Ralfs Grickevičs ir 4. kursa students lauksaimniecības inženierzinātnes programmā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē un reizē arī jaunais saimnieks – rūpējas gan par savu ZS Laukrozes, gan vecāku saimniecību Dobeles novadā. Visa ģimene ir iesaistīta lauksaimniecības darbos, un katrs dara to, kas padodas vislabāk. Ralfa idejas lieti noder labības ražas veicināšanā un tehnikas izvēlē.

– Vai tavā ģimenē lauksaimnieki ir bijuši jau vairākās paaudzēs?
– Jā, mans vectēvs pēc neatkarības atjaunošanas dibināja savu zemnieku saimniecību kopā ar manu tēvu Alvilu. Taču drīz viņi nolēma, ka labāk tomēr saimniekot atsevišķi, un tētis tepat netālu nodibināja savu saimniecību. Abi bija graudkopji, bet paralēli audzēja arī cukurbietes un sadarbojās, jo šai nozarei vajadzīga speciāla tehnika. Tētim bija pārkrāvējs, vectēvam – biešu kombains. Gāja raibi – piemēram, vienu gadu vectēva cukurbietes paspēja aizvest uz Jelgavas fabriku, bet tēva – iesala, sabērtas kaudzēs. Vispār abi strādāja veiksmīgi, bet pakāpeniski mana tēva saimniecība izauga lielāka.
 

– Arī tev pašam tagad ir sava saimniecība.
– 2009. gadā mana mamma Ilga dibināja savu saimniecību, saņēma arī jaunā lauksaimnieka atbalstu. Šo uzņēmumu vēlāk pārņēmu es. Lai arī saimniecības ir atsevišķas, daudz strādājam kopā. Manā saimniecībā ir 150 ha.
 

– Vai lēmums pašam kļūt par lauksaimnieku nāca viegli?
– Bērnībā man bija dažādas domas...

Pilnu interviju lasiet decembra SAIMNIEKS LV numurā!