Dārzs un Drava / 2024.gads (VASARA)

Foto: publicitātes foto

KAS IETEKMĒ DABAS DAUDZVEIDĪBU
Iedomāsimies uz kartes Āfriku un Austrāliju. Abi kontinenti nav pārlieku blīvi apdzīvoti, abiem raksturīga krāšņa, unikāla dzīvā daba, abiem lielu daļu teritorijas aizņem tuksneši. Kurā no kontinentiem, tavuprāt, ir vairāk dzīvnieku sugu? Ja atbildēji, ka Āfrikā, jo tā ir lielāka, tev ir pilnīga taisnība, bet aptuveni cik reižu vairāk?

Protams, saskaitīt dzīvnieku sugas nav viegli, mazos, nemanāmos dzīvnieciņus, piemēram, bezmugurkaulniekus, ir viegli palaist garām. Zinātnieki, liekot lietā statistikas metodes, ir nonākuši pie slēdziena, ka Austrāliju varētu apdzīvot nedaudz vairāk kā 200 000 dzīvnieku sugu, bet Āfrikā to varētu būt ap miljonu, t.i., aptuveni piecas reizes vairāk. Austrālijas platība ir aptuveni 7,5 milj. km², Āfrikas – aptuveni 30 milj. km2, t.i., četras reizes vairāk. Ņemot vērā, ka sugu skaita aprēķins ir visai aptuvens, četrreiz lielākā kontinentā, iespējams, ir piecreiz vairāk sugu.

Tāda divu kontinentu salīdzināšana, protams, neko nepierāda, bet zinātnieki ir atkārtojuši šādus aprēķinus atkal un atkal, salīdzinot sugu (arī augu un sēņu, ne tikai dzīvnieku) skaitu vairākās dažāda izmēra puslīdz līdzīgās dzīvotnēs, un konstatējuši, ka, dzīvotnes platībai palielinoties, sugu skaits tajā pieaug attiecībā 1:1.

CILVĒKA DABISKĀ DZĪVOTNE
Kāda ir cilvēka dabiskā dzīvotne? Vai tiešām asfalts, betons un mazas, četrstūrainas telpas? Par laimi, urbānās arkhitektūras dzelžainajās skavās lielākā cilvēce savu mūžu pavada tikai pēdējos gadsimtos. Taču, atskatoties gana tālu vēsturē, redzam, ka teritorijas, kur no senajiem hominīdiem attīstījās mūsdienu cilvēki, bija savannas, silti, ar zāli apauguši līdzenumi, kuros ganījās lielas nagaiņu grupas un slējas atsevišķas koku grupas.

KATRAM SAVU SAVANNU
Tagad cilvēks ir iemācījies dzīvot visdažādākajās dzīvotnēs. Bet... Lūk, idilliska Latvijas lauku ainiņa kaut kur Zemgalē trīsdesmitajos gados. Kas varētu būt vēl latviskāks par ainavu, kur druvas mijas ar pļavām un ganībām, pa vidu slejas nelielas bērzu birzītes, eglīšu puduri, pa kādam vientuļam ozolam, ganās bariņš brūnaļu? Pag... Ar zāli un labību jeb kultivētām graudzālēm apaudzis līdzenums? Atsevišķas koku grupas? Ganās pulks nagaiņu? Vai Zemgale vasarā ir savanna?

Protams, ne, bet cilvēki ir ļoti piestrādājuši, lai radītu savannām līdzīgas vietas visur, kur vien viņi ir apmetušies. Kaut kas no zāles klāta līdzenuma ar atsevišķiem kokiem ir tik dziļi ierakstīts mūsu evolucionārajā atmiņā, ka mēs nespējam pretoties vēlmei iekārtot mini savannas, lai kur arī dotos.

Diemžēl mākslīgās savannas (it īpaši tās, kas izpaužas kā manikirēts mauriņš un pāris dekoratīvu krūmu ap dzīvojamo māju) nav tā draudzīgākā vide organismiem, kuri ir daļa no dabas daudzveidības mūsu platuma grādos un kuru dzīvotnes pilnīgi noteikti nav zālāji. Tas nozīmē, ka, palielinoties cilvēka iekoptajām teritorijām, sarūk teritorija, kas pieejama savvaļas augiem un dzīvniekiem.

