, .
partlycloudy_night 5.4℃
Vārda dienu svin: Elīna, Drosma, Drosmis

Ar Bites buču iziet pasaulē

Dace Ezera , 17-09-2020
Ar Bites buču iziet pasaulē

Saimnieks LV / 2020.gads (Janvāris.)

Birzemnieku mājās, kas atrodas meža vidū (ja precīzi, tad Vecumniekos), dzīvo Marija un Nikolajs Urbāni, kuru galvenā nodarbe ir biškopība. Tagad viņiem pieder 50 bišu saimes, bet bija laiks, kad to bijis 150. Latvijā un pat vietām ārpus mūsu valsts robežām Urbāni ir pazīstami ar degvīnu Bites buča, kas ražots no medus un medus sīrupa, kā arī ar dažādu ogu un augļu vīniem, kas saldināti ar medu.

 

Dzīve meža vidū

Esam ienācēji Vecumnieku pagastā. Reiz bijām atbraukuši uz mežu sēnēs, devāmies ārā un pēkšņi izrādījās, ka mašīnai pietrūkst benzīna. Caur kokiem pamanījām māju, devāmies turp cerībā, ka mūs izpestīs. Taču saimnieks teica, ka viņam esot dīzelis. Lūdzu – varbūt viņš var aizvest uz Vecumniekiem. Nu to jau palīdzēšot. Iekāpjam mašīnā, sākam sarunāties. Saku: „Glīta māja meža vidū, kalniņa galā. Varbūt pārdosiet?” Viņš man atbild: „Jūs tad būtu tas pircējs?!” Es savukārt pretī: „Kas zina, kas zina...” Pēc nedēļas māju nopirkām un pamazām sākām iekārtoties. Tas bija 1997.–1998. gads. Māja ļoti veca, celta iepriekšējā gadsimtā, bija sākuši atjaunot,” sarunu ar pārsteidzošu stāstu sāk Nikolajs.

Ēku iegādājušies ar domu, ka tā būs ģimenes māja, ārpus pilsētas, jo dzīvojuši Olainē. Tajā laikā šai pilsētā vēl bija attīstīta rūpniecība, gaisā allaž ķīmijas izgarojumi, savukārt Vecumnieki ir tīra vieta ar svaigu gaisu. Šobrīd abi bērni – dēls Aivars un meita Anda – izlidojuši pasaulē – kurš Beļģijā, kurš Kanādā.

 

Bišu un meža veltes

Šeit, mežā, bitēm ir ideāla vieta, pārliecināti saimnieki. Mums tagad ir 50 bišu saimes, darba pietiek. Mēģinām paņemt no bitēm gandrīz visu – medu, ziedputekšņus, bišu maizi, peru pieniņu. No nekondīcijas medus un medus sīrupa ražojam alkoholu: vīnu un stipro dzērienu Bites buča. Pārpalikumus no medus jau nemetīs grāvī, tāpēc visu pārstrādājam. Vīniem izmantojam meža ogas – mellenes, brūklenes, dzērvenes un citas. Mums ir arī augļu dārzs, kur ienākas āboli, pīlādži, cidonijas. Kad šeit atnācām, mums bija govis un cūkas, bet palikām pie biškopības, pie medus,” pauž Nikolajs.

Visas bites saimnieks novietojis savā īpašumā un var kārtīgi apkopt. Pērn bijusi laba raža – vidēji 75 kilogrami no saimes. „Mežā dzīvojot, bites atstāt uz ziemu ar pašu savākto medu ir diezgan riskanti. Ir ļoti daudz izsvīduma un ir viršu medus. Un tā bitēm ziemošanai ir ļoti smaga barība. Vienu gadu man gandrīz visas bites aizgāja bojā, tik tikko izglābu. No tās reizes mēs regulāri ziemas barībai ievedam sīrupu no Vācijas. Vienu cisternu atved, tajā vairākas tonnas, pietiek gan pašiem gan, gan kolēģiem,” atklāj biškopis.

Urbāniem pārsvarā ir meža ziedu medus: pavasara – vasaras medus, rudens medus un medus ar viršiem. Mežā daudz izcirtumu, ir egles, priedes un pēc zināma laika izveidojas paaudze – virsājs. Apmēram 500 metru attālumā no Urbānu mājas ir pirmais lielais izcirtums, kur zied virši. Tā rodas dabīgais medus, jo ģimene patiesi dzīvo mežā. Urbāniem 80 % rudens medus ir no viršiem. Šis medus Latvijā ir visdārgākais un visvērtīgākais. Tirgū cita veida medus maksā 5–6 EUR/l, bet viršu medus − 15 EUR/l.

