Saimnieks LV / 2024.gads (Maijs)

Tamāras Fratovčanas ģimenes zemnieku saimniecība Žeberi Bauskas novada Īslīces pagastā izveidojās 90. gadu sākumā un nodarbojas ar piena lopkopību jau vairāk nekā 30 gadus. Saimniece apkopj 30 slaucamas govis, tīršķirnes Holšteinas melnraibās (HM), bet fermā kopskaitā ir ap 55 dzīvnieku, ieskaitot jaunās telītes. Slaucamās govis visu vasaru pavada ganību aplokos. Zemes platība kopā (ganībām, lopbarībai un graudaugiem – miežu sējumiem) ir ap 50 ha. Tamāra ir komunikabla, atvērta personība, kas gatava dedzīgi aizstāvēt pieredzē gūtās zināšanas, diskutēt par semināros dzirdēto ar nozares speciālistiem vai kaimiņu saimniekiem un neliedz arī savu padomu.

Fermā govis slauc ar slaukšanas aparātiem; pamatā viss ir roku darbs, un katrā solī dzīvnieki jūt saimnieces klātbūtni un rūpīgo attieksmi. Var jau diskutēt, vai tāpēc Žeberu gotiņu piens garšo citādi kā tas, kur saimnieka un ganāmpulka attiecības nosaka datori, karuseļi un roboti, bet daudzi kaimiņi pienu labprāt pērk no Tamāras, jo tas ir svaigs, garšīgs un nav nekādu tehnisku šķēršļu atšķirībā no modernajām fermām. Nesen tuvējā apkārtnē likvidējušās vairākas saimniecības.

Žeberu pirmsākums
Vecie Žeberu saimnieki savulaik bijuši represēti un izvesti. Tamāras vecvecākiem bijis daudz bērnu, vācu okupācijas laikā ģimeni no Rundāles pagasta pārvietoja uz Žeberiem, kur bijušas kopjamas gandrīz divdesmit govis… Kad 40. gadu beigās dibinājās kolhozs, govis pārvietoja uz citu novietni. Vecmamma drīkstējusi ģimenes iztikai no ganāmpulka paturēt vienu govi Gauju, kas bijusi tipiska Latvijas brūnās (LB) šķirnes pārstāve. Ģimenei bija iespēja izveidot mazu piemājas saimniecību un kūtiņā turēt govi, kādu ruksi, mājputnus, visu, kas piederas lauku sētai. Tamāra un viņas māsa Anita, kura nu jau desmit gadus dzīvo Nīderlandē, uzauga lauku darbu gaisotnē. Ģimene bērnos ieaudzināja atbildības sajūtu un prasmi rūpēties par mājdzīvniekiem, izprast tos un iepazīt dabu. Tamāras zināšanas neaprobežojas tikai ar grāmatās izlasītām gudrībām. Viņas pūrā ir pašas vērojumi un atziņas par ārstniecības augu nozīmi un visa dzīvā ciešo savstarpējo saistību. Tas ir pamats, uz kā veidojusies mūsdienu Žeberu saimnieces izpratne par latviešu lauku sētas vērtību – gotiņu. Tamāras mamma uzskatījusi, ka siena laiks ir svēta lieta un ka laikus nepadarīts lauku darbs nozīmē zaudējumus gada garumā.

Bijušie Žeberu saimnieki no izsūtījuma bija atgriezušies Latvijā un uzsākuši dzīvi citur. 90. gadu sākumā uz savu bijušo īpašumu cienījamo gadu dēļ viņi nepretendēja, arī mantinieku dzīve laukos nesaistīja. Tamārai Fratovčanai radās iespēja par savām un vecāku darba pajām privatizēt Žeberu zemi un ēkas un uzsākt saimniecisko darbību. Tā kā ģimenei jau piederēja dažas govis, nolemts priekšroku dot lopkopībai. 1982. gadā Žeberos kopsaimniecības uzbūvēto zirgu stalli pārveidoja un piemēroja govju turēšanai...

Pilnu rakstu lasiet maija SAIMNIEKS LV numurā!