Kas ir bite?

Dzirdot vai lasot vārdu bite, cilvēkiem parasti uzreiz prātā nāk jau samērā pasen pieradinātās medusbites, kas veido lielas saimes, dzīvo modernos stropos un ražo medu, vasku un citus dravniecības produktus. Taču patiesībā ar bitēm tik vienkārši nav. Tā ir daudzveidīga kukaiņu grupa ar tūkstošiem sugu. Latvijā no tām ir sastopamas aptuveni 300. Precīzu skaitu noteikt ir sarežģīti, jo daba pastāvīgi mainās – gan klimats, gan citi apstākļi, un tā rezultātā kādas sugas mūsu valsts teritorijā izzūd, bet citas ierodas un paliek uz pastāvīgu dzīvi.

Visas bišu sugas ir apvienotas kukaiņu grupā, kuras nosaukums latīņu valodā ir Anthophila, kas savukārt iekļaujas plēvspārņu kārtā – turpat, kur lapsenes, skudras, zāģlapsenes u.tml. Nosaukums nav nejaušs, jo ar terminu antofīls apzīmē tādu organismu, kas barojas ar ziedu nektāru un ziedputekšņiem, un bites patiešām tā arī rīkojas. Ziedaugu piedāvāto proviantu patērē gan pieaugušās bites, gan to kāpuri. Tāpēc pieaugušās bites, īpaši mātītes, tik bieži ir novērojamas ziedos, kur ieturas un vāc barību, ko nes uz ligzdām saviem pēcnācējiem. Kas no tā visa tiek augam? Apputeksnēti ziedi un iespēja radīt pēcnācējus jeb augļus un sēklas. Šādas attiecības starp augiem un antofīlajiem kukaiņiem ir pastāvējušas daudzus desmitus tūkstošus gadu.

Runājot par latīņu nosaukumiem un bitēm, noteikti jāmin vēl viens vārds – Aculeata. Ar to apzīmē salīdzinoši lielāku plēvspārņu kārtas kukaiņu grupu, kurā ietilpst kukaiņi ar dzeloņiem. Ar to ir jāsaprot orgānu sistēma, kas sastāv no paša dzeloņa, indes dziedzeriem, indes uzkrāšanās maisiņa un citām sastāvdaļām. Pie akuleātiem pieder bites, dažādas dzelošās lapsenes un skudras. Dzeloņi parasti ir šo kukaiņu mātītēm, tie evolūcijas gaitā ir veidojušies, modificējoties olu dēšanas orgānu sistēmai. Mūsdienās ir sastopamas arī tādas akuleātu sugas, kuru priekštečiem dzeloņi kādreiz ir bijuši, bet laika gaitā izzuduši. Visām Latvijā sastopamo bišu mātītēm ir attīstījušies dzeloņi, tēviņiem tādu nav. Vientuļo bišu mātītēm un sabiedrisko bišu karalienēm (medusbites, kamenes) bez dzeloņa ir arī olu dēšanas aparāts. Savukārt sabiedrisko bišu strādniekiem ir tikai dzeloņi. Bišu tēviņiem jeb traniem nav ne viena, ne otra. Toties ir kopulatīvais orgāns un visi tam piederīgie atribūti, kas ir paredzēti mātīšu apaugļošanai.

Bišu pētniecība Latvijā

Bišu pētniecībā jānodala divi apakšvirzieni: 1) medusbites un dažādu dravniecības jautājumu izpēte un 2) bišu faunas un ekoloģijas pētījumi dažādās ekosistēmās. Dravniecība cilvēkus ir interesējusi jau kopš sirmas senatnes, līdz ar to dažādi ar to saistīti jautājumi Latvijā allaž tikuši pētīti un analizēti. Šo studiju mērķis ir uzlabot medusbišu saimju veselības stāvokli, palielināt ražīgumu utt. Ar otro apakšvirzienu – bišu faunas un ekoloģijas pētījumiem – gan tik labi nav gājis. Savvaļas bites un plēvspārņi vispār nekad Latvijā nav bijuši populārākie pētījumu objekti entomologu vidē. Priekšroka tradicionāli ir dota vaboļu pētīšanai. Izskaidrot šo fenomenu nav iespējams, taču tā rezultātā par savvaļas bitēm – to faunu, sugu izplatību valstī u.c. lietām – mūsu rīcībā ir salīdzinoši maz informācijas, turklāt tā ir krietni novecojusi. Pēdējās publikācijas par šiem kukaiņiem datējamas ar 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, tātad ir aptuveni 40 gadus vecas.

