, .
cloudy -3.1℃
Vārda dienu svin: Agate, Selga, Silga, Sinilga

Dārzs smiltājā jeb tuksneša oāze

Marija Blūma - Kauliņa , 22-04-2021
Dārzs smiltājā jeb tuksneša oāze

Dārzs un Drava / 2018.gads (Rudens.)

Parasti tuksnesis kā augu vide ir vissvešākais Latvijas dabai, taču šī gada karstais un sausais laiks vedinājis uz pārdomām, it īpaši tos, kuru dārzi atrodas smiltainēs. – Ko un kā iekopt vietā, kur trūdvielas neturas augsnē. Radikālas pārvērtības ir iespējamas, tiesa, tas ir dārgi un sarežģīti. Viens no variantiem – pārlieku nejaucoties vietas ekosistēmā, uzsvērt tās īpatnības un izcelt tuksnešainās noskaņas. Tuksnesis dabā fascinē ar askētismu un smalkumu, tādēļ neparastu ainavu cienītājiem ir vērts kādu dārza stūri pārvērst tuksneša saliņā. Šāda stila dārzā liela nozīme ir dažādiem papildu elementiem, kā arī augsnes segumam un sagatavošanai.

Vārds tuksnesis cēlies no vārda tukšs, kas apliecina, ka tukšums ir būtisks attiecīgās vides organizēšanā. Neapstādītie un citādi neizpildītie laukumi izceļ augus un akmeņus un rada nepieciešamo fonu oāzes iespaidam. No augiem un citiem elementiem brīvai zonai dārzā var atvēlēt vismaz pusi kopējās tuksneša zonas, taču vēl izteiksmīgāks efekts panākams, atstājot brīvas līdz pat divām trešdaļām. Jāievēro arī brīvās platības attiecība pret auga izmēru – ap zemiem, ložņājošiem augiem tā nav nepieciešama tik liela kā ap krūmiem un kokiem.

Augsnes segums
Vissvarīgākais tuksneša noskaņas radīšanā ir augsnes segums – tā var būt smilts, grants, smalkāki vai rupjāki skaloti oļi, kā arī dolomīta vai granīta šķembas. Dobes ierīkošanas darbu secība ir šāda: vispirms tiek sagatavota augsne, norokot dobju vietās neauglīgo slāni, ieklājot māla kārtu vai ģeotekstila slāni un piepildot dobi ar auglīgu melnzemi. (Skat. zīm.) Šādi var ielabot samērā lielus laukumus, bet, tā kā tie tomēr ir saistīti ar apkārtējiem savvaļas augiem, augsni un kokiem, tad labāk izskatās nelielas, oāzes tipa dobes. Tad dobju vietai pāri pārklāj ģeotekstilu vai melno agroplēvi, lai uzberamais materiāls nesajauktos ar melnzemi, tajā veido iegriezumus un stāda augus. Pēc tam uzber izvēlēto augsnes segumu un beigās izvieto papildelementus.

Tā kā uzberamie materiāli ir irdeni un birstoši, dobe vai dārza daļa jānodala no pārējās teritorijas ar kādu apmali. Tā var būt gatava vai speciāli lieta betona apmale, viļņotā plastmasas apmalīte, koka dēlis vai klūgu pinums, arī akmeņu krāvums vai mūrējums. Interesantus efektus var panākt, ja kombinē dažādus seguma materiālus – smilti un oļus, dažādu krāsu šķembas, dažāda raupjuma granti u.c. Tādā gadījumā tos nemanāmi nodala vienu no otra ar kādu neuzkrītošu apmalojumu. Reizēm problemātiska ir šāda materiāla kopšana, it sevišķi, ja sastādīti augi, kas rudenī met lapas un birdina sēklas. No smiltīm un oļiem tās daļēji nopūš vējš, bet atlikumu var noslaucīt ar slotu. Tas jādara sausā laikā, kamēr lapas nav sagūlušas oļu starpās. Tur tās sāk trūdēt un ar laiku kļūst par augsni nezālēm. Tiem, kam patīk perfekti kopti dārzi, var ieteikt šādu viltību lapu krišanas laikā – virs augsnes seguma, zem augiem izklāt atbilstošas krāsas vai bezkrāsainu tīklu ar pēc iespējas mazākām acīm. Kad visas lapas sakritušas tīklā, to noņem no dobes un izpurina. Ja izmanto smilti vai sijātu granti, tajā var ievilkt interesantus rakstus ar reljefām līnijām. Tās gan nesaglabājas ilgstoši, taču tas dod iespēju atkal un atkal izdomāt jaunus rakstu lokus, līnijas, spirāles un labirintus, radot ilūziju par vēja sapūstām rievām tuksneša smiltīs.

