Dienvidkurzemes novadā, skaistajā Otaņķu pagastā, “Kauguru” mājās mīt Cickovsku ģimene – mamma Inese, tētis Normunds un dēliņš Mārtiņš. Var pat teikt, ka šeit ir ģimenes laimes saliņa – daba, skaista ainava visapkārt, kuru paši nemitīgi papildina un pilnveido. Cickovski nevēlas eksotisko – viņiem tuvs viss latviskais, no omītes dārza iedvesmas nākušais. “Es te, Otaņķu lauku mājā, naktīs ļoti labi guļu, Liepājā tā nebija. Te taču ir tik skaisti, svaigs gaiss, klusums, miers un daba visapkārt!” jūsmo Inese.

Lauki sirdī no agras bērnības

Inese stāsta: “Esmu dzimusi un lielāko mūža daļu nodzīvojusi Liepājā. Mūsu ģimene mita pilsētas centrā, mums ir 2 meitas un īpašais dēliņš Mārtiņš. Viņam ļoti patīk doties laukā, bet pilsētā ir daudz cilvēku, kaimiņi, suņi, kaķi un daudz visādu citu problēmu. Katram ir savas pretenzijas un vajadzības – tāpēc vēlējāmies iekārtot savu vietiņu laukos. Skatījāmies, ko mēs finansiāli varētu atļauties, un meklējām savu māju. Nīcas un Otaņķu pusi vairāk zinājām, jo Kalnišķos mīt mana mamma Olga, tur dzīvojuši vecvecāki un radi. Tagad par savām mājām jau vairākus gadus saucam Otaņķu “Kaugurus”, un savējie bieži ierodas ciemos, jo visiem šeit ļoti patīk – īpašais miers un daba. Mājai ir divi stāvi, bet otrais vēl gaida savu remonta kārtu un labiekārtošanu.”

Kad ģimene šeit pirmoreiz atbraukusi, šķitis, ka māja tik kā tāda čupiņa vien palikusi, pamati gan bijuši labi. Sākuši šurp braukt brīvos brīžos, visu tīrīt, kopt un iekārtot. Bijusi tāda sajūta, ka māja no jauna uzelpo, sāk atdzīvoties, un ka tajā kas ļoti labs notiek.

“Kad es tagad aizbraucu uz Liepāju, man vienmēr ir ļoti liela vēlēšanās tikt atpakaļ uz laukiem. Sākumā mēs mitām abās vietās. Kad nolēmām pavisam pārcelties uz laukiem, tur jau bija mazliet sakārtots. Ko tik mēs neizvilkām no zemes! Pudeles, visādus gružus, zālē bija pat veci paklāji. Brīvajos brīžos uz izvēlēto māju braucām, aizritēja vairāki gadi, līdz visu sakopām. Mēs pat tur visus darba instrumentus atradām,” pasmaida stāstītāja, sakot, ka dārzs ir viņas lielā sirdslieta, un lauki allaž bijuši ļoti mīļi.

Kad abi ar brāli Aldi vēl bijuši mazi, opis Jānis un ome Margrieta mituši laukos, “Kalnišķos” – tur visas bērnības vasaras pavadītas un ļoti paticis. Ar opi kopā ir vākts siens, omei bija iekoptas puķu dobes, kuras vajadzēja aprūpēt, bija pastaigas pa tuvējo mežu, kur ziedēja visādi krāšņi ziediņi un lidinājās taurenīši. Inese atzīst, ka lauki viņas sirdī īpašu vietiņu ieņem jau kopš agras bērnības: “Bija skolas brīvlaiki – vienalga vai vasarā, vai ziemā, – vajadzēja būt laukos, negribējām pilsētas bruģi. Kad vēl mana ģimene mita Liepājā, pie mājas mums bija ierīkotas nelielas puķu dobes – lai varam iziet laukā, saulītē pasēdēt un paelpot svaigu gaisu”.

Lai visu laiku kaut kas zied!

Ģimenes dārzu Otaņķu “Kauguros” 2020. gadā toreizējā Nīcas novadā sakoptāko viensētu konkursā nominēja ar nosaukumu “Dārzs dvēselei”. Par to visai Cickovsku saimei liels prieks un gandarījums.

