Saimnieks LV / 2020.gads (Maijs.)

SIA Atmati (Ogres novada Madlienas pagastā)

Īpašnieks: Gatis Atmats, saimnieko kopā ar sievu Guntu Atmatu un māsu Elīnu Atmatu.

Ganāmpulks: 132 Latvijas tumšgalves šķirnes aitu mātes, teķi un jēri.

LIZ: 70 ha.

Dalība organizācijā: biedrība Latvijas Aitu audzētāju asociācija.

Atmatos ierodamies jēru dzimšanas laikā. Kamēr staigājam pa kūti, pasaulē ir ieradies vēl viens mazs jēriņš, kas, mātes rūpīgi apsargāts, vēl silts un kūpošs, cenšas pieslieties trīsošajās kājelēs. Saimniekam Gatim Atmatam šis ir aizņemts laiks, jo jāpārliecinās, ka viss ir kārtībā, – jēri ir saimniecības pamats, kas tiek izmantoti gaļas ražošanai. Pašlaik top arī pārstrādes cehs, kas ļaus palielināt un dažādot Atmatu produkciju. Aitkopībai saimnieks pievērsies gandrīz nejauši, jo pirmās 12 aitas nopirkusi māsa Elīna Atmata, kas pašlaik saimniecībā nodarbojas ar finanšu lietām un veido saziņu ar pircējiem.

– Šobrīd jums ir intensīvs periods – jēru laiks.

Gatis Atmats: – Jā, aitkopībā tas ir saspringtākais laiks, tagad praktiski visu laiku dzīvoju pa kūti, pieskatu aitu mammas. Ir pagājušas jau trīs nedēļas kopš jēri ierodas pasaulē, tagad, aprīļa vidū, gaidām, kad atnesīsies vēl 24 mammas. Kad mazais jēriņš ierodas pasaulē, viņš trīs dienas dzīvojas norobežotā aizgaldā pie mātes. Tikko jēri piedzimst, aitu mammas kļūst aizdomīgas, vairs ne miņas no draudzīguma. Pēc tam visas mammas ar jēriem salaižam kopā, un tad jau drīz viss pulks varēs doties ganībās. Interesanti, ka mammas pazīst savus jērus un otrādāk, bet, ja svešam jēriņam tomēr izdodas pielavīties un tikt pie papildu piena, aitu māte viņu dzen prom, tikko pamana.

Aitām pārsvarā dzimst dvīņi, kas ir ļoti labi. Trīnīši gan nav tik vēlami, jo tad jēri parasti ir ļoti mazi. Šopavasar trīņi bijuši tikai vienreiz, bet pēc apaļumiem redzu, ka gaidāmi vēl vienai aitai. Tikko jērs piedzimis, viņš jānosver, aptuveni trešajā dienā jēram ausī iespiežam numuriņu un ziņojam Lauksaimniecības datu centram. Puikām ir sarkanās, meitenēm – zaļās krotālijas, viņi iet atsevišķās ganībās. Parasti Latvijas tumšgalves šķirnes aitiņas paliek saimniecībā, pārējie jēri aiziet gaļā. Šobrīd dzimušie jēri visticamāk tiks kauti augustā piecu sešu mēnešu vecumā – ja būs laba zāle un viņi būs kārtīgi paēduši.

Lai jēri ierastos apmēram vienā laikā, ziemā aitas sadalām grupās un katrā ielaižam kādu no četriem teķiem. Parasti aplecināšana noris veiksmīgi, pērn no 100 aitām tukša bija viena. Šogad ir jau 132 aitu mammas, izskatās, ka jēri nebūs divām. Ja tā ir pirmā gada aita, parasti mēģinām vēl, bet, ja tas atkārtojas, diemžēl nav vērts.

– Kādas šķirnes aitas jūs izvēlaties?

– Saimniecībā mums ir trīs šķirņu teķi jeb tēvi – Šarolē, vācu Merino un divi Latvijas tumšgalves, kas apsēklo Latvijas tumšgalves šķirnes aitu mammas. Esam gaļas saimniecība, tāpēc mums galvenais ir iegūt pēc iespējas kvalitatīvāku un lielāku gaļas iznākumu jeb realizētos jērus. No viena jēra var iegūt aptuveni 15 kg gaļas.

– Kūts ir speciāli pielāgota aitām.

