Stādu audzēšanas rūpala aizsākumu Sandra Marcinkeviča raksturo tā: «Jo augstāk kāp pa karjeras kāpnēm, jo lielāks stresa līmenis, jo vairāk gribas «sazemēties». Tā nu man atkal sāka patikt nedēļas nogalēs ielaist pirkstus zemē.» Kopš 2012. gada vasaras viņa ir atgriezusies dzimtajā Skaistkalnes pagastā un pēdējos piecus gadus saimnieko dārzniecībā «Dobītes», ko cilvēki pazīst pēc tomātu, garšaugu, viengadīgo augu, kā arī graudzāļu stādu daudzveidības.

Ap 28 gadiem noriskēja

Sandra stāsta, ka «Dobītes» sākās 2017. gadā. Pērn nosvinēta pirmā piecgade. Stādu tirdzniecība sākta jau 2012. gadā ar ģimenes saimniecībā «Baltiņi» audzētajiem dārzeņu un garšaugu stādiem. Ar lauksaimniecību viņas ģimene, līdz ar to pastarpināti arī Sandra, saistīta sen – jau 30 gadus saimniekots «Baltiņos».

«Kad pēc Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas beigšanas bija jādomā, kur studētā tālāk, sev teicu – uz laukiem nekad vairs neiešu, man tās vasaras līdz kaklam! Bet laiks iet. Tu pieaudz, apprecies, piedzimst bērni. Pēdējā algotā darbavieta, kur nostrādāju sešus gadus, bija personālatlases uzņēmums «WorkingDay Latvia». Aizgāju dekrēta atvaļinājumā, un tas bija pārdomu laiks. Sapratu, ka vadību uzņēmumā es nepāraugšu, pie konkurentiem iet negribējās. Tad padomāju, ka kaut kas ir jāmaina. Tāds zīmīgs moments bija, kad tēvs pajautāja – cik ilgi domā citiem strādāt,» atminas Sandra. Ap 28 gadiem notika pavērsiens, un Sandra noriskēja. Sākumā kopā ar ģimeni audzēja dārzeņus un mazmazliet tradicionālos garšaugus, piemēram, baziliku. Tad klāt nāca puķu stādiņi, kurus minimālā daudzumā sāka pārdot Rīgas centrāltirgū. Taču cilvēki, kuri  brauca uz «Baltiņiem», arvien taujāja te pēc viena, te otra stāda. Divus gadus atkaujoties ar «tas tikai pašiem», tomēr pārmaiņas sākās.

Kopā patlaban ir sešas siltumnīcas. Bija septiņas, bet vienas vietā tagad izveidots ziemciešu mātes augu dārzs, kas ražo pēcnācējus un kur varēs iegūt pircēju makam daudz pievilcīgākas cenas stādāmateriālu. Kā smejas Sandra, siltumnīcu skaits pa gadiem daudz mainījies neesot, taču ievērojami mainījušās kultūru proporcijas. «Mani «Dobīšu» stādi «izēda» pārējos. Agrāk trīs siltumnīcās bija sīpolloki, bet 2018. gadā tos pilnībā izkonkurēja stādi.»

Sandra 2016. gada rudenī iestājās Bulduru dārzkopības skolā, lai neklātienē apgūtu tieši stādu audzēšanu. Viņa priecājas, ka mācību laikā dzīve savedusi ar kolosāliem pasniedzējiem, kuriem vienmēr var taujāt pēc padoma – kā izaudzēt mūsdienu viengadīgās puķes kalibrahojas, ļoti kuplas petūnijas, Sandrai bijusi pilnīga «ķīniešu ābece». Daudz apgūts, pateicoties pašas pieļautajām kļūdām. Sandra tiešām nebaidās eksperimentēt – viņa gan pati pārliecinās par augu ziemcietību, gan pārbauda dažādus substrātus, gan pārziemināšanas veidus. «Man ir arī vēlme rakties un meklēt daudz informācijas. Priecājos, ka man ir labas angļu valodas zināšanas, jo visvairāk informācijas esmu atradusi tieši ne latviešu valodā,» teic Sandra.

Pagājušajā gadā Ogres tehnikumā viņa apguvusi profesionālās pilnveides programmu «Dārza ainavas plānošana». Viens no iemesliem bijusi vēlme izveidot skaistu demonstrējumu dobi pie iebrauktuves dārzniecībā, lai apmeklētāji redz dzīvē, kā augi kombinējami.

