Dārzs un Drava / 2018.gads (Ziema.)

Nīcas novada Bernātos viesu mājā Sīpoli jau daudzus gadus saimnieko Vecvagaru ģimene – Ņina un Visvaldis. Tagad viņiem pievienojušās atvases – Eva un Kaspars ar savām otrām pusītēm. Saimnieka Visvalža liela mīlestība ir dzirnakmeņi. Sācis tos gādāt 90. gadu sākumā, un tagad to Sīpolu sētā ir krietni vien pāri piektam simtam. Mūsu saruna ar Visvaldi Vecvagaru ir ne tikai par interesantajiem dzirnakmeņiem, bet arī par veiksmīgo biznesu un dzīvi kopumā.

Pirts un sešas pudeles laba vīna
„Viss dzīvē ir nejaušība. Mums ir viesu māja Sīpoli, un vienā vēlā vakarā ieradās latvju bāleliņi, piekrāmējuši mikroautobusu Latvija ar dzirnakmeņiem, lai vestu uz Holandi pārdošanai. Tajā laikā dolārs latvietim skaitījās paradīze, tad nu veda uz svešām zemēm, lai vairotu savu bagātību. Holandes dārziņos akmeni uzskatīja par vērtību. Pirmais dzirnakmens tajā rītā arī ienāca manā sētā, jo naktī manī atmodās latvietis un es sapratu, ka dzirnakmeņiem jāpaliek Latvijā, man tie ir jānopērk,” Visvaldis Vecvagars stāsta par dzirnakmeņu kolekcijas pašiem pirmsākumiem. Naktī apzvanījis visus savus draugus, jo vajadzēja prāvu naudas summu, lai nopirktu astoņpadsmit dzirnakmeņus. Tas bijis 90. gadu sākumā.

Katram dzirnakmenim ir savs iegūšanas stāsts – saimnieks tūristiem, kuri ierodas viesu namā, pat izsludinājis konkursu – kurš uzminēs pareizo skaitu, tam vakarā būs pirts un sešas pudeles laba vīna. Braucot ļoti daudzas grupas, un parasti tas notiekot augustā, kad bērnus ved uz Klaipēdu parādīt delfīnus un piestāj Sīpolos, lai pārlaistu nakti.

„Gandrīz katra ģimene, kura mūsmājās pārguļ, piedalās konkursā. Uzminēja viena sieviete. Ņina gan zobojas, man tā sieviete iepatikusies, tāpēc pats esot nosaucis pareizo skaitu. Es četras reizes gadā apbraukāju Latviju, dzirnakmeņus meklējot. Šogad biju Latgalē, bet akmeņi tur ne īpaši sastopami, jo turp dodas uzpircēji – nopērk un caur internetu palaiž pārdošanā. Man arī bieži mājās pieved dzirnakmeņus, jo mani interesē, ko cilvēks ir piedzīvojis, tos meklējot. Caur dzirnakmeņiem var uzrakstīt patieso Latvijas vēsturi,” lēš Visvaldis. Pirmkārt, nīcenieku interesē, kā attīstās Latvija, kā ģimenes dzīvo, vai leišmalē, Latgalē, vai Zemgalē. Starp citu, leišmalē Vecvagara kungs ieguvis divpadsmit dzirnakmeņus no vienas točkas saimnieces. Viņai bijusi interesanta pieeja – šņabi devusi pret sieviešu rotaslietām. Visvaldis domā, ka tai pagastā sievietes droši vien staigājot bez rotaslietām. Arī pret mēbelēm tā kundze šņabi mainījusi. „Nez kādēļ viņa iedomājusies, ka dzirnakmeņi ir liela vērtība. Notika diņģēšanās, cena cēlās un krita. Beigās es samaksāju un aizskrēju uz veikalu aiz priekiem, nopirku šampanieti. Es pajautāju Rasmai, saimniecei, cik vidēji šķidrumā izmaksā viens dzirnakmens. Atbilde bija mūsdienu leišmali raksturojoša – no 1,5 līdz 2 litriem. Ar dzirnakmeņiem es iegūstu ziņas par Latvijas skaistajām briljanta saliņām, kuras veidojas Latgalē, par Zemgali nemaz nerunājot. Tās ir tikšanās ar cilvēkiem,” pieredzē dalās Sīpolu saimnieks.

