Saimnieks LV / 2019.gads (Jūnijs.)

Strausu fermā Mazzariņi, kas atrodas Glūdas pagastā starp Jelgavu un Dobeli, sestdienas rīti sākas agri, jo jāpaspēj sakārtot sētu līdz ekskursantu atbraukšanai. Šeit 2011. gadā izveidotajā SIA Ratites veiksmīgi saimnieko Žanna un Dainis Laugaļi. Dodamies apskatīt, par ko savulaik neparastā iecere izvērtusies šodien.

– Kāds bija saimniekošanas sākums?
Žanna Laugule: – Sākotnēji ideja izveidot strausu fermu man nešķita patiešām nopietna – vai maz no tā kas sanāks, nu labi – gadu, bet ne jau ilgāk. Nu jau ir pagājuši astoņi gadi un jūtam, ka ir iestājusies stabilitāte un pārliecība.

Strausi Latvijā bija jau 90. gadu beigās. Izbraukājām visu Latviju, bet nekur neredzēju tādu fermas modeli, kā biju iedomājusies, daudzviet novietnēs bija vien pāris putni. Tad aizbraucām uz Lietuvu un ieraudzīju to, kā biju iecerējusi – putnu labturība bija ļoti augstā līmenī, tika izmantota barības piedeva, ar kuru plānoju strādāt. Ar pirmajiem cāļiem nodarbojos nopietni, tāpēc gada beigās no 34 cāļiem mums palika 28, kas bija ļoti labs rezultāts.

Strauss izšķiļoties ir vien 25 cm garš, bet ar mūsu barošanu putni trīs mēnešos jau sasniedza 140 cm. Jo strausi auga lielāki, jo vairāk bažījāmies par vietas trūkumu. Tālāk notika, kā grāmatās rakstīts, – ar pirmajiem ienākumiem var rēķināt tikai pēc pieciem gadiem, jo līdz tam spējām tikai būvēt mājas un aplokus lielajiem putniem.

Sākot nodarboties ar strausiem, neko daudz par tiem nezināju, mācoties par veterinārārstu man iemācīja, ka vislabākā ārstēšana ir profilakse – ja putni būs paēduši un labi jutīsies, tad nebūs daudz problēmu. Tā arī notiek.

– Kā veidojāt strausu ganāmpulku?
Žanna: – Nezinu vairāk nevienu saimniecību, kur strauskopība būtu sākusies ar cāļiem, kā pie mums, jo parasti ieved pieaugušus putnus. Man savulaik ir bijusi saskare ar zirgkopību, un zinu, ko spēj šāda izmēra dzīvnieks, arī strauss, kas ir vislielākais un smagākais putns pasaulē, tā augums var sasniegt 2.5 metrus un svars līdz pat 150 kg. Tāpēc nolēmu, ka audzināsim savus putnus paši.

Tagad mums jau ir izveidojusies zelta izlase – vaislas putni, kādu citur Latvijā nav, jo atlasām labākos no labākajiem. Šie vaislas putni varēs sevi atražot apmēram 30 gadus, un ar gadiem viņi kļūst vērtīgāki, jo strausi mācās un krāj pieredzi. Jo vecāki putni, jo interesantāki un nosvērtāki.

– Kas jāievēro strausu labturībā?
Dainis Laugulis: – Ar MK noteikumiem ir noteikti strausu labturības principi, kas nosaka, cik aplokiem jābūt, cik nojumēm utt. Svarīgākais ir aploks, jo strausiem vajag vietu skriešanai. Nojume nepieciešama, lai pārlaistu aukstāko gada laiku, kaut gan strausi dzīvo arī Sibīrijā un Norvēģijā. Viņi ir unikāli ar savām pielāgošanās spējām. Protams, jo tālāk uz ziemeļiem, jo sarežģītāk ir izaudzēt un saglabāt cāļus. Ziemā strausi iet laukā, bet ir problēma ar ledu, jo viņiem slīd kājas, īpaši jaunajiem putniem, kuri neprot iet lēni un prātīgi. Bieži viņi tad sagaida mūs – atrodam stabilāko vietu, kur iet, un strausi seko mums.

