Saimnieks LV / 2021.gads (Februāris.)

Šoreiz devāmies uz Kuldīgas novadu, kur aktīvs jaunais lauksaimnieks Tomass Polis nu jau vairāk nekā pirms gada ir pārņēmis zemnieku saimniecības Bāči vadību. Saimniecības galvenais darbības virziens ir graudkopība un gaļas lopu audzēšana, bet tiek attīstīta arī piena lopkopība un pat tūrisms.

– Kad izveidojās saimniecība?
– Mēs uz šo vietu atnācām dzīvot 2002. gadā, kad nopirkām māju ar zemi un mežu. Tad šeit bija pliki mūri no 1844. gada un tikai vienā vietā bija saglabājies šīfera jumts. Vispirms visu sakopām. Sākumā mums bija viena govs, teliņš un 20 ha zemes. Pāris gadus mazos apmēros nodarbojāmies arī ar cūkkopību. 2007. gadā atjaunojām vienu kūti – uzlikām jumtu, uzcēlām piena māju, ierīkojām piena vada sistēmu un sākām aktīvi darboties ar piena govīm. 2009. gadā ieguvām lielākas lauksaimniecības platības, nopirkām vēl vienu traktoru par ES finansējumu un neatlaidīgi strādājām, lai iegādātos visus nepieciešamos agregātus pēc iespējas ātrāk un nebūtu atkarīgi no citiem. 2013. gadā uzcēlām otro kūti (atbilstošu visiem Eiropas standartiem) piena govīm, kas deva iespēju vēl paplašināties. Tad laika gaitā sapratām, ka ar vienu nozari nevar izdzīvot. Sākām piena govis krustot ar Blondo Akvitāņu šķirnes govīm un pašlaik galvenokārt nodarbojamies ar gaļas lopu audzēšanu.

Aizpērn sākām nopietnāk nodarboties arī ar graudaudzēšanu – nopirkām jaunu New Holland kombainu, līdz ar to varam visu paveikt paši. Sagatavojam labību gan pašu vajadzībām, gan eksportam uz citām valstīm. Domāju, ka mūsu biznesam nāk par labu arī tas, ka ilggadīgā zālāja vietā, kas ik pa 3–4 gadiem būtu jāatjauno, varam sēt graudaugus uz 2–3 gadiem, šādi neizsmeļot zemes resursu, tomēr izmantojot platību lietderīgi.

Papildus tam iznomājam pirtiņu, kur varam izmitināt līdz pat 13 viesu. Vasarā, protams, ir lielāks pieprasījums, arī strādnieki, kas strādā netālu kādā objektā, šeit nakšņo, līdz ar to pirtij ir pastāvīgi nomnieki uz kādu laiku.

– Cik lielu platību apsaimniekojat?
– Pašlaik apsaimniekojam 175 ha, kuros iekļauts gan pašu īpašums, gan nomas zemes un 10 ha meža. Ilggadīgajiem zālā-jiem – āboliņam, lucernai, lai sagādātu barību lopiem, atvēlēti 95 ha, ganībām –  10 ha, bet 15 ha potenciālo ganību platības pašlaik aizņem ziemas kvieši, jo vēlos atjau-not zālāju un pēc iespējas izdevīgāk izmantot zemi. Ar labību tiek apsēti 70 ha, tajā skaitā 50 ha ziemājiem, 20 ha vasarājiem.

– Vai saimniecības darbā iesaistījusies visa ģimene un kā sadalāt darbus savā starpā?
– Pašlaik saimniecības darbā iesaistījies mans tēvs, māte un es, agrāk arī brālis un māsa, bet tie aizgājuši savu ceļu – kas kuram tuvāks. Māte ir atbildīga par lopu veselību, slaukšanu un viesu namu, mēs ar tēvu darām aptuveni vienu un to pašu, jo darbu ir daudz un sezonas laikā vienlaicīgi strādāt trīs nozarēs ir ļoti darbietilpīgi.

