Dārzs un Drava / 2018.gads (Rudens.)

Selerija (Apium graveloens L.) ir divgadīgs seleriju dzimtas (Apiaceae) lakstaugs. Tās bija pazīstamas jau senajā Ēģiptē, Romā un Grieķijā. Ritot gadsimtiem, seleriju izmantošana un popularitāte aizvien ir palielinājusies.

Senie grieķi svētkos ar seleriju lapām rotāja gan mājas, gan kapenes, sporta spēļu uzvarētājus godināja, galvā liekot seleriju lapu vainagus, tās arī lietoja, lai pārvarētu pārmērīgu kāri pēc alkohola. Seleriju vainagus izmantojuši Bakha pielūdzēji. Seleriju kā garšaugu vēsture sākas jau 16. gs., pēc citiem avotiem, tikai 18. gs., kad tās sāka audzēt Itālijā, pēc tam arī Francijā, Anglijā un tālāk jau pārējā Eiropā. Krievijā tās nonāk 18. gs.

Kulinārā vērtība
Tās tika uzskatītas par ļoti vērtīgu garšaugu. Ir zināms, ka marķīze Pompadūra ar seleriju zupu baroja Ludviķi XV, tā nodrošinot viņa labvēlību uz visu atlikušo mūžu. Šī augu kultūra izceļas daudzu tautu vidū ar savu plašo pielietojumu kulinārijā. Selerijas pievieno salātiem, zupām, mērcēm un citiem ēdieniem. Plaši tās lieto dažādu ēdienu dekorēšanā un konservu gatavošanā.

Uzturvērtība
Selerijas saknes satur 1–1,5 % olbaltumvielu, 6,5–8 % ogļhidrātu (5 % cukuri), ļoti daudz minerālvielu – 400 mg kālija, 120 mg fosfora un 170 mg nātrija. Satur arī magniju, kalciju, sēru, dzelzi, cinku. No vitamīnu klāsta tajās visvairāk ir C vitamīna, tā saturs lapās ir 30–35 mg%, bet saknēs ir 7–10 mg%, K, E vitamīnu, B grupas vitamīnus, 0,1 mg% ß–karotīnu. Tipisko garšu selerijām piešķir apiols, spēcīgo smaržu – sedanolīds, kura ēteriskajā eļļā ir pat līdz vienam procentam. Selerijās ir arī glikozīdi – apinīns, holīns, olbahumi u.c.

Izmantošana veselības veicināšanai
Selerijas ir sens ārstniecības līdzeklis. Tautas medicīnā selerijas lieto nieru slimību, podagras un reimatisma profilaksei. To regulāra lietošana kavē nierakmeņu veidošanos. Uz seleriju bāzes veidotie preparāti paaugstina ķermeņa vispārējo tonusu, veicina gan garīgās, gan fiziskās darbaspējas, veicina gremošanu, nieru un dziedzeru darbību, asinsriti dzimumorgānos. Tās stiprina nervu sistēmu un nomierina, tiek aktivizēta vielmaiņa, tonizēts organisms. Palīdz aterosklerozes, arteriālās hipertonijas, ādas slimību (dermatīts un nātrene), diabēta, podagras, tūskas, bezmiega un paaugstinātas uzbudināmības, migrēnas gadījumos. Selerijām piemīt pretiekaisuma, diurētiska, žultsdzinēja iedarbība. Tās var izmantot pret kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu. Sakņu vai lapu uzlējumus ārīgi lieto strutojošu brūču un čūlu ārstēšanai. Seleriju sēklas ir dabisks afrodiziaks. Selerijas satur četras reizes vairāk nātrija (Na) nekā kalcija, tādēļ ieteicamas cilvēkiem ar lieko svaru. Tām piemīt spēcīga kosmētiska iedarbība, tādēļ būtu
jālieto tiem, kuri priekšlaicīgi noveco. Regulāri uzturā lietojot selerijas kopā ar citronu sulu un olīveļļu, sejas āda kļūst elastīgāka, uzlabojas tās krāsa, samazinās grumbas. Var lietot kopā ar medu. Par seleriju īpašo garšu un smaržu gādā to sastāvā esošās ēteriskās eļļas – terpēni. To antibakteriālā un pretsēnīšu iedarbība uz ķermeņa gļotādām ir ilgstoša. Sākot no nierēm, urīnpūšļa un urīnizvades kanāliem, visur tiek dezinficētas gļotādas, mazinot iekaisuma un baktēriju savairošanās riskus. Īpaši tiek izcelta seleriju sulas iedarbība, jo tā satur C, B1, B2, PP vitamīnu. Tā atjauno endokrīno sistēmu un sejas ādu.