Rīko dzerstīšanās sacensības
Visinteresantākais esot, kā viņš ieguvis lielo dzirnakmeni. Ilgi diņģējies ar vienu Latgales saimnieku par cenu. Galu galā tas piezvanījis un teicis: „Visvaldi, man ir priekšlikums.” Nē, cena neesot augusi, bet viņš gribot sarīkot dzerstīšanās sacensības. Ja kurzemnieks uzvarēs, dzirnakmens būs viņa, ja latgalietis, – dzēriens ir Visvalža un dzirnakmens paliek Latgalē. „Atcerējos savu vētraino jaunību un domāju, ka aknas vēl izturēs, – nolēmu braukt. Lai viss būtu taisnīgi, jāņem divi tiesneši no Latgales un divi no Kurzemes. Mēs ar sievu vakarā dzērām vīnu, pārrunājām šo jautājumu par tiesnešiem no mūspuses, jo tas izšķir jautājumu. Sieva ieminējās, ka jāņem līdzi divi zinoši Liepājas teātra aktieri,” atceras Visvaldis. Deviņu dienu uzvedums bijis ļoti interesants, drīz to vērot sanācis vai viss pagasts. „Protams, visi, kas piedalās, mainās. Es pamodos astotās vai devītās dienas rītā interesantā, piemēslotā virtuvē, pacēlu galvu, vienu pamodināju – paklau, kurš ir uzvarējis? Cilvēks rāda uz debesīm – neatceros neko, pirmais aizgāju. Izrādās, ka dzerstiņā es biju izmantojis aktiera Pāvula paņēmienu Vella kalpos, kur viņš gaļu meta grozā zem galda. Es viskiju lēju zābaciņā. Uzvaru nosvinējām, atgriezušies Kurzemē. Tas pasākums bija varen interesants. Vēlāk Latgales saimnieki un viņu bērni brauca pie mums atpūsties viesu mājā,” par jauniegūto draudzību pēc derībām priecājas nīcenieks. Ekspedīcijās Visvaldis viens nebraucot, esot jāņem šoferis. Viņš visu mūžu braucis tikai ar velosipēdu, bet esot draugs, kurš saimnieku vedot, kad vajag. „90. gados ļoti interesanti varēja dzirnakmeņus iegūt, iemainot pret Liepājas šķīstošo kafiju, pret kristālu, pret dažām naudas zīmēm. Tagad ir jāmaksā lielāka summa. Katrs ceļojums ir interesants. Vienā mājā dzirdu, ka Ministru kabinets ir jāapšauj, otrā – ka viss Latvijā kārtībā. Prezidents mums ir drusciņ tā ar galvu. Kurā mājā ieej, tur ir savas problēmas. Latvija attīstās, plaukst. Tie, kas līdz šodienai nav atraduši vietu, tie arī neatradīs. Tie gribēs likvidēt Ministru kabinetu,” Visvaldis runā bez aplinkiem.

Visvaldis Vecvagars teic, ka ar dzirnakmeņu vākšanu sācis aizrauties nejaušības pēc.

Varētu sarakstīt grāmatu
Reiz vienās dzirnavās bijusi mantiniece, teikusi, ka dzirnakmeni nepārdos. Visvaldis katru otro dienu braucis pie viņas ar puķēm, katru ceturto dienu ar šampanieti. Tā divpadsmit gadus. Viņa tomēr neesot padevusies, dzirnakmens gan. Brīnišķīgs dzirnakmens. „Tādi interesati stāsti – domādams neizdomāsi. Grāmatas varētu sarakstīt − vienu par vēsturi, otru Hašeka garā par dzirnakmeņu iegūšanas paņēmieniem. Taču sieva liek strādāt. Saka, lai ejot nopelnīt vakariņas, tā nu – pa kuru laiku es rakstīšu? Kad cilvēks paēd, kļūst slinks,” savā dzirnakmeņu dzīvesziņā dalās saimnieks. Dzirnakmeņi sētā esot no visiem Latvijas novadiem, un tie ir samarķēti. Tur ir izsūtīšanas, mīlestība, greizsirdība, naids, nabadzība, bagātība. „Paldies Dievam, tagad mūsmājās bērni ir pārņēmuši saimniekošanu, nekas neiet zūdībā.