“Mūsu dārzam šogad ir tikai astotais gads, bet paši tur dzīvojam sesto gadu. Kad toreiz dārzu iztīrījām no drazām, uzreiz kaut ko vēlējāmies papildināt. Ar ko cilvēkiem asociējas dārzs? Šķiet, ka man ar omes dārzu. Man savā dārzā gribējās tās pašas puķes, kādas savulaik bija omītei. Meklēju stādu audzētavās vecmāmiņas tumši zilās tupelītes, lilijas, delfīnijas, narcises, samtenes, kreses un kliņģerītes, peonijas ar lielām galvām, kuras tik burvīgi smaržo. No iepriekšējiem saimniekiem savā Otaņķu dārzā atradu vairākas ziemcietes. Pilsētnieks jau īsti visu nepazīst, tāpēc vaicāju padomu mammai, kurai jau ilgus gadus ir ļoti krāšņs daiļdārzs,” piebilst Inese, sakot, ka citiem dārzos daudz kas grūti ieaug, bet viņas dārzā jau šis tas bijis un pēkšņi tikai ieraugi – kaut kas atkal jauns uzdīgst un zied! Tas, kas palicis no vecajiem saimniekiem – peonijas, rozes, dienziedes, kampsis, margrietas un vēl citas dārza puķes.

Omes dārzā visu laiku kaut kas ziedējis, un arī Inese vēlas, lai viņas dārzā visu laiku kaut kas zied. Pat ziemā sniega roze lien laukā no zemes!

“Man nav skujeņu un egļu. Taču, ja ir krūmi, vēlos, lai tie ir ziedoši, ja ir vītenis – tāpat, lai būtu ziedošs. Vēl man ir hortenzijas, tās bija pirmās, ko es iestādīju savā dārzā, lai tur jau kaut kas zied. Tagad to man ir 11 šķirnes, citas jau izstiepušās garas, manā augumā. Peonijas man ir jau apmēram 23 šķirnes dažādās krāsās – baltas, dzeltenīgas, lašu krāsā, baltas ar zaļu un vēl savādākas. Omītei savulaik bija ļoti smaržīga maijrozīte, un man, protams, arī ļoti to gribējās. Opītis bija vārdā Jānis, un maijrozīte ziedēja pirms Līgo svētkiem. Tagad man tā ir kā sveiciens no opīša. Taču pašas rozes man ir vairāk nekā 200 šķirņu ļoti daudzveidīgas. Lasu aprakstus, pētu un izvēlos atkal jaunas savai kolekcijai. Krāsās no baltas līdz tumši sarkanai, bordo,” ar savu kolekciju palepojas saimniece un pastāsta, ka šaipusē, pavisam netālu no viņas, mīt arī stādaudzētāja Agita Rusmane, Ineses bērnības draudzene, no kuras viņa iegādājas daudz stādu dārzam. Ar stādiem viņa mainās arī ar draugiem un paziņām, tāpat no vairākām Latvijas stādu audzētavām iegūts daudz interesanta.

Vasaras puķes sēj pati

“Man dārzā aug arī tūjas, kas aizsargā no vēja. Mūsu māja atrodas ceļa malā, bet apkārt ir labības lauki, – kā iegriežas jūras vējš, tā pie mums ir ļoti vējains. Sākumā domāju, ka veidošu tādu pat dārzu, kāds bija omei, bet vējš visas šīs skaistās puķes liec nost. Tās apsienot, vairs neizskatās glīti.” Sieviete teic, ka no sākuma dārzā vēlējusies visu ko, bet tad sapratusi, ka tomēr nesanāks šīs puses laika apstākļu dēļ. Vasaras puķes viņa sēj pati. “Katru gadu es tās sēju un audzēju stādus. Man tad ir visas palodzes piekrāmētas ar vanniņām, – man šis process patīk un arī izdodas. Sēju lobēlijas, petūnijas, samtenes un heliotropus. Allaž jau ziemā niez rokas, – tik ļoti vēlos atkal zemīti sajust, gaidot pavasari.”

