam trīs reizes Latvijas apstākļos ir jāzied un jā­ dod dīgstošas sēklas, tikai tad tas skaitās aklimatizējies. Pretējā gadījumā nevari būt drošs. Tas par maz, ja koks aug, tam jāzied, jādod augļi, sēklas.

Savulaik centos arvien iestādīt kaut ko dienvidniecisku, kas piedod akcentu. No kokiem – kaut ko mūžzaļu. Man aug kordelīnes – liliju dzimtas šķiedraugs, kam pat stiprākais vīrs lapu nevar pārraut. Jukas arī ir no šīs pašas dzimtas. Tās mīt daudzās vietās pasaulē, bet izturīgākās pie mums ir zilā juka, diegu juka. Jukas labi aug arī laukā, tās citi ieziemo, bet es to nedaru un nekas – aug un zied! Kordelīnes, ka­mēr vēl bija mazas, daudzas ziemas esmu ieziemojis, kad jau bija lielas, ieziemot vairs nevarēja. Pašas lielākās aizgāja bojā, taču no sēklām aug jaunas. „Jukām es da­būju sēklas no Taškentas botāniskā dārza, tur bija tāds profesors Rusanovs, kurš tās ieviesa savienībā. Man atsūtīja hibrīdās sēklas, kas ziedus dod divreiz lielākus nekā no Turcija ievestās. No Turcijas atved saknes, sagriež gabaliņos, ieliek zemītē, tie izdzen saknīti un asnu, pēc gada jau tiek tirgoti. Aug, neko neteiksi. Taču nav tas, kas nācis no hibrīda, pie tam vietējā un ar pašu sēklām,” pārliecināts Māris. „Tās gan grūti iegūt – noteikti nepieciešama svešap­pute un prasme tēlot kodi – naktstauriņu, kas juku dzimtenē tās apputeksnē!”

Dārzā aug arī Losena paciprese ar ļoti resnu stumbru un Kanādas asā egle. „Var salīdzināt – eglei zari no apakšas tīrās nost, pacipresei 100 gadus būs zari līdz apakšai. Turklāt paciprese jau ir izaugusi resnāka nekā egle. Audzēju 40 gadus, un tā ir kārtīgs baļķis,” lepojas dārza saimnieks un pastāsta, ka pacipreses koksne ir līdzvērtīga egles koksnei. „Ja būtu kādam interese apmežot, koksnes krājumu iegūtu divreiz ātrāk nekā no egles. Ar Losena pacipreses sēklām var apsēt visu Latviju. Čiekuriņu pilns. Un tā ir ļoti dekoratīva.”

Ēdamais kastanis pilnos ziedos.

Subtropu augi nezied, ja nav bijis sals
Vēl kolekcijā ir 2 metrus un vairāk augstas kokveida peonijas. Māris lēš, ka Latvijā tādu jau ir daudz. „Tās tagad ir modē, ved arī no citurienes, bet šīs ir pār­baudītas, aug lielas un ir izturīgas. Ievestās ir daudz mazākas un bieži iznīkst.”
No Barselonas dārzniekam atveda aso palmu, kura pat iztur 20 grādu un pat niknāku salu, bet tas nenozīmējot, ka tā var augt laukā. Mūsu mainīgās ziemas ļoti slikti ietekmējot augus. „Man bija Arizo­nas ciprese, skaista un liela izaugusi. Vienu pavasari martā uznāk plus desmit, pēc tam mīnus desmit grādu – augs beigts. Tā ir ar tiem dienvidniekiem. Vienreiz iztur diez­gan lielu salu (subtropu augi pat nezied, ja tiem nav bijis sals), bet otrreiz vairs ne. Atmostas, zaudē salcietību un viss,” dārznieks stāsta par ne tik jaukiem gadīju­miem un piebilst, ka reiz iestādīta guļošā eglīte, par dārgu naudu pirkta. Taču tai galotne iet uz augšu, tā jāgriež nost, ja grib, lai ir guļoša. Izaugusi milzīga un ļoti skaista bijusi, bet pagājušajā gadā uzbrucis deviņzobu mizgrauzis. Un vienā vasarā koks aizgājis bojā. Arī tas diemžēl piederas pie dārznieka ikdienas.