Pagājušajā pavasarī uzbūvētā dziļā liellopu kūts.

– Kā iegūstat saimniekošanai nepieciešamās zināšanas?
– Pēc pamatskolas aizgāju uz Kandavas Lauksaimniecības tehnikumu, kur izmācījos par lauksaimniecības tehnikas mehāniķi. Ieguvu daudz papildu zināšanu par lauksaimniecības mehanizācijas tehnisko pusi. Šajā laikā biju arī praksē Austrijā, saimniecībā, kur bija kādi 30 gaļas lopi un nodarbojās ar lauku tūrismu un mežsaimniecību. Iemācījos strādāt ar meža tehniku un ieguvu neaizmirstamu pieredzi, mēnesi dzīvojot un strādājot kalnos. Šī prakse man iemācīja novērtēt to, ka mums Latvijā ir lieli plašumi un lauki ir līdzeni. Tur lauki, ko apstrādāt, ir mazi un lielā daļā ar traktoru pat nav iespējams uzbraukt slīpuma dēļ, tāpēc viņi zemi vairāk izmanto ganībām.

Tagad pirmo gadu studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē uzņēmējdarbību lauksaimniecībā. Sākumā gribēju iet mācīties par agronomu, bet tur pastiprināti jāmācās ķīmija. Domāju, ka man ikdienas darbā tas nav nepieciešams, jo vajadzīgo informāciju, tajā skaitā par šķirnēm un zemes apstrādi, varu iegūt internetā – Facebook lapās, Zemkopības ministrijas u.c. mājaslapās, kā arī no speciālistiem vai interešu grupām.

Iestājos Latvijas Jauno Zemnieku klubā, kur mums ir kopīgie čati katrai nozarei un jebkurā diennakts laikā var uzdot jautājumus, kā arī dalīties ar savu pieredzi. Tur uzzinu ļoti daudz. Pašlaik aktivitātes ir diezgan ierobežotas, bet parasti notiek semināri un dažādi pieredzes apmaiņas braucieni uz saimniecībām.

– Cik liels ir jūsu ganāmpulks?
– Pašlaik galvenokārt nodarbojamies ar gaļas lopu audzēšanu – kopā ar jaundzimušiem teliņiem ir 41 gaļas lops. Dažas govis vēl ir no pašiem pirmsākumiem, kad sākām sakrustot piena un gaļas lopus. Tagad ejam uz to, ka audzēsim Šarolē šķirnes liellopus. Nopirkām divas jaunas tīrasiņu Šarolē šķirnes govis, citiem lopiem ir jau 80 % Šarolē šķirnes asiņu piejaukums, uz to arī vēlamies iziet. Katrai jomai ir savi plusi un mīnusi, bet ar vienu nozari šādos apmēros nevaram izdzīvot, jo cenas visu laiku mainās.

Mums ir 19 slaucamas govis un 8 jaunās telītes. Piena ganāmpulkā ir vairāku šķirņu govis: Holšteinas Melnraibās, Holšteinas Sarkanraibās un Latvijas Brūnā. Attīstot piensaimniecību, pārietu uz Holšteinas Sarkanraibajām, jo melnraibajām ir ļoti vārīgas kājas un šīs govis ir ļoti prasīgas barības vielu ziņā. Lai to nodrošinātu, sanāk lieli izdevumi. Vismaz tāda ir mūsu pieredze.

Ganāmpulks ir jaukts, jo daudz piena govju iepirkts no citām saimniecībām – iepriekšējos gados mums bija problēmas ar piena govju mākslīgo apsēklošanu, ko ņemam kā ārpakalpojumu. Ar mākslīgo apsēklošanu mums nav tik veiksmīga pieredze – dažreiz vajadzīgas pat 3–4 reizes, tas ir dārgi. Redzam, cik efektīvi strādā ar vaislas bulli, kad sēklo gaļas lopus. Pamēģinājām tā arī piena govīm un sapratām, ka tad nav zaudēts laiks un var būt drošs, ka pēc noteikta laika būs teliņš. Nākotnē, ja pavairosim piena govis, domājam iegādāties arī attiecīgās šķirnes vaislas bulli.

