Dārzs un Drava / 2019.gads (Pavasaris.)

Gatavojot Dārzs un Drava pavasara numuru, ciemojāmies Engures novada Smārdes pagasta Mazgaidiņās pie jaunā biškopja Edgara Šneidera. Pērn Latvijas Biškopības biedrības rīkotajā konkursā Edgars ieguva Gada jaunā biškopja titulu. Lauku viensētā viņš kopā ar sievu Kristu un bērniem Tīnu, Agati un Dāvidu dzīvo vien piecus gadus, bet šajā laikā bez iepriekšējas pieredzes jau izveidota drava ar 80 saimēm, sastādīti smiltsērkšķi, uzceltas saimniekošanai vajadzīgās ēkas, izveidots ģimenes uzņēmums Baltic Bees & Berries.

– Kā sākās jūsu biškopja ceļš?
– Man draugs no Igaunijas palūdza Latvijā atrast bišu stropus un bites, ko viņš varētu iegādāties. Es atradu saimniecību, kas pārdeva. Tā mēs ar draugu krāvām piekabē stropus ar visām bitēm. Draugs teica, lai es arī paņemot kādus pāris stropus. Paņēmu, atvedu mājās. Sieva jautāja, kas tur atvests. Tā arī teicu – bites!

Pirmās burkas medus iepildīšanai izvēlējušies tādā kā podiņu formā, lai interesantāk, bet ļoti grūti tādām izveidot etiķetes. Tāpēc biškopis vēl domāšot, vai palikt pie šīm vai izvēlēties citas formas burciņas.

– Neticu! Tā nopietnus lēmumus nepieņem.
– Nepieņem gan, bet tā man bija mīlestība no pirmā acu skatiena! Mēs uz šo vietu atnācām pirms pieciem gadiem. Uz vecu viensētu, ap kuru ir aptuveni trīs hektāri zemes. Pirms tam dzīvojām Rīgā un arī Tallinā. Gribējās dzīvot mierīgākā, klusākā vietā, audzināt bērnus pie darba. Maza saimniecība dod tādas iespējas. Un tā lēnām tas viss attīstījās. Tos dažus hektārus negribējām iznomāt, bet paši kaut kā apsaimniekot. Tā kā tēvs audzē smiltsērkšķus, es jau no mazām dienām pazinu šo izcilo veselības ogu. Nolēmām iestādīt. Bulduru Dārzkopības vidusskolas rīkotajos kursos mācījos – tas bija Augļkopības pamatkurss. Tas ļoti daudz deva izpratnei par dārzkopību kopumā un, protams, palīdz smiltsērkšķu audzēšanā. Vienlaikus arī bites radās. Es vienmēr skatos, vai tās durvis ir atvērtas vai aizvērtas. Biškopība – tas ir man un viss.

– Kādas rases bites tad bija tās pirmās iegādātās?
– Tā dēvētās Latvijas krūmbites – nezināmas izcelsmes bites, kas nes daudz medus, bet arī nikni dzeļ. Jau pirmajā vasarā sanesa medu.

Medus māja (pa labi). Ēka ir jauna, mājīgi iekārtota, uz pašu zemes uzbūvēta un atrodas tuvu ceļam. Tāpēc Edgaram ir doma ar laiku tajā reizi vai divas nedēļā rīkot Atvērtās durvis, kad klienti te varētu nākt pirkt medu un citus biškopības produktus. Pēc būtības medus māja veidota kā neliela ražotne, kas tiks izmantota ne tikai medus produktu iegūšanai, bet arī smiltsērkšķu sulas spiešanai. Tajā ir ierīkota siltā grīda, kas noder arī tajos gadījumos, kad nepieciešams samazināt medus mitrumu, jo medu var salikt spaiņos uz siltās grīdas – liekais mitrums iztvaikos. Dravas māja – pieticīga izmēra, bet lieliski izplānota – tā, lai ērti darboties un parocīgi izvietot dravošanai nepieciešamo inventāru. Jaunajā ēkā durvis cieši noslēdzas. Ja domā būvēt ēku, kur atradīsies medus un inventārs, jābūt ļoti labi noslēgtām durvīm, logiem, citādi bites iekļūs iekšā un tur aizies bojā, skaidro Edgars.

– Kā izmanījāties to niknajām bitēm atņemt?
– Iegādājies bites, sāku mācīties biškopības divgadīgajos kursos. Pasniedzēji tur bija ļoti labi, īpaši Armands Gumbris prata raisīt padziļinātu interesi par biškopību. Vienīgais, kā man kursos pietrūka, – gandrīz neko neuzzināju par korpusu stropiem, tāpēc sāku dravot ar Latvijas stāvstropiem un no šī skatupunkta sāku domāt par savu saimniecību. To kursos vajadzētu mainīt, lai jaunie, topošie biškopji uzzina visas iespējas, ar kādiem stropiem strādā pasaulē. Es esmu studējis uzņēmējdarbību, un mana pieeja darbam ir orientēta uz produktivitāti, racionālu saimniekošanu. Man nepietiek ar apgalvojumu, ka visi tā dara, tāpēc man arī tā jādara, gribu zināt argumentus. Es tad izvērtēšu un izlemšu. Tā pats sāku meklēt, kā varētu izdarīt ātrāk, labāk, efektīvāk. Pētīju, kāda ir pieredze biškopībā citur pasaulē, un mēģināju kaut ko no tā paņemt sev, pielāgot. Ielēcu tajā biškopības straumē un joprojām cenšos iet uz priekšu. Pēc kursu mācībām tapa strops Kurzemnieks.