Esot gan jādomā, kā būs turpmāk: „Paskatieties, kas notiek ar klimatu! Kāda būs ziema? Bites varbūt izdzīvos, varbūt neizdzīvos. Kas to var zināt? Mēs esam atkarīgi no laikapstākļiem tāpat kā lauksaimnieki. Pērn liepas vienā otrā vietā ziedēja un it kā arī medoja, bet mums nekā. To nekad nevar zināt, kā būs nākotnē,” vēl vienu problēmu ieskicē Nikolajs. Lai nu kā, bet pērn esot iegādājušies jaunu biškopības tehniku. Visu nopelnīto naudu ieguldot ražošanas telpās.

 

Dažādas Latvijas pilsētas kā diena pret nakti

Vecumnieku novadā gandrīz katrs saimnieks savai iztikai tur pa diviem, trim stropiem. Tas nozīmē, ka pietiek pašiem un ir arī, ko uzdāvināt draugiem. Arī cilvēku ir palicis mazāk, kritusies pirktspēja. Tas redzams pēc tirgus aprites. „Uz Vecumnieku tirgu mēs aizbraucam pāris reižu gadā – viesizrādēs, kā es smejos. Braucam tālāk, kur lielāki tirgi. Mums ir dārgāks medus, jo mītam meža vidū, mums ir tīra prece bez ķīmijas,” teic Nikolajs.

Stāsta Marija: „Kad sākām, ar medus tirdzniecību veicās ļoti labi. Ja tev pagrabā medus, tad nekad nebūsi badā. Aizbrauc uz tirgu un nopelni vismaz ēšanai. Šodien aizbrauc uz tirgu – reizēm izdodas pārdot tikai vienu, divus spainīšus.” Abi atklāti atzīst, ka situāciju atvieglo plašais sortiments, ko Urbāni var piedāvāt saviem pircējiem. Ar medu vien mūsdienās nopelnīt nevar. Tirgus ir ļoti piesātināts.

Mēs braucam uz visiem gadatirgiem, uz pilsētu un novadu svētkiem, kā arī mums Rīgā ir vieta, kur ziemā tirgojos, – lielveikalā Zoom Maskavas ielā. Pārdodu visu, ko saražojam. Tomēr tirdziņos mēdz būt problēmas – gadās, ka domā – ja pārdod alkoholu, tas nozīmē, ka paliksi stāvus bagāts,” stāsta saimnieks. Visdārgākā tirdzniecība esot Kuldīgā. Ja Urbāni brauc no savām mājām, jāmēro 230 km turp un tikpat daudz atpakaļ, tātad benzīns izmaksā 60 EUR. Vēl jāpaliek pa nakti viesnīcā. Beigās viss sanāk pa nullēm. Kāda jēga no tirgus? Urbāni brauc pa visu Latviju – uz Daugavpili, Krustpili un citām vietām: „Man visvairāk patīk Pierīgā, Carnikavā. Tur notiek nēģu svētki, pilsētas svētki. Cilvēku ir pietiekoši daudz,” salīdzina Nikolajs, atklāti atzīstot, ka viņi uz tirgu nebraucot sava prieka pēc, bet gan, lai kaut ko nopelnītu, lai izdzīvotu. Pensija ir knapa, tāpēc piepelnīties ir pat nepieciešamība.

 

Nekādu alkohola upju

Tiklīdz bija pieņemts tas likums par iespēju ražot un tirgot mājās brūvētu alkoholu, uzreiz sākām darboties. Nekādas pieredzes jau nebija. Visu izstudējām internetā un grāmatās. Domājām kopā ar Pārtikas un veterināro dienestu par mazo alkohola ražošanu. Jā, bijām vieni no pirmajiem, ļoti daudzi pie mums brauca uz konsultācijām,” darbības sākotni ieskicē Urbāna kungs.

