Dārzs un Drava / 2019.gads (Rudens.)

Pirms gadiem 20 pie mums reti kurā saimniecībā audzēja kādu eksotisku dārzeni. Protams, ja neskaita pāris stādiņus siltumnīcā – savam vaļaspriekam, bet nu jau stabili tirgos un veikalos atrodami Latvijā uz lauka audzēti siltummīļi – melones, arbūzi, pa retam vēl citi. Pie viena no Dobeles novada bioloģiskajiem dārzeņkopjiem Kaspara Otikova, kam arī šādi gardumi ir piedāvājumā, Dārzs un Drava šoruden devās ciemos.

Bērzes ūdensdzirnavu pagalmā pa gabalu var redzēt siltumnīcu rindu, tepat jau ir arī zemnieku saimniecība Saliņas, kurā saimnieko Kaspars Otikovs. Viņš te ir galvenais boss beidzamos četrus gadus, pirms tam ar dārzeņu audzēšanu nodarbojusies mamma Iveta Otikova, tikai krietni mazākos apmēros. Kaspara mamma ir bioloģijas un ķīmijas skolotāja Meženieku pamatskolā. Arī tagad Iveta turpina strādāt kopā ar Kasparu, tikai pēc darba skolā. Kaspars izstāsta, ka vispirms viņam bijis padomā cits projekts, bet diemžēl nav sanācis. Tikām izdomājuši, ka vajag veidot bioloģisko saimniecību, bet tētis nav gribējis ar to ņemties – Aigars Otikovs ir graudaudzētājs. Tā nu Aigaram tagad ir sava saimniecība – konvencionālā, savukārt Kaspars uzņēmies veidot otru – bioloģisko. Kasparam ir trīs brāļi un māsa, ģimenē sanāktu kārtīgs darbinieku pulciņš, taču tā gluži nav, katram savas nodarbes un intereses. Lielākais palīgs saimniecībā esot brālis Jānis, viņš Saliņās arī pieskata bites.

Siltumnīcā mazie tomātiņi aug virtenēs kā krelles. Sarkani, zaļi, dzelteni. Kaspars teic, ka zaļos cilvēki ne visai pērkot, tāpēc tiem mazāks noiets – neesam raduši uz šķīvja likt zaļus tomātus, lai gan tie ir nogatavojušies ne mazāk kā sarkanie, tikai mūsu prāts zaļu tomātu automātiski piešķiro pie negatavajiem. Kafejnīcas gan ņemot labprāt.

– Jūsu saimniecībā ir neierasti daudz dažādu eksotisku augu, daži no tiem audzējami tikai siltumnīcā un tos neizmantojat pārdošanai. Kā radās interese ko tādu izmēģināt?
– Tā ir mammas ideja. Viņai patīk visu ko neparastu izmēģināt. Dobeles novadā ir labi piemēroti apstākļi – saulainas, siltas vasaras, kas siltummīļiem patīk. Tāpēc pie mums uz lauka melones un arbūzi tik labi aug.

– Cik daudz segto platību jums ir?
– Siltumnīcas aizņem aptuveni 2000 m2. Kopā sešas, bet vajadzētu vēl kādas trīs. Lai var labāk ievērot augu seku. Pavasarī siltumnīcās audzējam salātus, lokus, redīsus, spinātus, pēc tam stādām gurķus, tomātus, zem seguma sākumā audzējam arī kabačus – agrākai ražai. Citas kultūras – ķirbji, bietes, kabači, fizāļi, garšaugi u.c. mums aug uz lauka. Uz lauka stādām arī melones un arbūzus. Melones aug ļoti labi, labāk nekā gurķi! Diemžēl šogad ārā stādīto arbūzu un meloņu ražu novāca vārnas. Viņām ļoti garšo arbūzi, pēc tam ķeras pie melonēm un visbeidzot – aiziet ķirbji. Ja neapēd visus augļus, tad vismaz ieknābj katrā, un auglis vairs līdz galam nenogatavojas, sapūst. Vienīgais, ko ārā nestādām, ir tomāti. Pat, ja sola siltu un sausu vasaru, jo tomātiem ātri piemetas dažādas slimības un tad raža pagalam.

– Ko izmatojat augu aizsardzībai?
– Trihodermīnu, tējas. Kaitēkļiem izmantojam dažādus plēsējkukaiņus – pret baltblusiņu un tīklērci. Ar to arī nav tik vienkārši – ja ir pārāk karsti, plēsējkukaiņi nesavairojas, kā vajadzētu, un ar kaitēkļiem netiek galā. Kaitēkļu atbaidīšanai palīdz dažādie garšaugi, ko audzējam, tabaka, samtenes. Bioloģiski saimniekojot, ļoti grūti tikt galā ar sēnīšu slimībām.

Tomātu šķirne 'Havardas skvērs'.

– Vai esat domājuši par apputeksnētājiem kukaiņiem?
– Pašiem mums pie siltumnīcām stāv novietoti septiņi bišu stropi. Ar bitēm nodarbojas Jānis, es nē. Derētu vēl papildus ņemt apputeksnētājus. Tas dotu siltumnīcās lielāku ražu.

Tomātu šķirne 'Seržants Pepers'.

– Kā realizējat savu produkciju?
– No šī gada nopietnāk sadarbojamies ar kafejnīcām. Tā kā šī ir sertificēta bioloģiskā saimniecība, par mūsu produktiem ir interese skolām. Arī uz ekoveikaliņiem aizvedu. Produkciju piegādāju katru otro dienu.