Apzinoties, ka savvaļas bites ir būtiskas augu, to skaitā kultūraugu, apputeksnētājas un ka aizvien biežāk pasaulē izskan bažas par šo kukaiņu izzušanu, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (bijusī Latvijas Lauksaimniecības universitāte) augu aizsardzības zinātniskā institūta Agrihorts pētnieku komanda 2019. gadā nāca klajā ar iniciatīvu, ka arī Latvijā ir nepieciešama bišu pētniecības programma. Šī iniciatīva guva atbalstu Latvijas Republikas Zemkopības ministrijā, kā rezultātā jau piekto gadu institūts Agrihorts veic dažādus bišu sugu sabiedrību pētījumus Latvijā. Sākotnēji šo pētījumu galvenais uzdevums bija noskaidrot, kādas bišu sugas ir sastopamas Latvijas dārzos un laukos, kad tajos zied audzētie kultūraugi. Tāpat tika analizēts, kā bišu sugu sabiedrības mainās veģetācijas sezonas gaitā.

Bites ābeļziedos

Bišu sugu sabiedrību pētījumus kopš to uzsākšanas katrā veģetācijas sezonā veicām trīs piegājienos. To mērķis bija noskaidrot, kādas bišu sugas sastopamas ziedošos ābeļdārzos, kas zied maija otrajā pusē, kā arī kāda bišu sugu sabiedrība veidojas jūnijā un jūlijā ziedošu laukaugu platībās. Jūnijā pie mums tradicionāli zied lauka pupa, baltais āboliņš un agrīni iesēts vasaras rapsis. Savukārt jūlijā tie ir dažādi āboliņi, griķi, baltais amoliņš un vēlīni iesēts vasaras rapsis. Esam ieguvuši lērumu datu, ko pamazām analizējam. Tā kā šis darbs prasa samērā daudz laika, šobrīd esam tikuši galā ar ābeļdārziem. Tāpēc tieši par tiem pastāstīšu nedaudz detalizētāk.

