Zemnieku saimniecība Kliblapsas Pūres pagastā, Tukuma novadā ar ķirbju audzēšanu nodarbojas kopš 2012. gada. Saimniecību tās īpašniece I. Alksne nodibināja 1992. gadā, un tajā saimnieko Ilze un Dzintars Venterzuši. Iesākumā audzējuši dažādus dārzeņus, bet nu pamatkultūra ir ķirbis. Ap 50 ha lielajā platībā ir 40−50 dažādu šķirņu, dažādu nosaukumu, krāsu, lieluma, bet, pats galvenais, dažādu garšu ogas, un tāda daudzveidība var apmierināt visdažādākās patērētāju vēlmes. Kliblapsas ir viena no lielākajām ķirbju audzētāju saimniecībām Latvijā. Sezonā tiek novākts un uzglabāts ap 400 t ķirbju. Tukuma novada pašvaldība pirms dažiem gadiem saimniecībai izteikusi atzinību kā Gada lauku dzīves dižveicējam.

Ilze Venterzute par šā gada ražu teic, ka padevusies laba, taču par sezonas patiesajiem ieguvumiem varēšot runāt, kad visa raža būs realizēta un noliktava tukša. Saimniece gan atzīst, ka savulaik izvēlējušies ķirbjus kā galveno kultūru tāpēc, ka bijis interesanti uzzināt par to kaut ko vairāk. Turklāt pamudinājusi arī toreizējā kooperatīva vadītāja Edīte Strazdiņa. Viņa ieminējusies, ka veikalos ķirbjus nemaz nevar iegādāties. Ilze atceras: „Sākām pētīt, vairāk lasīt, sapratām, ka garšas ziņā šķirnes ir visdažādākās − gan ļoti ķirbiskas (klasiskas), gan savdabīgākas. Un arī lielums var ļoti atšķirties.”

Patiesībā no dārzkopja viedokļa šī lielā oga ir diezgan jutīga, un bieži vien dažām šķirnēm mūsu Latvijas vasara ir par īsu, tie neienākas. Ilze stāsta, ka īpaši mūsu vēsie pavasari ar krasām gaisa temperatūras svārstībām un pat stiprām salnām ir ļoti bīstami ziediem un stādiem, tāpēc svarīgi iestādīt pareizajā laikā, kad šāds apdraudējums ir minimāls. No patērētāja viedokļa gan garša, gan lielums ir gaumes lieta. Zināms, ka lielie ķirbji, aizsākti, necik ilgi nestāv, ātri sāk bojāties. Tāpēc mājsaimniecībā ērtāks patērēšanai būs mazāka izmēra ķirbis. Bez tam mazais ir koncentrētāks, blīvāks, tātad vērtīgāks. Ilze Venterzute arī pārliecināta, ka pēc lieluma spriest par tā īsto vērtību nebūtu pareizi. Ķirbis būtībā esot ļoti līdzīgs ābolam, negatavs tas nebūs baudāms.

Ilze Venterzute ne bez lepnuma stāsta: „Mūsu šķirnes varētu iedalīt apmēram 12 grupās: ozolzīļu, rieksta, muskata, sviesta utt. Katra no tām ir atšķirīga gan izskata, gan garšas ziņā. Atkarībā no šķirnes un individuālās gaumes tos var ēst,vārītus, ceptus vai svaigus, kamēr katrs atrod to garšu, kas vislabāk patīk. Gadās, ka pat vislielākie ķirbju noliedzēji atmaigst un ir pārsteigti par daudzveidību, kādu šī kultūra sniedz. Lai gan mums nav bioloģiskās saimniecības statusa, ķirbji tiek audzēti bez miglošanām un apkopti, augsni regulāri rušinot. Stādus audzējam paši. Atkarībā no šķirnes sējam dažādos laikos, lai stādīšana būtu pakāpeniska. Arī ražas novākšana notiek secīgi. To sākam jau augusta otrā pusē, jo septembris par īsu, bet līdz oktobrim viss no lauka jānovāc – rudens salnas tāpat nav ķirbjiem veselīgas.”

Uzsākot ķirbju audzēšanu lielākos apjomos, Ilze un Dzintars ātri sapratuši, ka problēma ir ražas uzglabāšana, jo tika izlemts ķirbjus realizēt svaigā veidā un ar pārstrādi nenodarboties. Rudenī ķirbju netrūkst, bet vērtīgāk taču būtu, ja Latvijas raža pieejama arī vēlāk, ziemā. Tāpēc Kliblapsās nu uzbūvēta moderna noliktava ar ventilāciju, lai būtu svaigs gaiss, pietiekams skābekļa daudzums, kas šai ogai r svarīgi. Ilze stāsta: „Savietojam ražu līdzīgi kā ābolus – konteineros. Ja nākas noņemt no lauka salijušus, varam žāvēt. Jāņem vērā arī ik gadu atšķirīgie augšanas apstākļi, cik daudz ūdens ķirbis uzņēmis, cik saulītē sildījies u.tml. Gudrojām, domājām, salīdzinājām pieredzē gūto un soli pa solim apguvām uzglabāšanas knifus. Lai veiksmīgi ieietu tirgū un īpaši lielveikaliem regulāri piegādātu produkciju, kvalitatīvai uzglabāšanai ir milzīga nozīme. Veiksmīgi sadarbojamies ar kooperatīvo sabiedrību Mūsmāju dārzeņi un piegādes veicam ar tā starpniecību. Viņi paveic administrēšanu un loģistikā nepieciešamo papīru darbu. Tas mums, ražotājiem, ir liels atspaids.”

Saimnieki cer, ka nākamā gada vasaras − rudens sezona ieies vecajās sliedēs un varēs atsākties ierastās tikšanās ar interesentiem un pircējiem, lai gan tirdzniecība uz vietas realizāciju būtiski neietekmē. Šādi kontakti vairāk palīdz ķirbju popularizēšanā un potenciālā pircēja gaumes un vēlmju izzināšanā, kam nozīme jaunu šķirņu ieviešanā.

Ilze un Dzintars ir gandarīti, ka meitas Liene un Dace un znots Ivo ražas novākšanas laikā palīdz, cik vien viņu spēkos. Sezonā visi ir vienā – ģimenes komandā. Citādi laukos nevar un labi, ja bērni to saprot.