Robīnijas

Sniegogas

Smiltsērkšķi

Bārbele

Kādus augus izvēlēties
Augi šādā dārzā jāizvēlas ļoti pārdomāti, jo zem akmeņainā augsnes seguma zeme vasarā vairāk sakarst, bet ziemā straujāk atdziest. Ir ierobežota mitruma aprite, bet arī lēnāka žūšana karstā laikā. Vizuāli šāda stila dobes labāk izskatās saulainā vietā, dienvidu, austrumu vai dienvidrietumu pusē. Tādiem apstākļiem piemēroti visi akmensdārza augi, kas ir pietiekami salcietīgi, it īpaši laimiņi, grīšļi un citas dekoratīvās graudzāles. Oāzes ainavā iederas arī kāds atsevišķs koks vai graciozas formas krūms. Latvijā ar šī reģiona augiem raksturīgu siluetu varētu būt robīnijas jeb akācijas, vēdekļa kļavas, smiltsērkšķi, aprikozes, segliņi, etiķkoki (pēdējiem diviem patīk krietni ielabota augsne). Krūmus var izvēlēties divu tipu – vai nu smalklapainus un ērkšķainus (bārbeles, ērkšķogas, ligustri, slotzari, zemie vai ložņu kārkli), vai tieši otrādi – koši krāsainām (parūkkoki) vai sudrabainām (eleagns) lapām. Īpaši šim stilam piemēroti krūmi ir pūkainie tamariksi un tiem līdzīgās smalkākās mirikārijas, taču šie krūmi ziemā jāsargā no sala. Daudziem kokaugiem izveidotas no pamatformas stipri atšķirīgas šķirnes, un šajā gadījumā var izmantot tās, kam veidots smalks lapojums, graciozs vēdekļveida zaru vainags vai dekoratīvas mizas un sēklkopas. Ziemā šo noskaņu izceļ nepelnīti piemirstās, īpaši izturīgās sniegogas, kuru baltās vai rožainās dekoratīvās odziņas turas zaros līdz pat pavasarim. Interesanti izskatās arī ložņu vai klājeniskās klintenes ar smalkām lapiņām, sīkiem rozā ziediņiem un koši sārtām odziņām rudenī. Pavasarī trausliem rozā ziediem uzzied mandele, bet rudenī koši oranžas lapas krāso stefanandra. Ļoti iederīgi un viegli audzējami šādās vietās ir mūsu priežu meža augi, kam patīk smilšaini kūdraina augsne, – virši, vistenes, vaivariņi. Reizēm tuksnešainie dārzi atrodas priežu mežu malās, tad tajos mēdz būt viegla paēna. Priežu slaidie stumbri ir brīnišķīgi vertikālie akcenti askētiskajā smilšu dārzā. Šis stils prasa īpaši ieturētu ziedaugu izvēli – ziediem tad noteikti nav galvenā nozīme, bet, ja izvēlas kādu ziedošu akcentu, tas īpaši jāizceļ un jānodala no pārējiem augiem. Iederas visas paklājpuķes jeb ložņājošās ziemcietes, dažādi nelieli, smalki un neuzkrītoši ziedaugi un sīpolpuķes. Īpaši jāatzīmē pelēcīgi lapotās lavandas (ziemā varbūt jāpiesedz), vērmeles un ēdelveisi. Ziedaugi noteikti nedrīkst nomākt akmeņus, oļus un brīvos, smilšainos laukumus. Veidojot stādījumus, nepārtraukti jāseko, lai tie nebūtu pārblīvēti, kas radītu džungļu, nevis tuksneša efektu. Skujeņi tuksneša ainavā nav tipiski, taču, it sevišķi priežu tuvumā, kāds atsevišķi augošs ložņājošais kadiķis akmeņu starpās var parādīties. Labāk, ja tas ir ar pelēcīgām, nevis koši zaļām skujām. Noteikti jāatceras par dekoratīvajām graudzālēm – grīšļiem, smilgām, kamolzālēm, kāpukviešiem. Pareizi saskaņojot, šādā dārzā taču tam jābūt līdzsvarā ar smiltīm un akmeņiem. Jāņem vērā arī tas, cik liels augs ar laiku izaugs, tādēļ vislabāk visu iepriekš rūpīgi izplānot uz papīra. Ja ir vēlēšanās pēc kādām košākām un lepnākām puķēm, tās var vasarā sastādīt dekoratīvos puķupodos un novietot ēku atpūtas vietu tuvumā.