Trīs gadu laikā ziedošos Latvijas ābeļdārzos esam konstatējuši 92 bišu sugas; tā ir aptuveni trešā daļa no visām Latvijā sastopamajām bišu sugām. Šīs sugas pārstāv četras bišu dzimtas: 31 suga iekļauta slaidbišu dzimtā (Halictidae), 30 sugas – smilšbišu dzimtā (Andrenidae), 26 sugas – bišu dzimtā (Apidae), bet piecas sugas – griezējbišu dzimtā (Megachilidae). Vispār Latvijā ir sastopamas vēl divu dzimtu – grumbuļbišu (Melittidae) un zīdbišu (Colletidae) sugas, taču ābeļdārzos ziedēšanas laikā tās nav novērojamas. Tas ir izskaidrojams ar šo bišu fenoloģiju jeb dzīves ciklu gada griezumā. Grumbuļbites un zīdbites pieder pie tā sauktajām vasaras bitēm, kas pārziemo kā kāpuri, bet iekūņojas tikai pavasarī, līdz ar to kūniņu attīstība ilgst līdz jūnija otrajai pusei. Tāpēc pieaugušās zīdbites un grumbuļbites nav sastopamas dabā ābeļu ziedēšanas laikā. Līdzīga iemesla dēļ ābeļdārzos ziedēšanas laikā ir novērojams salīdzinoši neliels griezējbišu sugu skaits, jo arī lielākā daļa Latvijā sastopamo griezējbišu pieder pie vasara bitēm. Pretēja situācija ir ar smilšbitēm; lielākā daļa Latvijā sastopamo šīs dzimtas sugu ir tā sauktās pavasara bites. Tās pārziemo kā pieauguši indivīdi, kas kļūst aktīvi jau samērā agri pavasarī, kad kļūst siltāks un sāk ziedēt pirmie ziedi. Savukārt ābeļu ziedēšanas laikā lielākā daļa smilšbišu jau dzied savu gulbja dziesmu. Protams, šīs bites nekur nepazūd – nomirst tikai pieaugušie indivīdi, taču ligzdās dzīvo un attīstās kāpuri, kas līdz rudenim pagūst pieaugt un iekūņoties, bet rudenī no kūniņām izkūņojas jaunas pieaugušas bites. Slaidbites un viena daļa bišu dzimtā iekļauto sugu, piemēram, Eiropas medusbite un kamenes (Bombus spp.), nav pieskaitāmas ne pie vienas, ne otras bišu ekoloģiskās grupas, jo tās dabā ir novērojamas no pavasara līdz pat rudenim. Par medusbiti te daudz nav, ko piebilst, jo šīs sugas bioloģiju vairāk vai mazāk detalizēti zina gandrīz katrs. Kamenes, līdzīgi kā medusbites, arī ir sabiedriski kukaiņi. Tikai atšķirībā no medusbitēm kameņu saime pastāv vienu vasaru. Pavasaros aktīvas kļūst pārziemojušās kameņu karalienes, kas veido ligzdu, dēj tajā olas un vāc ziedputekšņus, ar ko barot kāpurus. Pamazām ligzdā attīstās strādnieki, kas no karalienes pārņem ligzdas būvēšanas un putekšņu vākšanas darbus, bet vasaras otrajā pusē ir attīstījušies tēviņi un jaunās karalienes. Šie indivīdi dodas kāzu lidojumā, kura laikā karalienes tiek apaugļotas. Vasaras beigās vai rudens sākumā vecā karaliene, strādnieki un savu vienīgo dzīves uzdevumu izpildījušie tēviņi nomirst, bet jaunās karalienes uzmeklē kādu paslēptuvi, kur pārziemo, lai nākamajā pavasarī dibinātu savu saimi. Slaidbišu dzīve ir nedaudz līdzīga kameņu dzīvei. Šīs bites varētu saukt par starpposmu starp pilnīgi vientuļi dzīvojošām bitēm, kādas ir smilšbites un griezējbites, un sabiedriskajām kamenēm un medusbitēm. Tāpēc slaidbites dēvē par pseidosabiedriskiem jeb pseidosociāliem kukaiņiem. Pārziemojušās apaugļotās slaidbišu mātītes pavasarī veido ligzdu, kas sastāv no irdenā augsnē izrakta tuneļa un atsevišķām cellēm. Katrā cellē tiek sanesta ziedputekšņu masa un iedēta viena ola, no kuras izšķiļas kāpurs, kurš barojas ar sanestajiem ziedputekšņiem. Šie kāpuri veido pārziemojušās mātītes pēcteču pirmo metienu, no kura attīstās tikai jaunas mātītes, kuras teorētiski arī varētu vairoties un radīt pēcnācējus, taču viņas to nedara, jo dabā nav sastopami slaidbišu tēviņi, kuri varētu šīs jaunās mātītes apaugļot. Tā rezultātā jaunās mātītes pilda strādnieku funkciju – palīdz apaugļotajai mātītei rakt jaunas celles ligzdā un pienest tās pilnas ar ziedputekšņiem. Kad šis darbs ir padarīts, pārziemojusī slaidbišu mātīte dēj otro olu metienu, no kura vēlāk tās pašas vasaras laikā attīstās jaunas mātītes un tēviņi. Otrā metiena mātītes ar tēviņiem dodas kāzu lidojumā, pārojas un pēc tam uzmeklē ziemošanas paslēptuves, lai pārziemotu. Līdz ar to pieaugušas slaidbites un sabiedriskās bišu dzimtas sugas pie mums dabā ir novērojamas visu veģetācijas periodu.

Analizējot ābeļdārzu bišu sugu sabiedrību, nācās secināt, ka izteikti dominēja divas sugas. Smilšbites Andrena haemorrhoa un Eiropas medusbites indivīdi veidoja nedaudz vairāk par 51 % no visām bitēm, kas tika novērotas ziedošajos ābeļdārzos. Turklāt smilšbites indivīdu īpatsvars pārsniedz medusbites indivīdu īpastvaru par 2,5 %. Šis fakts bija nedaudz pārsteidzošs. Biškopība Latvijā ir populāra nodarbošanās, un pie lielākās daļas pētīto ābeļdārzu atradās bišu dravas. Tāpēc, uzsākot savus pētījumus, sagaidījām, ka Eiropas medusbite būs visbiežāk sastopamā suga, turklāt tās indivīdu īpatsvars bišu sugu sabiedrībā būs ievērojami pārāks pār citu bišu indivīdu īpatsvaru. Atsevišķos ābeļdārzos tā patiešām arī bija, taču vidējie rādītāji liecina, ka Latvijā medusbites nav izteikti dominējošas ābeļdārzu bišu sugu sabiedrībā. Pagaidām ir grūti spriest par šī fenomena iemesliem, taču vairākas idejas jau ir radušās. Pirmkārt, smilšbite Andrena haemorrhoa daudzviet Eiropā tiek minēta kā galvenā ābeļu apputeksnētāja, tāpēc nav pārsteidzoši, ka šī suga arī Latvijas ābeļdārzos ir bieži novērojama. Otrkārt, ābeļu ziedēšanas laiks sakrīt ar ziemas rapša ziedēšanas laiku, tāpēc ir iespējams, ka rapša ziedi ir veiksmīgāk konkurējuši ar ābeļu ziediem par medusbišu uzmanību. Dažādi medusbišu pētījumi liecina, ka tās ne vienmēr apmeklē dravai tuvākos ziedus. Ja lielākā attālumā ir pieejami bagātīgāki ienesuma resursi, tad medusbites izvēlas lidot tālāk, lai iegūtu vairāk nektāra un putekšņu.

