, .
fair_day 10.2℃
Vārda dienu svin: Māris, Mārica, Maigurs

Aitkopji, kuru dzīves moto: „Mazāk čīkstēt, vairāk darīt!”

Lība Vārpa , 23-07-2021
Aitkopji, kuru dzīves moto: „Mazāk čīkstēt, vairāk darīt!”

Saimnieks LV / 2021.gads (Februāris.)

Raitis un Zaiga Vītoli ir saimnieki 150 aitu ganāmpulkam Krāslavas novada Izvaltas pagastā un nodarbojas arī ar graudkopību. Pirms sešiem gadiem abi no Rīgas pārcēlās uz dzīvi laukos, jo ilgojušies pēc dabas tuvuma, miera un klusuma, pēc sava kaktiņa un stūrīša zemes. Plānotais, lēniem soļiem ejot uz priekšu, piepildījies pat vēl labāk nekā sākumā uzdrošinājušies sapņot.

Šis saimniecībā ir viens no intensīvākajiem darba laikiem, jo viens pēc otra pasaulē nāk jēri. Tā kā tie ir Vītolu galvenais peļņas avots, tad aitu atnešanos plāno tā, lai jērus izdotos nobarot līdz jūnijam, kad ir pirmie lielie musulmaņu svētki, vai līdz augusta beigām, septembra sākumam – uz otrajiem musulmaņu svētkiem. „Latvietis nav galvenais jēra gaļas patērētājs. Lai pagatavotu jēra gaļu, virtuvē jābūt mazliet radošākiem. Taču tas noteikti ir tā vērts – krāsnī cepti jēra stilbiņi ir ļoti garšīgi! Vismaz šobrīd vairākums latviešu ikdienā tomēr dod priekšroku ierastajai cūkgaļai un vistas gaļai,” atzīst Raitis Vītols. Daļa saimniecībā izaudzēto jēru gaļas tomēr nonākot lielveikalos Rimi un Stokmann.

Par jēru pārdošanu Raitis stāsta: „Savus jērus esam pārdevuši arī citiem saimniekiem ganāmpulka papildināšanai. Mēs tikai izaudzējam, tālākais jau uzpircēju ziņā. Tiesa, arī ar tiem gājis visādi, bet laika gaitā esam satikuši savus uzticamākos sadarbības partnerus. Uz tirdziņiem nebraucam, tam vienkārši neatliek laika.”

Raitis strādā uz pilnu slodzi saimniecībā, bet Zaigai darba dienas laika lielākā daļa paiet Daugavpils Universitātē, kur viņa ir projektu vadītāja.

Saimniecības jēri lielākoties ir Latvijas Tumšgalvju un Šarolē vai Tekselas šķirņu krustojums.

Kāpēc aitkopība?
Izšķirošais lēmums par ģimenes pārcelšanos no Rīgas uz laukiem tika pieņemts, kad mūžībā aizgāja Zaigas vectēvs. „Māsa tobrīd jau bija sākusi nodarboties ar aitkopību,” stāsta Zaiga. „Mēs braucām palīgā, līdz sapratām, ka tā ir nozare, kurā labprāt darbotos arī paši. Māsa laika gaitā izkopusi Latvijas tumšgalves šķirnes ganāmpulku.”

„Pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas konsultējāmies arī ar citiem saimniekiem, daudz lasījām,” papildina Raitis. „Sapratām, ka noteikti nevēlamies nodarboties ar lielajiem mājlopiem, pie kuriem regulāri jāiet trīs četras reizes dienā. Tiesa, tas arī ir mīts, ka aitas var tikai palaist pļavā un nekāda īpašā aprūpe vai zināšanas nav vajadzīgas. Atnešanās laikā jābūt gataviem būt kūtī visu diennakti, lai nodrošinātu, ka aitiņām un arī jēriem viss labi... Pēc tam, protams, ar aitām ir vieglāk nekā ar govīm. Galvenais – pabarot, nodrošināt lopbarību un ganības.

Izvēli par labu aitkopībai lielā mērā noteica arī tas, ka šī ir nozare, kurā var ielēkt ar minimāliem resursiem. Lai nodarbotos ar graudkopību, vajadzīga zeme un laba tehnika. Pēdējo lēnām un pakāpeniski esam sagādājuši ar dažādu projektu atbalstu.”