– Šī ir vecā Zīlēnu govju kūts, nopirkām pirms četriem gadiem. Te nebija nekā! Pirmais projekts bija uzstādīt jaunu jumtu un logus. Dziļajā kūtī mēsli krājas visu gadu, vasarā tos vedam ārā un rudenī kaisām savās pļavās.

– Kur notiek kaušana?

– Pagaidām, kamēr nav atklāts mūsu pārstrādes cehs, gan kaušanai, gan sadalīšanai un fasēšanai izmantojam Sidrabjēra pakalpojumus, tomēr viņi pieņemt tikai divreiz nedēļā. Vēlāk jau varēsim visu, izņemot kaušanu, darīt uz vietas, kā arī sniegt pakalpojumus citiem. Pašlaik pirms dažādiem svētkiem uz kautuvi lopi ir jāpiesaka vismaz mēnesi iepriekš, citādi vietas var arī nesanākt.

– Vai ar darbiem tiekat galā ģimenes lokā?

Gatis: – Jā, principā es viens pats tieku galā ar lielāko daļu darbu. Tagad sagaidīsim jērus, pēc tam ķeršos pie darbiem pļavās. No tehnikas man ir viss tam vajadzīgais – pļaujmašīna, prese, ietinēji, traktors. Iepriekš sienu tinu ruļļos, bet tas sanāca daudz dārgāk. Uz vienu rulli sanāk iztērēt plēvi apmēram 4 EUR vērtībā, bet ruļļu man bija 500! Kad būs gatavs šķūnis, sienu varēšu glabāt tur.

Elīna: – Kamēr man savā pamatdarbā sakarā ar ārkārtas situāciju ir pauze, uz laukiem atbraucu daudz biežāk, palīdzu arī ar jēriem, citādi parasti vairāk esmu te vasarās, kad arī dārzā ir vairāk darāmā. Mani pienākumi vairāk saistās ar dažādu dokumentu sakārtošanu, projektu sagatavošanu, veidoju arī saimniecības Facebook kontu, kur sazinos ar pircējiem un informēju, kas saimniecībā notiek.

Gatis: – Priecājamies arī, ka dēls Emīls jau ir tik liels, ka var man palīdzēt darbos.

– Jūsu jaunais lielais projekts ir pārstrādes cehs.

Gatis: – Jā, tur mēs gatavosim produkciju no savu jēru gaļas, kā arī piedāvāsim pakalpojumu citiem saimniekiem. Cehā ir jābūt atsevišķai darba telpai, ģērbtuvei, arī atpūtas telpai, jo to visu prasa noteikumi. Pašā ražošanas cehā būs aukstuma kameras, galds fasēšanai, vēl arī noliktava, taras mazgāšanas telpa.

Elīna: – Tāpat būs atsevišķa telpa gaļas vītināšanai. Mums pirmajiem Latvijā būs vītināta jēra gaļa, jo, cik zinu, Latvijā tādā veidā gatavo vienīgi liellopu gaļu. Vītinātas gaļas kājas parasti ir redzamas miesnieku veikalos Itālijā, Spānijā. Pie mūsu receptes ir īpaši strādājis tehnologs, kurš arī gaida, kad būs atvestas iekārtas, lai visu varētu praktiski sākt darīt un mēģināt, viņš pats ir aizrāvies! Izmēģināsim divas metodes – slapjo ar sālīšanu un sauso – skatīsimies, kura sanāks labāk. Arī gatavināšanas laiks tām atšķiras – no 30 līdz pat 120 dienām.

Gatis: – Mēs vītinātu aitas gaļu noskatījām Norvēģijā, kur tādas vītinātas jēru kājas ir diezgan populāras. Sākumā šķita, ka tas ir vienkārši – iesāla un tad liek īpašā skapī žāvēties. Tā kā pats pēc profesijas esmu pavārs, šo to saprotu. Tomēr process ir daudz sarežģītāks, lai sanāktu kvalitatīvs galaprodukts. Ja PVD atļaus, šajā telpās taisīsim arī desas.

Gunta Atmata: – Vēl te būs arī atsevišķa telpa dārzeņiem, ogām, sēnēm – kaltēsim, liksim konservos, marinēsim, mums patīk klasiskās vērtības – tomāti želejā, marinēti gurķi, bietes, kompoti. Jau tagad to visu piedāvājam saviem klientiem. Biju pārsteigta, ka cilvēki tik ļoti iecienījuši zupas – boršču, rosoļņiku, noteikti nākamgad jāpievieno arī soļanka, varbūt skābeņu zupa.