Un kas notiek, ja dzīvotnes izmērs samazinās uz pusi? Pareizi! – Tikpat lielā mērā samazinās arī sugu skaits. Mauriņa savanna ap tavu mājokli iecērt kādu robu Latvijas dabas daudzveidībā. Tiesa, monētai ir arī otra puse – katrs metrs, ko tu atvēli dabai, palielina tās daudzveidību.

Protams, tavs dārzs ir arī tava dzīvotne, tev ir savas vajadzības, līdzens mauriņš, kur uzspēlēt bumbu ar bērniem, dārzeņu dobes, siltumnīca tomātiem, estētiski pievilcīgas puķudobes. No tā nevajag atteikties, bet šīs vajadzības var sabalansēt ar citu radību vajadzībām.

NOVĒRTĒ SAVAS VAJADZĪBAS
Izvērtē, cik daudz pārtikas gribi audzēt savā dārziņā, ko un cik audzēsi pats, ko tomēr labāk nopirkt tirgū vai veikalā. Nav vajadzības ieguldīt daudz zemes un resursu, ja lielais vairums izaudzētā nonāk kompostā, ja pagrabā krājas 4–5 gadus vecas burciņas ar konserviem un ievārījumiem. Varbūt ir vērts kooperēties ar kaimiņiem, piemēram, ja ir vēlme pēc dažādu šķirņu āboliem, bet četri vai pieci koki vienai mājsaimniecībai ir par daudz. Audzē tik, cik vari ērti apkopt un patērēt. Zem augļu kokiem labāk ļauj augt vidēji augstu appļautam zālājam.

MAURIŅŠ VAI ZĀLĀJS
Standarta mauriņa sēklu maisījumos parasti ir trīs līdz sešu sugu graudzāles un nav divdīgļlapju sēklu. Graudzāļu mauriņš, ko regulāri zemu nopļauj, no ekoloģiskā viedokļa ir interesants gandrīz tikai graudzāļu sakņu ēdājiem, tādiem kā sprakšķu kāpuri jeb drātstārpi, garkājodu un dārza vaboļu kāpuri.

Vērtīgāks būs mauriņš, kura sēklu maisījumā ir iekļauts arī ložņu jeb baltais āboliņš. Tāds mauriņš jāpļauj nedaudz retāk un augstāk. Āboliņš ir tauriņziedis, tā saknes draudzējas ar gumiņbaktērijām, bagātinot augsni ar augiem uzņemamo slāpekli. Tas arī zied, un ziedos var baroties visdažādākie apputeksnētāji. Mazāk intensīva pļaušana ļauj mauriņā pamazām ieviesties arī retējiem, sētložņām, nomīdītās vietās dažādām ceļtekām un maura kumelītēm, visiem šiem augiem ir nektārs vai putekšņi, kas baro apputeksnētājus, un savs, lai arī maz pētīts, kukaiņu komplekss, kas barojas uz šo augu veģetatīvajām daļām. Dārza vietās, kur cilvēki daudz nestaigās, bet īpaši stādījumi nav plānoti, mauriņa vietā labāk iesēt kādu ar savvaļas puķēm bagātu ilggadīgā zālāja maisījumu, ko pļauj reizi sezonā vasaras otrajā pusē.

VESELĪGAS AUGSNES ATSLĒGA – KOMPOSTS
Nopļauto zāli nekādā gadījumā neved ārā no dārza teritorijas, bet kompostē. Pašu gatavots komposts bagātina augsni ar mikroorganismiem, tas savukārt padara augus izturīgākus pret slimībām un ļauj augsnē attīstīties veselīgai kukaiņu un tārpu, piemēram, slieku, populācijai.

Kompostēt var gandrīz visu, kas paliek pāri dārzā, – nopļauto zāli, veģetāciju beigušās augu daļas, augu izcelsmes pārtikas atkritumus, kritušās lapas, mājlopu un putnu mēslus ar un bez pakaišiem.

Labs ieguldījums kompostēšanā būs zaru šķeldotājs. Izgrieztos un kritušos koku zarus var savākt un vasarā, kad komposta kaudzi lielākoties veido ar slāpekli bagāti zaļie materiāli, piemēram, nopļautā zāle un zaļās augu atliekas, izmantot kā ar oglekli bagātu piedevu.

Optimāli, ja komposta kaudzē nedaudz mazāk tās 50 % apjoma ir zaļā masa, bet pārējais – sauss brūns materiāls jeb salmi, rudens lapas, šķelda, zāģskaidas. Komposts regulāri jāpārrok, jāuztur mitrs un irdens. Komposts ir laimīgs, ja vasarā, tajā iebāžot roku, tas 30–50 cm dziļumā ir jūtami sakarsis.