Lai tiktu pie tīkamākas cenas

Sandra vispirms aizved uz mātes augu stādījumiem: «Zemē ieliktais stāds tomēr izaug brangāks nekā podā audzētais. Graudzāles ir ļoti laimīgas, kad tiek zemē.» Kaut augus pašlaik vēl klāj sniega sega, var manīt paslēptās heihēras, sniega rozes, arī graudzāles. Heihēru esot ap 30 šķirņu ar dažnedažādas krāsas lapojumu. Kopumā tās izturīgas, bet gadās arī pa kādai cimperlīgākai. Kad tās sakuplos, varēs dalīt, un būs lieliski stādi. Arī graudzālēm, kas ir Sandras lielā vājība, šogad priekšā lielā dalīšana. Te aug sāres, ciņu smilgas, gigantiskās miskantes, kas labvēlīgos apstākļos izaug pat līdz trim metriem, aslapu ciesas, kas turas stingri un dekoratīvi, kaut pāri gājis ne viens vien vēja pūtiens.

Kopumā Sandras dārzniecībā ir kādi 80 graudzāļu nosaukumi – vēl simts nav, bet tam tuvojoties. Sandras favorītes ir miskantes un hakonehlojas jeb Japānas meža zāle, bet pērn sirdij straujāk sisties likušas arī andropogones. Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, lapsastu spalvzāli, kurai labāk patiks gandrīz grants, graudzāles var stādīt arī Zemgales mālos. Daudzām patiks nabadzīga augsne, bet miskantes gan gribēs ko leknāku.

Sandra konstatē, ka rožu lapas pēdējos salos un saules gaismā cietušas. To stādījumos jau šobrīd ir vairāk nekā 20 šķirņu, bet drīzumā pievienosies vēl vairāk nekā desmit. Sandra uzskata, ka sniega rozes būtu pelnījušas lielāku popularitāti. Tās ienes īpašu skaistumu tukšajā pavasara dārzā, bet pēc tam neuzkrītoši paliek dārza «aizkulisēs». Tās ir gan tumšas, gan gaišas, rozīgas, ar citas krāsas maliņu, pildītas, ar tumšiem dzinumiem, dažādu lapojuma formu. «Sniega rozes jāstāda tur, kur tās grib redzēt. Vislabāk kādā pavasara saules apspīdētā dārza pleķī,» iesaka Sandra. Viņa atzīst, ka šobrīd sniega rozēm vajadzētu vēl kādus 5–10 cm sniega. Pumpuri un jaunie dzinumi būs kārtībā, bet lapas gan apdegušas, tās vajadzēs izgriezt. Zem sniega esot mīksts un slapjš, un tas nu nepavisam nepatīk sniega rozēm.

Lielā jaunpienācēja

Tālāk «Dobīšu» apskates maršruts ved uz Sandras dārzniecības jaunpienācēju – plašu un augstu koka plēves siltumnīcu, kura vēl pagaidām nav apdzīvota. Tā nomainījusi vienu no vecajām plēves mājām ļoti zīmīgā dienā – pērn 18. novembrī. Siltumnīcai priekšā būs stādu placis ar arkveida jumtu. Tur varēs ērtāk apskatīt ziemcietīgo augu pamatsortimentu. Kāpēc tāda materiālu izvēle, nevis metāls un polikarbonāts? «Esmu koka fane. Varbūt konservatīvi, bet man patīk, kā koks smaržo, tas ir dzīvāks un siltāks materiāls. Plēves mūsdienās ir tik izturīgas – pat uz desmit sezonām. Tai ir seši gadi, bet ir arī tādas, kas izturējušas astoņus,» skaidro «Dobīšu» saimniece.

Tikai divas siltumnīcas ir apkurināmas. «Pārējās esam iemācījušies dzīvot un izdzīvot arī ziemā. Lielāku apjomu vairs negribu, jo jau sākotnēji ideja bija meklēt atšķirīgu un neparastu sortimentu. Nevis būt simtpirmajiem tirgū ar ledenītēm, bet būt pirmajiem ar kaut ko citādu,» stāsta Sandra.