 „Man ir arī ēdamie kastaņi. Tie, kurus apcep oglēs. Zirņu paciprese, kuras stumbrs pats par sevi ir skaists. Kriptomērija, paldies Dievam, tikusi pie gaismas, jo skujeņi ilgā­ku laiku negrib augt tumsā. Ļoti reta Lat­vijā. Ir vīģeskoks. Ir Serbijas balt egle, kurai skujas griežas otrādi,” uzskaita kolekcionārs un rāda egli, kāda aug tikai Serbijā, vienā kalnu ielejā. „Šis eksemplārs ļoti izcils, jo parāda, kāda ir tās augstkalnu forma. Tālāk aug mans sapnis – lietussarga magnolija, šogad pirmo reizi ziedēja, bet lapas lielas kā gumijkokam. Es viņu speciāli nemēsloju, lai iztur ziemas, ja mēslo, lapas ir vēl lielākas.”

Vārda dienā meklē valriekstus
Ražu solot arī no Mol­dāvijas nākušie grieķu val­rieksti. Tie ir gatavi Māra vārda dienā – 22. septem­brī. Tad ir savdabīgi ģime­nes svētki, visi ložņājot un meklējot veselīgos riek stus. Rodas arī izpalīgi: vāveres sēd zarā un, pārkodušas riekstu, ēd kā no bļodiņas, bet vārnas riekstus iznēsā plašā apkārtnē. Arī valriekstu stādi aizceļojuši pasaulē un jau sākuši ražot. Tālākais ceļš dažādiem stādiem ir vedis gan uz Franciju, gan Zviedriju un citām valstīm.

Pie Māra Lindes ciemos bijuši dārzu fanātiķi no Vācijas, Zviedrijas, Īrijas, Aus­trālijas, no daudziem Latvijas novadiem. Kāda Francijas latviete divreiz braukusi pēc koka peonijām savam dārzam un pa­stāstījusi, ka ēdamos kastaņus gatavo ar vīģes lapām, kas arī aug aizputnieka dārzā. Māris teic, ka ēdamie kastaņi esot miltaini, saldi kā kartupeļi. „Es sagaidīju Eiropas jūdaskoku pirmo reizi uzziedam. Tam ziedi augi uz stum­bra, tā kā zalktenei, mūsu meža ceriņam. Šogad neuzziedēja, jo aizvadītā ziema augiem nebija laba. Katalpas un Sīrijas hibisks plaukst vēlu, tāpēc tiem pavasara salnas netraucē. Un šogad salnas nebija, vajadzētu būt labai ražai. Ja tikai šīs vasaras karstums visu neiznīcinās,” stāsta Linde. Arī šogad piedāvāšot stādus, bet tikai tur, kur par to būs interese. Māris gan teic, ka lielas atsaucības neesot. Cik ilgi pats pie­dāvāsies?

„Neesmu gan augus skaitījis, bet pie diviem simtiem noteikti būtu. Tūjas vien ir 22 dažādības. Stādu piedāvājums veikalos tagad ir plašs, var atrast visu ko. Mani interesē tas, kas var pārbaudīti augt,” saka Linde un piemetina, ka visek­sotiskākais augs viņa dārzā esot ginks jeb sudrabotā mandele. Brīvā dabā tas vairs nav sastopams, bet tiek plaši kultivēts. Eksotiska ir arī metasekvoja – mēs zinām gigantisko sekvoju, kas aug Amerikā. Tā ir radiniece purva cipresei. Māris stāsta, ka japāņu zinātnieki akmeņoglēs atklā­juši metasekvoju skuju nospiedumus un secinājuši, ka tāds koks tajā pasaules reģionā ir bijis. 1942. gadā ekspedīcija Ķīnā kalnu ielejā atrada vienu koku. Pēc tam nākamajā gadā gāja tālāk un atrada vēl dažus kokus. Vairāk gan nav atrasts, nevienā botāniskajā dārzā tie nav vecāki par 70 gadiem. Māris lepojas, ka viņam tāds koks aug jau pusi gadsimta un labos apstākļos var izaugt pat trīs metrus gadā, ne velti to dēvē par ūdens papeli.

Sarkanā vilkābele.