LLKC Siguldas nodaļas rīkotajā pieredzes apmaiņas braucienā uz Gotlandi iepazinos ar Rihardu Zusteru. Pēc kāda laika sociālajos tīklos pamanīju viņa saimniecības informāciju par bišu mātēm. Tā ieinteresēja, gribējās uzzināt, kā tas viss sākās.

Pirmās iemaņas un interesi biškopībā Rihards Zusters iemantojis puikas gados, kad vasarās Asītē (Dienvidkurzemes novada Priekules pagstā) ar dūmekli rokā savam tēvocim palīdzējis ņemt medu no saimēm. Savu pirmo stropu un bišu saimi Rihards iegādājās no pazīstamā Grobiņas pagasta bitenieka Žaņa Rungovska 1994. gadā. Drīz vien pēc tam arī noķēra pirmo spietu. Tā pamazām vien Aizputes pagasta Gravaskalnos, saimniekojot kopā ar mammu Anitu un tēvu Edgaru, ābeļdārza aizvējā novietoto stropu skaits palielinājies līdz 20 bišu saimēm.

Zināšanām nauda netika žēlota, un Rihards izskolojās biškopības kursos pie tolaik visievērojamākā Latvijas biškopja Andreja Miža. Tā esot bijusi Latvijā lielākā iespējamā biškopības akadēmija. Rihards ir ļoti lepns, ka viņam ir bijusi iespēja iziet veco skolu pie A. Miža.

Pēc kursiem Rihards aktīvi iesaistījās Latvijas Biškopības biedrībā. Sākumā viņš strādāja ar Latvijas stāvstropu, bet ar to dravošana izrādījās grūta un smaga. Tāpēc jaunais censonis sāka interesēties par cita veida stropiem. Viens no Latvijas Biškopības biedrības līderiem – Juris Šteiselis – uzdāvināja viņam norvēģu stropa rasējumus. Savukārt ciemošanās pie norvēģu biškopjiem 2000. gadā sniedza neatsveramu pieredzi un idejas dravošanā ar norvēģu daudzkorpusu stropu. Jaunajam biškopim nu galvā bija varen lieli plāni saistībā ar bitēm un biškopību. Viņš sāka taisīt vietējiem biškopjiem mākslīgās šūnas un audzēt bišu mātes no Latvijas vietējā, Ukrainas, Vācijas un Norvēģijas ciltsmateriāla. Pats uzkonstruēja bišu māšu inkubatoru, kas strādā vēl šobaltdien.

Kā jau dažkārt dzīvē notiek, cilvēks domā – Dievs dara. Dažādi dzīves līkloči aizveda Rihardu prom no biškopības uz 16 gadiem.

– Rihard, kā jūs ar Madaru iepazināties?

– Es no Liepājas biju pārcēlies uz Cēsu pusi, bet mana nākamā sieva no Cēsīm uz Rīgu. Iepazināmies, pārcēlos no Cēsīm uz Rīgu pie Madaras. Piedzima meita, īrētā mītne kļuva pa šauru, un visi trīs pārcēlāmies uz laukiem Aizputē pie maniem vecākiem. Strādāju Kuldīgā, ar smago automašīnu izvadāju preces pa veikaliem. Diendienā braukāt no mājām uz Kuldīgu un atpakaļ nebija ērti. Kad radās tāda iespēja, pārcēlāmies uz Kuldīgu, kur četrus gadus dzīvojām īrētā mājā. Kādu dienu, sēžot uz gultas malas, spriedām ar sievu (laulības ostā iestūrējām, dzīvojot Aizputē), ka tomēr gribas savu kaktiņu, savu stūrīti, lai nav jāīrē. Par saviem līdzekļiem neko prātīgu nevarējām iegādāties. Madara ieminējās – ja jau mēs esam pilnīgi traki, tad ir variants!

– Un kas notika?

– Nītaures pagastā bija sievas vecvectēva māja, bet tai bija vajadzīgs pamatīgs remonts. Aizbraucām, apskatījāmies un teicu: „Mēs nāksim!” Sieva saķēra galvu, bet es biju apņēmības pilns šo īpašumu pacelt citā līmenī. Tā nu mēs atkal ar visu savu iedzīvi, ko varēja satilpināt vienā kravas auto, pārcēlāmies uz Nītauri. Dzīvošanai māja nebija piemērota. Kamēr nomainīju jumtu, pārmūrēju skursteņus un sienas un izremontēju telpas (visus darbus veicu viens, jo nebija tik lielu līdzekļu, lai kādu noalgotu), dzīvojām pie sievas vecākiem Nītaures centrā. Pēc pusotru gadu ilgiem remontdarbiem beidzot ievācāmies savās mājās Lejas Tēviņēni. Nu jau bijām četri – mēs ar Madaru, meitiņa Marta un tikko dzimušais dēls Alberts. Lai visus pabarotu, sāku strādāt tuvējā briežu dārzā.