– Kādus stropus tagad lietojat?
– Korpusu stropus. Izanalizējot dažādos avotos pieejamo informāciju, esmu secinājis, kā lietderīgāk sakārtot stropu. Man ziemā stropā zem bitēm atrodas tikai siets. Šādas konstrukcijas stropā saimi pavasarī ir daudz vieglāk apkopt, un tas prasa krietni mazāk laika. Tiesa pavasarī, kad bišu māte gatavojas dēt, stropa apakša ir jātaisa ciet, lai saglabātu siltumu. Vēl siltuma nodrošināšanai var papildus pielikt šķirdēļus, kuros iebūvēts putuplasts. Svarīgi, lai mātes šķirsiets būtu kvalitatīvs. Uz to nedrīkst ekonomēt. Ļoti būtiski, lai tas būtu pacelts virs ligzdas vienu centimetru. Ja tiek uzlikts bez minētās atstarpes, 30–40 % bišu neies augšā medustelpā. Esmu to pārbaudījis. Manas bites ļoti labi pārvietojas augšā lejā. Ļoti svarīgi izprast tehnoloģiju, pēc kādas strādāt ar šādu korpusstropu. Lai, piemēram, novērstu spietošanu.

Latvijas stāvstropa variācija Kurzemnieks. Kādu laiku Edgars tādus arī tirgoja. Stropi Kurzemnieks ir Edgara pirmais variants Latvijas stāvstropa uzlabošanai. Viens no uzlabojumiem – izņemami grīdas dēlīši, izņemot vienu, iespējams piekļūt un iztīrīt no stropa kritušās bites. Ir nodrošināta papildu ventilācija, stropa sānos izveidotie rokturīši atvieglo tā pārvietošanu. Ūdens notece ierīkota tā, lai slapjums tek nost no stropa, nevis nokļūst uz bišu mājiņas sienām. Atšķirībā no Latvijas stāvstropa tas ir kompaktāks, uzlabota jumta konstrukcija, skrejas. Tam ir sieta grīda, vieglas un kompaktas medus dores. Šajā stropā iespējams pārziemināt divas saimes.

– Kā nonācāt pie saviem uzlabojumiem stropa konstrukcijā?
– Dravojot ar Latvijas stāvstropiem, pārliecinājos, cik tie ir smagi, jācilā lielas magazīnas, jāliek vāki. Tas ir ļoti darbietilpīgi – paņem daudz laika un enerģijas. Mūsdienās svarīga produktivitāte, lai stropi būtu ērti un ātri apkalpojami, viegli pārvadājami. Pat sākotnēji iecerētu stacionāru dravu var nākties pārvietot apstākļu, apkārtējās vides izmaiņu dēļ, piemēram, blakus tiek uzsākta intensīva lauksaimniecība, līdzšinējo pļavu vietā tiek ierīkoti labības lauki. Parastajā stāvstropā ir arī tāda problēma, ka ligzdā, kur attīstās jaunās bites, apkāru ir par daudz. Tukšas šūnas nepaliek – kur bišu māte nav iedējusi oliņu, tās aizpilda darba bites. Tajās tiek likts medus, ziedputekšņi, veidota bišu maize. Tam visam ligzdā tik daudz nevajadzētu būt! Bet – jo platāka ligzda, jo tajā sānos vairāk tiek likts medus. Ligzdai pietiek ar 8–10 rāmjiem korpusā dējumiem, nevajag 15, kā tas ir tradicionālajā stropā. Manā uzlabotajā stropā medus ir tikai sedzējkārēs. Bites ir spiestas ātrāk nest medu uz augšu, jo ligzdā to nav, kur likt. Maniem uzlabotajiem medus telpas rāmīšiem pleciņš augšā ir tikpat liels kā apakšā. Ko tas dod? Korpusā var ielikt desmit rāmjus, un tie piepildīsies ar medu ātrāk. Tātad ātrāk tiks aizvākoti un būs noņemami. Tas dod iespējas ievākt monofloro medu. Lielo rāmi piepildot, bites sanesīs vienu ziedu, otru, trešo medu, un tas viss sajauksies kopā.

Sagādāts šūnu atvākotājs un medus sviede, kurai ir divējāda – gan radiālā, gan kasešu – funkcija. Edgars iegādājies arī medus krēmotāju, jo tad var iegūt medu, kas nekristalizējas un ko ir ļoti patīkami lietot. Biškopis cer, ka medus lietotāji drīz būs gana izglītoti, lai neticētu dažādiem aplamiem mītiem par krēmoto medu. Krēmotājs medu četras diennaktis pēc noteiktas programmas maisa, bet tas netiek uzsildīts un tam nekādas vielas nepievieno, kā daudzi kļūdaini iedomājas.

