Dārzs un Drava / 2018.gads (Ziema.)

Toskānas vārds saistās ar sauli, brīvdienām, skaistām ainavām, cipresēm, vīnogulājiem. Šīs ainavas, par kurām jūsmojam, veidojusi daba kopā ar itāļu dārzniekiem un saimniekiem. Senos laikos pēc aristokrātisko zemes īpašnieku pasūtījuma dārzus radījuši arī izcili dārzu projektētāji. Slavenākie Toskānas dārzi noteikti ir Florencē. Varbūt ne visi ceļojot tajos iegriezušies, tie ir Boboli dārzi, Bardini dārzi, kas noteikti senos laikos bijuši visizcilākie un greznākie. Florencē ir arī botāniskais dārzs un daudzi mazāki, ne tik slaveni dārzi. Arī citos Toskānas reģionos ir fantastiski stādījumi, kuros tiek saglabātas itāļu dārzu tradīcijas un kuri veidoti atbilstoši attiecīgā laika dārzu stila tendencēm.
Šoreiz par diviem izciliem dārziem.

Villa Reale di Marlia

Netālu no pilsētiņas Lukas atrodas villa ar bagātu vēsturi, tās saimnieki bijuši izcilas un visā Eiropā slavenas personas. Aizsākums rodams viduslaikos, kad šeit bija tikai cietoksnis, kas piederēja Tušijas hercogam ar ģimeni. Vēlāk šī vieta tika nodota Avvokati ģimenes rokās, bet pēc tam to nopirka bagāta un ievērojama baņķieru un tirgotāju Buonvisi ģimene. Šajā laikā īpašums tika pārbūvēts un no cietokšņa pārvērtās par villu. Taču ģimene bankrotēja, un daudzi viņu īpašumi tika izlikti pārdošanā. Arī šis. 1651. gadā to iegādājas Olivjeri un Lelio Orsetti. Jaunie saimnieki pilnībā pārveidoja gan villu, gan dārzu, sadalot teritoriju vairākos dārzos baroka stilā ar neskaitāmām ūdens tilpēm, pastaigu takām, pagalmiņiem. 1805. gadā villa kļūst par Elīzas Bonapartes Bačokki, Napoleona Bonaparta māsas, īpašumu. No šiem laikiem villas nosaukumā tiek pievienots vārds Reale (karaliskā), tas sakarā ar Elīzas titulu – Etrūrijas karaliene. Viņas laikā īpašumā tika veiktas iespaidīgas izmaiņas. Tika piepirktas klāt blakus esošās zemes, to skaitā Veskovi villa. Parks un dārzs tika pārveidots atbilstoši 18. gadsimta angļu dārza stila tendencēm, kas tajā laikā bija modē. Pils ēka tika pārbūvēta neoklasicisma stilā, dārzs tika rekonstruēts un ieguva pils priekšā milzīgu plašu un garu zālienu, kas, izvietojies uz lēzenas nogāzes, radīja romantisku noskaņu. Parks tika papildināts ar daudzām statujām un vāzēm no Karrāras baltā marmora raktuvēm, kas atradās netālu no villas. Taču pēc Bonaparta krišanas viņa māsai šis īpašums bija jāatstāj, Lukas kņaziste tika pārdēvēta par hercogisti un nonāca Burbonas hercoga Kārļa Ludvika rokās. Villa kļuva par īpašnieku vasaras rezidenci, un tajā tika rīkotas greznas balles. 1847. gadā Burbonas hercogs atsakās no troņa par labu hercogam Lorencas Leopoldam II, līdz ar to beidz pastāvēt Lukēzijas politiskā autonomija, šīs teritorijas nonāk Toskānas Lielhercogistes sastāvā, un Luka zaudē galvaspilsētas statusu. Villa pārstāj būt karalisko ģimeņu rezidence. 19. gadsimta otrajā pusē villa nonāca Itālijas karaliskās ģimenes īpašumā un kļuva par Vittorio Emmanuēla II īpašumu, kas to nodeva Penelopei Karolīnei, Burgundijas hercoga Kārļa atraitnei. Kopā ar saviem bērniem viņa šeit pavadīja daudz laika, un pēc viņas nāves 1882. gadā par īpašniekiem
kļuva Penelopes Karolīnes bērni. Taču daudzu problēmu rezultātā villa tika izlikta izsolē uz pārdošanu, īpašums bija sliktā stāvoklī, daudzi parka koki kļuva par malku.