Lai kājas sausas

Vienā no siltumnīcām, kur ziemo ziemcietes, apkure nav iedarbināta, bet iekšā ir patīkami silts. «Kā stādaudzētāja priecājos, kad ir saulains – gaisma un siltums patīk arī augiem. Nomākušās dienās neapkurināmā siltumnīcā ir drēgns,» atzīst Sandra. Drīz te plānota lielā augu uzkopšana un modināšana, lai tie godam sagaidītu pircējus. Sandra te eksperimentē ar eksotiskām kultūrām, pārbaudot, kā tās spēj izturēt zemāku temperatūru. Viņa uzsver, ka daļa no dārza mīļiem tik tīkamās eksotikas pie mums nespēj pārziemot, jo šiem augiem nepatīk «slapjas kājas». Bet kur tu sausu vietu ārā atradīsi mūsu klimatiskajos apstākļos? Tikai siltumnīcā vai sausā pagrabā.

Labs piemērs esot rozmarīns vai ļoti aromātiskais tējas augs – citronverbēna. Sandrai izdevies to pārziemināt jau desmito gadu. Cers saaudzis iespaidīgs. Kaut tas izskatās pasauss, nolaužot zariņu, var redzēt – dzīvāks par dzīvu. Pie mums ārā gan to pārziemināt nevar, un Sandra iesaka pat nemēģināt. Pirmkārt, citronverbēnai nepatīk Zemgales slapjais māls. Otrkārt, maksimāli zemākā temperatūra, ko tā spēj izturēt, ir mīnus pieci grādi.

Siltumnīcā ziemu labi pārlaidušas arī paciprešu santolīnas jeb karija zāle un pat olīvzāle. Te vēl ziemas miegā dus kolas augs, kas tuvs «radiņš» labi zināmajam dievkociņam. Ja ne brālis, tad vismaz brālēns, smej Sandra. Tos bieži jauc, taču kolas augam ir cits aromāts, zaļāks lapojums. Tas ļoti labi pārziemo arī ārā. Lavandas un ģipsenes sanestas siltumnīcā. Pēdējās esot no tiem augiem, kam mitrums nemaz nepatīk. Ja būtu atstātas laukā, no daudzām nāktos atvadīties.

Ekskursiju noslēdzam īstos tropos – siltumnīcā, kuru pastāvīgi apkurina. Tā pašlaik ir viszaļākā, un te Sandra un darbinieki pavada visvairāk laika. Siltumnīcā uz galdiem tiek loloti neskaitāmi jaunstādi. Lielākā daļa viengadīgo, bet ir arī daudzgadīgās kultūras. Šeit jau sākusies pavasara sēja. Te pajumti ziemā atraduši laurkociņi, eikalipti, mango kociņš un citi Sandras un viņas ģimenes eksperimenti.

Gatavība neprātīgām idejām

Sandra ir biežs viesis sociālajos tīklos. Tur viņa gan rāda dārzniecības jaunumus, gan šad tad pastāsta par savām būšanām un nebūšanām. Aktīva rosīšanās Facebook un Instagram tīklos sākusies līdz ar kovidlaiku. 2019. gada rudenī bija sapirktas sēklas un stādi, bet tad sākās pandēmija un pirmās mājsēdes.

«Tad bija šoks, ko darīsim ar to, kas sasēts, kā to pārdosim. Visi lielie tirgi tolaik bija ciet. Pieņēmām drosmīgi neprātīgu lēmumu tirgot no mājām. Tā es sāku darboties sociālajos tīklos, un tas ļoti labi nostrādāja,» stāsta Sandra. «Viss ir atkarīgs no tā, cik tev pašam ir vēlme darbināt savu «aparātu» (rāda uz galvu – red.), cik tu esi gatavs pat uz neprātīgām idejām.» Tajā laikā ieraksti soctīklos varēja būt visai primitīvi, tagad gan publika pieprasa izsmalcinātākus materiālus, kam Sandrai nereti pietrūkstot laika.

Ar katru augu jānodarbojas

Pats rosīgākais laiks «Dobītēs» vēl tikai priekšā – atkarībā no pavasara tā ir aprīļa otrā puse, maijs. Pirmās pie pircējiem dosies atraitnītes – jau uz Lieldienām. Tad neizbēgamais tomātu stādu laiks – arī šogad tā ap simtiņu šķirņu varot gaidīt.