Gatis: – Cilvēkiem patīk, ka ēdienu gatavošana ir vienkārša. Zupas atliek tikai ieliet katliņā, ja vēlas, pats pievieno gaļu.

– Kad plānojat ceha iekārtošanu pabeigt?

Elīna: – Tas varētu notikt maijā, lai gan patiesībā ceham sen jau vajadzēja būt gatavam, bet pašlaik vēl gaidām, kad ienāks projektam paredzētie līdzekļi, kas kavējas pāris mēnešus.

Gatis: – Arī būvniecība norisinājās ilgāk nekā plānots, kavējās saskaņošana ar Valsts Zemes dienestu. Vēl jau viss jāskaņo ar LAD... viss process noteikti nenotiek tik ātri, kā mums gribētos.

– Vai produkciju plānojat realizēt tikai tiešajā pirkšanā?

Elīna: – Līdz ar ceha atvēršanu plānojam, ka produkcijas apjoms varētu pieaugt, mums būs arī uzņēmuma mājaslapa, kur piedāvāsim savu produkciju. Varēsim ieteikt arī dažādas receptes, kas Guntai ļoti labi padodas. Dažkārt braucam arī uz tirdziņiem. Tāpat ceram, ka izdosies sadarbība ar citiem lopkopjiem, tā apvienojot spēkus un palielinot produkcijas apjomu. Kooperācijai ir jābūt! Gribam parādīt saimniekiem, ka nav jāpārdod lopi – ka tik ātrāk, varam iegūt augstvērtīgus pārstrādes produktus un tos realizēt, lai Latvijas jēru gaļa paliek tepat, vietējā tirgū.

Ar savu cehu mēs varam būt daudz elastīgāki, produkciju ražot pēc vajadzības un arī lielākos apjomos. Tad arī varam domāt par sadarbību ar restorāniem un veikaliem. Piemēram, virtuālais zemnieku tirgus svaigi.lv ir gribējis ar mums sadarboties, bet mēs iepriekš nevarējām nodrošināt stabilu produkcijas apjomu. Tagad ceram, ka, sadarbojoties arī ar citiem, varēsim nodrošināt gaļu nepārtraukti.

Gatis: – Līdz šim ar tiešo piegādi varējām realizēt visu savu produkciju, cilvēkiem patīk, ja pieved klāt! Šobrīd mums visa produkcija ir pārdota, pēdējā piegāde bija marta sākumā, kad beidzām realizēt aptuveni 100 jēru produkciju. Nākamā jēru gaļa būs tikai augustā.

Gunta: – Mums ir stabils klientu loks – ja vienreiz paņem, tad parasti pēc tam ik pēc laika atgriežas vēl.

Gatis: – Protams, jāatzīst, ka dažiem cilvēkiem joprojām ir aizspriedumi pret jēra gaļu, jo no padomju laika atceras aitas gaļu, kurai bija specifisks aromāts. Toreiz jau reti kurš kāva piecus mēnešu vecu jēru, kura gaļa ir kvalitatīva un garšīga. Cilvēki pamazām izglītojas un saprot, kas ir laba manta!

– Bez aitām jums ir arī citas dzīvās radības.

Gatis: – Mums ir gaļas lopi – Pārsla ar divgadīgu teli Grietiņu un 1. septembra bullēnu Ansīti. Domājam, ka līdz 10 gaļas lopiem saimniecībā labprāt turētu – bullēni tad aizietu gaļas pārstrādei. Tas gan prasa piemērot kūti, jo šai viņi ir nedaudz par smagu. Bet drīz jau sāksies ganības!

Vēl mums ir arī vistas, sākumā bija 160 putni, tad pārdevām arī olas, it kā labi gāja, bet ar tām bija pārāk daudz darba, tāpēc tagad olas ir pārsvarā mūsu pašu vajadzībām. Mums ir arī skaisti dīķi, kur varētu audzēt un makšķerēt zivis, tas ir tālākas nākotnes projekts. Domājam par viesu namu, bet tā noteikti pašlaik nav prioritāte.

Elīna: – Tāpat Atmatos ir augļu, augļu koku dārzs, siltumnīca, tur vairāk darbojos Gunta.

– Cik zemes ir jums izmantošanai?

Gatis: –70 ha, no kuriem daļa īpašumā ir man, daļa māsai. Daļu arī nomājam no pašvaldības, kas mums ir gana izdevīgi.

– Kā sākās jūsu saimniekošana?