– Kādas šķirnes graudus audzējat?
– Ziemas kviešu šķirne ‘Edvīns’ ir aptuveni pusē visu sējumu, ziemas kvieši ‘Skagen’ – 40 %, pirmo reizi iegādājāmies un 10 % lauka izmēģināsim ziemas kviešu šķirni ‘Rotax’, tad skatīsimies, kā izdosies. Pieredze rāda, ka uz vienu šķirni nevar paļauties, jo katru gadu rezultāti atšķiras – vienu gadu labāka viena, citu gadu atkal cita. Ja iesēj tikai vienu, tad var izrādīties, ka budžetā būs liels robs. Šķirni ‘Edvīns’ izvēlējāmies, jo to audzē vietējie, ‘Skagen’ ir ļoti ražīga, labas kvalitātes šķirne ar lielāka izmēra graudiem. Šogad to iesējām vairāk, jo ceram uz lielāku ražību. Zālājiem sēklas iegādājamies no Baltic Agro, jo tur ir ļoti kvalitatīvas sēklas un pirmajā gadā jau ir sagaidāma lieliska raža. Graudus cenšamies pēc iespējas atražot no iepriekšējās ražas, bet ‘Skagen’ un ‘Edvīns’ sēklas materiālu ik pa pāris gadiem pērkam jaunu, lai nezaudētu produktivitāti. ‘Rotox’, kas ir jauna šķirne, nopirkām no cita zemnieka. Pirms tam esam iegādājušies arī graudus no Stendes selekcijas stacijas.

– Kā izvēlaties minerālmēslus?
– Tā kā turam lopus, tad lauku mēslošanai izmantojam kūtsmēslus un vircu. Esam novērojuši, ka tas ir ļoti efektīvi. Tiesa, ar to nepietiek visiem laukiem, tāpēc, sadarbojoties ar AgroChem, izmantojam minerālmēslojumu NPK, sulfātu, amonija nitrātu un kopš 2019. gada izmēģinām gan Lyderi Mg + NS, gan KAS-32, kas ir šķidrie minerālmēsli, ko smidzinām uz graudaugiem. Efektivitāte ir acīmredzama, un, manuprāt, šķidrais mēslojums ir arī draudzīgāks videi, jo augs to uzņem uzreiz, līdz ar to tas nenonāk gruntsūdeņos. Iespējams, ka graudkopji, kas ražo mazākos apjomos, praktizē tikai minerālmēslu izkliedēšanu un nemaz nezina, ka šķidrais mēslojums var būt tik efektīvs.

Šogad izmēģināsim firmas Green OK šķidro mēslojumu, kas ir mikrobioloģisks un palielina kviešu ražu. Manuprāt, lielākais ieguvums – ka tas ir videi nekaitīgs. Tāpēc domāju, ka jāizmēģina. Ja būs vēlamais rezultāts, izmantosim arī turpmāk, lai saudzīgāk izturētos pret vidi.

– Kādas tehnoloģijas esat izmēģinājuši?
– Līdz šim esam izmantojuši tikai aršanas tehnoloģiju, bet šogad kā pakalpojumu plānojam ņemt bezaršanas tehnoloģiju, jo iepriekš neesam audzējuši rapsi un gribam to izmēģināt. Manuprāt, bezaršanas tehnoloģija ir ļoti sarežģīta un tajā ir jāiedziļinās, turklāt tā attīstās ļoti strauji – nopērc tam paredzētu sējmašīnu, bet pēc trīs gadiem tā būs jau novecojusi. Domāju, ka pašreizējos apstākļos bezaršana mums nebūtu finansiāli izdevīga. Mums ir zālāji, ko ik pa 3–4 gadiem atjaunojam, un tur nevaram iztikt bez aršanas.

