, .
Vārda dienu svin: Lauris, Norberts

Dārzs meža vidū

Marija Blūma - Kauliņa - 2020-11-19 16:10:57
Dārzs meža vidū

Sapnis par pasaku mājiņu klusā meža ielokā  reizēm kļūst par īstenību. Kaut gan mājai mežā zaļā zona ir nodrošināta jau iepriekš, pat cilvēka neskartas vides cienītājiem droši vien gribēsies no savas puses to izpušķot ar kādu košāku ziedu vai krāsainu lapu rotu.

Ierīkojot dārzu mežā, jārēķinās ar vairākām īpatnībām:
• Apkārtnē ir daudz lielu koku, bieži vien ar kuplu zaru vainagu.
• Zemes virskārtā ir daudz lielo koku sakņu, reizēm tā ir pilna ar atvasēm.
• Ir vairāk vai mazāk izteikts pamežs un krūmāji, ir nezāles vai mētras.
• Augsne ir atbilstoša dabīgajam biotopam – var būt ieskāba, kūdraina vai smilšaina.
• Noēnojums – lielāks vai mazāks, bet vērā ņemams.
• Dārzs ir labāk pasargāts no vēja, sala un bieza sniega.
• Ir vēlāks pavasaris un lēnāks rudens, klimats kopumā mērenāks.

Apbūves gabalā kokus izcirst atļauts tikai ar kādu saprotamu pamatojumu – būvniecībai, ceļa ierīkošanai, kā arī sausos un bojātos kokus. Tādēļ jārēķinās, ka lielākā daļa koku piemājas teritorijā paliks un kultūraugus nāksies pielāgot esošajiem apstākļiem. Ne visi dārza augi ir ar mieru sadzīvot ar lieliem savvaļas kokiem, kam ir daudz spēcīgāka sakņu sistēma un aktīvāks biolauks. Pie neatkarīgākajiem kokiem pieskaitāmi ozols, kastanis un bērzs.

Ko stādīt zem ozola, kastaņas un bērza?
Zem ozola pat zālienu iekopt ir grūti. Gandrīz vai vienīgais augs, kas labi jūtas ozola pakājē, ir papardes. Var ieaudzēt arī hostas, eiforbijas vai kādas agrās pavasara sīpolpuķes. Ja kaut ko vēlas audzēt zem ozola, rudenī noteikti jāapgriež augu laksti un rūpīgi jānogrābj ozola lapas – tās ir pārāk blīvas un smagas, lai atstātu satrūdēšanai. Zāliens zem ozola regulāri jākaļķo agrā pavasarī vai ziemas atkusnī, jo augsne ātri kļūst skāba un zālienā mēdz parādīties sūnas. Līdzīgi ir ar stādīšanu zem kastaņām – to lielās, platās lapas dod tik pamatīgu noēnojumu, ka zem koka nepietiek gaismas nekādiem ziedaugiem. Kastaņa gan tik ļoti neskābina augsni, tādēļ zem tās var sēt ēncietīgo zālienu un stādīt dažādus lapainos ēnaugus – efejas, hostas, grīšļus, mugurenes, heiheras, papardes, panātres, kazenes. Rudenī kastaņas lapas var atstāt kā augsnes mulču, bet pavasarī gan (līdz aprīlim) tās rūpīgi jānovāc no stādījumiem un, vēlams jāsadedzina, lai ierobežotu zirgkastaņu raibkodes izplatību).

Visīpatnējākais koks ir bērzs – lai gan dārzu noēno minimāli, zem tā neaug gandrīz nekādi kultūraugi. Bērzam ir izcili spēcīga sakņu sistēma, tā nosūc visas barības vielas un mitrumu, kā arī padara augsni citiem augiem neauglīgu. Zem bērza var mēģināt iekopt zālienu, ja ir uzvesta pietiekami bieza (vismaz 15 cm) melnzemes kārta, un arī tad ik pa laikam ap bērzu zāliens pavasarī būs jāpiesēj. Zem bērziem var audzēt kazenes un avenes, kā arī var ierīkot akmeņdobes ar stādījumiem puķpodos vai kastītēs. Pat tad, ja zem bērza ierīko uzbērtās dobes virs zemes pamatvirsmas, augi tajās nīkuļo un nevairojas. Ir dažas pavasara sīpolpuķes, kas var augt zem bērziem, – cīrulīši, scillas un vizbulīši, arī zilās un smaržīgās vijolītes. Bērza pakājē, zālienā vai atsevišķi mēdz augt arī veronikas un neaizmirstulītes.