1923. gadā villu nopirka grāfa Pečči Blanta ģimene. Un drīz vien izcilā ainavu arhitekta Žaka Grebēra vadībā, kas vēlējās šeit radīt tradīciju un inovāciju apvienojumu, sākās dārza atjaunošana. Tika stādīti koki, veidoti strauti, izveidots lielais ūdens baseins plašā zāliena nobeigumā, tā radot īpaši romantisku noskaņu šim parkam un daudzajiem dārziem tajā. Villa Reale di Marlia mūsdienās rāda, cik izcils var būt dažādu stilu un dārzu apvienojums. Šodien tas ir dārzs, kas aizņem 16 ha un kur skatāmas itāļu dārza tradīcijas, angļu dārza tradīcijas, art deco vēsmas no 20. gadsimta sākuma. Tajā var atrast arī liecības no daudziem gadsimtiem, kas saglabājušās arhitektūras elementos. Dārzs dzīvo un attīstās joprojām, tajā ir daudzveidīgs augu sortiments, kas tiek atjaunots, papildināts, tiek veidotas dažādu augu kolekcijas, piemēram, magnoliju, hortenziju. Dārza dzīve nav apstājusies, tas aug, attīstās, mainās. Katrs gadalaiks šo dārzu atklāj citādi. Rudenī tas izspēlēja augos savu neskaitāmo krāsu spēli. Dažādā augu struktūra, strautu un dīķa ūdens virsma, dažādu nokrāsu oranžie un dzeltenie augu toņi kopā ar mūžzaļiem augiem, gaismas un saules saspēle atklāj talantīgu dārznieku ieguldījumu. Lēnā pastaigā apskatot visu teritoriju, var sajūsmināties par katru skatu, kas paveras, par dārzu, kurā nokļūstat, un beigās apsēsties ērtās mēbelēs milzīga koka paēnā, baudīt plašo skatu un būt vēsturē.

