, .
fair_day 9.6℃
Vārda dienu svin: Māris, Mārica, Maigurs

Ceļasomā – zemes un dārza mīlestība

Ruta Keiša , 22-12-2020
Ceļasomā – zemes un dārza mīlestība

Mirdza Neiders, ASV Bufalo universitātes profesore, 2005. gada 29. jūnijā saņēma Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Goda doktora (Doctor Honoris Causa) nosaukumu par RSU Stomatoloģijas fakultātes izglītības attīstības veicināšanu. Kopš 1991. gada profesore aktīvi piedalījusies RSU Stomatoloģijas fakultātes darbā – noorganizējusi četru RSU mācībspēku vizītes Bufalo Universitātē (ASV), regulāri iepazīstinājusi Stomatoloģijas fakultātes pasniedzējus ar jaunākajiem sasniegumiem orālās medicīnas un periodontoloģijas specialitātēs, organizējusi mācību materiālu – žurnālu, grāmatu un instrumentu piegādi no ASV uz Latviju. Gandrīz 30 gadu garumā Mirdza Neiders nenogurtoši palīdzējusi studentiem no Latvijas iekļauties svešajā kultūrā un studiju vidē ASV, palīdzot risināt gan ar mācībām, gan sadzīvi saistītus praktiskus jautājumus un, kad tas bijis nepieciešams, arī izmitinot savā mājā Bufalo priekšpilsētā.

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā maz bija trimdas latviešu, kas, pārmaiņu mudināti, steigtos apmeklēt Latviju. Pirmie lielākoties bija izglītības vēstneši, starp tiem arī Mirdza Neiders. Viņa kopā ar Bufalo universitātes viceprezidentu Voldemāru Innusu ieradās Latvijā 1991. gada 18. novembra priekšvakarā. Pēc dažām dienām, ar RSU Stomatoloģijas institūta palīdzību sazinājusies ar kolēģiem Bauskā, devās uz turieni, lai apmeklētu bijušās mājas − doktorātu Slimnīcas ielā un savas bērnības draudzenes lauku mājas. Lai gan daudzu gadu garumā viņa neko nezināja par tās iemītnieku likteni, tā bija vēlējusies Mirdzas mamma, Ērika Neiders. Sirmā kundze, kas bija pieredzējusi divus pasaules karus un bēgļu gaitas gan austrumu, gan rietumu virzienā, toreiz ļoti baiļojusies par vecākās meitas nodomu apciemot Latviju...

Bērnības atmiņas nenoveco
Neideri uz Bausku pārcēlušies 30. gadu beigās. Tēvs bijis slimnīcas galvenais ārsts, bet mamma zobārste. Arī slimnīcas būvniecība 40. gadu sākumā notikusi ar Kārļa Neidera līdzdalību. Kad viņu trīs bērni Mirdza, Velta un Gunārs bija paaugušies, tēvs teica: „Pietiek laiskoties, jums jādodas uz laukiem iepazīt lauku un dārza darbus.” Tā izglītotas ārstu ģimenes bērni vasarās nonāca laukos, sadraudzējās ar zemnieku sētas vienaudžiem toreizējā Codes pagastā un kopā darīja gan nedarbus, gan labus darbus... ... 1991. gada vēla rudens pelēkā novembra dienā Mirdza Neiders ieradās tajā pašā lauku sētā un, par lielu pārsteigumu visiem, satika vienu no zemnieku ģimenes atvasēm, Liliju. Pēc tam kad abas bija noskaidrojušas viena otras vārdu, varat trīs reizes minēt, ko teica profesore... Paskatījusies uz kūts pusi, viņa jautāja: „Vai jums vēl ir tas līkais kaplis, ar ko biešu lapas cūkām kapājām...?” Lilija neapjuka: „Kā nu ne, vēl tagad to darām, tikai reizēm nav, kas lapas sašķin...” Piecdesmit gadus gara pauze, kas pirmajos tikšanās mirkļos šķita vilksies mūžīgi, bija pagaisusi.