Piena ganāmpulkā ir vairāku šķirņu govis: Holšteinas Melnraibās, Holšteinas Sarkanraibās un Latvijas Brūnā.

– Kam nododat graudus?
– Šogad graudus vedu uz trīs vietām. Visvairāk uz Linas Agro, jo šogad sāku sadarbību ar viņu tirdzniecības ekspertu un bija ļoti pozitīva pieredze. Kad Kuldīgā Linas Agro vairs nevarēja pieņemt, tad vedu uz Baltic Agro Stendē, kur gan nebija fiksēta cena, bet pārsteidza tas, ka tā bija gandrīz tāda pati, kādu biju nofiksējis pavasarī. Ir ļoti labi, ka bija mazas pakalpojuma maksas. Citus gadus esam veduši arī uz Latraps.

Fiksējam cenas saprāta robežās – izrēķinām minimālo ražu un no tā noņemam, cik būs jāatstāj sēklai un lopiem. Protams, ir labi, ja raža ir lielāka. Piemēram, šogad bija ļoti laba raža – varējām nodot gandrīz dubultā to, par ko bijām vienojušies. Minimālās ražas noteikšana ir kā drošības spilvens – lai nesanāk tā, kā bija 2018. gadā, kad lielā sausuma dēļ ražas nebija, bet līgums noslēgts. Galu galā bijām spiesti samaksāt soda naudu par to, ka neesam izpildījuši noteikto normu. Tāpēc no kļūdām mācāmies.

– Kur realizējat gaļas lopus un pienu?
– Mēs audzējam bullīšus līdz 300 kg un tad nododam Cattle Market izsoļu namam Ošiniekos, kas mums sanāk tuvākais. Cenas šobrīd gaļas lopiem ir ļoti kritiskas – 1.40–2.10 EUR/kg. Tiem, kam ir bioloģiskie un tīršķirnes lopi, ir mazliet augstāka cena. Izsoles notiek attālināti, un šķiet, ka pircējiem trūkst stimula sacensties.

Jebkurā gadījumā iegūstam maz, ja ņem vērā, ka teļš ir jāuztur aptuveni 7 mēnešus, jābaro tā māte un uzturēšana nav lēta. Diez ko daudz nesanāk nopelnīt. Ja ir liels gaļas lopu skaits, tad, protams, ir izdevīgāk.

Pienu nododam Tukuma pienam. Šobrīd cena mums nav tā labākā – 21 cents/l. Zinu, ka lielajām saimniecībām, kur ļoti labas analīzes, cena ir ap 30 centiem. Mums to sasniegt ir praktiski neiespējami, jo nepieciešamas ļoti augstražīgas govis un ir daudz jāiegulda arī papildu barības vielās.

Lopus, kas beidz ražot, nododam uz Talsu gaļas kombinātu.

– Kā veidotas esošās lopu novietnes un vai viss tajās apmierina?
– Ilgu laiku mūsu mērķis bija uzcelt jaunu novietni gaļas lopiem – to realizējām pagājušā pavasarī, uzbūvējot dziļo liellopu kūti, kurā dzīvo gaļas lopi. Vienā pusē ir jaunās māmiņas ar teliņiem, kas ir līdz mēnesim veci, otrā – pārējie, kas var arī brīvi ganīties ārā.

It kā gaļas lopus var turēt tikai laukā zem nojumes, bet tagad, kad esam uzcēluši jauno novietni, ir arī nodalāmi boksi. Pirmās 2–4 nedēļas varam mammas un jaundzimušos teļus atdalīt atsevišķi un ir vieglāk nodrošināt individuālu pieeju. Ar traktoru gan barojam, gan iztīrām.

Viens no mīnusiem jaunajai novietnei ir iebrauktuves platums. Iepriekš nebija plānots, ka radīsies iespēja iegādāties barības dalītāju, bet, kad pārņēmu saimniecību, rakstīju pieteikumu projektu konkursam jaunajiem lauksaimniekiem un gribēju iegādāties lielo dalītāju. Diemžēl bija jāņem mazāks, citādi nevarētu iebraukt pa novietnes durvīm. Sapratu, ka jāplāno ar rezervi.