Villa La Force

Lai arī par dārzu var teikt, ka tas, salīdzinot ar citiem senu villu dārziem, ir jauns, tomēr tam jau tuvojas 100 gadu slieksnis. Jau 7. gadsimtā pirms mūsu ēras šī vieta bija apdzīvota – tur atradās senas ebreju apmetnes. Vēlākos laikos, kad svētceļinieki devās no Francijas uz Romu, stratēģiski palielinājās šī reģiona loma. 15. gadsimtā tur bijis ceļmalas krogs. Vēlāk šī vieta piederēja Sjēnas slimnīcai un Santa Maria della Scala klosterim, šajā laikā īpašums palielinājās. Īpašums kalpojis arī kā svētceļinieku naktsmājas, kā pasta ēka, bet kopumā visā savā vēsturē šī vieta nav izpelnījusies lielu ievērību. Slavenā Orčas ieleja, ko tūristi tajos laikos devās apskatīt, 20. gadsimta sākumu sagaidīja izpostīta, slīgstoša nabadzībā. 1924. gadā šo un tuvējās apkaimes zemi iegādājās Antonio un Īrisa Origo. La Foče īpašums atrodas kalnos, no kuras paveras skats uz Orčas ieleju, skaistu un brīnumaini neskartu vietu Dienvidu Toskānā uz rietumiem no Florences un Romas. Tas ir viegli sasniedzams no Sjēnas, Arečo, Perudžas, Asīzes, Orvjeto. Renesanse un viduslaiku dārgakmeņi, piemēram, Pienza, Montepulčiano, Montikiello un Montalčino, atrodas tikai dažu jūdžu attālumā. Tāpat skatāmi vietējie māla kalni – creta sinesis, kas vietām kā milzīgi akmeņi izlien no lauksaimniecības zemes. Laikā, kad īpašumu nopirka, šeit bija kā tuksnesī – sausa neauglīga zeme, nabadzība. Taču cilvēki vēlējās un uzdrīkstējās radīt oāzi, atdzīvināt apkārtni. Pirmais, ko viņi izmainīja, − attīstīja lauksaimniecību, panākot vietējiem labklājību, sociālo progresu, būvēja skolas, nodrošināja ielejas apūdeņošanu. Nopērkot La Foce īpašumu, Antonio un Īrisa Origo piesaistīja angļu arhitektu Cecil Pinsent, lai pārstrukturētu esošās ēkas un izveidotu lielu dārzu. Pirmie darbi, kas tika paveikti,  bija mājas sakārtošana, tika izveidots neliels dārzs, lai īpašums attaisnotu villas nosaukumu, un izveidota monumentāla ieeja un iebraukšana īpašumā. Dārzs pieauga pakāpeniski, laikā no 1925. līdz 1939. gadam. Dārzs sadalīts trijās terasēs. Māju ieskauj formāls, klasisks, simetrisks itāļu stila dārzs, kas sadalīts ģeometriskos bosketos, norobežotos ar dzīvžogiem. Tradicionāls elements ir citronkoki. Travertīna akmens kāpnes ved uz rožu dārzu un garu pergolu pastaigām. Vēl augstāk kalns tiek apaudzēts ar ķiršiem, priedēm, cipresēm. Brīvi aug timiāns, rozmarīns, savvaļas sīpoli.

Terasēs dārzā arhitekts izmanto tradicionālos itāļu dārza elementus, apvienojot tos ar modernām 20. gadsimta sākuma dārzu veidošanas tendencēm. Cecil Pinsent veido harmoniju, izmantojot pretstatus – vertikālo pret horizontālo, ģeometriskas formas pret brīvām formām, krāsu pretstati, augu struktūru dažādība, tumšie bukši pret gaišā akmens plāksnēm. Iesākumā īpašumam un dārzam nebija apkārt sētas vai kā cita, kas to nodalītu no apkārtnes, vienīgi garš mūris, bez robežfunkcijām. Cecil Pinsent rada šīs robežas, kuru iekšpusē veidojas ģeometrisks dārzs ar skatu uz apkārtni, bet aiz šīm robežām veidots brīvs neformāls dārzs, kas ar laiku izveidojis kopējo ainavisko sajūtu. Arī skati, kas paveras tālumā, ir Cecil Pinsent veidota ainava. Dārzs nebeidzas pie tā robežām, bet ir daļa no iespaidīgās Orčas ielejas, tas iesniedzas bezgalībā. Arī piebraucamā daļa veidota, lai rādītu villas nozīmību. Viss dārzs šeit ir stādīts pilnīgi no jauna, vienīgi senais akmens ozols pie galvenās ieejas mājā ir saglabāts un simetrijai iestādīts vēl viens, nu jau daudzu gadu laikā abi ir izlīdzinājušies auguma izmēros. Īrisa Origo ļoti mīlējusi ziedus, un tāpēc Cecil Pinsent vienā no terasēm ieplānoja plašas dobes, ziedu paklājus, kur saimniece var izvēlēties, ko stādīt. Dārzs liek jūsmot. Tajā var sajusties drošībā, ko rada stingrais dārza norobežojums, un vienlaikus būt kopā ar visu ieleju, skatot ainavu, kas paveras aiz stingrās formās ieturētā dārza. Harmonija starp ēkām, dārzu un dabu padara Villu La Foče par ideālu Toskānas arhitektūras un kultūras evolūcijas piemēru 20. gadsimtā. Vēl joprojām īpašums ir Origo ģimenes mantinieku pārvaldībā, to var apmeklēt gida pavadībā noteiktās nedēļas dienās.