Grīšļi.

Akmeņi un sausi zari noskaņai
Atbilstošas noskaņas radīšanai ļoti piemēroti ir dažādu izmēru akmeņi – gan lielāki oļi, gan laukakmeņi, gan dolomīta akmens gabali. Lielākos akmeņus izvieto pēc koku iestādīšanas, bet pirms mazāko augu stādīšanas – viss kopskats secīgi veidojas, izkārtojot no sākuma lielākos elementus, pēc tam vidējos un mazākos. Akmeņi ir tikpat nozīmīgi kā augi, vienīgi Grīšļi tie laika gaitā nemaina izmēru un krāsu. Tā kā kopējai noskaņai vēlams būt mierīgai un klusai, akmens krāsas jāsaskaņo ar augsnes seguma krāsām. Parasti tie tiek ieturēti gaišos toņos – balti, smilškrāsas, gaiši rozā un pelēcīgi. Grants vai smilšu segumam labāk piestāv dolomīts vai kaļķakmens, taču var izmantot arī gaišus granīta akmeņus (laukakmeņus). Granīta šķembām vai tumšākiem oļiem labāk piestāvēs līdzīgas krāsas granīts. Vietām, spēlējoties ar akmeņu krāsām un izmēriem, var iztikt pavisam bez augu klātbūtnes. Interesanti izskatās, piemēram, melnu oļu klājiens, uz kura izvietoti lielāki gaiši un rožaini granīta akmeņi.

Klintenes

Dzīvu augu vietā šādā dārzā var izvietot dažādus sausus koku zarus, saknes vai celmus. Tie jānomizo un jāapžāvē saulē, lai koksne izbalo. Ātrākai balošanai kokus var ieziest ar sāls šķīdumu. Pēc tam koka gabalus var apstrādāt ar bezkrāsainu antiseptisku šķidrumu, lai tie ilgāk saglabātos. Dabiski šādi apstrādātus kokus ik pa laikam izskalo jūra – tie piesūkušies ar sālsūdeni, kas aizkavē trūdēšanu, izbalojuši un nopulēti jūras smiltīs, līdzīgi kā tuksnesī. Sausos kokus var kombinēt ar dzīvajiem augiem, it īpaši vijīgajiem (efejām, daudzgadīgiem puķuzirņiem, mārsiliem, ziepjusaknēm) vai smilgām un zālēm. Atraktīvāka stila cienītāji sausos stumbrus un saknes var apkrāsot – šī nodarbe īpaši labi padodas bērniem, jo nav vajadzīgas perfektas iemaņas, vien atbrīvots radošums. Vakara stundās teiksmainu noskaņu var radīt ar akmeņu spraugās izvietotiem gaismas prožektoriem, kas vērsti uz kādu īpatnējas formas augu, zaru vai akmeni.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Ar sirdi laukos, ar prieku pa dzīvi
Ar sirdi laukos, ar prieku pa dzīvi

Kristīne Kristjansone. Nemiera gariņš – tā varētu raksturot Kristīni. Arī b...

Atpakal pie bitēm
Atpakal pie bitēm

Atceros no bērnības, kā vasarā vecāmāte šūnoja kāres un sildīja šūnotāju uz...

Biškopība – aizraušanās vai nepieciešamība?
Biškopība – aizraušanās vai nepieciešamība?

Ar Sandru Kļaviņu Maslen jeb Sandriņu (kā viņu sauc Māmuļa), iepazinos pirm...

Koki, meži un dīķi
Koki, meži un dīķi

Vērojot Latvijas mežaino ainavu ar upēm un ezeriem, nekritiskam skatītājam ...