Lauku mājā neiztikt bez suņa

Inese teic, ka pašā sākumā, kad viņa, īstena pilsētniece, atbrauca uz laukiem, nekādu īpašu zināšanu neesot bijis un mamma devusi vērtīgus padomus, bet mammai ir citāds dārzs, daudz dažādu skujkoku. Inesei lielākoties ir tikai puķes. “Es domāju tā par saviem lolojumiem – puķēm: es par jums neko nezinu, bet jums vienalga ir jāaug! Bērni pat par mani smejas: mamma, vienalga, ko ieliksi zemē, tev augs!”

Inese nosauc skaitļus, ka ap māju zeme ir ap 2,7 ha, bet tieši līdzās mājai – 0,7 ha. Teritorijā ir arī dīķis, kurā ziedēja krāšņas ūdensrozes. “Kad meklējām lauku māju, uzreiz nolēmām, ka dosim kādam bēdu brālim, sunim, mājvietu, jo lauku sētā suns ir nepieciešams. Sameklējām, adoptējām, un mēs Fleksim esam jau piektie saimnieki. Iepriekš, pēc saimnieku nostāstiem, viņam bija visādi gājis, viņš ir Stafordšīras terjers. Sargs. Mums četrkājainis gan ir klēpja suns, gan bučmūlītis. Vīrieši smejas par vārdu Fleksis, jo tas nozīmē darba instrumentu. Tagad viņam ir astoņi gadi, bet mēs viņu paņēmām divgadīgu. Mums viņš ir arī “delfīns”, jo, kad, atnākot pie mums, viņš ieraudzīja dīķi, bija tik laimīgs un “izravēja” visas ūdensrozes. Bet kas gan ir ūdensrozes, ja suns laimīgs! Mazbērniem Fleksis ir allaž klāt, atbraukušos ciemiņus arī samīļo,” savu mīluli raksturo saimniece, uzslavējot, ka dobes suns neizbradājot, bet viņam patīkot kurmju rakumi. Kad saimniece rok zemi, Fleksis “palīdz”, “ravē” vai guļ līdzās.

Dārzs ir vajadzīgs dvēselei

Inese atzīst: “Pašai dārzs man ir dvēselei, tās ir manas mājas sajūtas. Dārzs ir mana pasaule, kurā vairāk esmu vientulībā, baudu savas dvēseles būšanu ar sevi un priecājos par saviem lolojumiem, smeļoties arī spēku ikdienai.”

Dārzs tik skaisti izskatās arī tāpēc, ka vīram Normundam tas ir mīļš, un viņš cenšas regulāri pļaut zālienu. “Es pastaigājos pa dārzu un vienmēr ir liels prieks, kad atkal kaut kas jauns izdīdzis. Es dārzā tiešām atpūšos – man vajag to vidi, skaistumu. Lai arī ravēšana aizņem lielu laiku, bet tas ir milzīgs gandarījums un bauda, kuru nevar nopirkt ne par kādu naudu,” domā Inese, piebilstot, ka piešķirtā nominācija “Dvēseles dārzs” ir īsti vietā un laikā. Šurp atbraukušie draugi un paziņas vienmēr sakot: cik pie jums ir jauki! Nav nekas īpašs, bet klusums, miers un ļoti skaisti saulrieti. Dabas ainava ir papildināta ar dārza skatiem. Skats pa logu: dārzs, dīķis, labības lauki un saulriets. Tā dēļ vien ir vērts te būt, – tas silda dvēseli, vienalga kurā gadalaikā.

Arī kurmītim ir jādzīvo

“Pie mums ciemojas arī dažādi meža dzīvnieki un putni – irbītes, vārnas, kaijas, pupuķis, dzērves un zivju gārnis, kurš gan ir jāgaiņā. Ir arī stirnas, zaķi, lapsas un vēl daudzi citi dzīvnieki. Arī kurmītim jādzīvo, mēs pie viņa esam ciemos. Citi saka: strazdi ķiršus noēd, kurmis visu dārzu izracis. Bet dabā tā ir jābūt. Mums arī ir ķirši un ļoti gardi āboli. Taču ķiršus varbūt paši vienu sauju esam nolasījuši un pabaudījuši – strazdi visus noēd. Arī ābolus paknābā, to mums daudz. Viņiem laikam vajag vairāk nekā mums. Pilsētā dzīvojot, tādu skatu nekad neredzēsi,” spriež Inese.