Seleriju sulu lieto pa 1–2 tējkarotēm trīs reizes dienā, pusstundu pirms ēšanas, nekādā ziņā nepārsniedzot maksimālo diennakts devu – 100 ml. Seleriju sulu, kā arī pētersīļu zaļumus lieto mēnesi. Ja ir nieru nepietiekamība vai artroze, lieto pa ceturtdaļglāzei sulas. Dzerot svaigu seleriju sulu, vieglāk pārciest karstu laiku, jo tā normalizē ķermeņa temperatūru. Seleriju sulā esošais B grupas vitamīnu komplekss stimulē ogļhidrātu apmaiņu organismā, papildinot šūnu enerģijas rezerves. Lietojot seleriju sulu kopā ar citām dabīgām sulām, ārstnieciskais efekts daudzkārt palielinās. Piemēram, seleriju un burkānu sula paaugstina tonusu, uzlabo apetīti, tai ir urīndzenošs un caureju veicinošs efekts. To iesaka dzert tukliem cilvēkiem, kam ir vielmaiņas traucējumi un kas ātri nogurst.

Seleriju sulu lieto pa 1–2 tējkarotēm trīs reizes dienā, pusstundu pirms ēšanas, nekādā ziņā nepārsniedzot maksimālo diennakts devu – 100 ml. Seleriju sulu, kā arī pētersīļu zaļumus lieto mēnesi. Ja ir nieru nepietiekamība vai artroze, lieto pa ceturtdaļglāzei sulas. Dzerot svaigu seleriju sulu, vieglāk pārciest karstu laiku, jo tā normalizē ķermeņa temperatūru. Seleriju sulā esošais B grupas vitamīnu komplekss stimulē ogļhidrātu apmaiņu organismā, papildinot šūnu enerģijas rezerves. Lietojot seleriju sulu kopā ar citām dabīgām sulām, ārstnieciskais efekts daudzkārt palielinās. Piemēram, seleriju un burkānu sula paaugstina tonusu, uzlabo apetīti, tai ir urīndzenošs un caureju veicinošs efekts. To iesaka dzert tukliem cilvēkiem, kam ir vielmaiņas traucējumi un kas ātri nogurst.

Augsnes prasības
Vislabākās ir saistīgas mālsmilts un smilšmāla augsnes, kurās ir nodrošināts mitruma režīms un organiskās vielas saturs ir vismaz kādi 3 %. Iespējams audzēt iekopta māla un kūdras augsnēs, ja vien ir pazemināts gruntsūdens līmenis (veikta meliorācija). Augsnei ir jābūt irdenai un auglīgai. Tādēļ ir labi pirms seleriju stādīšanas audzēt kādu no starpkultūrām (zaļmēslojuma augi), kā atsevišķas sugas, tā maisījumus, kas palīdz piesaistīt slāpekli un dziļi ielabot augsni. Sausās un smilšainās augsnēs selerijas izaugs zarainas, koksnainas un cietas. Tās slikti augs arī skābās augsnēs, tādēļ tās ir jākaļķo, lai augsnes reakciju nodrošinātu optimāli pHkCl 6,5–7,0, bet pieļaujams ir 6,2–7,5 robežās. Selerijas labi veidos saknes mērena siltuma (plus 15–21 ^oC) apstākļos.