DĀRZA IEMĪTNIEKIEM VAJADZĪGA BARĪBA UN MĀJVIETAS
Lai visdažādākie dzīvnieki (sākot ar putniem un ežiem un beidzot ar vissīkākajiem kukaiņiem un zirnekļiem) varētu veiksmīgi izdzīvot cilvēka dārzā, tiem ir nepieciešami pietiekami barības resursi, arī piemērotas slēptuves, kur atpūsies, un vietas ligzdām, midzeņiem un citām telpām, kur audzināt jauno paaudzi.

BEZ LIGZDĀM NAV PUTNĒNU
Putniem parasti ir sugai specifi skas prasības ligzdas vietas izvēlei, jo tie instinktīvi prot būvēt konkrētu ligzdas modeli. Piemēram, ķauķi un dadzīši vij ligzdas zarotos kokos un krūmos, viņiem vislabāk var palīdzēt, saudzējot esošos kokaugus un stādot klāt jaunus. Savukārt dobumperētāji putni – zīlītes, mušķērāji, dzilnīši, strazdi, svīres, mušķērāji – labprāt ligzdos arī cilvēka veidotos būrīšos, kas imitē vecu koku dobumus. Būrīšu konstrukcijas labi aprakstītas Mammas Dabas putnu skolas un Latvijas Putnu fonda izdotajā materiālā. Jāatceras, ka, lai izbarotu savus bērnus, katram putnu pārim nepieciešama pietiekami liela teritorija, kur vākt barību. Starp vienādiem putnu būrīšiem ir jāievēro noteikts minimālais attālums (mazo putnu būrīšiem parasti ap 30 m), kas arī aprakstīts minētajā materiālā.

SIKSPĀRŅIEM PATĪK MIERS UN KLUSUMS
Būrīši ir noderīgi arī mazāk pamanāmiem lidoņiem – sikspārņiem. Dobumus un būrīšus sikspārņi izmanto vasarā, lai tajos slēptos un gulētu pa dienu. Vajadzības spiesti, sikspārņi lieto tukšus putnu būrīšus, bet tiem drošāk un mazāka konkurence būs speciāli sikspārņiem būvētā būrītī ar ieeju no apakšas. Dabas aizsardzības pārvalde ir sagatavojusi materiālu par sikspārņu būrīšu konstrukciju un plašāk izplatītajām sugām. Tie sikspārņi, kas ziemo Latvijā, parasti to nedara būrīšos, bet izvēlas alas, pagrabus un vecu ēku bēniņus. Piemērotā ziemošanas vietā var sapulcēties liels bars sikspārņu. Ja sikspārņi izvēlējušies tavu pagrabu, svarīgi neradīt tur lielas temperatūras svārstības un netrokšņot. Pie griestiem 5 cm attālumā no sienas var piestiprināt neēvelētu dēli, kur sikspārņiem iekārtoties, tad pagrabā gājēji tos mazāk traucēs.

AUGU DAUDZVEIDĪBA NOZĪMĒ KUKAIŅU DAUDZVEIDĪBU
Kukaiņu dzīvē viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir atrast piemērotu vietu, kur dēt olas, lai to kāpuri vai nimfas varētu attīstīties drošā un ar barību bagātā vidē. Tā kā kukaiņu jaunā paaudze nelido, tā ir atkarīga no tiešā tuvumā pieejamiem resursiem. Piemēram, tauriņi un zāģlapsenes bērnībā pārtiek no augiem, turklāt katrai sugai ir savs, ļoti ierobežots ēdamo augu klāsts. Bieži vien kāpurs spēj attīstīties tikai uz viena konkrēta auga lapām.

Tātad, ja dārzā aug tikai kultūraugi, nav brīnums, ka vienīgie augēdāji kukaiņi apkārtnē ir šo kultūraugu kaitēkļi. Tādi putni kā zīlītes specializējušies augēdāju kāpuru medīšanā. Ja ēdienkartē ir tikai pāris augu kaitēkļi, kādos periodos būs barības pārbagātība, bet citos nebūs nekā, ko izbarot putnēniem. Lai no tā izvairītos, dārzā var audzēt pēc iespējas vairāk dažādu reģionam atbilstošu savvaļas vai labi naturalizētu augu, katra augu suga, ko pievieno savam dārzam, un kas nāk komplektā ar vismaz diviem vai trim, pat vairāk augēdājiem kukaiņiem.