Vītolu ģimene apsaimnieko 100 ha. No tiem 20 ha ir pašu, pārējo nomā. „Sākumā bija jāizvēlas – pirkt tehniku vai zemi,” stāsta Raitis. „Izvēlējāmies pirmo, jo arī tad, ja kaimiņi gatavi palīdzēt, tehnika labā laikā parasti vajadzīga katram pašam... Piecu gadu laikā esam iegādājušies jaunu traktoru, divu rotoru vālotāju, sējmašīnu, traktoru ar frontālo pļaujmašīnu, kombainu, kultivatoru, ruļļu presi, minerālmēslu kaisītāju, augsnes apstrādes diskus un citu svarīgāko, kas nepieciešams lopbarības sagatavošanai un graudu audzēšanai.

Iesākām ar 24 aitiņām. Sākumā ganāmpulks sevi atražoja pats, vēlāk piepirkām klāt jērus no tīršķirnes saimniecībām. Arī citiem iesakām uz jēru iegādi netaupīt. Iegādājoties lētu, apšaubāmas izcelsmes dzīvnieku, nereti nākas iztērēt vairāk naudas par ārstniecības pakalpojumiem. Mūsu jēri lielākoties ir Latvijas tumšgalvju un Šarolē vai Tekselas šķirņu krustojums. Mātes – pienīgās, Latvijas klimatam piemērotās Latvijas tumšgalves, tēvi ir gaļas šķirnes – Šarolē vai Tekselas. Līdz ar to var izaudzēt lielākus jērus.”

Meita, kad jēriņi mazliet paaugušies, palīdz tos ar pudelīti piebarot.

Lauku plašums un brīvība
Šobrīd ne Zaiga, ne Raitis nenožēlo, ka atnākuši uz laukiem, lai gan abiem Rīgā bijis labs darbs. Zaiga strādājusi par projektu vadītāju Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā, Raitis darbojies loģistikas jomā. Taču, ja īstais sirds aicinājums ir citur, tad agri vai vēlu tas liek par sevi manīt... Tā notika arī ar Vītolu ģimeni. Tagad viņi jau ir četri – meitai Laumai ir pieci gadi, bet dēlam Jēkabam – trīs. Mazie priecājas, kā jēri spriņģo, un vecāki ir laimīgi, ka bērni var augt tīrā vidē, izbaudot lauku brīvību un plašumus. Meita, kad jēriņi mazliet paaugušies, palīdz tos ar pudelīti piebarot. Saimniecības darbos jaunajai ģimenei talkā nāk Zaigas tētis Jānis. Ikdienā Vītoli ar visiem darbiem pagaidām tiek galā paši. Ja darāms kas nopietnāks, palīdz radi un draugi.

Pēc zināšanām gatavi braukt 200 km
„Abi nākam no laukiem, bet tā pieredze, kurā varam dalīties šobrīd, iegūta, tikai pašiem strādājot un mācoties – kaut ko jaunu uzzinām katru dienu. Ja aitām parādās veselības problēmas, konsultējamies ar zinošiem veterinārārstiem, kuri arī paši ir aitkopji,” atzīst Raitis un Zaiga. Raitis pagājušajā vasarā Smiltenes tehnikumā ieguva lopkopības tehniķa profesiju. „Tā bija mūžizglītības mācību programma, kurā audzēkņiem jāmaksā tikai 10 % mācību maksas. Vai bija vērts katru nedēļu mērot 200 km turp un atpakaļ? – Noteikti jā! Noder gan iegūtās zināšanas, gan diploms. Viens no priekšnoteikumiem, lai saņemtu ES projektu atbalstu, ir ar lauksaimniecību saistīta izglītība.

Kad par aitu pirkšanu vēl tikai domājām, Zaiga Lauksaimniecības Universitātē apguva aitu pārraudzības kursu. Kad jau dzīvojām laukos, Zaiga Višķu Profesionālajā vidusskolā ieguva arī lauku īpašuma apsaimniekotāja profesiju. Taču, lai veiksmīgi strādātu, tikpat svarīga ir arī pieredze. Kad mācījos Smiltenes tehnikumā, man tāda jau bija. Līdz ar to ļoti augstu novērtēju, ka šajā skolā visi skolotāji ir praktiķi. Viņiem varējām uzdot konkrētus jautājumus, un viņi atbildēja, balstoties savā pieredzē. Tas ir ļoti labi, ka tagad aizvien plašāk tiek attīstītas mūžizglītības mācību programmas, jo jaunībā, kamēr nav gana augstas motivācijas un konkrētu, paša pieredzē balstītu jautājumu, mācības parasti nav galvenais...

Ļoti daudz informācijas iegūstam arī sociālajos tīklos, domubiedru grupās. Atliek tikai uzrakstīt jautājumu, un citi uzreiz dalās savā pieredzē.”