– Kā tad atkal radies pie biškopības?

– Dzīvojot dziļos laukos, 6 km no Nītaures centra, sāku apsvērt domu atgriezties pie savas sirdslietas – biškopības, jo te ir gluži kā bišu paradīze. Visapkārt, kur vien sniedzas skats, pļavas un meži. Nevienu saimi neesam pirkuši. Pirmo spietu noķērām pirms trim gadiem. Nu no viena spieta esam tikuši līdz 53 saimēm. Strādāju tikai ar norvēģu stropiem, ko taisu pats.

Pamazām atsāku bišu māšu audzēšanu un selekciju sadarbībā ar instrumentālās apsēklošanas speciālisti Agnesi Smilgu – Spalviņu. Selekcionējam un audzējam Karnikas (materiāls no Vācijas) un Karpatu (materiāls no Ukrainas) bišu mātes. Karnikas bišu mātes tiek audzētas no reģistrēta ciltsmateriāla. Reģistrētas ACA (Austrian Carnica Association – Austrijas Karnikas asociācija). No ciltsmātēm tiek ataudzētas meitas un izveidotas saimju grupas, kas tiek testētas (ziemošana, izturība pret slimībām, higiēnas īpašības, agresivitāte, spietošanas noturība un produktivitāte). Ja atbilst kritērijiem, tikai tad tiek piedāvātas biškopjiem. Latvijā ir liela problēma ar ciltsmateriāla testēšanu, jo ir vajadzīgs liels saimju skaits. Tāpēc piedāvājam biškopjiem iesaistīties pētnieciskajā darbā un katru gadu mūs informēt, kā strādā bišu mātes.
Šogad paredzēts iegādāties Buckfast bišu māšu ciltsmateriālu. Kad būsim to novērtējuši, piedāvāsim arī citiem biškopjiem. Nodrošinām Latvijas biškopjiem gan dējošas, gan nedējošas bišu mātes. Vairāk par mūsu darbiem var skatīt:

https://www.facebook.com/rihards.zusters/posts/pfbid02s6x8FU9oGJ7jrtkjnxzbNvHc9gF3Wa7mKXZqKKmBL5RyJ3QiGWYaEZAC24ukHwxXl

Atkārtoti iestājos Latvijas Biškopības biedrībā. Atsāku arī mākslīgo šūnu ražošanu no bišu vaska (kā izrādījās, tas ir ļoti pieprasīts pakalpojums). Iespēju robežās attīrām vasku no nevēlamiem piemaisījumiem. Vasks tiek sterilizēts 120 °C temperatūrā divas stundas. Var izgriezt arī nestandarta izmērus. Iecerēta arī bioloģiskā vaska valcēšana šūnās.

– Vai Madarai arī ir interese par biškopību?

– Jo vairāk saimju radās saimniecībā, jo vairāk darba roku bija nepieciešams. Gribot, negribot arī sieva tiek iesaistīta biškopībā. Viņa ir diplomēta personāla speciāliste, bet laukos šī profesija nav noderīga, tāpēc Madara pašlaik mācās Ogres tehnikuma biškopības kursos.

– Kā papildināt zināšanas?

– Abi izmantojam katru iespēju paplašināt zināšanas biškopībā. Aktīvi klausāmies vebinārus, ko rīko Latvijas Biškopības biedrība, apmeklējam LBB rīkotos pasākumus, mēģinām nodibināt kontaktus ar biškopjiem no citām valstīm (Vācijas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas), lai paplašinātu savu redzesloku biškopībā.

Piedalījāmies Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra mācībās Latvijas un citu valstu kooperatīvu formas, iespējas un pieredze, kur bija lieliska iespēja iepaazīties ar Gotlandes salas biškopju darbiem un pieredzi. Redzētā iedvesmoti, sadarbībā ar Siguldas biškopjiem esam nodibinājuši kooperatīvu Siguldas medus.

Sadarbībā ar Lauku Atbalsta dienestu veiksmīgi uzsākts saimniecības attīstības projekts.

– Vai piedalāties arī sabiedriskās aktivitātēs?

