Dārzs un Drava / 2018.gads (Rudens.)

Aromātiskais, sulīgais ananāsa (Ananas) auglis ir labi pazīstams gan šī augļa cienītājiem, gan arī tiem, kuri nav par to stāvā sajūsmā. Visā pasaulē tropu zonā audzētie ananāsi neizceļas ar skaistām lapām, jo lielražošanā akcents tiek likts uz augļa garšu, lielumu, izturību pret slimībām utt. Lapu rozete, kas atrodas ananāsa augļa galā, ir ar izteikti cietām, stingrām, zaļganpelēkām lapām, tā norādot, ka arī augs ir ar tādas pašas krāsas lapām.

Jūrasbraucējs, ceļotājs, pētnieks un jaunu zemju atklājējs Kristofers Kolumbs  bija pirmais, kas 1493. gadā Gvadelupā ieraudzīja ananāsu un atveda to uz Eiropu. Šodien vismilzīgākās ananāsu plantācijas ir Filipīnās, Indijā, Ķīnā un Brazīlijā.

Dienvidamerikas indiāņu valodā vārds ananas nozīmē garšīgs auglis. Ovālais bezsēklu ananāsa auglis sver 2–5 kg un pēc ārējā izskata atgādina skujkoku čiekuru. Daudzi simti ziediņu, noziedot un saplūstot kopā, veido ananāsa kopaugli.

Telpām ar krāsainām lapām
Bromēliju (Bromeliaceae) dzimtas ananāsu ģintī ir apzinātas aptuveni deviņas sugas, kas savvaļā sastopamas Dienvidamerikas dienvidu valstīs – Brazīlijā, Bolīvijā, Argentīnā, Paragvajā un Ekvadorā. Ananāsu plantācijās audzē šo augu dažādās šķirnes, bet telpām izveidoti krāsainu lapu augi – A. comosus ‘Variegatus’ (ar baltsvītrainām lapām), A. comosus ‘Aureovariegatus’ (ar metru garām, dzeloņainām un sārti iekrāsotām lapām), A. bracteatus ‘Tricolor’ (krējumdzeltenas lapu malas, bet seglapas spilgti sarkanas) u.c., kuru lapās ir dzeltenas, rozā, baltas un zaļas garensvītras. Visi ananāsi zied, arī krāsaino lapu augi, kuriem pēc noziedēšanas attīstās sarkanīgas nokrāsas neliels, bet ēdams auglis. Pirms gadiem 10–15 uzskatīja, ka ananāsi telpās nezied. Lai arī Latvijā saules ir maz, tā tomēr spēj attiecīga vecuma ananāsus uzziedināt un izveidot garšīgo augli. Parasti pēc augļa nogatavošanās auga rozete iet bojā, tādējādi ir laicīgi jāizaudzē jauns ananāsa stāds.

Nogatavojies ananāsa auglis.

Kā izaudzēt stādu
Ananāsa augļa galotnē izveidojies lapu pušķis var būt lielāks vai mazāks, nereti tas var izaugt lielāks nekā pats vecākaugs. Atkarībā no tā, kā galotnes pušķis ir izveidojies, to var nogriezt ar pavisam sīku daļu no augļa vai bez tā – spraudeņa apsakņošanos tas neietekmēs. Ja nepieciešams, tad apsakņojamai daļai, kura tiks iesprausta augsnē, jānoņem lapas. Ja lapas nenoņem, tās var sākt pūt, līdz ar to tiek traucēta sakņu veidošanās.

Ja ananāsa spraudenis ir nogriezts ar daļu sulīgā augļa, tad vēlams to nedaudz apžāvēt (vislabāk, ja var nolikt saulē uz pāris stundām) un drošības pēc vēl apkaisīt ar kokogles pulveri. Šādi sagatavotu spraudeni sprauž kūdras-smilts, kūdrasperlīta, kūdras sfagnu sūnas, u.c. vieglas konsistences substrātos. Ananāsam labvēlīgs variants, ja to sprauž podā, kurā to pēc sakņu izveidošanās varēs audzēt vismaz gadu. Ananāss necieš biežu pārstādīšanu, jo tiek traucēta sakņu darbība, saraustītās, savainotās saknes lēni atjaunojas, līdz ar to auga attīstība šajā sakņu atjaunošanas posmā tiek bremzēta.

Lai ananāsa spraudenis ātrāk izveidotu saknes, substrātam jābūt 20–24 °C siltam, vienmērīgi un mēreni mitram. Spraudenim jāsakņojas gaišā vietā. Tas nav obligāti jāapsedz ar polietilēna plēvi. Optimālos sakņošanās apstākļos spraudenis saknes izveido 1–1,5 mēnešu laikā.