Traucē saknes un pamežs
Meža dārzos vērā ņemama problēma ir lielo koku saknes. Lapu kokiem sakņu apmērs ir aptuveni tāds pats kā zaru vainags – gan pēc lieluma, gan pēc formas. Vispirms jau būvdarbu laikā, pēc tam arī iekopjot dārzus, saknes mēdz apcirst un apzāģēt, no tā pilnībā izvairīties praktiski nav iespējams. Jācenšas pēc iespējas vairāk lielo sakņu atstāt zem koka zaru vainaga, kā arī nezāģēt tās pārāk tuvu kokam. Nedrīkst apzāģēt visas vienas puses saknes, jo koks ar laiku izgāzīsies uz otru pusi. Nākamajos gados pēc sakņu apzāģēšanas kokam parasti nokalst kāds no lielajiem zariem, jo visiem zariem vairs nepietiek barības vielu.

Daudzos meža dārzos ir ievērojams pamežs – lielāki vai mazāki krūmāji, mētras, sīki kociņi. Tos var droši tīrīt ārā, ja vien to stumbra diametrs metru virs zemes nepārsniedz 12 cm – resnākiem kokiem vajadzīga ciršanas atļauja. Pirms tīrīšanas tomēr der pārdomāt un novērtēt, vai kāds no mežonīgajiem krūmiem nav pietiekami dekoratīvs vai citādi noderīgs, lai to sakoptu un atstātu. Iespējams, ka lazdu krūms dārza malā ir noderīgs gan pret vēju, gan kā riekstu koks rudenī. Reizēm nīkulīgs pīlādzītis, kas visu mūžu pavadījis starp lielākiem krūmiem, saņemas un kļūst par skaistu dārza rotu, kad to attīra un samēslo. Visvienkāršāk ir krūmus izzāģēt ar zāģi vai krūmgriezi, taču iekoptam dārzam ar to būs par maz, šis pasākums būs jāatkārto ik gadu. Krūmu saknes mēdz ataugt, tādēļ tās vislabāk iznīcināt, izrokot ar rokām vai izarot ar traktoru. Lielāku nozāģēto koku celmus un saknes var likvidēt divos veidos. Pirmkārt, izfrēzēt ar celmu frēzi (to parasti paveic speciālists ar attiecīgo tehniku), otrkārt, celmu atrakt apmēram 20 cm zem augsnes līmeņa un izzāģēt vai izcirst tā, lai pa virsu var uzbērt kādus 10 cm biezu augsnes kārtu un uzsēt zālienu. Šajā vietā jaunu koku nevarēs stādīt diezgan ilgu laiku, kamēr vecās saknes satrūdēs.

Pārāk liels noēnojums ir galvenā meža dārzu problēma. Daļēji to var risināt, paaugstinot lielo koku vainagus, jeb apzāģējot apakšējos zarus. Vainags kopumā kļūst plānāks, un zem koka rodas vairāk brīvas vietas, vairāk gaisa ap zemākajiem augiem. Vainagu var arī izretināt, ja vien tas nav saaudzis pārāk blīvi. Tad no tā izzāģē vājākos un sausos zarus, vēlams ne vairāk kā trešdaļu no visiem zariem.

