Kristīne Kristjansone. Nemiera gariņš – tā varētu raksturot Kristīni. Arī biškopju pieredzes apmaiņas braucienā Visbijā Kristīne bija tā, kurai miers un atpūta nebija prātā. Gandrīz katru dienu ar kājām ļoti ātrā tempā tika pieveikti vairāk nekā desmit kilometri – citā valstī ir tak tik daudz jāiepazīst un jāredz. Kristīnei ātrums tāds, ka ne katrs spēj tikt līdzi. Gluži loģiski radās vēlme uzzināt, vai un kā Kristīne skrien mājās.

– Kur atrodas tava saimniecība?
– Čemuri atrodas Ogres novada Madlienas pagastā, kur dzīvoju jau kopš mazotnes, prom biju, tikai mācoties augstskolā. Bērnībā un jaunībā nedomāju, ka varētu savu dzīvi saistīt ar laukiem, lai gan jau tad un vēlāk, esot savā dzīvē, visu laiku biju iesaistīta mammas saimniecības darbos. Tagad esmu pārliecināta, ka esmu savā īstajā vietā. Man patīk dzīvot Madlienā, patīk, ka te ir pieejams viss dzīvei nepieciešamais, tuvākās pilsētas nav tālu un ir ērti sasniedzamas.

– Kāda ir saimniecības vēsture?
– Mamma allaž bija sapņojusi par savu māju. Kad radās tāda iespēja, viņa iegādājās šo īpašumu. Tā jau no pamatskolas gadiem biju cieši saistīta ar lauku dzīvi un darbiem. Mums saimniecībā bija 10–15 slaucamas govis. It kā ne pārāk liels ganāmpulks, tomēr visa dzīve un darbi galvenokārt bija pakārtoti tā kopšanai, barošanai un barības gādāšanai ziemai. Turējām arī vistas, cūkas, kādu laiku aitas un trušus. Diemžēl mamma pāragri pirms trīs gadiem nomira. Čemurus mantoju es. Zināju, ka ar lopkopību nodarboties neturpināšu. Pirmajā gadā mēģināju nedaudz turpināt mammas iesākto un paturēju vistas, bet pēc gada sapratu, ka tas nav īsti man domāts.

Bijām tāda maza ģimenes saimniecība bez algotiem darbiniekiem. Darbi tika paveikti saviem spēkiem un ar radinieku atbalstu. Jo īpaši svarīgs tas bija laikos, kad siens vaļējā veidā vai jau presēts mazajās siena ballītēs tika vests piekabē no pļavas mājās. Es priecājos, kad tika iegādāts traktors, siena valotājs, prese, jo man vienmēr bija jāpiedalās siena grābšanā, zinu, ko nozīmē ar grābekli vālot sienu 15 ha lielā platībā, kā ir likt šķūnī pašā augšā sienu.

Tā kā manā atbildībā saimniecība ir tikai trīs gadus un iepriekš nebiju plānojusi nodarboties ar pilnas slodzes lauksaimniecības vai lopkopības darbiem, joprojām esmu sevis meklējumos šajā jomā.

No vienas puses, gribas daudz ko, no otras puses – ir sajūta, ka, skrienot un darot visu, tāpat visu nekad neizdarīt...

Pilnu rakstu lasiet ŠEIT!