– Kā ir ar to mītu par galvu smiltīs?
Žanna: – Jau sengrieķu filozofi ir minējuši, ka strausi nebāž galvu smiltīs. Strausi uzturas tikai atklātās vietās, jo viņi redz un dzird divus trīs kilometrus tālu. Ja putns kaut ko plūc no zemes un uz viņu skatās no liela attāluma, tad izskatās, ka tas ir iebāzis galvu smiltīs. No tā arī varbūt radies šis mīts.

Ko nedrīkst darīt ar strausiem, tas ir jāt. Āfrikā tas nav aizliegts, tur esot fermas, kur to var darīt arī tūristi. Būtībā to nedrīkst darīt, jo strauss nav vadāms – viņš skrien, lai glābtu dzīvību. Strausa latīniskajā nosaukumā ir vārds kamielis, un viņam pat gaita līdzīga kamielim. Pavērojiet!

– Cik daudz šo lielo putnu dzīvo jūsu sētā?
Žanna: – Putnu skaits visu laiku mainās, tagad ir ap 40 strausu, bet pagājušā gada lielākie putni jau sāk braukt uz restorāniem. Maija beigās sāks šķilties jaunā paaudze. Vaislas pamatsastāvu veido 10 putni, kas gadā izdēj vairāk nekā 500 olas. Vairākas strausu mātītes dēj arī ziemā, kas nav īsti pareizi, bet ir kompliments mūsu barošanai.

Pamatganāmpulku veido Āfrikas melnie strausi, bet ir arī nandu – Dienvidamerikā un emu – Austrālijā mītošie putni. Nandu arī sākuši vairoties. Vēl mums trūkst kazuāri un kivi, tad būtu pārstāvētas visas skrējējputnu kārtas sugas.

Dainis: – Strausi dzīvo ģimenēs atsevišķos aplokos – katram tēviņam ir 2–3 strausenes. Svarīgi, lai strausu meitenei patīk strausu puisis, citādi pēcnācēju nebūs.

Žanna un Dainis Laugaļi priecājas, ka astoņos strausu audzēšanas gados izdevies panākt, ka putnu pēcnācēji ir mierīgi, ātri sāk dēt un ātri aug.

– Ar ko barojat strausus?
Žanna: – Barību gatavojam paši, jo redzam katras sastāvdaļas kvalitāti, ja kaut kā iztrūkst, palielinās kopējais barības patēriņš. Pamatbarību veido placināti graudi, kurus paši placinām un samiksējam ar Polijā ražotu vitamīnu un mikroelementu piedevu.

Savulaik, strādājot veterinārajā aptiekā, katalogā ieraudzīju strausu barības piedevas un nodomāju, kam gan to vajadzētu Latvijā. Kad paši sākām audzēt šos putnus, tad izvēlējāmies tieši šīs piedevas. Viņiem arī interneta mājas lapā ir pieejamas jau gatavas receptes strausu barības sagatavošanai. Sākot ar to strādāt, pārspējām visus rekordus – 10 mēnešos mūsu strausi sasniedza 100 kg dzīvsvaru. Tagad jau receptes koriģējam, īpaši ziemā. Visbagātākā recepte ir cāļiem, tās sastāvā ir kvieši, mieži,
kukurūza, klijas, olu čaumalas, soja. Pieaugušajiem putniem pamatbarību veido pārsvarā auzas. Strausiem ir fizioloģiska īpatnība, viņiem nav žultspūšļa, tāpēc rapšu spraukumus kā olbaltumvielu piedevas avotu sākam pievienot barībai tikai sešus mēnešus veciem putniem.