Kas augs lapu koku mežos
Latvijā ir gan lapu, gan skuju koku meži, un tajos būs atšķirīgi audzējamie kultūraugi. Lapu meži ir ēnaināki, tajos ir bagātīgāks pamežs, lielāks gaisa un augsnes mitrums, kā arī trūdvielām bagātāka augsnes virskārta. Pēc pameža iztīrīšanas, ja vien nav ļoti daudz lielo koku, lapu mežs dārza ierīkošanai ir piemērotāks nekā skujkoku mežs. Taču biezā lapu mežā būs ļoti grūti ieaudzēt ziedaugus, jo zaru vainagi savijas un aizsedz sauli. Šādā gadījumā var ierīkot interesantu dārzu ar ēnaugiem un vīteņaugiem. Izteikti ēnaugi ir jau minētās papardes, hostas, heihēras, panātres, uvulārijas, tolmejas, kapmirtes, valdšteinijas, lakači, mugurenes, pēdlapes, eiforbijas. Labi jūtas arī visdažādākās sīpolpuķes, it īpaši – agri pavasarī ziedošās narcises, junonas, muskares, scillas, zvaigznītes u.c. Mūsu klimatā var audzēt samērā plašu vīteņaugu klāstu, kas vēl pārāk reti tiek pienācīgi izmantots. Šāds dārzs lapu mežā ir īstā vieta dažādām liānām – efejām, citronliānai, aristolohijai, kokžņaudzējam, vīteņsausseržiem mežvīteņiem, šizofragmai, mežvīnam. No skujeņiem šādos dārzos labi jūtas īves – vienīgais skujkoks, kam patīk kaļķainas augsnes. Dekoratīvie kokaugi – lauruķirši, eksotiskās mahonijas un mūžzaļie īleksi, smaržīgie sausserži. Augļu koki un krūmi tieši zem lapu kokiem nekādas prātīgās ražas nedos, var audzēt vienīgi kazenes un krūmmellenes, kam tagad izveidotas šķirnes ar ļoti garšīgām ogām, kā arī liānas – aktinīdijas un citronliānas. Ja ir kāda saulaināka mežmala, tad gan var ieaudzēt kādu upeņu vai jāņogu krūmu, taču meža dārziem parasti ir vairāk dekoratīva funkcija. Labs kokaugs ar gardām ogām, kam patīk šāda vide, ir korinte, piemēram, lielziedu Lamarka korinte. Arī dažādas pīlādžu un vilkābeļu sugas un šķirnes ir šai videi atbilstošas, turklāt tās ir dekoratīvas divreiz gadā un rudenī dod veselīgu ogu ražu. Lapu meža dārzā var ierīkot zālienu, tikai jāizvēlas ēncietīgs sēklu maisījums, rudenī rūpīgi jānogrābj lapas un ik pavasari jādod papildu mēslojums, kas domāts tieši zālienam, vai kāda virca.

Kas sadzīvos ar skujkoku mežiem
Skuju koku meži mēdz būt priežu un egļu audzēs. Tie visbiežāk sastopami piejūras kāpu mežos. Zem eglēm ir ļoti tumšs, tur neaug praktiski nekas, var vienīgi novietot kādu puķupodu vasarā. Tas ir vienīgais meža veids, kas dārzam nemaz nav piemērots, tur arī cilvēki parasti neapmetas uz dzīvi. Kaut gan egļu skuju izdalītie fitoncīdi šāda meža gaisu padara ļoti veselīgu. Tādēļ arī kādu atsevišķu egli pie mājas ir vērts ieaudzēt. Priežu meži ir vieni no gaišākajiem, jo apakšējie zari tām sākas lielā augstumā un zaru vainags ir skrajš un caurspīdīgs. Augsne priežu mežā, kas parasti ir sils, visbiežāk ir trūcīga, smilšaini kūdraina un salīdzinoši skāba, taču ir daudz skaistu augu, kam šādi apstākļi ir piemēroti.