Prasības pēc augu barības elementiem
Tā kā selerijas patērē daudz barības vielu, tās var audzēt pēc kultūrām, kas saņēmušas organisko mēslojumu. Atkarībā no augsnes un organiskā mēslojuma kvalitātes tos vienā piegājienā drīkst dot ne vairāk kā 40–50 t/ha. Sakņu selerijas ir prasīgas pēc visām galvenajām barības vielām – slāpekļa (N), fosfora (P₂O₅), kālija (K₂O). Lai izveidotu sakņu ražu 30 t/ha, būs vajadzīgs NPK tīrvielā 100:80:300 kg/ha.

Prasības pēc mitruma
Selerijām vajadzība pēc mitruma ir virs vidējā līmeņa, tātad tās ir mitruma prasīgas. Optimālai seleriju augšanai ir nepieciešams vismaz 70 % mitruma no augsnes pilnās mitruma ietilpības. Būtībā laistīšana ir viens no priekšnoteikumiem kvalitatīvu seleriju ražas iegūšanai. Mitruma trūkums ļoti ievērojami pasliktina preces kvalitāti visu veidu selerijām. Lapu selerijām veidojas mazāka lapu masa, tās ir cietas un koksnainas. Kātu selerijām līdzīgi ir ar kātiem, tie nav sulīgi un veidojas šķiedraini. Savukārt saknes izaug zarainas, tām ir maza masa, koksnaina un šķiedraina struktūra, tās praktiski nav iespējams pārdot.

Stādu audzēšana
Tā kā selerijām ir pietiekami garš veģetācijas periods, pie mums tās ir pieņemts audzēt tikai no dēsta, jo tiešā sēja mūsu klimatiskajos apstākļos nedod pietiekami labus rezultātus. Dēstu audzēšanas periods ir salīdzinoši garš, tādēļ tā ir jāuzsāk jau februāra pēdējā dekādē vai, vēlākais, marta pirmajā dekādē. Vēl vēlāka sēja nedod kvalitatīvus dēstus.

Izmanto sakņaugiem domātos substrātus. Kastītes ar substrātu nekad nepiepilda līdz malām, bet atstāj pāris cenimetru brīvu telpu. Sēkliņas izsēj uz mitra substrāta virsmas un ar pulverizatoru kārtīgi samitrina. Lai sēklas neiekalstu, kastītēm pāri pārstiepj pārtikas plēvi. Tas palīdzēs sēklām vienmērīgi sadīgt. Sēklas diedzē plus 20–22 ^oC temperatūrā. Nedrīkst pieļaut gaisa temperatūras noslīdēšanu zem +15 ^oC, jo tad sēklas nesadīgs, un virs +25 ^oC, kad to dīgtspēja samazinās. Kamēr sēklas piebriest, tās 3–4 dienas var turēt arī tumsā. Sēklām sākot saknist (sākot ar piekto dienu), tās pārvieto gaismā.