Ar viesu namiem pirmie sākām Kurzemē, tās bija 80. gadu beigas. Tad jau ieradās pirmie vācieši ar stikla krellītēm un viņiem nebija, kur dzīvot. Es atceros, ka Liepājā nebija siltā ūdens un mēs laidām siltā baļļā mūsmājās. Domāju, ka ļoti veiksmīgi turpinām, jo lauku tūrisms ir absolūti tīrs bizness, man tas patīk,” atzīst saimnieks un teic, ka tolaik interesanti cilvēki braukuši, jo citur nebijis vietas, kur apmesties. Viņiem vajadzējis nomaļāku vietu. No tā laika stāstiem arī varot uzrakstīt Latvijas vēsturi. „Pie manis reiz dzīvoja kāds interesants cilvēks, kas, kā izrādījās, te vienkārši bija slēpies.

Pagājušajā gadā viņš atbrauca kopā ar ļoti šarmantu francūzieti. Es viņu uzreiz neatpazinu, bet, kad viņš sāka smaidīt, sejas vaibsti likās it kā pazīstami. Viņš izvilka no kabatas aploksni. Domāju − kāds man raksta no Parīzes, bet izrādījās, ka cilvēks atbraucis parādu nomaksāt. Toreiz viņš dažādu apstākļu dēļ bija spiests aizbraukt no Bernātiem,” Visvaldis vēl piebilst, ka viesu namā viesojušies cilvēki no visas Eiropas. Sevišķi bieži vācieši, jo viņi jau uz Latviju braucot kā uz otro dzimteni. Tā esot ļoti simpātiska publika. Tāpat brauc francūži, beļģi, holandieši un arī lietuvieši, kuri pamazām iekaro Nīcas pagastu. Visvaldis pat spriež, ka šī iemesla dēļ varot pienākt laiks, kad Bernātus pievienos Lietuvai. Kur tad latvieši paliks? Gan jau izdzīvos. Viņš ļoti gudri apprecējies, jo sieva Ņina ir lietuviete. Sievas paspārnē māju saimnieks kādu brītiņu varēšot pastāvēt.

Veiksmīgi saimnieko jaunie
„Meita Eva kopā ar vīru Ingusu izveidoja Kurzemē pirmo dizaina māju. Ļoti ekskluzīvu. Izrādās, ka pēc tās ir lielāks pieprasījums nekā pēc maniem šķūnīšiem. Viņi ir ieteikti tūrisma balvai Lielais Jēkabs. Jaunajiem nepietiek ar vienu māju. Bernātos izveidojuši ļoti ekskluzīvu restorānu. Te vairāk darbojas znots, meita Rīgā pelna naudu – kādam arī jāstrādā. Manā ģimenē visu mūžu sieva ir strādājusi,” nosmej Visvaldis. Dēls Kaspars savu biznesu attīsta Baltijas jūras krastā. Visvaldis pastāsta, ka savulaik viņš gudri, kā nākotnē skatīdamies, mantoto melnzemi iemainījis pret jūrmalas smiltiņu. Toreiz pasludināja, ka katram latvietim ir jābūt zemniekam, bet Visvaldis spriedis − kāds no manis zemnieks? Neatšķirot graudus. „Man jūras malā bija īpašums, un es atļāvu dēlam tur attīstīties. Tur ļoti spoži un patīkami virzās. Bērni investē Sīpolos, un īpašums saucas Sīpolu dizains, Sīpolu mare. Es nespēju nosaukumiem sekot līdzi. Maza ironija, bet labsirdīgi,” pasmej tēvs un vectēvs un atklāj, ka vecajās fotogrāfijās varot redzēt, ka saimnieki ieradušies īstā tuksnesī. 1981. gadā Visvalža tēva māsa uzdāvinājusi Sīpolu māju, tā saimnieks ir atgriezies omītes mājā. „Privātīpašums man prātu nav laupījis. Par to šad tad var pārliecināties. Jā, bija tuksnesis, pie mājas auga pieci vītoli un deviņpadsmit priedes. Viss, kas tagad redzams, ir sastādīts. 50. gados mūspusē bija uzsaukums, ka jāsēj rudzi. Tad nolīdzināja gleznainās kāpas un iesēja rudzus, bet tie neauga, tā bija cīņa ar dabu. Es sāku ar to, ka, lai ainavu atdzīvinātu, veidoju mākslīgās kāpas. Tad līdz ar dzirnakmeņu ierašanos bija āķis lūpā – sapratu, ka akmens skarbi šo vidi papildina. Bernāti jau ir skarba vide, kā nekā blakus atklāta jūra,” teic saimnieks. Viņš dzirnakmeņus nekrauj kaudzē, kā viens otrs to dara. Dzirnakmeņi tiek izglābti. Visvaldis tos iepludina ainavā. Teritorija ir pietiekami liela. Varētu, protams, būt vairāk, lai attīstītos tieši klusais tūrisms. „Klusā tūrisma priekšrocība ir arī tā, ka pie katras mājiņas atrodas 0,5 hektāri zemes. Apnīk jau katru dienu tikties ar tūristiem un viņiem savukārt ar saimniekiem. Pie katras mājiņas ir atsevišķs ceļš, un principā mēs viņus neredzam. Ja neaizmirst samaksāt, tad satiekamies divas reizes – viņiem iebraucot un aizbraucot,” par viesu māju ikdienu klāsta Vecvagara kungs.