Elīna: – Brālis sāka saimniekot Iecavā, tur bija kādi 5 ha zemes, ko īrējām no savas radinieces, un pirmie dzīvnieki bija truši, kurus arī realizējām gaļai. Lai arī pieprasījums bija labs un tikām līdz 150 garaušiem, bet truši daudz slimoja. Un tad – Gatis gribēja pirkt zāles pļāvēju, bet vienojāmies, ka nopirkšu viņam aitas – visas grūsnas.

Gatis: – Tas notika 2012. gada oktobrī. Taču, tā kā mēs tomēr gribējām paši savu zemi, lai varētu attīstīties, iegādājāmies šeit Vērmeļu māju – celtu 1923. gadā – un vēl 30 ha zemes. Zemgalē zemes cenas bija daudz augstākas. Arī aitas tika pārvestas uz Madlienu, un mums joprojām dažas no viņām te ir. 2014. gadā pārcēlāmies uz dzīvi šeit, bija jāatjauno māja, kas vēl joprojām nav īsti gatava. Pēc pusotra gada nopirkām kūti.

Elīna: – Mums paveicās, ka kūts ir tik tuvu mājai. Te ir skaista vide un labi kaimiņi! Daži pat ar binokli novēro mūsu aitas un ziņo, kad jēri dzimst. Tā kā neesam vietējie, mums nekādas vecas problēmas līdzi nenāk. Daži šejienieši pat sāk pieteikties darbā jaunajā cehā.

Gatis: – Lauksaimniecība man bijusi apkārt jau kopš bērnības, jo vecākiem Bauskas pusē bija dārziņš, sava govs un cūka, vistas. Esmu diplomēts pavārs, vēlāk esmu apguvis arī biškopības pamatus un viesu apkalpošanas specialitāti. Trīs gadus esmu pavadījis Anglijā – gan strādājot viesnīcu nozarē, gan lasot zemenes. Pēc tam vairāk nekā 10 gadus strādāju viesnīcu jomā Latvijā. Tas bija labs laiks, tomēr neatstāja sajūta, ka visu laiku esi kādam pakļauts. Šeit ir tā – cik izdarīsi, tik būs, ja šodien neizdarīji, tad rīt jādara dubultā.

– Kā nolēmāt, ka aitkopību attīstīsiet profesionāli?

Gatis: – Man arī pašam garšo gaļa, tāpēc aitkopība šķita laba izvēle. Pirmajām aitām sadzima jēri, nopirkām vēl 30 jaunas, un tā ganāmpulks pamazām auga. Jēru gaļu, tāpat kā trušus, sākumā realizējām radiem, draugiem, paziņām, darba kolēģiem, kas to ieteica tālāk. Tā kā strādāju viesnīcā, arī virtuve ņēma no manis gaļu, kamēr nenomainījās šefpavārs. Katrā ziņā tirgoties un runāt ar cilvēkiem man nekad nav bijusi problēma. Taču es varu godīgi pateikt, ka, ja nebūtu ES fondu atbalsta, mēs noteikti nevarētu attīstīties.

Elīna: – Droši vien ir vieglāk, ja ir kādas iestrādnes, jo mēs sākām pilnīgi tukšā vietā, kad jāiegādājas pilnīgi viss. Kaut vai sākumā... kamēr iztīrījām šo māju un apkārtni – atkritumus izvedām kravām! Krūmi saauguši tā, ka mājai pa logu neko citu nevar redzēt. Rīkojām talkas, jo darba bija patiešām daudz. Pēc tam katru gadu pirkām zemi pa pāris hektāriem, arī tehnika bija jāpērk – mūsu finansētājs ir Altum. Šogad būsim nomaksājuši tehniku. Taču nemitīgi ir kaut kur jāiegulda. Tagad būs arī siena šķūnis, jo bez tā dzīvot nevar, siens kaut kur ir jāglabā. Mums ļoti iegrieza tas, ka šogad kautuvei mainījās īpašnieks un pacēlās cenas. Tāpēc savs cehs būs tieši laikā, lai varam turpināt attīstīties.

– Vai bija viegli saprast, ko nozīmē audzēt aitas?

Gatis: – Mēs katru gadu iemācāmies kaut ko jaunu. Piemēram, liela mācība bija tā, ka jēriem ir nepieciešams selēns. To sapratu, kad vairāki jēri pēkšņi nobeidzās, lai gan visa it kā bija gana. Izrādās, tā ir baltmuskuļu slimība. Tagad selēnu dodam, tikko jēri ir piedzimuši, iemācījāmies, kā tikt galā, jo ir jau žēl, kad lieli, 20 kg smagi jēri, aiziet bojā.