Vītolu ģimene – Raitis, Zaiga, meita Lauma un dēls Jēkabs.

Lopbarību sarūpē paši
„Sākumā saimniecībā nācās ieguldīt vairāk roku darba, nu ikdienu ļoti atvieglo tehnika,” atzīst Raitis. „Ganāmpulku gan joprojām pārraugām paši. Tāpat sarūpējam lopbarību – gan skābsienu, gan graudus piebarošanai. Vienīgi pērkam proteīnbarību jēriem – lopbarības pupas, rapšu raušus u.c. Galvenokārt sējam ziemas un vasaras kviešus, auzas. Šogad mēģinājām izaudzēt soju, bet neizdevās. Ne jau velti Latvijā ir tikai pāris saimniecības, kas ar to nodarbojas... Ja nav iespējams tikt pie herbicīdiem nezāļu ierobežošanai, nekas labs nesanāk. Lauki aizaug ar nezālēm, un ar to arī visi labie nodomi beidzas.

Izvaltā ar lauksaimniecībā apsaimniekojamās zemes iznomāšanu problēmu nav, jo saimnieki labprātāk redz savā tuvumā zālāju, nevis laukus, kurus regulāri apsmidzina ar dažādām ķimikālijām. Tiesa, mums jau arī ir graudu lauki, bet cenšamies, lai tie nebūtu otram pie mājas durvīm.”

Pavasarī, kad sadzimuši jēri, Vītolu ganāmpulkā aitu skaits palielinās 2.6–2.7 reizes.

„Uz 150 aitām turam trīs teķus. Ja viss notiks, kā iecerēts, nākotnē plānojam, ka mūsu ganāmpulks varētu pieaugt līdz 500 aitām. Viss atkarīgs no iespējām nodrošināt mājdzīvniekiem novietnes, lopbarību un ganības. Saimniecībai paplašinoties, jārēķinās, ka nāksiet algot arī palīgus.”

Tagad aitas pa nakti mitinās Raita paša pielāgotā padomju gados celtā cūku fermā. Ēkas vienā galā viss iekārtots tā, lai aitas atnešanās laikā un arī kādu brīdi pēc tam var grupēt. „Pagaidām par telpu trūkumu nesūdzamies, tāpēc atnešanos plānojam iespējami agrāk, lai jērus var ātrāk nobarot. Ja grupēt nāktos ganībās, tas mūsu situācijā būtu sarežģītāk.”

Jaunajiem saimniekiem, kuri vēl tikai plāno nodarboties ar aitkopību, Raitis un Zaiga iesaka pievērst nopietnu uzmanību aitu atnešanās laikam. „Tas, protams, atkarīgs arī no šķirnes. Ja jērus nepaspēj nobarot līdz musulmaņu lielajiem svētkiem, pēc tam jārēķinās ar ļoti maziem ienākumiem. Tāpat kā rudenī, kad visi steidzas atbrīvoties no brāķējamām aitām.

Lai noteikti aitu grūsnību, vienu reizi iznomājām ultrasonogrāfijas aparātu. Tiesa, mums nepaveicās ar labāko aparātu. Bet kopumā tā ir ļoti vērtīga lieta, ko vērts iegādāties, kooperējoties ar vēl kādu saimniecību. Ja zina gaidāmo jēru skaitu, var precīzāk aitām noteikt optimālās barības devas. Tāpat laikus uzzināt, kuru aitu nav vērts turēt un barot.”

Lielākie izaicinājumi
„Vasarā lielākais izaicinājums ir sarūpēt kvalitatīvu lopbarību, jo laikapstākļi un to prognozes ne vienmēr sakrīt... Kad lopbarība nodrošināta, varam jau atviegloti uzelpot,” saka Raitis. „Žogus ganībām palīdz būvēt radi un draugi. Elektriskos ganus ik pēc divām nedēļām jājauc nost un jābūvē citā vietā no jauna. Mums ir arī stacionārie žogi. Lielākais attālums no vienām ganībām līdz otrām ir 4 km. Tāpēc joka lieta nav arī visu kuplo ganāmpulku pārdzīt...

Pagājušā gada augusta beigās mūsu aitām pirmoreiz uzbruka vilki. Tas bija laiks, kad vecie vilki māca jaunos medīt. Aitas pat nebija saplosītas – vienkārši nokostas un atstātas. Informējām medniekus. Līdz šim mūsu pusē vilki nebija manīti. Turpmāk ganāmpulku nāksies apdrošināt.”

