Saimnieks LV / 2021.gads (Oktobris.)

Dienvidkurzemes novada Tadaiķu pagastā, Lejas Danču mājās saimnieko Kokinu ģimene – mamma Dagmāra, tētis Rihards un dēls Rolands. Ģimenei pieder lielākais bumbieru dārzs Latvijā un prāvs ābeļdārzs. Augļkopība viņiem ir ne tikai maizes, bet arī mīlestības darbs, izkopjot un lolojot jaunas šķirnes. Kokinus var sastapt dažādos Latvijas novados ar dāsnu piedāvājumu – šķirnes bumbieriem un āboliem un pašu spiestajām sulām.

Dzimtas saknes un dzīvīgas atvases
Lejas Danču māju pirmsākumi meklējami jau 19. gadsimtā. Pēc seniem nostāstiem, Dagmāras Kokinas vecvecmāmiņa bijusi ļoti omulīga saimniece. Mājās rīkotas talkas un daudz cilvēku apgrozījušies. Tad bijusi dziedāšana, dancošana un saimniece mīlējusi arī kārtis spēlēt. Kad jau bijusi smagi slima, uz nāves gultas, viņas lielākā vēlēšanās bijusi – lai arī bērēs dzied un priecājas, ka viņa garu, skaistu mūžu nodzīvojusi. Tad arī mājas nodēvētas par Lejas Dančiem.

„Kad Latvijā sāka atdot reiz atņemtos īpašums, mēs saņēmām mantoto zemi. Es šurp atbraucu 1992. gadā, ieraudzīju skaisto ābeļu un bumbieru dārzu – jaunu, tikko iestādītu. Tas ieintriģēja un iepatikās. Sāku mācīties, kā pareizi kopt. Līdz pensijai mēs ar vīru Rihardu, bijušo juristu, dzīvojām un strādājām Rīgā. Esmu pēc specialitātes ārste – rentgenoloģe,” atceras Dagmāra. Viņa sākumā esot mācījusies augļkopību dažādos kursos, pēc tam turpinājusi izglītoties neklātienē tagadējā Bulduru dārzkopības vidusskolā, lai dārzu varētu kopt jau profesionāli.

„Padomju saimniecība Liepāja šeit nesen bija sastādījusi jaunus augļu kociņus, izvēloties pārstrādei piemērotas šķirnes, lai nodrošinātu produkciju jaunajam konservu ceham. Kad no viņiem par pajām dārzu atpirkām, mans pasniedzējs no Bulduru dārzkopības vidusskolas atbrauca novērtēt situāciju un iedrošināja audzēt jaunas šķ i rnes. Tagad no vecajām šķirnēm tikai dažas palikušas,” turpina augļkope un atklāj, ka ģimene sadarbojas ar Dobeles Augļkopības institūtu, kur ieguvuši dažādus interesantus, jaunus potzarus. Kokini paši atlasījuši vērtīgākās, vietējai augsnei un apstākļiem piemērotākās šķirnes un sākuši tās pavairot. Nu veselus 10 ha aizņem bumbieres, bet 3 ha dižojas ābeles. Lai visu to izkoptu, vajadzīgs liels darbs, tāpēc Dagmāra priecājas, ka tajā tagad iesaistījies arī dēls Rolands. Rihardam īpaši rūpot bumbieres un to šķirnes, tādu pavisam ir 50. Šogad no viņa jaunākā lolojuma – bumbieru šķirnes ‘Prosto Marija’ iegūti pirmie augļi – lieli un skaisti. Rihards: „Darbs dārzā sākas jau februārī, jo vainagi jāveido visu gadu. Dažām šķirnēm to dara līdz ziedēšanas sākumam, dažām ābeļu šķirnēm arī vasarā.”

Dagmāra Kokina.

Rihards Kokins.

Dēls Rolands Kokins.

