Dārzs un Drava / 2020.gads (Rudens.)

Latvieši ir zemkopju tauta. Maize ir gan zemkopja pūļu atalgojums un galvenais iztikas avots, gan mājas un ģimenes svētība. Maizes cepšanas māka līdz mums nonākusi kā dzīvības uzturēšanas stafete.

Maize visos laikos pavadījusi cilvēku no šūpuļa līdz kapam – no raudzību plāceņa līdz bēru maizei. Gadu simtiem plānāks vai biezāks maizes rieciens uz galda ir bijis gan nabadzīgās būdiņās, gan lepnās pilīs. Maize ir vērtīgākais pārtikas produkts, kas visā pasaulē atzīts par visdrošāko līdzekli cilvēces pasargāšanai no bada. Latvieši izsenis godā turējuši gan zemes arāju, gan sējēju un malēju – visu darbu, kas saistīts ar maizi. Par zemkopības uzplaukumu var runāt no 5.−8. gs. Attīstījās lopkopība, sāka izmantot mēslojumu, tā uzturot zemes auglību. Ieviesa trīslauku sistēmu – zemes gabalu divus gadus izmantoja, tad atstāja atmatā. Turīgākie varēja atļauties tam laikam ļoti dārgu tehniku – arklus ar tērauda lemešiem, kas labāk un dziļāk uzirdināja zemi. Līdz ar to raža kļuva labāka.

Latvieši allaž godā turējuši gan rudzu maizi, gan sūro klaušu pelavmaizi, miežu plāceni un karašu, gan svētku baltmaizi un medusmaizi, gan trimdas un Sibīrijas maizi.

Ne visos Latvijas novados zemīte lutinājusi ar vienlīdz bagātu ražu. Zemgaliešu galds ar maizi vienmēr ir bijis bagātāks nekā latgaliešiem no mālainās, vidzemniekiem no paugurainās vai piejūras ļaudīm no liesās zemes klātais. Zemgales ļaudis arī ikdienā biežāk varējuši atļauties ēst kviešu maizi. Vēl 19. un 20. gs. mijā daudzās lauku mājās uz galda svētku reizē lika miežu plāceni vai rudzu maizi ar medu.

Kas ir maize?

Uz šo jautājumu var būt ļoti daudz dažādu atbilžu, un katra no tām būs pareiza. – Maize ir vienkārša un pieejama. Gluži kā gaiss, ko mēs nemitīgi elpojam. Kad maize galdā, tā jau tam jābūt, bet, kad nav, izrādās, ai, kā viņas pietrūkst.

Mūsu rudzu maize ir arī latviskā mantojuma kanons, īpatnība, pēc kuras atpazīst mūsu tautu.

Mans jaunākais dēls Edgars ir liels gaļas ēdājs. Kad agrāk saucu puikas ēst, mazajam vienmēr bija viens jautājums: „Vai gaļa būs?” Tagad gaidu mājās pārbraucam no Rīgas nu jau studentu Edgaru pēc pirmās veiksmīgi nokārtotās sesijas, klājot galdu piedomāju, lai gana daudz gaļas. Liekot galdā maizes kukulīša ceturto daļu, domāju, gan jau pietiks uz trijiem, jo cita ēdiena atliku likām. Sēžamies pie galda, Edgars apskatās un rezumē: „Ko te ēst, paskat, cik maz ir maizes!’’

Ieraksti Maizes muzeja viesu grāmatā:

• „Maize – svētība, maize – labestība, maize – visu saturu saturs. Pirmais bauslis – cieni maizīti, tā Dieva dāvana. Bez maizes nebūtu dzīvības.” Cēsis, Jānis 24.08.2012.

•„Lai labums būtu sējā, krīt graudi vienuviet, Jo blakus lēnā vējā mums LIELAIS SĒJĒJS iet.” Viktors no Jūrmalas 13.08.2012.

• „Maize ir sirdslieta, tā ir tā, kas dod siltumu un palīdz gan bēdās, gan grūtībās. Maizes izcepšana ir kā jaunas maizes piedzimšana, tā ģimenē ienes prieku, laimi un svētību.” Gundega, Grundzāle, 28.05.2013.