Līdzīgi daudziem aitkopjiem, arī Vītolu ģimenei lielā mērā neatrisināts ir jautājums, ko iesākt ar aitu vilnu. „Latvijā ir tikai daži uzņēmumi, kas nodarbojas ar vilnas pārstrādi. Tie atrodas tālu un ne labprāt brauc vilnai pakaļ. Tāpēc pagaidām saimniecībā joprojām ir arī diezgan daudz nerealizētas vilnas. Ja palaimējas un daļu vilnas izdodas pārdot, šie ienākumi nesedz cirpšanas izmaksas.

Sākumā aitas cirpu pats, bet pašlaik pērkam cirpšanas pakalpojumus, lai vieglāk pašiem un arī aitām. Tā jau tikai filmās izskatās – kas tad tur! Arī šim darbam ir sava specifika, tāpēc labāk uzticamies profesionāļiem.

Ar citām lauksaimniecības nozarēm Vītoli pagaidām nodarboties neplāno. „Jā, esam lasījuši, ka aitkopību var viegli apvienot ar lauku tūrismu un augļkopību. Sev nepieciešamos augļus un dārzeņus izaudzējam, bet mūsu prioritāte ir paplašināt ganāmpulku. Lai to varētu atļauties, vēl ļoti daudz darāmā.”

Vārdi to tradicionālajā izpratnē Vītolu aitām doti netiek. Lauksaimniecības datu centrā tiek reģistrētas ciparu un burtu kombinācijas, kas atkarīgas no dzīvnieku izcelsmes. „Tik daudz vārdu paturēt prātā nav iespējams,” uzskata saimnieki, tāpēc ar kristībām neaizraujas. Izņēmums ir pati pirmā ganāmpulka vadone Zenta, bet tas jau ir cits stāsts, ko Vītolu ģimene vēlas paturēt noslēpumā.

„Tam, kurš izdomājis salīdzinājumu stulbs kā aita, gan nav taisnība! Aitas ir ļoti gudri dzīvnieki,” sešos saimniekošanas gados pārliecinājušies Zaiga un Raitis. Viņu ganāmpulkam iemācīts, izdzirdot saimnieku sasitam plaukstas, iet iekšā kūtī.

„Jā, aitas ir mazliet bailīgas,” neslēpj Raitis. „Taču, ja nodrošina labvēlīgu vidi un pietiekami daudz barības, tad tās atļauj arī pakasīt aiz auss un samīļot. Aitas noteikti nepieder pie mājdzīvniekiem, ar kuriem grūti sadarboties.”

Problēmas, kas saistītas ar Covid-19 straujo izplatību, Vītoli savā saimniecībā pagaidām nejūt. „Pērn nesamazinājās ne pieprasījums pēc aitas gaļas, ne graudu cenas. Vienīgi brīvajā laikā nevar aizbraukt visur, kur gribētos, bet tas ir pārejoši. Daudz svarīgāk ir tas, ka mums nav jādzīvo pilsētas burzmā ar visām no tā izrietošajām sekām.”

Vītolu ģimenes moto: „Vairāk darīt, mazāk čīkstēt!” „Par to visvairāk jādomā, ieejot sociālajos tīklos. Vienas vienīgas žēlabas! Par laimi, aizvien vairāk jauniešu izvēlas atgriezties un saimniekot laukos. Arī Izvaltā mēs nebūt neesam vienīgie. Jaunajā gadā visiem novēlam būt stipriem, veseliem, vairāk aktīvi darboties un piepildīt savus sapņus.”

To, ka sapņi un ieceres piepildās, apliecina arī Vītolu ģimenes veiksmes stāsts.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Rudzu maize – Latvijas sirds maize
Rudzu maize – Latvijas sirds maize

Rudzu maize izsenis bijusi latviešu ēdienkartes neatņemama sastāvdaļa, kas ...

Saimniekojam gudri un bioloģiski!
Saimniekojam gudri un bioloģiski!

Gundaram Stiebriņam šī ir 14. sezona, saimniekojot bioloģiski. Pārdomāti lē...

Bioloģiskā lauksaimniecība – vairāk plusu nekā mīnusu
Bioloģiskā lauksaimniecība – vairāk plusu nekā mīnusu

Kā zināms, bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumu sertifikāciju Latvijā veic...

Mīlot to, kas tev zem kājām
Mīlot to, kas tev zem kājām

Pazemes ezeriem bagātajā Pārgaujas novada Straupes pagasta bioloģiskajā sai...