Kad sēklas sadīgst, gaisa temperatūru pazemina līdz +17 ^oC, tā notur apmēram 10–14 dienas. Nedrīkst nokavēt dēstuizpiķēšanu, līdzko parādās pirmā īstā lapa (1 cm), laiks piķēšanai. Izpiķē 4–5 cm diametra kasetēs vai dēstu kastītēs tādā pašā attālumā. Var izmantot arī kasetes ar mazāku ligzdu izmēru – 2,5–3 cm. Seleriju dēstu audzēšanas laiks ir vismaz 60 dienas, bet var sasniegt pat 80 dienas. Pirmo papildmēslojumu dod 10–15 dienas pēc dēstu pārpiķēšanas, to atkārtojot ik pēc 10 dienām, tātad vismaz 3–5 reizes. Pēc pārpiķēšanas sakņu sistēmas stimulēšanai ieteicams 1–2 reizes ar 10–14 dienu intervālu izsmidzināt augšanas veicinātājus GreenCitokinin vai Kelpak. Papildmēslošanai pārmaiņus izmanto kalcija nitrāta mēslojumu un pilnīgi šķīstošos vai šķidros NPK mēslojumus, kuros slāpekļa irmaz, bet vairāk ir fosfora un kālija. Darba šķīdumus gatavo 0,1–0,2 %. Uz 1 m² dēstu izmanto 5–6 l barības šķīduma. Lai kasetēs vai dēstu kastītēs saglabātu vienmērīgu mitrumu, laistīšanu variē atbilstoši gaisa temperatūrai. Vidējā gaisa temperatūra līdz norūdīšanai nedrīkst būt mazāka par +17 ^oC (nekādā ziņā ilgstoši), citādi selerijas var priekšlaicīgi izziedēt, it sevišķi amatieriem domātās šķirnes. Kad līdz izstādīšanai paliek tikai nedēļa, dēstus sāk norūdīt. Kasetes izliek ārpus siltumnīcas, bet uz koka paliktņiem, lai saknes neieaugtu zemē. Ja pieļauj ieaugšanu zemē, tad, dēstus ņemot stādīšanai, tiks traumētas saknes, kas savukārt apgrūtinās ieaugšanu. Ja sagaidāmas nakts salnas, tad ir jāparedz iespēja dēstus uz nakti apsegt ar agrotīklu. Ja dēsti tiks audzēti dobēs, jāparedz iespēja siltumnīcai atsegt sānus, lai pazeminātu gaisa temperatūru līdz vajadzīgajam līmenim. Pirms izstādīšanas dēstu mēreni salaista. Stipri salaistītie dēsti slikti nāk ārā no kasetēm. Norūdītie seleriju dēsti daudz labāk pārcieš pārstādīšanas stresu un ātrāk ieaugas.

Kopšana
Lai nodrošinātos pret nezālēm, nepieciešama augsnes rušināšana. Selerijas nedrīkst audzēt ar daudzgadīgajām nezālēm piesārņotā laukā, jo tām ir grūti konkurēt ar nezālēm, līdz ar to raža ir ievērojami zemākas kvalitātes. Viengadīgo nezāļu ierobežošanu sekmīgi var veikt ar pirkstu ravētājiem vai tā saukto zvaigzni. To var apvienot ar seleriju papildmēslošanu 2–3 reizes. Agrām šķirnēm pietiks ar divām, vēlām – ar trīs reizēm. Pēdējo reizi selerijas mēslo mēnesi pirms ražas novākšanas. Pamatā tas ir augusta otrajā pusē vai beigās. Laistīšana ļoti nepieciešama periodos, kad trūkst mitruma, bet īpaši apsakņošanās laikā un vēlāk, kad pastiprināti sāk veidoties lapas, kāti un saknes.

Seleriju raksturojums

Lapu selerijas
(Apium graveolens L. var. secalinum)
Ļoti populāras ir ne tikai Latvijā, Eiropā, bet līdz pat subtropu un tropu joslas valstīm. Tām ir spēcīgi sazarota un daļēji izvērsta lapu rozete. Lapas ir smalkas un dobiem kātiem. Pateicoties vairākiem augšanas punktiem, veido spēcīgu lapu rozeti, tādēļ šī tipa selerijas apgrieztas ļoti labi ataugs. Lapas ir ar smalkāku struktūru un maigāku garšu. Tās var vākt jau no vasaras sākuma līdz pat vēlam rudenim. Saknes ir spēcīgas un stipri sazarotas.

Kātu selerijas
(Apium graveolens L. var. dulce)
Latvijā pēdējos gados audzē arvien vairāk, ļoti populāras ASV un Ķīnā. Saknes ir spēcīgas un stipri sazarotas, līdzīgi kā lapu selerijām. Kāti izteikti plati, gaļīgas konsistences un sulīgi, mazliet atgādina rabarberus. Krāsa no dažādu toņu gaiši zaļas līdz tumši zaļai. Lapas bāli dzeltenas līdz tumši zaļas. Šī tipa seleriju amatieru šķirnēm vajadzīga kātu balināšana, bet profesionālajām – nē, jo to kāti selekcijas rezultātā jau ir gaiši zaļi. Tādas varam redzēt lielveikalos. Amatieru šķirnēm seleriju kātus balina, apberot tos ar augsni. Šis darbs ir jāveic ļoti uzmanīgi, jo tām augšanas punkts atrodas ļoti tuvu virskārtai. Ja to apber ar augsni, tad ir lielāks risks izplatīties puvēm. Jaunie augi pat var iet bojā.