– Mēģinām būt ļoti aktīvi un atsaucīgi biškopji. Pērnvasar mūsu sētā norisinājās Latvijas Biškopības biedrības Siguldas nodaļas biškopju vasaras saiets. Tas bija varens piedzīvojums. Organizēšana un plānošana galvenokārt bija uz sievas pleciem, jo pats joprojām strādāju briežu dārzā. Bija ieradusies lektore Baiba Tikuma, kas sanākušajiem deva vērtīgus padomus biškopībā. Prezentējām arī savu dravu.

– Vai saimniecībā ir arī tūrisms?

– Tūrisms pie mums atnāca, pašiem īsti negribot un negaidot. Kādā rudens dienā, zinot, ka esam biškopji, mani uzrunāja pagasta bibliotekāre – vai varat uzņemt savā sētā pensionāru grupu, kas dodas pretī zelta rudenim? Aprunājāmies ar Madaru un nospriedām – nav variantu, ir jāuzņem!

Nezinot diži daudz par tūrismu un tā pamatiem, uzņēmām ar visu cieņu un godu šo grupu. Pēc kāda laika bērni no vietējās skoliņas pieteicās ekskursijā, gribot redzēt tās bites... Ko padarīsi... ir jāuzņem! Tā tūristi paši mūs atrod mūs. Interesējas par biškopja arodu, bitēm. Un, ja jau Zusteriem jautā par bitēm, tad var stāstīt un stāstīt...

– Kādas ir grūtības biškopībā?

– Lielākā problēma, manuprāt, ir biškopju novecošanās. Biškopju pasākumos redzam glvenokārt sirmas galvas. Jauno nav. Ir ļoti labs projekts, lai mainītu šo situāciju, – Eiropas medus brokastis. Biškopji dodas uz skolām, stāsta par bitēm, apputeksnētājiem un biškopja arodu. Pērn šajā projektā piedalījāmies arī mēs. Jauniešiem ir visai vāja izpratne par bitēm un biškopību. Tāpēc šī ir ļoti apsveicama iniciatīva, lai viņus ieinteresētu par dravniecību.

– Kas plānots šim gadam?

– Plāni ir gluži vai kā Napoleonam. Lauku atbalsta dienests apstiprinājis mūsu projektu biškopības iekārtu iegādei. Vecās ir morāli un fiziski nokalpojušas. Uz priekšdienām plānojam sniegt biškopjiem pilnu pakalpojumu klāstu, tajā skaitā bišu vaska šūnu pārkausēšanu, kāru dezinfekciju, čagu presēšanu un mākslīgo vaska šūnu izgatavošanu. Lai ir tā – biškopis atved savas kāres ar vecajām šūnām un atbrauc pakaļ dezinficētām kārēm un smaržīgām vaska šūnām. Šosezon nopietnāk pievērsīsimies ziedputekšņu vākšanai un bišu maizes ieguvei. Ja būs spēks un varēšana, paplašināsim dravu līdz 100 saimēm. Paplašināt vismaz par 50 % bišu māšu aplidošanās saimītes. Vēl projektā ir BIO vaska pārstrāde bioloģiskajiem biškopjiem. Eksperimentālā kārtā mēģināsim tirgot arī bezkāru saimes.

Medus mums ir blakusprodukts, aptuveni 80 % tā realizējam vairumtirdzniecībā. Pārējais ir pašu patēriņam, draugiem, radiem un kaimiņiem.

– Kā visu paspējat?

– Citi atpūšas vasarā pludmalē pie jūras, mēs – pie bišu stropiem. Un tā gadu no gada. Dodamies arī izbraukumos, bet tad vienmēr ir kāds ar biškopību saistīts mērķis. Vai nu braucam uz LBB biškopju vasaras saietu, vai pa ceļam pēc bišu mātes materiāla izmetam līkumu gar jūru. Citādi... ko nu tā pa tukšo braukās.

– Ja būtu jāsāk visu no sākuma, vai darītu to pašu?

– Viennozīmīgi jā!

– Kā ar sapņiem? Ko vēl gribētu dzīvē?

– Aizbraukt 2025. gadā uz starptautisko APIMONDIA Dānijā. APIMONDIA ir starptautiska biškopju asociāciju federācija, kas veicina zinātnisko, ekoloģisko, sociālo un ekonomisko biškopības attīstību un biškopju asociāciju, zinātnisko institūciju un biškopībā iesaistīto personu sadarbību visā pasaulē.

– Vēlējums sev, citiem, biteniekiem, lauksaimniekiem, uzsācējiem?

– Dzīvot saskaņā ar dabu un bitēm, jo tas dod neizsīkstošu enerģiju un dzīves sparu!