Dagmāra pastāsta, ka ir šķirnes, kuras pavasarī labāk neaiztikt. Savukārt tās, kas neaug intensīvi, var veidot pavasarī. Vasarā jāizlauž ūdens zariņi. Ja ūdenszarus izlauž, tad kokus var noturēt neliela auguma. Pats intensīvākais esot ražas novākšanas laiks. Katrai šķirnei ir noteikts novākšanas datums, vēlāk novāktie augļi vairs nebūs kvalitatīvi. Ja dārzā ir daudz vienas šķirnes koku, nākas pasvīst. Rihards papildina, ka, novācot gatavus augļus, tos var saglabāt tikai dažas dienas. Ja šajā laikā bumbierus neapēd vai nerealizē, tad tie aiziet uz komposta kaudzi. Esot gan šķirnes, kurām realizācijas termiņu var pavilkt garāku – līdz trim nedēļām, mēnesim. Tad augļi jānogatavina nevis kokā, bet siltā telpā – uzglabāšana vispirms notiek dzesētavā zemā temperatūrā.

„Svarīgi katrai šķirnei atrast pareizo novākšanas laiku. Ap 20. augustu sākam novākt bumbierus ‘Vasarine Sviestine’ – nokavēt nedrīkst, jo vēlāk augļiem ir acetona piegarša. Tad tie nav patīkami svaigam patēriņam un vairs neder arī pārstrādei,” skaidro saimnieks.

Rolands: „Mūsu ābolus un bumbierus var nopirkt Liepājas Pētertirgū, arī pilsētas zemnieku Lauku sētā Krūmu ielā, braucam uz gadatirgiem. Dodamies turp, kur apgrozās cilvēki.” Ļoti pieprasīta esot ābolu–bumbieru, upeņu–bumbieru un tīra ābolu sula. Pircēji ir novērtējuši, ka svaiga, dabīga sula no mākslīgās atšķiras kā diena pret nakti. Rīgā pat esot klienti, kuri vienā reizē iegādājas 5–10 pakas visai ziemai. Pamatā gan cilvēki iegādājoties augļus.

Bez kredītiem un vienmēr mācoties
Rolands 13 gadus strādājis Īrijā, gan celtniecībā, gan kā ūdens attīrīšanas iekārtu operators, bet nu jau divus gadus saimnieko vecāku lauku īpašumā. „Īrijā redzēju, kā ražo biogāzi, granulas. Tā bija ļoti laba pieredze, bet mamma teica – vai nu mēs ar tēti pārvācamies uz Liepāju un lauku saimniecību pārdodam, vai brauc mājās un saimnieko! Atbraucu, saķēru galvu – no kura gala sākt? Kaut kādas priekšzināšanas man bija, bet sapratu, ka ar to nepietiks, jāturpina mācīties. Viss vēl ir procesā, bet domāju, ka tikšu galā.”

Dagmāra piekrīt, ka augļkopībā ir kā jebkurā citā nozarē – pārstāsi mācīties un drīz vien būsi atpalicis. Tāpēc ģimenē visi žurnāli, grāmatas par šo tēmu tiek izlasīti, Kokini regulāri dodas uz mācībām. Ineresanti bijis pie Tukuma augļkopja Gunta Ofkanta, kuram ir liela pieredze dārza apūdeņošanā.

Rolands: „Tā ir nenovērtējama skola, vesela zinātne – pašam veidot kokus, redzēt rezultātu, saprast, ko vajadzēja darīt citādi, un mācībās paskatīties, kā citi to dara.” Agrāk viņš esot vairāk domājis par pārstrādi, pat centies atbilstoši visām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām izveidot pārstrādes cehu. Tagad uzskata, ka visi spēki jāvelta dārzam, lai ar augļiem gan segtu izdevumus dārza uzturēšanai, gan nākotnē tiktu pie modernas un ekonomiskas dzesētavas. Dagmāra teic: „Mums ar vīru no sākta gala bijusi apņemšanās iztikt bez kredītiem, tikai ar to, ko varam nopelnīt. Un pamazām arī viss ir tapis.”