Sakņu selerijas
(Apium graveolens L. var. rapaceum)
Saknes paredzētas kā tūlītējai izmantošanai, tā arī ilgstošai uzglabāšanai. Uzturā svaigas izmanto salātos. Lieto kā piedevu zupām un sastāvdaļu dārzeņu konservos. Saknes ir vērtīgas, jo satur daudz cukuru, C un K vitamīnu, kā arī vairākas neaizvietojamās aminoskābes. Paredzētas smagu un lielu 0,5–1 kg sakņu iegūšanai. Sakņu forma var svārstīties no apaļas līdz saplacinātai un ieapaļi ovālai. Saknes apakšējā daļā veidojas daudz mazu saknīšu. Pastāv iespēja, ka,audzējot vecākas šķirnes un neievērojot audzēšanas agrotehniku, saknes var veidoties arī galvenās saknes sānos, tā apgrūtinot tās paresninājuma veidošanos. Lapas šīm selerijām ir tumši zaļas un spīdīgas. Kāti ir riboti ar dobu vidu. Šīm selerijām uzturā var izmantot ne tikai saknes, bet arī lapas un to kātus. Kamēr sakne veidojas, lapas nav ieteicams izmantot, jo tās nodrošina kvalitatīvu sakņu veidošanos. Lai saknes varētu uzglabāt ziemas periodā, nepieciešama papildmēslošana vēl jūlijā – augustā.

Stādīšana
Pret patogēniem ieteicam augsnē iestrādāt mikrobioloģiskos mēslojumus – Trihodermīnu B-J vai Biomikss, vai Subtimikss. Jo sevišķi, ja selerijas audzē bioloģiski. Labākie stādīšanas termiņi ir no aprīļa beigām līdz maija vidum. Stāda divu, trīs rindu slejās 40x30x25 cm. Augu skaits var svārstīties no 40 līdz 50 tūkst./ha. Mazās platībās augu skaits var būt pat 6–8 augi/m2. Šķirnes, kam nepieciešama balināšana, stāda vagu apakšās. Ja stādiem lapas ir mazliet izstīdzējušas, tās noliecas uz augsnes un var inficēties ar puvēm. Tādas lapas nogriež vai 10–15 cm augstumā appļauj un var lietot uzturā. Apgriešanu vai appļaušanu labāk izdarīt īsi pirms izstādīšanas, kamēr visi stādi ir vienkopus. Tikai jāļauj nedaudz griezuma vietām apžūt. Ļoti svarīgi ir iestādīt sekli, lai ar augsni neapbērtu zemu esošo seleriju augšanas punktu. Ja pavasarī pirmajā mēnesī pēc izstādīšanas ilgstoši pieturas auksts laiks, kad vidējā diennakts temperatūra ir zemāka par +10 oC, selerijas var izziedēt.

Ražas novākšana
Ražu vāc septembrī, vēlākais, oktobra sākumā. Saknes atgriež ar skavu, tās nedaudz paceļot uz augšu. Mazās platībās izmanto dakšas. Sānsaknes saīsina un nogriež līdz ar lapu pieres daļu. Uzglabā kastēs 0–2 ^oC gaisa temperatūrā, gaisa relatīvais mitrums 95–98 %. Bez speciālām iekārtām to gan ir grūti nodrošināt. Kātu selerijas var pierakt siltumnīcā ar visu sakņu sistēmu, nedaudz tās saīsinot, līdzīgi arī lapu selerijas.