– Cik jums pie mājas ir stropu?
– Trīsdesmit pieci, pārējie atrodas pie Tukuma kādā viensētā. Stropus lieku uz plastmasas paliktņiem, uz katra divus stropus. Es arī skatos, kā bites uzvedas, ja uz paliktņa ir viens strops, divi vai vairāk stropu. Ar laiku varēšu secināt, kurš variants ir labākais.

– Vai bites un smiltsērkšķi ir vienīgais jūsu darba lauks?
– Vēl strādāju savā tūrisma aģentūrā, kas nodarbojas ar ienākošo tūrismu. Esmu šajā biznesā no 2001. gada. Tas bijis mans pirmais darbs. Organizēju starptautiskas konferences Latvijā, Igaunijā. Ir bijušas konferences līdz 500 cilvēkiem. Esmu atbildīgs par dalībniekiem no viņu ierašanās valstī līdz lidošanai uz mājām – par nokļūšanu konferences vietā, ēdināšanas, naktsmītņu organizēšanu. Tāpat mana aģentūra nodarbojas ar kultūras tūrisma organizēšanu, ārzemniekiem ierodoties pavadīt laiku Baltijā.

Smiltsērkšķi aug vienā no trim hektāriem Mazgaidiņu zemes. Sastādītas četras dažādas šķirnes, kam ogas ienākas atšķirīgos laikos. Pērn bijušas pirmās ogas – kādi kilogrami 500. To par īstu ražu vēl nevarot saukt. Ja kociņus laista, mēslo, tad var cerēt uz 3–5 t/ha.  Edgars gan teic – ja ir īsta raža, tad noteikti vajadzīgi palīgi, lai novāktu. „Ar palīgiem laukos ir tā, kā ir. Zinām, ka darbaroku mums trūkst. Un, ja vēl tajā laikā ir dzērvenes ienākušās, tad pavisam grūti cilvēkus dabūt.” Nākotnē smiltsērkšķus domāts tirgot ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā. Tur par produkcijas realizāciju rūpēsies brālis Krišjānis. Viņš tagad esot uzņēmuma Baltic Bees & Berries pārstāvis Igaunijā.

– Tūrisms ir sezonāls, tāpat kā biškopība, abās jomās jādarbojas vienlaikus – kā to varat pagūt?
– Aģentūras darba apjomus esmu samazinājis. Ja drava augs, būs jādomā, kā sakārtot abas jomas.

– Vai domājat dravu vēl paplašināt?
– Laiks rādīs. Redzēsim vēl pēc viena gada, pie kādiem secinājumiem būšu nonācis. Tomēr gribu uzsvērt – biškopība ir jauniem cilvēkiem piemērota nodarbošanās. Ja domājam par ražošanu, ne par hobiju. Tas ir smags darbs, kas piemērots jaunam, spēcīgam cilvēkam. Paskatoties tagadējo biškopju statistiku, redzams, ka lielais vairums ir cilvēki gados. Biškopībai, kas ir ražošanas līmenī, ir jābūt produktīvai.

Ziedputekšņu savācējs, kas labi der Edgara uzlabotajam stropam.

– Vai sākumā gadījās arī kāda liela kļūme? Bišu saimes nav gājušas bojā?
– Man bija iesācēja veiksme. Nekas greizi nenogāja. No 30 saimēm man bojā aiziet tikai viena. Un tad arī tikai maza saimīte. Varbūt tāpēc, ka daudz laika veltu bišu veselībai – sezonā kādus divus mēnešus. Tās ir divas nedēļas pavasarī pirms pirmajiem ziedputekšņiem apstrādāju ar skābeņskābi, tā iznīcina 98 % varru. Ir ļoti svarīgi noķert to brīdi pirms izlidošanas. Pēc tam rudenī – sākumā lieku speciālās plāksnītes, ko turu stropā četras nedēļas. Pēc tam vēl divas reizes apstrādāju ar skābeņskābi, lietojot 3–4 ml uz kāri. Tad varu būt drošs, ka ar bišu veselību viss kārtībā. Daudzi par medu saka – nu, tas jau tikai tāds saldums vien ir, bet es tā neuzskatu. Paskat, kā tas darbojas savienojumā ar melno rutku, ar alveju. Ir pietiekami daudz pētījumu un aprakstītas pieredzes, kas liecina par medus labvēlīgo iedarbību uz organismu. Manuprāt, pie mums vēl netiek novērtēta arī biškopības nozīme augu apputeksnēšanā, jo Latvijā vide ir dabiskāka nekā, piemēram, Vācijā, Nīderlandē. Tur ar apputeksnēšanu ir grūtības, biškopim par bišu pievešanu augu ziedēšanas laikā pat tiek maksāts, jo tā iespējams iegūt augstākas ražas.