Dainis: – Graudus iepērkam, savukārt sienu gatavojam paši. Vasarā putnus pārsvarā barojam ar smalcinātu zāli, bet ziemā dodam smalcinātus dārzeņus un sienu, lai būtu pareiza gremošana. Pieaudzis strauss dienā apēd ap 2 kg barības.

– Un kā ar selekciju?
Žanna: – Strausu fermas pasaulē ir kopš 19. gadsimta beigām. Pamatvietas, kur tos audzē miljonos, ir Izraēla un Āfrika, tur ierobežo lielas platības un tie dzīvo savvaļā. Īpaši neviens ar viņiem neņemas un neselekcionē. Tālāk uz ziemeļiem viss notiek savādāk – jo strauss dzīvo tuvāk cilvēkam, jo augstākas prasības pret viņa raksturu.

Strausi viegli padodas selekcijai – mierīgiem vecākiem ir vēl mierīgāki bērni. Raksturu ietekmē barošana un ģenētika. Strauskopības grāmatās dēšanu un interesi par pēcnācēju radīšanu nesola ātrāk kā 3–4 gadu vecumā, bet mums ir viens strauss, kuram pēcnācēji būs jau divos gados. Ja šīm lietām pievērš izmanību, tad viegli var atlasīt putnus ar uzlabotām īpašībām.

Sekojam selekcijai, jo Latvijā strausi pārsvarā ir nākuši no vienas saimniecības. Esmu iegādājusies olas no dažādām vietām, bet nesagaidīju cerēto rezultātu. Tāpēc palikām pie savas izcelsmes putniem, no kuriem dažiem pāriem nevaru izslēgt radniecību, jo nākuši no vienas saimniecības. Savukārt pāriem, kas veidojušies no dažādām izcelsmes vietām, ir labāki selekcijas rādītāji.

Dainis: – Pamatganāmpulks ir iegādāts Latvijā, un saimniecības pastāvēšanas astoņos gados esam izaudzējuši ģimeni, kuras pēcnācēji ir mierīga rakstura, ātri sāk dēt, ātri aug. Pirms pāris gadiem Igaunijā iegādājāmies liela auguma un mierīgu vaislas tēviņu, kuram ir cita ģenētiskā līnija nekā pārsvarā Latvijā dzīvojošiem putniem un strausam netipiska uzvedība stresa situācijās – viņš ir mierīgs un nosvērts, šīs rakstura iezīmes vērojam arī pēcnācējos. Svarīgi, lai aplokā būtu viens stabila rakstura putns, tad arī visi pārējie paļaujas uz to, nevis lieki streso.

– Cik bieži strausi dēj?
– Žanna: – Strausa ola sver no 1 līdz 1.5 kg, dažiem eksemplāriem pat vēl smagākas. Strausenes dēj ik pēc dienas, bet ik pa laikam ir pāris nedēļu pauze – katram putnam varbūt nedaudz citāds cikls, turklāt to var izjaukt stress vai krasas gaisa temperatūras svārstības. Lielākā daļa putnu mums dēj arī ziemā – domāju, to ietekmē ģenētika; normāli strausam pienāktos dēt tikai no aprīļa līdz septembrim, kad viņiem ir riesta laiks.

Dainis: – Strausu tēviņi izrok smiltīs ligzdas vietu, kurā strausenes dēj olas. Mums viena strausu mātīte dēja olas peļķēs, kad izžuva, tad atradās daudz olu.

Žanna: – Pateicoties kvalitatīvai barošanai, mūsu strausenes sāk dēt jau viena gada 9 mēnešu vecumā, kas ir ļoti agri. Lielāka izvēle un draudzīgākas cenas olām ir rudens un ziemas periodā, jo tad neiegūstam cāļus.