Daudzi latviešu valodas vārdi Mirdzai ilgi bija jāmeklē atmiņā. Vēlāk viņa teica: „Mana latviešu valoda ir iesaldēta tajā vienpadsmit gadu vecumā, kad Latviju atstāju. Profesionālā dzīve un karjera aizritēja angļu valodas vidē. Latvietības kopšanai atlika maz laika, un attālumi šajā zemē lieli, lai šāda mērķa vārdā dotos uz kādu no latviešu centriem...” Bērnībā Mirdza daudz interesējusies par dārzkopību un lauksaimniecību. Ļoti interesējis viss par vīnogām. Vecākiem bijusi laba mājas bibliotēka un bez speciālās medicīnas literatūras vācu valodā bijušas arī grāmatas par vistu audzēšanu, tolaik jau labi zināmo Leghornas šķirni, arī par cūkkopību un Latvijas brūnās šķirnes govīm. Var noprast, ka enerģiska zinātkāre un vēlēšanās visu iepazīt un aptaustīt Mirdzu vadījusi kopš bērnības. Viņa atceras: „Tēvs bija noķēris mazu zaķīti un ielaidis padzīvoties verandā. Kad tas sagrauza manu mīļāko grāmatu, klusiņām zaķi atbrīvoju, – nekāda draudzība vairs nevarēja sanākt... Netālu no mājas atradās tāda kā bedre, kā dīķis, tēvs to aizbēra, izlīdzināja zemi un iesēja zālīti. Man likās, ka tur noteikti vajag vēl kaut ko... Salasīju noziedējušu pieneņu pūkas un izbārstīju tukšajā vietā. Kad tās saauga, tēvs sašutumā brīnījās – no kurienes tur šitā nezāle? – Neatzinos.’’

Ozols, liepa, ābeles
Mirdza Neiders atceras, ka tēvam ļoti paticis stādīt kokus un ābeles. Vēlākajās ciemošanās reizēs Bauskā viņa pa reizei apmeklēja ārstu māju un priecājās par tēva stādīto dārzu. Tajā ik gadu uzzied milzīga liepa un, labi koptas, vēl turas vecās ābeles. Dārza malā skatu priecē bērzi un egles.Vienīgi ozolu piemeklējusi kāda kaite, nez vai tas vairs glābjams. Lai gan pēc kara mājā bijušas kopmītnes, vēlāk sanitāri epidemioloģiskā stacija, mājai tomēr paveicies. Ar laiku dzīvokļus tajā piešķīra dakteru ģimenēm. Augšstāvā kopš 70. gadu sākumā dzīvo ārsti Rūta un Uldis Eimusi. Agrāk kaimiņos bija Dr. Ozola ģimene, kam gaumīgās dobes un stādījumivienmēr bija pedantiskā kārtībā. Katra ģimene savu dārza sūrīti apkopj ar vislielāko rūpību un mīlestību. Iedzīvotāji mainījušies, bet sakoptības tradīcijas saglabājušās. Mirdzai ar bērnības draudzeni Liliju sarunas retajās ciemošanās reizēs vai pa telefonu vienmēr sākās ar jautājumiem − kas zied, kas jau paaudzies, kādi dārzeņi tiek audzēti Zemgalē, ogas un augļi, kāda padevusies raža? Rudeņos savukārt tika precizēts, kad jāstāda ķiploki. Tad bieži sekoja stāstiņš par līdzīgo vai atšķirīgo Amerikā. Pēc ilgākas prombūtnes, jo universitātes darbs lika daudz ceļot un piedalīties zinātniskajās konferencēs, atgriežoties Bufalo, Mirdza bieži secinājusi: ak, tavu nelaimi, dārziņš aizaudzis!

Ar dabu un darbu sirdī
Neideru ģimene Latviju atstāja kara beigās un pēc sešiem skarbiem gadiem Vācijas bēgļu nometnēs atrada savu pastāvīgās mītnes zemi ASV. Arī tur Mirdzas vecāki dzīvesvietai izvēlējušies lauksaimniecības reģionu, Ohaijo štatu. Taču līdz labklājībai un pārticībai bija tāls ceļš ejams. Ģimenē auga četri bērni. Vecākiem, lai atsāktu darbu ārsta profesijā, viss bija jāsāk no nulles. Vispirms teicamā līmenī jāapgūst angļu valoda un jāpārliek eksāmeni medicīnā. Skolas brīvdienās Mirdza strādāja mājās tēva saimniecībā tomātu siltumnīcā, pelnīja skolas naudu dažādos lauku darbos, un tomātu plantācijās kopā ar viesstrādniekiem. Mamma, zobārste − praktiķe, gribējusi, lai meita iet viņas pēdās, bet Mirdza izvēlējusies akadēmiskās izglītības ceļu un kļuvusi par pasniedzēju universitātē.

Kad ienākumi jau bijuši stabili, uz kredīta iegādājusies nelielu ģimenes mājiņu kokiem un apstādījumiem bagātajā Bufalo priekšpilsētā. Taču drīz vien amerikāņu kaimiņu vidū radusies neizpratne un pat sašutums. Kā gan tā var, mums visiem zaļš, līdzens mauriņš, bet kaimiņienei no Eiropas visvisādu puķu mikslis. Mirdza ar smaidu atceras: „Jā, sākumā satraucās, visādi skaidroja, kāpēc tā nevar, bet es spītīgi nepadevos. Kāpēc man mājas priekšā nevar būt puķes?” Par skaisto dārzā katrai tautai tomēr ir sava izpratne...

