Latvija ir teritoriāli neliela, taču daudzveidīga – vienlaikus katrā valsts pusē mēdz būt dažādi un pat ļoti atšķirīgi meteoroloģiskie apstākļi. Jo īpaši labi tas jūtams, gaidot pavasari. Par agrajiem pavasara vēstnešiem, ko dabā var lūkot jau tagad, stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.

Putnu īpašā uzvedība pavasarī

Dažu sugu putni steidz akustiski izpausties, iezīmējot savas potenciālās riesta un ligzdošanas teritorijas. Kurzemē jau februāra pašā sākumā saulainās dienās aizvējā mežos varēja izdzirdēt to lielo zīlīšu tēviņu trinkšķināšanu, kuri rudenī neaizlidoja uz siltajām zemēm, bet palika ziemot tepat. Sagaidījuši solāro pavasari, ilgi nevilcinājās un zīlīšu tēviņiem vietām pievienojās arī azartiskākie zilzīlīšu tēviņi.

Mežmalās un cilvēku apdzīvotu vietu apstādījumos, parkos, dārzos nu jau šad tad atskan pa kādam Latvijā ziemojušo zaļžubīšu tēviņu trellim. Ainavās, kurās netrūkst koku, var izdoties saklausīt arī kāda dzeņa teritoriālo vēstījumu – bungošanu ar knābi pa elastīgu, sausu zaru.

Gan balsis, gan uzvedība liecina, ka pirmsligzdošanas noskaņojums ir sācis pārņemt riekstrožus un jūras ērgļus. Tāpat kraukļi vēsta par gatavošanos riestam: viņu skaņrades orgāni raida pasaulē raksturīgos “klongšķus”, bet ķermeņi lidojumu laikā demonstrē “gaisa dejas” – krītošas piruetes un dažādas citas specifiskas izdarības.

Daļa pie mums ziemojošo ziemeļu gulbju jau sāk iemēģināt savrupu pāru dzīvi – ik pa laikam atšķeļas no lielākām grupām. Savukārt klusos vakaros un naktīs par aizņemtu ligzdošanas vietu vēsta meža pūču tēviņu ūjināšana. Pie agri ligzdojošajiem pūčveidīgajiem vēl pieskaitāmi bikšainie apogi, tāpēc februārī lielākos mežos mēdz atskanēt arī šo nakts putnu balsis.

Jau ir konstatētas no siltajām zemēm uz taigu vai tundru Latvijai cauri ceļojošas baltpieres zosis un sējas zosis.

Gatavojas ziedēšanai

Piemāju dārzos jau redzētas sniegpulkstenītes laužamies pretim saules gaismai. Sniegam izkūstot, daudzviet jau redzama arī zaļa zālīte. Grūti noticēt, bet mežā manāmi pat atsevišķi zilo vizbulīšu ziedi.

Šur tur jau krietni pavērušies viena otra vītolu dzimtas kokauga pūpoli – raksturīga agra pavasara zīme.

Pie agriem ziedētājiem pieder lazdas. Vēl visur nav nokusis sniegs, bet, saules atmodinātas, daudzviet aizvējā tās sāk ziedēt –  starp viegli pamanāmajiem dzeltenzaļajiem šo krūmu vīrišķajiem ziediem (spurdzēm) parādās grūti atrodami, jo pumpuros apslēpti, koši sarkanie sievišķie ziediņi (drīksnas).

Vietām siltums sācis provocēt dažu labu nepacietīgāku baltalksni – koka zaros karājas krietni nobrieduši jaunie ziedi, fonā parasti redzami pērnie čiekuri.

Ne viens vien kokaugs agrajā pavasarī jau manāmi briedina lapu pumpurus. Glīti, violeti, samērā tumīgi tie izveidojas melnalkšņiem.

Lazdu un alkšņu putekšņi ik gadu ir pirmie, bet ne vienīgie vēja nestie alergēni. Kad lazdas un alkšņi mežos zied jau plaši un dāsni, sākas periods, kurā alerģiskiem cilvēkiem jāpacieš iesnas, kņudināšana rīklē, klepus, acu asarošana un citas ziedputekšņu izraisītas alerģijas izpausmes.

Saules agrāk modināti

Šogad februāra sākums Latvijā bijis siltāks par klimatisko normu. No ziemošanas paslēptuvēm siltums izvilināja ne vienu vien bezmugurkaulnieku. Ziemotuves priekšlaicīgi pameta galvenokārt kukaiņi un zirnekļi.

Lapu koku audzēs, īpaši mitrās teritorijās alksnājos, ja zemi nesedz sniegs, var paveikties pamanīt nelielas, sarkanas „bļodiņas” ar vairāk vai mazāk ieliektām malām – Austrijas agreņu sēņu augļķermeņus. Bet saules dāsnāk apspīdētās vietās par pavasara tuvošanos vēsta arī ķērpji kladonijas – tie eksemplāri, kuriem jau nokrāsojušies podēciju gali.