– Kad pieņem lēmumu – ola tiks apēsta vai būs cālis?
Žanna: – Pārsvarā apēstas tiek mazāka svara olas − 1.2 kg. Pārējās tiek apmēram nedēļu krātas un uzglabātas istabas temperatūrā. Pēc nedēļas inkubatorā jau sabijušās olas tumšā telpā pārbaudām ar lukturīti, vai ir izveidojies augļa aizmetnis. Tās, kurās nav, pārtop čaumalās, jo galda olai vairs neder. Savukārt apaugļotās olas turpina uzturēties siltajā skapī, kur tās pavada aptuveni 40 dienas, līdz izšķiļas mazie strausēni. Inkubatoru ieslēdzam, kad sākas intensīvāka dēšana, ir vairāk saules un strausu puiši kļūst aktīvāki, kā arī aiz muguras ir Lieldienas, kad ir izteikts pieprasījums pēc olām.

Dainis: – Pirmās olas parasti ieliek inkubatorā jau aprīlī.

Žanna: – Izšķīlušies mazie putniņi 1–2 dienas pavada speciālā šķilšanās skapī, kur ir labāka gaisa apmaiņa un nedaudz vēsāks nekā inkubatorā. Pēc tam jaunuļi nonāk ar siltajām grīdām aprīkotā bērnudārzā. Mazie cāļi izšķiļoties ir līdzīgi ežiem, nevis skrējējputniem, viņiem ir īsas tuklas kājiņas, un viņi var kaut kur aizskriet tikai trīs nedēļu vecumā, tad tos pārvieto uz citu grupiņu. Dalīšanā pa grupiņām noteicošais ir putna augums, jo cenšamies turēt kopā vienāda izmēra putnus.

Jāpārbauda, vai olā ir izveidojies augļa aizmetnis.

– Ko saimniecībā ražojat, iegūstat un realizējat?
Dainis: – Pamatdoma, sākot audzēt strausus, bija gaļas ieguve, jo lielākos eksemplārus var realizēt jau 9–10 mēnešu vecumā, kad sasnieguši 100 kg dzīvsvaru. Reizēm kāds sava nešpetnā rakstura dēļ izpelnās ātrāk tikt uz restorānu, jo nepieļaujam agresīvu putnu klātbūtni ganāmpulkā.

Veidojot saimniecību, nebija plānots, ka šeit brauks ekskursanti, bet nu mums vairāk nekā 20 % ienākumu veido tieši tūrisms. Vēl nedaudz realizējam izstrādājumus no strausu ādas un spalvām, bet tas ir vairāk hobija līmenī. Unikāls un pieprasīts produkts, kādu nekur pasaulē neesmu redzējusi, ir bezē cepumi no strausu olām, kurus mums gatavo zināma konditore.

Žanna: – Pēdējā laikā populāri kļuvuši kosmētiski produkti no strausu taukiem. Īpatnēji, ka gaļa strausam ir liesa, bet zemādas tauku slānis ir ievērojams, turklāt, jo tālāk uz ziemeļiem strauss dzīvo, jo lielāks tauku slānis. Viesojoties strausu fermā Itālijā, viņi bija izbrīnīti, ka no viena strausa varam iegūt ap 15 kg tauku, viņiem sanāk tikai aptuveni viens kilograms. Līdzīga likumsakarība ir arī ar olas čaumalas biezumu – mums ir ap 2 mm, Āfrikā savukārt uz pusi plānāka. Tā ir nodeva klimatam, tāpēc domājām, ko ar taukiem darīt. Sākotnēji sākām ražot ziepes, tagad, pievienojot taukiem papildu vielas, gatavojam dažādas ziedes, jo strausu taukiem piemīt dziedinošas īpašības – pēcoperāciju brūces dzīst ātrāk, neveidojot kreveles un rētaudus.

Dainis: – Pārdodam arī cāļus tālākai audzēšanai fermās un mini zoodārzos.

– Vai strausu gaļa ir pieprasīts produkts?
Dainis: – Gaļu pārsvarā iegādājas Rīgas restorāni un privātie klienti. Strausu gaļa pagaidām nav produkts, ar ko taisīt pamatapgrozījumu restorānam, bet, ja pavāram tā patīk, tad vienmēr būs ēdienkartē. Pēdējā laikā populārākais ēdiens no strausa gaļas ir tartars.