Par godu Katrīnai
Sīpolos ir arī jauka pirtiņa, to pirmām kārtām izmantojot saimnieks. Tā esot pārdomu vieta, un viņam patīkot vienam tur ieritināties. Sieva uztraucoties, jo dažreiz iznākot ārā tikai pēc pusotras dienas. Viņai aizdomas, ka vīrs lieto alkoholu, bet viņš vienkārši domājot par dzīvi. „Sīpolos viss ir pakārtots ģimenei. Te par katru vietu var stāstīt no ģimenes viedokļa. Arī no draugu viedokļa. Man ir ļoti daudz draugu vēl no jaunības dienām. Arī daudzi mākslinieki pazīstami – metālmākslinieki atved kādu izcilu savu darbu. Protams, man nav tādas naudas, lai samaksātu par darbu. Tad viņi paviesojas Sīpolos. Dažreiz tas iznāk dārgāk, nekā es būtu samaksājis. Teritorijā man arī ir mākslinieku darbi,” lepni saka akmeņvīrs un šķetina vēl vienu stāstu. Viņam piedzimusi mazmeita Katrīna. Protams, lieli prieki. Vecvagaru ģimene ar bērniem vairs ne īpaši tā – viņiem savas dzīves, senčiem sava, tomēr mēģinot pieradināt mazbērnus pie Sīpolu klimata. Visvaldis domājot, ka tas arī izdevies, jo mazmeita Patrīcija iestājusies Liepājas Dizaina, mākslas un mūzikas vidusskolā un dzīvo pie vecvecākiem. Par viņu esot vesels stāsts, jo meitene katru gadu rīkojot suņu sacensības. Rūdolfs esot iemīlējies Bernātos. „Mēs visi sēžam – es, Patrīcija un Rūdolfs, dzeram vīnu. Jautāju mazbērniem – kā izveidot kaut ko paliekošu? Divpadsmitgadīgajam Rūdolfam uzreiz ideja rokā. Saka − paklau, vectētiņ, tu te mētājies ar akmeņiem, vajag atrast Latvijā lielāko dzirnakmeni par godu Katrīnas piedzimšanai.

Man ir pazīstams autors grāmatai par Latvijas dzirnavām, Biedriņš – sāku šķirstīt un interesēties. Tad kopā ar mazbērniem devāmies uz vietu, kur dzirnakmens mājo. Man vajadzēja viņu spriedumu, vai ir vērts ieguldīt naudu šajā akmenī. Mazbērni palēkāja, palēkāja. Pēdējais akmens, ko es tūristiem rādu, ir Katrīnas vārdā nosauktais dzirnakmens,” Visvaldis pabeidz šo stāstu.