Mirdzas dārziņā ir daudz no tā, ko līdzīgās platībās cilvēki audzē arī Latvijā. Ogulāji – ērkšķogas, avenes, upenes. Turpat vai biezs no dillēm, tiek stādīti ķiploki, pa kādam sīpolam. Īpašos podos pamatīgi kuplo un ienākas kartupeļi un tomāti. Mirdza atzīst, ka zeme šajā reģionā ir gana auglīga. Vienīgā bēda, ja pārņem ilgstošs sausums, tad gan esot jālaista. Prombūtnē izlīdz kaimiņi vai kāda no dārzkopju kluba (Gardening Club) paziņām. Klubā sapulcējušās ap 50 dalībnieču. Izaudzēto gan stāda podos, gan pārdod pavasara tirdziņos maijā, tāpat mainās savā starpā. Par iegūtajiem līdzekļiem aicina uz tikšanos lektorus − speciālistus par visdažādākajām tēmām. Pa kārtai tiek organizētas mājas viesības, kas parasti notiek dārzā. Tad nu tiek pārrunāts itin viss, izstāstīta sava pieredze, uzklausīti un apspriesti jaunumi ne tikai dārzkopībā... Sievišķīgi jautrā atmosfērā vadīta pēcpusdiena bieži ievelkas līdz vēlam vakaram. Seniores, protams, gados, kad aktīva darba gaitas aiz muguras, bet ikdienas aktivitāšu un cilvēcīgu problēmu tāpēc nav mazāk.

Jautāju Mirdzai, kāpēc tas viss vajadzīgs, lieka ņemšanās taču un veikalā un tirgū itin visu var nopirkt. Melleņu, zemeņu vai aveņu laikā viņa bieži izbrauc uz laukiem pie audzētājiem, un tas atkal ir solis tuvāk dabai un zemei. Mirdza teic: „Man patīk, man ir interesanti.Varu vērot dažādus putnus un augus. Lai gan Bufalo priekšpilsēta ir zaļa un kokiem bagāta, laukos ir patīkamāk. Un laukos ir daudz līdzīga ar Latviju...” Mirdzas meita Ruta ir ārste Bostonā, kur ap privātmāju krietns dārzs kopjams. Dēls Ēriks par dzīvesvietu izvēlējies vienu no Sanfrancisko priekšpilsētām − Sanoma.

Mirdzas brālis Gunārs savulaik strādājis aviogigantā Boeing, tagad dzīvo netālu no Sietlas. Nesen kopā ar sievu Regīnu iegādājušies pāris hektārus zemes savam darbošanās priekam. Regīna pastāstīja: „Iegādājāmies zemi 12 minūšu braucienā no mājām. Tur esam katru dienu un tik rušināmies.

Audzējam dārzeņus un ogas: kartupeļus, skābenes, sīpolus, gurķus, tomātus, ķirbjus, mellenes, artišokus, avenes, jāņogas... visu ne uzskaitīt, kopā 30 kastēs, dārzam ir sēta apkārt, jo mums te dzīvo brieži. Gunāram ļoti patīk skābenes, un es bieži taisu skābeņu zupu pēc1946. gada latviešu pavārgrāmatas. No puķēm man patīk dālijas un fuksijas. Mums tur arī daudz kazeņu. Rudenī vāru ievārījumus, ko pārdodu latviešiem vai dāvinu draugiem un ģimenei. Gan vecuma dēļ vairs nevaram visu paši paveikt, bet ir arī palīgi.” Arī jaunākajai māsai Inesei ir savs kaktiņš, savs stūrītis puķēm.

Par ko ārstu ģimenes atvases būtu kļuvušas Latvijā? Varbūt kāds būtu izcils agronoms vai dārznieks − selekcionārs? To, protams, neuzzināsim, bet bērnībā gūtais tomēr saglabājies cauri svešumā nodzīvotajiem gadiem.

Bērnības mājā ik vasaru uzzied liepa.

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
KĀMJU DZIMTAS GRAUZĒJI  pilsētā un laukos
KĀMJU DZIMTAS GRAUZĒJI pilsētā un laukos

Mazo istabas kāmīšu radinieki ir peles un citu sugu grauzēji, kas dzīvo sau...

BEIDZOT SAVS stūrītis zemes
BEIDZOT SAVS stūrītis zemes

Pēdējos divos gados ir radies jauns vilnis māju vai citu nekustamo īpašumu ...

VASARA dravā
VASARA dravā

Peru telpas apsekošana. ilnībā apdzīvo telpu starp šķirdēli un sedzējrāmi, ...

Gribu savu pirmo bišu stropu. AR KO SĀKT?
Gribu savu pirmo bišu stropu. AR KO SĀKT?

1. Vietas izvēle Lai bišu strops netraucē: 1. Kaimiņiem. 2. Garāmgājējie...