Šajā dārza sezonā «Dobītes» sestdienās būs Vecumnieku tirgū. Ja sanāks, arī Skaistkalnē piektdienu rītos. Ja vien nepagadīsies kāds no lielajiem stādu pasākumiem, tad Sandru varēs satikt arī Skaistkalnes pavasara tirgū. Jau obligāta ir dalība Kanapenes gadatirgū augustā un Rundāles pils stādu tirgos, kur allaž esot ļoti patīkama atmosfēra.

Pašlaik lielākā daļa nopelnītā tiek ieguldīta siltumnīcās un attīstībā, veidojot augu bāzi un uzlabojot tehniskos risinājumus. «Ceru, ka nākamajā piecgadē varēs sākt arī pelnīt,» smejot nosaka Sandra. Ar laiku jau sapratusi, ka mūsu dārzmīļi ir praktiski – vairāk pērkot ēdamos un to skaistuma augus, kas neprasa daudz pūļu. Sandra gan piebilst, ka ar katru augu vienalga ir jānodarbojas. Pati iemācījusies nepārdzīvot, ja kas  tomēr neizdodas: «Jo vairāk augu, jo vēsāks prāts. Ļoti apzināti šajā jomā darbojos jau gadus sešus, un nu jau āda ir bieza. Tomēr joprojām ir arī pa vienam otram pārdzīvojumam.»

Sandras padomi dārzmīļiem

Pavasara sējai izmanto tīros kūdras substrātus, bet var izvēlēties arī jau gatavus maisījumus. Svarīgākais ir pareiza frakcija – tai jābūt 0–7 mm, 0–10 mm. Substrātu viņa iesaka ielabot ar perlītu, kas neļaus tam saplakt un nodrošinās labāku aerāciju. Savukārt, lai augsne un arī gaismā dīgstošās sēklas tik ātri neizkalst, tās var apbērt ar plānu vermikulīta kārtiņu. Abi dabiskie materiāli nopērkami dārzkopības veikalos arī nelielos iepakojumos.

Lai nepārlaistītu, iesētās sēklas vajadzētu tikai aprasināt ar pulverizatoru, bet, kad augam jau ir laba sakņu sistēma, dzirdīt to no apakšas, traukā ielejot ūdeni.

Stādīšana atkarīga no zemes temperatūras. Siltumnīcās – ja zemē var iebāzt plaukstu, var sākt darboties. Ārā – ar lāpstu paver augsni, iebāž roku un pārliecinās, cik labi roka jūtas. Ja pašam komfortabli, tikai tad var sākt stādīšanu.

Viena no dārzkopju lielākajām kļūdām ir pārlaistīšana. Te labāk mazāk nekā vairāk. Otra – augiem neatbilstoša temperatūra. Tas īpaši attiecas uz veikalā pirktajām vasaras puķēm, jaunstādiem. Tie ir auguši ideālos apstākļos, kur ir gaisma, siltums un ēdiens kā pēc grāmatas. Izliekot tos reālajā dzīvē, tiem ir šoks. Tiem izdzīvošanai vajadzēs komfortu – siltumu, atbilstošu augsni. 

Sniega rozes dzimtā vieta ir augstkalnu reģioni, tāpēc tām patiks bāziska un labi drenēta augsne. Māls nav pats labākais. Lai saknēm būtu labāk, augsnei var piebērt keramzītu. Pavasarī vai rudenī var nedaudz pakaisīt pelnus, lai radītu sārmaināku vidi. Sniega rozēm nepatīk skābums. Kā jau augstkalnu augam, tām pa dienu «galva» ir saulē, bet «kājas» – vēsumā. Pacieš arī ļoti zemas temperatūras, bet negribēs, ja saknes karsē. Lielos mīnusos, kad ir ļoti spoža saule, var aiziet bojā kāda lapa, bet lielākā kļūda ir sniega rozes sasegt. Tām ir daudz lielāka iespēja izsust nekā nosalt.

Ja dārzā plosās ūdensžurkas, var sīpolpuķes paglābt «lazanjas» stādījumos. Grozos vai kastēs trīs četrās kārtās vispirms apakšā stāda lielākos sīpolus – hiacintes, narcises, dekoratīvos sīpolus, nākamajā liek mazākus tulpju, hiacinšu sīpolus, un augšpusē sīksīpolus – sniegpulkstenītes, krokusus, scillas, muskares. Traukus pierok zemē.

Raksts pārpublicēts no laikraksta ''Bauskas Dzīve''