Vecās mūra ēkas uzceltas 1844. gadā (vismaz tā ir iekalts uz mūra sienas). Esam tās atjaunojuši; arī piesaistot projektu finansējumu. Tur atrodas kūts, tehnikas novietne, vasarā tiek glabāti sēklai paredzētie graudi.

Pirmo kūti atjaunojām pašu rokām, bet pašlaik neizmantojam, jo nav vajadzības. Piena govis turam kūtī, kas atjaunota 2013. gadā, arī piesaistot Eiropas projektu finansējumu – tā skaitījās renovācija, jo mūri mums jau bija. Projektā atjaunojām mūrus, ielikām logus un uzlikām jumtu. Labi ir tas, ka vasarā mūros ir vēss, bet ziemā diezgan labi turas siltums. Augšā glabājam sienu. Piena lopus nesen sākām barot ar barības dalītāju, bet diemžēl pašā kūtī ar dalītāju netiekam iekšā, tāpēc vedam ar ratiem. Protams, ar dalītāju būtu ērtāk, bet, arī kā ir tagad, daudz laika neprasa. Tuvākajā laikā, lai panāktu augstāku produktivitāti, pievērsīsimies barības karšu izveidei lielajām piena govīm.

Uzskatu, ka šajos gados, saimniekojot Bāčos pašu spēkiem, ļoti daudz kas ir uzbūvēts un iegādāts.

– Kādi ir bijuši lielākie ieguldījumi saimniecībā pēdējos gados?
– Lielākais ieguldījums pēdējos gados bija liellopu kūts būvniecība, kam projekta ietvaros papildus paņēmām arī lielo 10 m garo rituļu piekabi un graudaugu kombainu, kas mums pašlaik un nākotnes skatījumā ir ar ļoti lielu rezervi.

– Kas ir lielākās izmaksas mēneša griezumā?
– Visu gadu ir liels elektrības patēriņš, jo darbojas piena vads, dzesētājs, mēslu transportieri un citas iekārtas. Sezonas laikā lielas izmaksas ir arī par degvielu. Kad sezonas darbi rit pilnā sparā, mēdz būt arī ievērojamas tehnikas uzturēšanas izmaksas, ja kaut kas negaidīti saplīst un jāremontē. Protams, tēriņus sagādā arī minerālmēslojuma un sēklas materiāla iegāde pavasarī un rudenī.

– Kā vērtējat savu tehnikas parku?
– Trīspadsmit gados, kopš 2007. gada, kad nopietni sākām saimniekot, ir iegādāts viss, lai darbus varam izdarīt paši. Tehniku iegādājamies gan par pašu līdzekļiem, gan ņemot kredītus, gan piesaistot ES finansējumu. Ar kredītiem līdz šim ir bijusi laba pieredze – cenšamies pēc iespējas ātrāk tos atmaksāt, kaut arī termiņš ir garāks. Ieķīlājot zemi vai tehniku, risks ir liels, jo nekad viss nav paredzams. Ir jārēķinās ar to, ka jebkurā brīdī kaut kas var mainīties – pienākt nākamā krīze, un, ja šos resursus atņems, tad ieguldītais darbs būs vējā.

Mēģinām katru gadu atjaunot tehnikas parku – šogad nopirkām jaunu arklu.

Viens no nākotnes projektiem ir uzcelt tehnikai novietni, jo mūsu kombains pašlaik stāv kaimiņa novietnē.

– Kā plānojat nākotnes attīstību?
– Plānojam ilgtermiņā – teiktu, jau trīs gadus uz priekšu. Skatāmies, kas ir vairāk nepieciešams, to iegādājamies vispirms. Tehniku izvēlamies pēc tā, kas būtu izdevīgāk ilgtermiņā, ne tikai uz šo brīdi. Ar celtnēm darām tāpat.