Vaboļu kāpuri bieži vien attīstās augsnē vai koksnē, dzīvas koksnes apdzīvotājiem dažkārt ir potenciāls kļūt par kaitēkļiem. Atmirušās koksnes apdzīvotāji dzīviem kokiem pāri nedara, bet dod savu artavu dabas daudzveidībai. Visvienkāršākais veids, kā ierīkot saproksilofāgu jeb atmirušās koksnes ēdāju barotavu, ir atvēlēt kādu dārza malu, vēlams vismaz daļēji izsauļotu, bluķīšu krāvumam. Vislabāk, ja ir dažādu sugu koku bluķīši, kuriem tad ļauj dabiski sadalīties. Dažādiem kukaiņiem patīk dažāda vecuma koksne, pat pavisam vecos praulos attīstās interesanti kukaiņi. Bluķīšu krāvumu var apvienot ar akmeņu krāvumu, kas savukārt patiks zirnekļiem, daudzkājiem un mitrenēm.

SAVVAĻAS BIŠU BĒRNISTABAS
Vientuļajām savvaļas bitēm un lapsenēm ir raksturīgas rūpes par pēcnācējiem. Tās izveido ligzdas, piepilda ar ziedputekšņiem vai nomedītiem kukaiņiem un iedēj savas olas. Daļa šo plēvspārņu paši rok alas vai būvē ligzdas no dubļiem, lapām vai citiem materiāliem, bet daudzi ir atkarīgi no dabiski izveidotiem piemērota diametra caurumiņiem, piemēram dobiem, sausiem stiebriem vai atmirušajā koksnē vaboļu kāpuru izgrauztām pamestām aliņām. Rudenī novācot augu atliekas, augus ar stingriem dobiem stiebriem var nevis uzreiz ierakt kompostā, bet sasiet kūlīšos un atstāt daļēji no laikapstākļiem pasargātās, vēlams saulainās vietās dārzā uz vēl pāris sezonām, līdz tie sāk sadalīties. Estētiskāks, bet darbietilpīgāks risinājums ir tā sauktās kukaiņu mājas. Vaboļu kāpuru aliņu apdzīvotājām bitēm un lapsenēm patiks iepriekš minētais bluķīšu krāvums.

ŪDENSTILPES CITAI DAUDZVEIDĪBAI
Vēl viena svarīga kukaiņu grupa ir tie radījumi, kuru pēcnācēji attīstās ūdenī. Protams, ne katrā dārzā ir dīķis vai cauri plūst strautiņš, bet, ja teritorija to atļauj, ūdenstilpes pievienošana dārzam atver pilnīgi jaunu ekoloģisko nišu. Tā atver dārzu abiniekiem, tādiem kā vardes, krupji un tritoni, kā arī visdažādākajiem kukaiņiem. Protams, dīķis dārzā ļauj vairoties odiem, bet arī odu dabiskajiem ienaidniekiem – spārēm, ūdeni apdzīvo dažādi moluski, pietiekami lielā dīķī var ielaist arī piemērotas vietējās zivis. Dīķos un to krastos aug citas augu sabiedrības ar saviem daudzveidīgajiem kukaiņiem. Protams, dīķi ir jātīra, citādi aizaugs. Izravētās dīķa zāles savukārt ir labs materiāls kompostam.

BŪSIET JAU SAPRATUŠI, KA, JO RAIBĀKS, LUPATU DEĶIM LĪDZĪGĀKS IR DĀRZS, JO VAIRĀK TAJĀ LATVIJAI RAKSTURĪGU AUGU UN AINAVAS ELEMENTU, JO VAIRĀK ŠĀDS DĀRZS SNIEDZ DABAS DAUDZVEIDĪBAI. UN CILVĒKS, LAI ARĪ DABISKI ATTĪSTĪJIES KĀ SAVANNU IEMĪTNIEKS, TOMĒR IR APSKAUŽAMI ELASTĪGS ORGANISMS, KAS VAR IEMĀCĪTIES UN NOVĒRTĒT VISDAŽĀDĀKO DZĪVOTŅU SKAISTUMU. GALU GALĀ IR 21. GADSIMTS UN VAIRS NAV VAJADZĪBAS SAVU ZEMES STŪRĪTI AR ZOBIEM UN NAGIEM ATKAROT NO DABAS. DAUDZ JAU IR ATKAROTS, NU IR LAIKS DOT ATPAKAĻ!