– Un kā ar tirdziņiem?
– Paretam aizbraucu uz kādu tirdziņu, biežāk uz Kauguriem, bet tas neatmaksājas. Ja saskaita visus izdevumus par ceļu, tirdzniecības vietu, patērēto laiku un neiztirgotos dārzeņus, ko lielākoties nākas izmest, ieguvuma nav gandrīz nekāda. Tirgus vairs nav tā vieta, kur var daudz iztirgot.

– Vai kopumā bioloģiski audzētus dārzeņus cilvēki pērk vairāk? Kāda ir tendence?
– Noiets ir arvien labāks, bioloģiskā produkcija kļūst populārāka. Arī mums, saimniecībai, ar katru gadu sokas labāk.

– Ko izmantojat dārzeņu mēslošanai?
– Biohumusu, nātru vircu, kompostu. Kūtsmēslus neizmantojam, jo pašiem saimniecībā lopu nav, bet nopirkt bioloģiskus kūtsmēslus no kādas citas saimniecības ir sarežģīti. Tad labāk pērku biohumusu. Sezonā vajag kādus desmit kubus.

Lufa, tautā saukts arī par švames gurķi. Augļus izkaltē, noņem mizu, izber sēklas, un 100% dabīgs sūklis ir gatavs lietošanai - ar to droši var mazgāties.

– Vai saimniecības attīstībai esat izmantojuši arī kādu atbalsta programmu līdzekļus?
– Jā, pērn uzrakstīju divus projektus – atbalsta programmā mazajām lauku saimniecībām un lauku saimniecību modernizācijai. Sākumā mums bija trīs koka siltumnīcas, tagad vairs no tām tikai viena palikusi, par projekta līdzekļiem iegādājos piecas jaunas, modernas siltumnīcas un gaisa temperatūras regulēšanas sistēmu, bet ir jāturpina attīstīties. Apjomi jāpalielina. Jāierīko dārzeņu glabātava ar regulējamu mikroklimatu, lai ražu var tirgot ilgāku laiku, līdz janvārim. Tagad nav īsti, kur salikt visus novembrī noņemtos tomātus, kam vēl jāturpina nogatavoties.

– Kā tiekat galā ar visiem ravēšanas, kopšanas darbiem?
– Pārsvarā visu darām paši – es, mamma, dažreiz palīdz brāļi. Biju pagājušajā gadā pieņēmis vienu sezonas strādnieku. Šogad nē. Laukos ir ļoti grūti atrast labu darbinieku.

Arbūzi saimniecībā aug gan segtajās platībās, gan uz lauka. Siltumnīcās tiek audzēti visā garumā gar malām – lai nezāles neaug, jo arbūzam lapas labi nosedz augsni – tā, ka nezālēm vairs neatliek vietas, kur izvērsties.

– Kā apguvāt visas zināšanas un prasmes, kas vajadzīgas dārzeņu audzētājam?
– Lauksaimniecības universitātē es gan studēju, taču pavisam citā specialitātē, kas ar iestāžu un uzņēmumu ārējiem sakariem. Vēl esmu apmeklējis bioloģiskās saimniekošanas kursus, tajos daudz ko iemācījos. Tomēr lielākoties visu vajadzīgo esmu apguvis, strādājot savā saimniecībā. Ja ko nezinu, man ir, kam jautāt, – mamma taču ir biologs, vecākais brālis studējis agronomos.

Lagenārijas auglis izaudzis krūkas formā. Kaspars šo augu sauc par Ķīnas gurķi (tas ir viens no lagenārijas nosaukumiem, vēl to pasaulē dēvē par pudeļu ķirbi, Vjetnamas kabaci, Indijas gurķi). To var griezt un lietot uzturā pa gabaliņam, ļaujot auglim turpināt augt. Mamma esot sastādījusi siltumnīcu galos, lai vijas uz augšu. Lagenārijām ir dekoratīvi balti ziedi, kaut arī tas ir ķirbjaugs un parasti visi ķirbji un kabači zied dzelteniem ziediem. Garša līdzīga kā kabacim, bet siltumnīcā to vairāk gan stādot skatam, ne ēšanai.

Vīģes Otikovu siltumnīcā aug raženi. Augļus veidojot visu sezonu, kamēr vien siltumnīcā turas jel kāds siltums. Šopavasar gan esot apsalušas. Kaspars atzīstas, ka pats pie tā bijis vainīgs, jo tīšuprāt ielaidis siltumnīcā aukstumu, cerēdams, ka vīģēm tas neko nenodarīs, bet kļūdījies.

Vienā no siltumnīcām aug tabaka – kukaiņu ierobežošanai. Ja uz tās uzsēžas kukaiņi, pagalam esot.

Kivano – afrikāņu gurķis. Garšojot tā, it kā būtu pāraudzis, ieskābis. Gatavs krāsojas dzeltenīgi oranžīgs. Kaspars tos pircējiem piedāvā kā dekoratīvos augļus.

Ārstnieciskais augs momordika (saukts arī par balzāmbumbieri) ir vīteņaugs. Tā auglis izskatās kā grubuļains gurķis, nogatavojoties krāsojas skaisti oranžs. Kad gatavs, atveras gluži kā zieds – iekšā sēkliņas, ko aptver gaļīgs saldens apvalciņš, kas ir ēdams. Pati augļa miesa ir rūgta. Momordikas īpatnējais rūgtums izzūd, ja to dažas minūtes blanšē karstā ūdenī. Tad to var apcept eļļā un ēst pie gaļas, zivīm. Kaspars teic, ka momordikas audzējot vien tādēļ, lai būtu ko neparastu parādīt apmeklētājiem, paši ēšanai neizmantojot.