Ekskluzīvs brīdis atelpai pēc dienas darbiem un pārdomām – iekāpt džipā, aizbraukt uz dārzu, apsēsties zem skaistas ābeles vai bumbieres... Rolands pasmejas: „Tā tu sēdi un priecājies, cik augļi skaisti, tad, kā ar āmuru pa pieri, – rīt jāvāc nost!” Grūtākais, ka pastāvīgi jābūt gatavībā kādam neatliekamam darbam. Tad nevar tā – šodien man sāp galva, lai dārzs pagaida. „Reizēm mums ar vecākiem domas dalās. Kā mans vectētiņš savulaik smējās – Latgalē zirdziņi ir maziņi. Kad iejūdz, lai uzartu kartupeļu vagas, tad ieskrienas, ātri skrien un vagas galā ir jau aizelsies. Kurzemē ir lieli, stalti zirgi, lēni iet un lēni ar. Tā ir arī šeit – ja tu saproti, ka vari lēni, sistemātiski visu darīt, tad ir labi. Bet mums tā nav laika, ir jāsteidz,” prāto Kokinu atvase un atzīst, ka augstu vērtē no vecākiem pārņemto pieredzi un vēlas viņu iesākto attīstīt. Piemēram, pašlaik sulu cehā nākas pavadīt pārāk daudz laika. Izspiež sulu, liek pasterizatorā – ieguldīts laiks, elektrības patēriņš liels. Nepieciešama moderna sulu līnija, bet lētākā maksā 53 tūkst. EUR. Jādomā, kā šādu summu nopelnīt.

Tiesa, konkurence starp bumbieru audzētājiem Latvijā neesot liela. „Vairāk audzē noteiktas komercšķirnes. Savukārt mums ir pāri par 50 šķirņu. Tirgū tas dod zināmas priekšrocības. Sākam tirgot jūlija beigās un martā tikai beidzam. Ne jau visur Latvijā aug bumbieres, tām vajadzīgs maigais piejūras klimats. Zinu, ka Vidzemes augstienē arī audzē, bet viņiem mēdz izsalt,” zina stāstīt Lejasdanču saimniece un slavē šķirnes ‘Konkorde’ un ‘Konference’, kam ir ļoti gardi bumbieri.

Veselības eliksīrs
Dagmāra atzīst, ja dārzs nebūtu mīlestība un liela aizraušanās, tad gan nevarētu izturēt. Sāpējusi mugura, devusies pie fizioterapeita, uz vingrošanu – bet bez panākumiem. Līdzko izgājusi dārzā augļu kokus griezt, vakarā mājās izrādījies – vairs nekādu sāpju.

Rolands: „Jā, jā, mums pat suņi ir augļkopji – Susīte un Džūlija jeb Bomzītis. Viņas uzmanīgi vēro, kurus bmbierus lasām un beram kastēs. Atnāk, paņem pa vienam degustācijai, noiet maliņā un grauž. Otrreiz tā vairs nedara – ir traki gudras.”

Dagmāra teic, ka viņai un Rihardam uzdāvinātas divas dzīves – tā, kas pavadīta galvaspilsētā ar striktu ritmu un darbalaiku, un šī – laukos, ar nenormētu darbalaiku, kad visu dari ar prieku un baudu.

Pašlaik Kokini savos dārzos tiek galā pašu spēkiem. „Algot strādniekus augļu novākšanai neatmaksātos. Nodokļi ir nesamērīgi. Dārzkopībai gan ir sezonas strādnieku programma. Apsveram, vai to varam atļauties. Skaidrs, ka dārzs ir tik liels, ka palīgus vajadzēs. Mums gan ir divi pieauguši mazdēli – rīdzinieki Jānis un Raivis. Beiguši IT specialitātes, apmierināti ar darbu. Atbrauc uz laukiem ciemos, bet pagaidām saimniekot Lejas Dančos nevēlas. Varbūt vēlāk,” teic Rihards.

Lejas Danču ābolu–bumbieru sulas.