Ne daiļdārzs, toties ne mazāk īpašs un skaists – tieši tāds ir Sandrai Mertenai Liepājas pusē. Par pārsteigumu pašai un tuvākajiem cilvēkiem kādreiz pēc pārliecības cimperlīgā pilsētniece, kas bērnībā bija apņēmusies – nemūžam neko nedarīšu dārzā, izvērtusies par kaislīgu reto augu mednieci un audzētāju. Nu viņa droši teic – katram cilvēkam dzīvē vajag kaut ko arī sirdij. Un viņas sirdslieta ir dārzs.

Stādām, bet es kopšanā nepiedalos!

„Esmu dzimusi rīdziniece, ieprecējos Liepājā un par sapņu dārzu, kur nu vēl dārzaugu kolekcijām, man nebija ne prātā. Sākumā mitinājāmies dzīvoklī, bet vīram vienmēr gribējies savu māju un zemi pie tās, lai justos kā kungs un ķēniņš savā pilī. Galu galā tā dēvētajos treknajos gados nopirkām palielu zemes gabalu bez nekā un uzcēlām plašu māju,” stāstu sāk Sandra. Tik daudz abi sapratuši, ka māja bez dārza tomēr nav īsta pils. Ainavu arhitektei pasūtījuši dārza plānu un pat aizrunājuši viņu dārzu arī regulāri kopt, jo paši to darīt nav gribējuši. Sandrai jāsmaida, atceroties, kā speciālistei pieprasījusi, lai dārzā aug peonijas, flokši, jasmīni, ceriņi, kā savulaik vecmāmiņai, un teju vai visas pļavas puķes. Tikai, lūdzu, nevienu skujeni, jo tie visi atgādina kapus un man nepatīk! Taisnību sakot, tolaik Sandra labi ja egli no priedes atšķīrusi, kur nu vēl kādus citus skujeņus... Profesionāle gan iebildusi, ka vajagot tomēr kādu zaļumu fonā, lai puķītes izceļas. Tad maz un lai pārāk nerēgojas – uz to atteikusi saimniece.

„Pati kaut ko darīt dārzā pilnīgi noteikti negribēju. Padomju laikos katram – vai nu radiem, vai pašiem – bija iztikai apstrādājams kāds ielāpiņš zemes. Mūsu ģimene nebija izņēmums. Katru nedēļas nogali man vajadzēja braukt līdzi uz vasarnīcu... ravēt. Apnicīgi līdz nāvei! Man bija skaidrs, ka pieaugusi nemūžam neko tādu nedarīšu,” tā Sandra.

Taču treknie gadi beigušies un līdz ar to novājējis arī ģimenes budžets – dārznieka pakalpojumi tajā vairs neietilpa, un piemājas zeme tā arī palika neapstādīta. Apmēram gadu kopš ievākšanās savā pilī ģimenei gadījies iebraukt kādā no lielajiem dārzkopības veikaliem, kur tobrīd bijis pavasara pievedums skujeņiem no Nīderlandes. Tie bijuši tik skaisti, sulīgi un dzīvīgi, ka ne acu novērst. Un radusies ideja – varbūt nopērkam dažus un vismaz vienā stūrī iestādām?

„Toreiz iegādātie pirmie trīs skujeņi...

Pilnu rakstu lasiet vasaras Dārzs un Drava numurā!