Priežu meži ir izplatīti visā piejūras zonā, citos rajonos tie vairāk vai mazāk jaukti ar citiem kokiem. Vispirms jau šādos apstākļos labi jūtas visi iespējamie skujeņi – gan vertikālās, gan klājeniskās formas. Arī mūžzaļie lapainie augi – mahonijas, bukši un īleksi – labprāt aug priežu pakājē, ar tumšzaļajām lapām atsvaidzinot dūmakaino priežu sila noskaņu. No ziedošajiem krāšņumaugiem pirmā vieta ierādāma mūžzaļajiem un vasarzaļajiem rododendriem. Lielākajai daļai rododendru patīk viegla paēna, maigs klimats, ieskāba un labi drenēta augsne. Rododendri zied pārsvarā jūnijā, taču ir sugas, kas uzplaukst jau aprīlī, un tādas, kas uzzied jūlija vidū. Violeto un zeltaino toņu rododendru ziedi koši izceļas uz pelēcīgo priežu stumbru fona. Mūžzaļajiem rododendriem papildu rota ziemā ir tumši zaļās lapas. Rododendriem ir interesanti kaimiņaugi – pahisandras un lakši (mežķiploki), ko audzē starp lielajiem krūmiem kā zemsedzes augus. Tiem ir necili ziedi, bet blīvs, zaļš lapojums. Lakšu lapas ir arī ēdamas un ļoti veselīgas, taču tām nepieciešama mitrāka augsne. Skujeņu un rododendru stādījumus labi papildina zemāki augi – ērikas, virši, brūklenes, mārsili, efejas, zemās segliņu sugas (forčūnas, ložņu un pundura segliņi), arī krūmi – klintenes, čužas, bārbeles, spirejas un ligustri. Pavasarī košs akcents mežā var būt slotzaru spilgti dzeltenie ziedi. Vasarā šis krūms nav izteiksmīgs, taču ziemā tas atkal priecē acis ar tīri zaļajiem, smalkajiem zariem. Atklātā vietā slotzari mēdz izsalt, taču meža dārzā klimats ir maigāks, un tie labi pārziemo. Piemēroti apstākļi priežu mežā ir arī irbenēm, pīlādžiem un plūškokiem, kas ar košajām ogām priecē rudens pusē. Latvijā šie kokaugi sastopami arī savvaļā, taču tiem ir dažādas dārza formas – ar dekoratīvām lapām, košākiem ziediem un ēdamām ogām. Līdzīgi augšanas apstākļi kā rododendriem ir hortenzijām – visizturīgākās ir kokveida un skarainā hortenzija, tām izveidotas arī šķirnes ar lielām, krāšņām ziedkopām. Arī dažādas mežrožu sugas (rievainā, kaillapu, noraglapu u.c.) var audzēt šādā dārzā, vienīgi augsni vēlams vairāk ielabot ar kompostu vai citu organisko mēslojumu. Piemērots dekoratīvs augs ir parūkkoks, it īpaši sarkanu vai dzeltenu lapu šķirnes. Kādā saulainākā ielokā labi jutīsies zeltlietus, mandele vai irbulene. Var stādīt arī jasmīnu vai ceriņu sugas, bet nav vērts izvēlēties potētās šķirnes, labāk kādu pamatformu. No puķēm šādam dārzam vispiemērotākās ir astilbes, arī prīmulas, mugurenes, vizbuļi, dienziedes, miķelīši. Augļu un ogu dārza iespējas gan ir ierobežotas – veiksmīgi var audzēt meža ogu kultūrformas, it sevišķi krūmmellenes, dižbrūklenes, saldos pīlādžus un korintes.

Dobe – kā padziļinājums
Priežu sila smilšainā pamata augsne ar laiku noēd auglīgo zemes virskārtu iekoptajās dobēs, tādēļ virskārta ik pēc dažiem gadiem jāpapildina. Labs rezultāts panākams, ja dobi veido kā padziļinājumu atbilstoši stādāmo augu sakņu dziļumam, ko dibenā izklāj ar priežu vai egļu mizām, kam pa virsu saber aptuveni 5 cm māla slāni, tad dobi piepilda ar melnzemi. Mizu un māla kārtu var veiksmīgi aizstāt ar veikalā nopērkamu ģeotekstila kārtu. Šādā dobē, ik pēc 2–3 gadiem piekaļķojot augsni, var audzēt praktiski jebkādus augus, kam ir piemērots attiecīgās vietas apgaismojums.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Ak, Toskāna...
Ak, Toskāna...

Toskānas vārds saistās ar sauli, brīvdienām, skaistām ainavām, cipresēm, vī...

500 dzirnakmeņu dārzs
500 dzirnakmeņu dārzs

Nīcas novada Bernātos viesu mājā Sīpoli jau daudzus gadus saimnieko Vecvaga...

Simtsešgadīgā ome priecājas par dzīvi
Simtsešgadīgā ome priecājas par dzīvi

Rīdziniecei Emmai Bērziņai 19. oktobrī apritēja 106 gadi – viņa ir arī vien...

Eksotiskais dārzs Aizputē
Eksotiskais dārzs Aizputē

Aizputnieks Māris Linde pēc specialitātes ir inženieris mehāniķis, bet visu...