Paldies Dievam, ar vilkiem mums nav bijušas problēmas. Mednieki stāsta, ka viens gan esot nesen mežā redzēts.

Elīna: – Vēl arī sapratām, kad jācērp aitas – piemēram, pirms lecināšanas tas ir derīgi, arī jēri pēc tam var vieglāk atrast pupu.

Gatis: – Tas mums pašiem atvieglo darbu. Tāpat mācāmies no citiem aitkopjiem. Esam Latvijas Aitu audzētāju asociācijā, kur arī var iegūt noderīgu informāciju. Tāpat tā ir iespēja tikt pie noderīgiem kontaktiem. Piemēram, mums ļoti daudz palīdzēja aitkopības speciāliste Ilze Miķelsone, viņa pašlaik mūsu saimniecībai ir arī pārraugs – veterinārārsts. Esam tikuši pie laba nagu griezēja, iegādājāmies teķus par izdevīgu cenu. Es gan neteiktu, ka man ir daudz laika kontaktēties ar citiem aitkopjiem vai apmeklēt seminārus, jo es strādāju viens, bet priecājos, ka šogad pirmo reizi tikām uz asociācijas balli.

Elīna: – Tāpat mums palīdzēja tas, ka Atmatus pieteica dažādiem konkursiem. Prezidenta pilī esam bijuši jau divas reizes! Konkursā Sējējs 2015, nominācijā Jaunais, veiksmīgais zemnieks Gatis ieguva veicināšanas balvu. 2016. gadā mūsu saimniecība iekļuva konkursa Skaistākā lauku saimniecība finālā.

Gunta: – Kaut pašiem šķita, ka te jau vēl neko īsti nav, ko rādīt... Gribas, lai ir skaisti! Tajā gadā man piedzima Marta, bet kaut kā tikām galā.

Gatis: – Pērn savukārt kļuvām par Ogres novada gada lauksaimniecības uzņēmumu.

Elīna: – Sociālajos tīklos sekojam vienai modernai aitu saimniecībai Kanādā, kur iedvesmojamies, ko varētu ieviest arī mūsu saimniecībā. Piemēram, varētu kūtī jēru dzimšanas laikā uzstādīt kameras.

– Cik lielu ganāmpulku jūs gribētu izveidot?

Gatis: – Fermā mums var uzturēties ap 200 aitām, tā kā mums vēl ir, kur attīstīties. Pagaidām es nevaru teikt, ka šis bizness nes lielu peļņu, jo nemitīgi ir jāiegulda jaunās vajadzībās. Taču man nekad nav gribējies atgriezties iepriekšējā darbā, lai gan citi man par to ir ieminējušies. Šeit viss lēnām, bet iet uz priekšu. Galvenais ir atrast savu nišu, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, jo bez pārtikas dzīvot nevar! Ar jēra gaļu Latvijas tirgu joprojām nevar nodrošināt. Tā kā perspektīva ir!

– Atmati ir bioloģiski sertificēta saimniecība.

Gatis: – Jā, ražojam bioloģisku gaļu – tas patīk gan mums, gan klientiem. Mums ir aitu mēsli, vistu mēsli, ko varam izmantot lauku un siltumnīcas zemes mēslošanai − ko vēl mums vajag?! Sertificēšanas process bija ilgs, galvenokārt sarežģīts no dokumentu kārtošanas viedokļa. Pašlaik mums ir līgums ar sertificētu pārraugu, kam iesniedzu visus datus un kas parūpējas par pārējo.

Elīna: – Sadarbība ar valsts iestāžu ierēdņiem mums ir bijusi diezgan veiksmīga. Viņi ir pārsvarā pretimnākoši, taču daudz ir burta kalpu – bet to var arī saprast, jo viņiem var nākties atbildēt ar savu amatu. Ir jābūt pacietībai, lai turpinātu darīt un nenolaistu rokas. Es teiktu, ka mums veicas ar cilvēkiem. Ja ej ar negācijām, tad arī pretī dabū tādu pašu attieksmi, tāpēc labāk izvēlamies strādāt ar labvēlīgu attieksmi. Arī tas, ka esam ģimene un varam viens otru atbalstīt, uzticēties, dod ļoti daudz. Ir jāturas kopā, lai varam sasniegt savus mērķus!