Vēl vairākas bišu sugas, kuru īpatsvars ābeļdārzu bišu sugu sabiedrībā pārsniedza 1 %, var uzskatīt par salīdzinoši bieži sastopamām. Starp tām ir vēl septiņas citas smilšbišu sugas, piemēram, Andrena scotica, A. nigroaenea, A. helvola u.c.; divas kameņu sugas – Bombus lucorum un B. hortorum; piecas slaidbišu sugas, piemēram, Lasioglossum pauxillum, L. morio u.c.; viena griezējbišu suga – Osmia bicolor. Nevienai no šīm bitēm indivīdu īpatsvars sugu sabiedrībā nesasniedza 10 %. Jāpiemin, ka ābeļdārzu bišu sugu sabiedrību veido ne tikai ziedputekšņus vācošas bites sugas, bet arī tādas, kuras dēvē par kleptoparazītiem. Tās ir bites, kas pašas neveido ligzdas un barību saviem kāpuriem nevāc, bet sagaida, ka to izdarīs kādas citas bites, lai pēc tam jau gatavā ligzdā, kas piepildīta ar barības resursiem, iedētu savas olas. Pirmais darbs, ko pēc izšķilšanās paveic kleptoparazītiskās bites kāpurs, ir saimnieka sugas olas vai kāpura apēšana, bet pēc tam tiek ēsti saimnieka atnestie ziedputekšņi. Šāda uzvedība līdzinās dzegužu uzvedībai, tāpēc gan angļu, gan vācu valodā kleptoparazītiskās bites mēdz dēvēt par dzegužbitēm. Latvijas ābeļdārzos ir novērota viena parazītiska kameņu suga (Bombus sylvestris), viena griezējbišu suga (Coelioxys inermis) un vairākas bišu dzimtā ietilpstošās Nomada ģints sugas un slaidbišu dzimtā ietilpstošās Sphecodes ģints sugas. Parazītiskās kamenes un griezējbites attiecīgi parazitē putekšņus vācošo kameņu un griezējbišu ligzdās. Savukārt Nomada un Sphecodes bites ir smilšbišu un slaidbišu kleptoparazīti. Šīs bites nebija starp biežāk sastopamajām sugām ābeļdārzu bišu sugu sabiedrībā – konstatējām salīdzinoši nelielu indivīdu daudzumu. Tas ir loģiski, jo kleptoparazīti, sasniedzot pārāk lielu populācijas blīvumu, var apdraudēt savu pastāvēšanu. Tādā gadījumā tie pārāk lielos apjomos iznīcinātu savus saimniekus, bet bez tiem arī parazītiem ir jāizmirst.

Secinājums pēc paveiktā pētījuma ir tāds, ka šobrīd ābeļdārzos to ziedēšanas laikā ir sastopama daudzveidīga bišu sugu sabiedrība, taču pagaidām nav iemesla iekrist eiforijā un uzskatīt, ka Latvijā lauksaimniecībā izmantotās zemju platības ir bišu pilnas, tāpēc varam mierīgi dzīvot tālāk, par bitēm īpaši neraizējoties. Mūsu pētījumus ir nepieciešams turpināt. Ir jānoskaidro, cik pievilcīgi mūsu ābeļdārzi un arī laukaugu platības bitēm ir lielākajā daļā veģetācijas sezonas, kad kultūraugs nezied. Vai bitēm tur ir pietiekami daudz alternatīvas barības un dzīvotņu resursu? Tikai atbildot uz šiem jautājumiem, būs iespējams iegūt skaidrāku priekšstatu par to, cik pietiekami vai nepietiekami komfortabli dzīves apstākļi bitēm veidojas mūsu dārzos un tīrumos.