Ja vecākaugam, sākot veidot ziedu, nav pie sakņu kakliņa attīstījušies sāndzinumi, tad pēc „zieda” spraudeņa nogriešanas nav vērts to saglabāt. Ja vecākaugam sāndzinumi ir, tad tas jāaudzē tik ilgi, kamēr tie ir sasnieguši vismaz 20 cm garumu, kad tos var atdalīt un stādīt atsevišķos podos pastāvīgai augšanai.

Ananas comosus 'Variegatus'.

Auglī daudz mangāna un C vitamīna
Ananāsa auglis ir bagāts ar mangānu un C vitamīnu, citu uzturvielu ir ārkārtīgi maz. Gatavā auglī ir daudz rafīdu – adatveida kalcija oksalātu kristālu, kuri spēcīgi kairina mutes gļotādu. Kā jebkurā augā, arī ananāsā ir sava veida negatīvās vielas – bromelīns, kas jūtīgiem, alerģiskiem cilvēkiem var izrasīt kādus nepatīkamus siptomus, piemēram, caureju.

Mūžzaļajiem, daudzgadīgajiem ananāsiem ir savdabīga elpošanas sistēma – atvārsnītes lapās dienas karstumā ir aizvērtas, ne tā kā lielākajai daļai augu, kurai atvārsnītes dienā ir atvērtas, bet naktī aizvērtas. Šo procesu sauc par CAM, kas raksturīgs tikai sukulentiem.

Audzēšanas īpatnības
Dažādie krāsaino lapu ananāsi telpās var izaugt pat ar vairāk nekā metru garām lapām, kuras viegli liecas uz leju. Šādiem ananāsiem piemēroti trauki-podi uz augstas kājas, arī iekarami podi. Var stādīt arī dobē, rēķinoties, ka augs aizņems diezgan lielu vietu. Ananāsu var audzēt vienu, atsevišķā podā, bet to var stādīt kopā ar cietiem bromēliju dzimtas augiem, kuriem ir tādi paši audzēšanas un kopšanas apstākļi. Labi sabiedrotie ir dažādas papardes, epifīti un citi tropu augi, kuri spēj cieši blakus augt ananāsiem. Ananāsiem jāierāda visgaišākā, vissaulainākā, visu gadu izcili vēdināma un no caurvēja pasargāta vieta telpā. Vienīgi pēc ziemas, agri pavasarī parādoties pirmajiem, spēcīgajiem saules stariem, ananāsus nedaudz pieēno, lai to lapas „neapdegtu”. Ananāsu cietās lapas nepārprotami norāda uz auga izturību pret sausu gaisu.

Kā jau tropu augiem, ananāsiem visu gadu jāaug aptuveni 22–24 °C. Ja kāda iemesla pēc šāda gaisa temperatūra nav iespējama, ja tā ir zemāka, tad jāsabalansē arī citi audzēšanas faktori, piemēram, mazāk jālaista, retāk jāmēslo u.c. Katram augam ir savas pielāgošanās spējas negatīviem apstākļiem, tikai jāatceras, ka tās nav bezgalīgas, drīzāk ļoti ierobežotas. Nereti šo robežu pārkāpšana izsauc ilgstošu auga nīkuļošanu, kas sliktākā gadījumā beidzas ar ananāsa bojāeju.

Ananāsus audzē vieglā, neitrālā, ūdens un gaisa caurlaidīgā substrātā, kurā ir nedaudz trūdzemes. Vairāku komponentu substrātā (piemēram, bagātināta kūdra, labi sadalījusies lapu zeme, rupja grants un sfagnu sūnas) ananāsi nepārstādīti var augt 4–5 gadus. Ja pienācis brīdis pārstādīšanai, tad vēlams sakņu kamolu neizjaukt (ar noteikumu, ka nav nekādas slimības) un pārlikt nedaudz lielākā podā, pieberot jaunu, svaigu augsni. Šādi pārstādītam ananāsam netiek traumētas saknes, tas turpina pilnvērtīgi augt.

Ananāsi kategoriski necieš stāvošu slapjumu substrātā. Augsnei kopā ar auga saknēm jābūt vienmērīgi un mēreni mitrai. Ārkārtējos gadījumos augs var iekalst, bet šis process nedrīkst ieilgt. Ananāsa audzētājs izstrādā individuālu laistīšanas režīmu savam augam, atceroties, ka augsnei podā jābūt viegli mitrai.

Visbiežāk ananāsiem kaitēkļu nav, pateicoties lapu cietajai epidermai. Tomēr mēdz būt izņēmumi, kad ananāsu lapas apdraud bruņutis. Tās visvieglāk apkarot ar saru otiņu, iemērcot to 45–50% spirta šķīdumu un tad nomazgājot kaitēkļus.

Ananas bracteatus 'Tricolor'.