Vīnus Urbāni ražo no visām ogām un augļiem, kas rūgst un atrodamas apkārtējā mežā. Augļi ir no pašu dārza. Vīns top no pīlādžiem, cidonijām, aronijām, arī potētiem pīlādžiem, meža pīlādžiem, no plūmēm. Pērn gandrīz nemaz nebija upeņu, jo visas nosalušas, tāpat arī plūmes un ķirši. „Ogu lasīšana arī prasa laiku, un mēs darbojamies tikai divatā. Mums ir individuāls komersants Dzintarlāse, tajā ir tikai Nikolajs, bet es ne.

Populārākā degvīna nosaukums ir Bites buča. Urbāniem ir patents, tas nozīmē, ka dzērienu ar tādu nosaukumu nedrīkst pakaļdarināt. Citu ražotāju vīni atšķiroties ar to, ka tiem ir pievienots cukurs. Urbāni cukuru neizmanto, jo pietiekamā daudzumā ir medus. Tas tā arī saucas – cidoniju medus vīns. Pārsvarā esot ogu, augļu sula un medus kā saldinātājs. Medus dod grādus, bet ogas – smaržu, garšu un visu pārējo. „Cenšamies radīt arvien jaunus biškopības produktus. Ar to mēs saglabājam savus klientus, kā arī rodas jauni. Bites buča jau aizceļojusi uz Kanādu, Ameriku, Austrāliju, Beļģiju, Zviedriju, Vāciju,” stāsta Marija, bet dzīvesbiedrs turpina: „No sākuma mums bija visādas reklāmas, bet pagājušā gadā Bauskā notika country mūzikas festivāls. Iebraucam mājās, skatāmies – priekšā automašīna ar vācu numurzīmi. Izrādās, no festivāla speciāli braukuši pēc Bites bučas.”

Jāatzīst, Bites buča mums vienmēr iet pa priekšu, to nezina reti kurā vietā Latvijā. Šis dzēriens ir kā konjaks – izturēts uz ozolu šķeldām, pievienojot dažādas sastāvdaļas. To pašu tīro pērn mēģinājām uz brūklenēm uzliet un uz pīlādzi. Pīlādzis, protams, ir gardāks. Brūklenēm ir ļoti šerpa garša. Izpētām tirgu, vai un ko ir vērts brūvēt, jo pērn brūkleņu bija ļoti daudz, bet mums nebija īpaši daudz laika iet uz mežu,” vīru papildina sieva Marija. Mēs neražojam lēto alkoholu, lai cilvēki nodzertos. Tas domāts baudīšanai, no pašu produktiem. Zini, no kā brūvēts,” klāsta Nikolajs.

 

Pieņem arī tūristus

Mums ir dārzs, un pagājušajā gadā pēc ilgiem laikiem iestādījām kartupeļus. Aug arī gurķi, tomāti, paprika, čilli, kabači, ķirbji. Kādus 60 kilogramus svēra ķirbis, un es gatavoju visādus konservus. No ķirbja darījām arī vīnu. Tam var pievienot cidoniju sulu. Mums te ir ļoti laba augsne – māls. Ir trīs dīķi, audzējam arī karpas. Ir, ko arī citiem parādīt!

Mēs nedaudz piesaistām tūristus. Viņiem interesē gan stāsts par biškopību, gan tas, kā mēs dzīvojam mežā, turklāt notiek arī produktu degustācija. Brauc no Rīgas cauri Bauskai, tad ir Rundāles pils, Skaistkalne un – pēdējā pietura pie mums. Brauc arī no Lietuvas, Igaunijas, pērn bija divas lielas grupas no Igaunijas biškopju biedrības. Ja nebūtu jābrauc uz tirgiem, labprāt pieņemtu pāris grupas katru nedēļu. Mums patiktu pieņemt līdz 30 cilvēkiem, jo telpas nav lielas. Saistībā ar bitēm pastāv risks – nezinām, vai cilvēkam nav alerģijas. Jo vienam otram bite var iedzelt, tas ir risks, jo cilvēki jau ir dažādi”, atklāj Marija un Nikolajs Urbāni.

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā

Liellopu tirdzniecības uzņēmums SIA Baltic Bianco Trading 10. martā piedāvā...

Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība
Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība

Lietuvas lauksaimniecībā tradicionālajām nozarēm aizvien pievienojas jaunas...

Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas
Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas

Burkānu audzētājiem lielākās rūpes sagādā nezāles, kuru ierobežošanai jāpie...