Šķirnes

Lapu selerijas
‘Afina’ ļoti piemērota lapu vairākkārtējai (8–10 reizes) nogriešanai un vēlākai ataudzēšanai.

‘Safir’ lapas ar smalkiem kātiem, ļoti aromātiskas. Šķirne veselīga, piemērota lapu kaltēšanai. Ļoti labi ataug pēc nogriešanas.

‘Zwolsche Krul’ sen zināma Nīderlandes šķirne, lapas ļoti līdzīgas pētersīļiem, ar krokotām lapām, taču garša ir kā selerijām. Augums līdz 30 cm.

Kātu selerijas
‘D’elne’. Amatieru šķirne. Kāti vidēji gari un drukni.

‘Tall Utan 52/70’. Pieder pie agrām šķirnēm, ražu iegūst 100 dienas pēc izstādīšanas brīža. Dēstiem izsēj februārī un martā. Uz lauka izstāda maijā divu, trīs rindu slejās 40x30x25 cm vai padziļinātās vagās, tā samazinot sānu gaismas piekļūšanu. Lai paildzinātu izmantošanas periodu, var pierakt siltumnīcā vai pagrabā. Kāti gari, koši zaļi, sulīgi un kraukšķīgi, ar atspirdzinošu garšu, nekad nekļūst šķiedraini.

‘Tango’. Agra, veģetācijas periods 90 dienas no izstādīšanasbrīža. Lapas skaisti zaļas un kompaktas, bet kāti stāvi, gari un ļoti gludi, piemīt daļēja spēja pašbalināties. Sānu dzinumus neveido.

‘Titan’. Sēklas dēstiem izsēj februāra beigās, marta sākumā, tās sadīgst 14–21 dienā. Uz lauka dēstus izstāda pēc salnām, rindā, 23 cm citu no cita. Ražu vāc no augusta līdz oktobrim. Kāti satur K vitamīnu, tiem lieliska garša. Šķirne ražīga, ar kompaktu augumu. Kāti gaiši zaļi, lapas spīdīgas. Veģetācijas periodā augsni pieraust nav nepieciešams.

‘Zefir’. Vidēji agra šķirne. Kāti gari un resni, koši zaļi, sulīgi un ar labu garšu.

Sakņu selerijas
‘Anita’. Lielas un gludas saknes ar baltu mīkstumu, kas pārstrādes procesā netumšojas. Saknes piemērotas kā svaigam patēriņam, tā uzglabāšanai.

‘Brilliant’. Vidēji vēla šķirne, veģetācijas periods 145 dienas. Tirgū ļoti labi pazīstama šķirne. Lapas spēcīgas, tumši zaļas. Saknes veidojas lielas, iegareni apaļas. Tās ir viegli novācamas un tīrāmas. Sarīvētas ilgi saglabā savu balto krāsu.

‘Giant Prague’. Selekcionēta jau 1871. gadā. Vidēji agra šķirne, veģetācijas periods 120 dienas. Ražīga, sakne apaļa un gluda, tās vidū neveidojas tukšumi. Diametrs 5–10 cm, veidojas vairākas sānsaknes. Saknes mīkstums balts, diemžēl, nonākot saskarē ar gaisu, kļūst gaiši brūns, tas gan uzturvērtību neietekmē.

‘Monarch’. Veģetācijas periods 140–150 dienas no izstādīšanas brīža. Sēklas sadīgst 14–28 dienās. Uz lauka izstāda pēcsalnām. Minimālais attālums starp augiem ir 25 cm. Sānsaknes veido maz un pārsvarā saknes lejasdaļā, tādēļ ir vieglāk novācamas. Saknes vidējais svars ir 700–900 g, mīkstums blīvs, augstas kvalitātes, dzelteni baltā krāsā, aromātisks. Piemērota konservēšanai, jo pārstrādes procesā netumšojas. Ražu atkarībā no izstādīšanas brīža vāc no augusta līdz novembrim. Lapojumam laba izturība pret slimībām.