Dārzs un Drava / 2019.gads (Ziema.)

Biškopju saietā aizvadītajā vasarā garšīgākā medus konkursā Ilzes Gravas Niķes bišu vākums ieguva augstāko novērtējumu nominācijā Monoflorais medus. Tas atkal bija Rīgā iegūtais liepu ziedu medus. Kā tas nākas, ka jau kuro gadu ar īpašu garšu izceļas tieši galvaspilsētā vāktais? Devāmies noskaidrot Ilzes pieredzi un skaidrojumu. Gan viņa pati, gan gardā medus nesējas ir īstenas rīdzinieces.

Šogad – dažādu garšu medus

Aizvadītajā gadā apbalvotā medus bites mīt Imantas apkaimē, kur ir neliels privātmāju rajoniņš. Stropos, kas novietoti gan pie pašas biškopes ģimenes mājas, gan zālienā netālu no tās tiek turētas bakfāstietes, kas ir mierīgākas, mazāk spieto nekā citas bišu rases. Tā ir tikai trešā daļa no Ilzes Gravas Niķes bišu dravas. Lielākā daļa saimju atrodas divās novietnēs pie Tīreļu purva. Tur bez bakfāstietēm dzīvojot arī niknās krūmu bites. Jautāta, vai tas tiesa, ka tās niknās arī vairāk medus sagādā, Ilze groza galvu – tā neesot vis. Vislabākais ienesums gadu no gada esot tieši Rīgā turētajām. Viņa novērojusi, ka apjoms mēdz atšķirties vismaz divas reizes. Kur tad rīdzinieces tiek pie tā bagātīgā nektāra? Ilze skaidro, ka Rīgā ir ļoti daudz koku, kur bitēm strādāt, – liepas, kļavas, augļu koki. Ir apkārtnē pļaviņas ar āboliņu, gārsu, suņuburkšķiem, dažādi dārzu augi, avenes. Tas viss galu galā arī veido to neatkārtojamo garšu buķeti, kas tīkami kairina cilvēku garšu kārpiņas.

Šogad bijis medus ar ļoti izteiktām garšām – laukos vasarā ienests meža aveņu medus, rudens pusē viršu medus, savukārt Rīgā tradicionālais liepu un šogad arī zeltslotiņas medus. „Zeltslotiņas medus man šogad ir pirmo reizi,” stāsta Ilze. „Koši dzeltens, mazliet skābens un atgādina karameļu garšu. Man pašai tas garšo vislabāk. Šogad zeltslotiņas agri ziedēja. Citus gadus as bijis tikai uz vasaras beigām, tajā pašā laikā zied arī puķu sprigane, kas arī labi medo, bet no tās ienestajam medum nav savdabīgas garšas.” Jāatzīmē, ka gan Kanādas zeltslotiņa, gan puķu sprigane ir invazīvo augu sarakstā, tās ļoti strauji spēj izplatīties un samazina bioloģisko daudzveidību, tāpēc ir krietni jāierobežo. Labi, ka no tām vismaz biškopjiem ir kāds ieguvums.

Pirmssvētku laikā tiek lietas arī vaska sveces.

Ilze bites neved ganībās un arī nesēj tām nektāraugus – lai pašas atrod nektāru. Reiz laukos gadījies tikt pie griķu medus pavisam neizskaidrojamā kārtā. Lai arī sešu septiņu kilometru apkaimē nav bijis neviena griķu lauka, pārsvarā tikai meži. Tā kā līdz tam griķu medu Ilzes bites nebija nesušas, abi ar vīru nevarējuši saprast, kur pie medus kārēm kūts smaka gadījusies.

Veiksmīgā nejaušība

Biškopība ir Ilzes ikdienas darbs, viņas aprūpē ir 70 saimes. Pati viņa gan saka – tas ir papilddarbs, jo pirmajā vietā ir bērna aprūpe. Ilzes ģimenē ir trīs bērni. Pēc agrā bērnībā pārciestas slimības vecākā meitiņa ir ar īpašām vajadzībām, tāpēc Ilzei strādāt kaut kur noteiktas stundas ārpus mājas nebūtu iespējams. Biškopis var pats savu darbadienu izplānot un censties pielāgot citām ģimenes vajadzībām.

Pirmā sastapšanās ar bitēm Ilzei bijusi nejauša, bet, kā vēlāk izrādījies, laimīga sakritība. „Kad bija piedzimis dēliņš, kuram tagad jau ir astoņpadsmit, mēs ar vīru nolēmām iegādāties lauku māju, kur varētu jauki pavadīt vasaras. Reiz bijām aizbraukuši ciemos pie vīra drauga, kas darbojas ar bitēm, un viņš mums iedeva divus vecus, tukšus stropus. Lai mēs noliekot pie mājas, varbūt kāds spiets ieiešot. Un tiešām ienāca! Man, rīdziniecei, līdz tam nekādas saistības ar bitēm nebija bijušas, un vairākus gadus es tās bites spīdzināju, jo nezināju, kas un kā īsti ir jādara. Bet mani tas sāka interesēt! Aizgāju kursos pie Andreja Miža, kas nu jau viņsaulē, un pamazām sāku nopietnāk darboties. Nu man bija jau pieci stropi. Taču tad saslima meitiņa, kļuva kopjama. Lēnā garā apdomāju, ka man nekāda karjera vairs nesanāks – biju Lauksaimniecības universitātē studējusi ekonomiku – jādara tas, ko varu. Medus visiem garšoja, to pieprasīja, un es sapratu, ka vajag vēl paplašināties. Tā tas pamazām aizgāja. Par lielākiem ražošanas apjomiem neesam domājuši. Regulāri papildināt zināšanas par jaunākajām metodēm dravošanā gan ir nepieciešams. Apmeklēju arī divgadīgos biškopības kursus, ko rīko LLU sadarbībā un Latvijas Biškopības biedrību. ”

Nu jau bez bitēm Ilze vairs nevar. „Aizej to dienu pie viņām strādāt un sajūti sevī pilnīgu mieru. Tā ir kā meditācija, ko papildina bišu sanoņa, īpašā smarža. Citreiz nemaz negribas no stropiem iet prom.”

Ilze mājražotāju tirdziņā Imantā – Anniņmuižā. Tirgošanās gan viņai prieku nesagādā, daudz, labāk patīkot darbs dravā.

Daži teikumi par veselību

Dravā biškope darbojas viena, tikai īpaši lielos sastrēgumos aicina vīru palīgā. Viņa strādā ar klasiskajiem Latvijas stāvstropiem, kas ir samērā smagi. To cilāšana sievietei īsti piemērota vis nav. Ilze atzīst, ka reizēm jūt muguras sāpes. Jau izmēģināts senais biškopju paņēmiens – ļaut, lai bite sāpošajā vietā iedzeļ. Tas palīdz.

Par savu bišu veselību rūpējoties, Ilze lieto Hive Clean un pašlaik rudeņos arī Latvijā atļauto ķīmisko līdzekli Varostop, bet vēlas no tā atteikties un cīņai ar varrām apgūt skābju sublimēšanas metodi.

Biškope ievērojusi, ka beidzamajos gados cilvēki ir kļuvuši informētāki, zina par dažādajām medus īpašībām un kā tās var palīdzēt veselībai, jautā pēc konkrētiem biškopības produktiem. Nākotnē Ilze domā vairāk piedalīties dažādās akcijās un pasākumos, kas orientēti uz sabiedrības izglītošanu par dabīgajiem biškopības produktiem.

Annija ir mazais mammas palīgs – medus kāru atvākotāja.
Varbūt aug jaunā biškopju paaudze?