Glezna sievas šīsvasaras kleitas krāsā
Tagad viesu māju teritorijā ir skaista izstāžu zāle. Ideja par to visu mūžu saimniekam bijusi. Kaut ko tādu radīt padomju laikā nebija iespējams, jo Visvaldim visa dzīve bija saistīta ar Liepājas Vēstures un mākslas muzeju. Māksla viņu pieradinājusi vai arī viņš to. „Sākums bija vāgūža laiks Liepājā pie fotogrāfa Ulda Brieža. Katras viesošanās laikā mākslinieki uzdāvināja pa bildei. Sevišķi grūti bijis ciemoties pie gleznotāja Miķeļa Golta, jo viņš dāvināja milzīgos formātus. „Darbi sakrājās, un es mēģināju radīt telpu, kur varētu izlikt atmiņas no jaunības laika. Tas viss sagriezās ar kājām gaisā, kad iepazinos ar izcilu koktēlnieku Jāni Žīmantu un sāku kolekcionēt viņa darbus. Iegūtos mākslas darbus atliku maliņā – pirmā izstāde bija veltīta koktēlniecībai. Tas bija pirms diviem gadiem. Nomira Nīcā dzīvojošais mākslinieks Egils Brūns, bija viņa atceres izstāde. Es sapratu, ka ļoti maz Latvijas gleznotāju glezno klusās dabas. Izraku aizputnieku Jāni Kalnmali, kurš it kā skaitījās nepieejams cilvēks. Viņš daudz glezno klusās dabas. Tas mani saistīja. Šo šerpo cilvēku iekaroju ar vēl lielāku bezkaunību. Teicu, ka man vajag ziedus, bet sievas šīsvasaras kleitas krāsā,” stāsta mākslas mīļotājs. Gleznotājs piesarcis, un viesis sapratis − vai nu, vai. Nežēlīgi spēcīgi Kalnmalis uzsitis uz pleca. O, šitādu nekauņu, prieks ar tevi iepazīties! Viņš tos ziedus sievas vasaras kleitas krāsā nīceniekam uzdāvinājis, ar to sākusies spoža pazīšanās. „Visi Kalnmaļa darbi, kas tagad redzami izstādē, ir nopērkami. Pieprasījums ir liels, un cenas atbilstošas. Ja godīgi, es tās izstādes organizēju tāpēc, ka atklāšanā ir ballīte. Man kaimiņos dzīvo muzikanti, un ballīte ilgst pusotru dienu. Tur ir pateicības runas, kurās neviens īpaši neieklausās, ziedu likšana pie autora kājām. Blakus mājiņā ir klāti galdi,” stāsta Visvaldis un uzslavē dēlu Kasparu, vedeklu Lauru, meitu Evu, kuri daudz palīdz ballītes noorganizēšanā. Evai esot laba gaume uz vīniem, Visvaldis orientējoties tikai stiprajos dzērienos.

Ciemiņi ierodoties visdažādākie. Sākot no viesnīcu īpašnieces Solimas, kurai Latvijā pieder arī muiža, kuras sienas ir noformētas ar Kalnmaļa darbiem, un beidzot ar meitas Evas kolēģiem no Rīgas, jo dakteriem jau tradicionāli patikusi māksla un viņi kolekcionē gleznas. Ballītē piedalās arī Liepājas Vēstures un mākslas muzeja darbinieki un Visvalža draugi. Kalnmaļa izstāde būs skatāma līdz nākamā gada rudenim. Ja darbus nopirks, mākslinieks vedīs jaunus. „Nākamā būs tekstilmākslas izstāde, jo man izdevās pierunāt pasaulslaveno mākslinieku Egilu Rozenbergu, manu draugu no jaunības laikiem. Viņš ir ar mieru izstādīt mini gobelēnus. Atkal būs ballīte, jo nevar jau visu laiku staigāt norūpējies pa pasauli. Vajag smelt prieku,” sarunas nobeigumā nākotni ieskicē Sīpolu saimnieks.