Enerģiskā sieviete saprotot: katrs var apkopt tik, cik viņam ir spēka, un, darot tik, cik varot, noteikti ne līdz galīgam spēku izsīkumam. Nav dārzā jāpavada 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Lai tā viena mazā nezālīte aug! Tai ir tik skaists ziediņš, un viss kopā tik jauki izskatās!

Piekopj zaļo dzīvesveidu

“Vēl man dažas rozes vajadzētu, esmu jau pasūtījusi. Kad tās atsūtīs, man būs jau ap 300 šķirņu šo dārza karalieņu. Vēl vēlos pie mājas jasmīnus, ceriņus – lai ir smaržīgi krūmi! Eksotiskos augus gan es negribu, nevēlos, lai manā sētā augtu palmas. Es tiešām vēlos savu dārzu izbaudīt. Ar saviem ziediem un augiem arī sarunājos. Viss sākās ar to, ka es sākumā lielajā zālē atradu rozītes: ko tu te, nabags, dari, visas tavas saknes ir ar nezālēm, nevar pat pirkstus iekšā dabūt! Apsēžos pie savām lavandām: kā jums te iet? Uzrūcu kādai peonijai: ko te čammājies, kur pumpurs?” pasmaida dārza saimniece.

Inese atklāj, ka ziemā viņai ļoti patīk darināt eko sveces, ziepes, dabīgo kosmētiku savējiem mīļajiem dāvanām. No dārza tiek sakrātas rožlapiņas, lavandas un citas jaukas puķītes, kuras tiek pievienotas pašgatavotajās ziepītēs, – tās top no dabīgajām eļļām, ir smaržīgas, darinātas tikai no dabīgām izejvielām un ar īpašu mīlestību.

Inese savulaik Liepājas mākslas vidusskolā beigusi “tekstilniekus”, un, protams, ir vēl liela vēlme darboties. Otaņķu mājā šķūnītim ir zaļas durvis, un ar pastarīti Mārci kopā nolēmuši, ka kaut ko vēl vajag. Uzgleznojuši Laimes putnu no latviešu tautas pasakas. Bija pastkastīšu akcija, un viņi piedalījušies konkursā. Mamma ar dēlu kopā skaisti apgleznojuši pastkastīti, un tagad “Kauguru” mājām tā ir īpaša.

“Mākslinieciskais man spraucas pa visām maliņām laukā. Dārzā man vajag krāsas, lai zied un ir koši, bet arī tad, kad darinu rokdarbus, ziepes, sveces, krēmus, katra lieta ir kā mazs mākslas darbs. Man patīk arī gleznot. Tāpat kā “Dvēseles dārzā”, ir noskaņa gleznojot, top sajūtu gleznas. Vairāk izmantoju akrila krāsas, top raksti no dažādiem materiāliem. Esmu arī noadījusi saviem mazbērniem zeķītes, šallītes, cepurītes, bet mazmeitai arī mēteli. Ļoti daudz brīva laika nav, jo īpašais dēliņš Mārcis nekad mierā nesēž, visu laiku ir jābūt viņam līdzās,” saka mamma, piebilstot, ka dārzā arī ļoti labprāt pati lapas grābjot, bet neesot gan komposta kaudzes. Sapļauto zāli un lapas uzreiz liek virsū dobēm kā dabisko mēslojumu. Tās arī nosedz stādījumus, ziemās ir siltums, augi neizsalst. Augi netiek mēsloti ne ar kādiem ķīmiskiem maisījumiem. Inese domā, ka viņai ir “zaļie pirkstiņi”, bet arī kaitēkļu neesot daudz. “Arī ikdienā mēs šķirojam atkritumus, vedam uz Liepāju nodot, citus šķirotos speciālos konteineros Otaņķos ievietojam, papīrus sakurinām. To arī mācam bērniem un saviem pieciem mazbērniem – tas ir ļoti svarīgi. Jo mums ir pašiem savs akas ūdens, kuru lietojam, arī tāpēc ir svarīgi savu zemīti saudzēt. Iepirkties dodamies ar auduma maisiņiem ne tikai precēm, bet arī augļiem, ļoti cenšamies piekopt zaļo, dabai draudzīgo dzīvesveidu,” sarunu noslēdzot, savus striktus uzskatus pauž Inese Cickovska.