Gaļas ieguvei putnus kaujam katru otro nedēļu, vasarā un rudenī intensīvāk. Procesu sadārdzina gan putnu transportēšana zirgu piekabē uz Cēsu gaļas kombinātu, kur ir vienīgā šādu putnu kautuve, jo skrējējputnus nevar kaut mājas apstākļos, gan arī pats pakalpojums nav lēts. Atpakaļ saņemam gan gaļu, gan ādu. Gadā vajadzētu realizēt aptuveni 100 putnus, lai process būtu rentablāks, pagaidām realizējam tikai pusi no šī skaita. Gaļas ieguvei realizējam strausus līdz 18 mēnešu vecumam, vecāku putnu gaļu izmantojam pārstrādei.

Minizoo apmeklētājus gaida arī alpakas.

– Saimniecībā apskatāmi arī citi dzīvnieki. Kā apvienojat ražošanu ar minizoo funkcijām?
Žanna: – Alpakas ieguvām apmaiņā pret strausiem, bet truši jau bija sākotnēji, jo man viņi ļoti patīk, visi ir mīļi un glaudāmi. Citus dzīvniekus gan vairs neplānojam iegādāties, jo tomēr esam ražojoša saimniecība.

Vasarās brīvdienas ir pilnībā aizņemtas ar tūristu uzņemšanu, un kādam vienmēr jābūt gatavam pavadīt ekskursijas grupas. Jau domājam par papildspēku piesaisti uz vasaru.

Klasiski strausu saimniecības visā pasaulē ir ģimenes uzņēmumi, kuros katrs atrod sev darbu pēc spējām un patikšanas. Arī mēs esam neesam izņēmums – ģimenes galvai ir smagākie darbi, savukārt dēls Dāvis strādā vairāk ar putniem, jo viņam ir mierīgs raksturs. Man ir visi pārējie pienākumi.

– Ar ko saistāt saimniecības pilnveidošanu?
Žanna: – Neplānojam būtiski palielināt vaislas putnu skaitu, bet vairāk strādāt kvalitātes virzienā, iegūstot izcilākus un ražīgākus putnus. Strauss ir unikāls, no viņa var izmantot pilnīgi visu, arī tas ir virziens, ko var attīstīt, meklējot idejas jauniem produktiem.

– Ko jūs ieteiktu tiem, kas grib nodarboties ar strauskopību?
Žanna: – Strausi zelta olas nedēj. Tas ir ļoti nopietns darbs, un vajag daudz zināšanu. Neslēpju sveci zem pūra un esmu gatava dalīties ar savām zināšanām un pieredzi, ja kāds domā nopietni ar to nodarboties, jo man nav mazsvarīgi, kam pārdodu putnus.

Viens no priekšnoteikumiem ir fermas vietas izvēle, jo nevar strausus turēt blakus autostrādei vai mototrasei. Domājot par ekskursantiem, kas būs neizbēgama strausu fermas piedeva, vietai jābūt sasniedzamai, jo dziļi mežā pa neizbraucamu ceļu diez vai kāds gribēs braukt. Ja audzēs strausus gaļas ieguvei, jārēķinās, ka noieta tirgus būs galvaspilsētā. Strauskopība varētu būt laba blakus nozare liellopu un aitu turētājiem, jo strauss ir zālēdājs un labprāt ēd skābsienu, ko gatavo arī lielajiem lopiem, tā varētu samazināt putnu audzēšanas pašizmaksu.

Dainis: – Strauskopība ir specifiska niša un tajā ir maz spēlētāju, tāpēc ietekmēt saistītos procesus ir maz iespēju. Lai sāktu audzēt strausus, ir nepieciešams finansiāls starta kapitāls – savs vai jāņem kredīts, liela ziņkārība un galvenais – putni ir jāmīl!