Bērnības medusmaizes garša
Atceros no bērnības, kā vasarā vecāmāte šūnoja kāres un sildīja šūnotāju uz karupelī izdobtas vaska sveces. (Karupelis ir kā trauciņš izgrebts kartupelis, kur ieliek dakti un ielej vasku, sanāk svece, kas netek.) Vaska smarža man tīri labi patika, arī sveces konstrukcija šķita oriģināla, bet pati šūnošana izrādījās pārāk ķimperīga. Tolaik man vairāk interesēja kaut ko izgatavot, izjaukt, salabot. Savukārt ziema un bites man saistās ar vecotēvu, kā viņš no paliela māla poda, kur glabājās medus, ņēma to ārā un zieda uz maizes. Protams, ka medusmaizīte tika arī man. Šī noteikti ir viena no manām bērnības garšām.

Atmiņā palikuši bišu stropi ziemā, jo tie lieti noderēja dažādu pirotehnikas eksperimentu veikšanai. Plakanu jumtiņu, manam augumam piemērotā augstumā un dziļi dārzā prom no acīm. Tā sacīt, parocīga un droša vieta. Toreiz, ka stropā ir dzīvība, īpaši nedomāju, jo bišu taču tuvumā nebija. Viss beidzās bez starpgadījumiem, tikai vienā eksperimentā stropa jumtiņā tika atstāts kārtīgs iedegums, par ko pavasarī ģimenē izvērsās pārrunas. Tad mana ziemas dēka ar stropiem nāca gaismā.

Spilgtākās un foto dokumentētās bišu atmiņas man tomēr saistās ar izlaidumu bērnudārzā. Sazin kas mani dzina todien aizskriet līdz stropiem un ietrāpīties vienai bitei pa kājām. Man tas beidzās ar pamatīgu dzēlienu tieši pierē un aizpampušām acīm. Vecāki savam izlaidumniekam to nesmukumu nomaskēja ar steigā kaut kur sameklētām saules brillēm, kas arī vēlāk tika iemūžināts visās izlaiduma fotogrāfijās...

Pilnu rakstu lasiet ŠEIT!