• „Man, mazai esot, māte mācīja: apsēdies pie galda, redzi − palikuši divi pēdējie maizes gabali, ņem to mazāko, to plānāko. Varbūt kādam vairāk gribas ēst nekā tev. Un, šādi dzīvojot, man visa kā dzīvē ir bijis gana.” Anna, Rīga, 15.05.2011.

Vārds maize

Maizes vārdu visās pasaules valodās cilvēki izrunā ar mīlestību, cieņu un siltumu. Putra, biezputra, plācenis, cepums no dažādiem graudiem – kukurūzas, sojas, rīsiem, kviešiem, prosas, miežiem, griķiem – tie ir mūsu raudzētās maizes vecmāmiņas un vectētiņi. Ļoti dažāda pēc izskata, sastāva, bet ar bijību un mīlestību gatavota un ēsta. Maizi senebreju valodā sauc lechem, no tā arī Bētlemes (Bethleche) nosaukums, kur pirmajā daļā ir beith (māja), otrajā daļā lechem (maize), tātad burtiski − maizes māja, klēts.

Ir pieņēmums, ka latviešu vārds maize radies saistībā ar miežiem, jo tā ir senākā labība, ko baltu senči iemācījās izmantot uzturā. Cilvēki visos laikos ir gatavojuši un ēduši maizi, bet kopīga nosaukuma šim vārdam senajās valodās nav. Ūdenim, sālij, ugunij ir daudzām senajām tautām kopīgi vai līdzīgi nosaukumi, bet maizei nav. Droši vien tāpēc, ka senatnē nebija vienāda maizes pagatavošanas veida, arī graudaugus dažādas tautas izmantoja dažādus.

Vāciešiem maize ir das Brot, angļiem – bread, tiem ir viena sakne ar angļu valodas broth, kas nozīmē vira. Slāvu tautu maizes nosaukums xлеб cēlies ģermāņu tautu valodas, piemēram, gotu chlaifs, no kurienes nāk arī latviešu klaips. Pat baltu tautām maizes vārds nav kopējs, piemēram, lietuviešiem duonas ir maize, bet latviešiem dona ir maizes kukulīša galiņš.

Kāda ir maizes morālā vērtība un kā iemācīt cienīt un mīlēt MAIZI?

Ceļamaize

Dēlam, aizejot karā, māte krūšu kabatā pie sirds ieliek maizes gabalu. Lai arī trūkst ēdiena, dēls šai svētajai rikai nepieskaras. Kaujā lode iestrēgst sakaltušajā maizes gabalā. Dēls dzīvs un vesels atgriežas no kara mājās. Dzemdējot sievietes tur rokās maizes gabalu, lai bērnam būtu bagāta dzīve. Tā no paaudzes paaudzē mācīts cilvēkam dot pirmo ceļamaizi. Jaunpiedzimušo pirmo reizi peldinot, ūdenī ieliek svētītu maizes gabaliņu. Mirušam cilvēkam līdzi zārkā jāliek maize, lai arī tajā saulē maizes netrūkst.

Ceļakukulis

To dod līdzi pārtikšanai strādniekam uz mežu malku gādāt, tālajās pļavās sienu pļaut, uz kartupeļu lauku vai kādos citos darbos, kas ir tālāk no mājām, tāpēc jāieturas turpat uz vietas. Ceļakukulis var būt jebkāds ēdiens – maize, plācenis, gaļa, sviests, siers. Mūsdienās parasti sviestmaizes, salāti, arī karstais ēdiens termosos.

Manā bērnībā (20. gs. 60. gados) tētim, ejot zvejot zivis, māte līdzi deva ceļakukuli. Jau no vakara bija sacepta cauraudzīte cūkgaļa ar sagrieztiem sīpoliem. No rīta gaļas gabalus ar sastingušajiem tauciņiem lika uz rupjmaizes ķieģelīša rikām. Vakarā mēs ar māsiņu ļoti gaidījām tēti pārnākam no zvejas. Zivis jau mums nebija tik interesantas kā cienasts no zaķa. Tētis vienmēr vienu riciņu maizes pietaupīja, neapēda, pārnesa mājām, teikdams, ka tas ir sveiciens no zaķa. Lielāka garduma likās uz pasaules nava! Kārām mutēm apēdām sasalušo maizīti ar škvarceņom i taucenim.

Ciemakukulis

Ejot ciemos, viesībās, kāzās, kristībās, ņem līdzi kādu labāku, gardāku ēdienu. 20. gs. 50.−60. gados vēl bieži kāzu, bēru galdus laukos uzklāja no radu un kaimiņu atnestajiem ciemakukuļiem. Nesa, ar ko paši bija bagāti, kas pašiem padevās, līdz ar to dalījās ar tuvāko. Ja saimniece ir izslavēta ar savu garšīgo maizi, tad viņa, protams, to arī atnesīs. Kādam kaimiņam padodas bites, tas bagāts ar medu, ar to arī dalīsies. Tika nests siers, sviests, žāvēta gaļa, alus, godu mājā novārīja lielu katlu kartupeļu, lika galdā to, kas pašiem bija pa rokai, un viesības varēja sākties. Citā reizē palīdzēja ar savu līdzdalību nākamajam kaimiņam vai radam. Ciemakukuli deva arī līdzi, ejot prom no viesībām. Tas nebija liels, vairāk simboliskas nozīmes, bieži vien, lai iepriecinātu mājās palicējus, kuri nebija viesībās.

Abas ciemakukuļa nozīmes ir saglabājušās arī mūsdienās. Braucot ciemos, cenšamies iepriecināt ar kādu ciemakukuli, raksturīgu vietai, no kurienes atbraucam.

Esmu ievērojusi vecāka gadagājuma cilvēku rīcību – bērni, mazbērni, braucot uz kopīgām viesībām, sagādā dāvanu, ziedus, bet vecmāmiņa vai vectētiņš ietiepīgi pastāv uz to, ka vēl līdzi jāpērk torte vai maizes kukulis, pudele grādīgā un pat desas luņķis. Tā ir darījuši viņa vecāki, tā dara viņi paši, tā darīt māca savus pēcnācējus. Vajadzības jau nav, rituāls palicis.

Dievs mums devis maizes zemi...

Cilvēks ir DABAS daļa, dzīvība tam dota, lai dzīvi vadītu nemitīgā saskarsmē ar dabu. Cilvēks nāk šajā pasaulē, lai DABU izzinātu, lai DABU koptu un baudītu tās augļus (MAIZI), lai dzīvotu saskaņā ar DABU, lai apjaustu, cik DABA ir varena, liela, mūžīga. Cilvēks ir ļoti atkarīgs no DABAS MĀTES, tikai daudzi to nesaprot, nespēj un negrib atzīt un novērtēt.

Zemes kopējs ne tikai apstrādā savu zemi, bet arī to mīl. Zeme dod ne tikai materiālas vērtības, bet arī veldzē dvēseli. Ja priecājas dvēsele, tad smagais darbs vairs nav grūts, tas kļūst par dzīves nepieciešamību, kas sagādā prieku un gandarījumu. Un tā vairs nav tikai prāta atziņa, tā ir jūtu vēlme. Mūsu Latvijas zemīte ir kā Dieva galds, tikai jāiemet sēkliņa un jākopj. Mums Dievs ir atvēlējis skaistāko zemi – TĒVZEMI, kuru mīlam, jo te aug mūsu maize.

• Lai mājās saglabātos svētība, latvieši allaž maizīti likuši uz pamatnes, kukulīša apkšas ( „uz vēderiņa”, tā mazie bērniņi ir teikuši), nevis augšpēdus.

• Klaips jāgriež no resnā gala, lai augtu resnākas vārpas, lai vecākā meita pirmā tiek pie vīra.

• Ja maizes gabaliņš nokritis zemē, to paceļ un, pirms uz galda liek, nobučo, − tik saudzējama un cienīta visos laikos bijusi maize. Esmu dzirdējusi no apmeklētājiem par līdzīgu attieksmi – ja nokrīt maizīte, cilvēks to paceļot, appūš. Netīrumus jau nenopūtīs, bet domās maizi no tiem attīra, saglabājot maizīti īpašu, tīru, svētu.

• Maizi ēdot, nedrīkst pa istabu staigāt, nedrīkst ēdot iet ārā pāri slieksnim, tā iznes no mājām svētību, aizbaida to.