Saimnieks LV / 2021.gads (Novembris.)

Latvijas pierobežā – Dobeles novada Vītiņu pagasta zemnieku saimniecībā Druvas attīsta piena lopkopību un augkopību. Divas nozares, divi saimnieki – tēvs Vidmants Krapauskis un dēls Kristaps, kā arī divi īpaši palīgi – roboti. Uzklausām viņu pieredzi.

– Cik liels ir jūsu saimniecības ganāmpulks?
Vidmants: – Pavisam kopā vairāk nekā 250 galvu, tajā skaitā 150 slaucamās govis. Telītes paturam ganāmpulka atražošanai, bet tagad jau nedaudz sākam šķirot un kaut ko arī pārdodam. Bullēnus realizējam 14 dienu vecumā uzpircējiem. Telītes iepērk lētāk – dzīvsvarā vidēji par 80 centiem kilogramā, bet bullēnus – par 1.70 EUR/kg. Neilgi pirms Covid-19 krīzes bullēni gāja uz izķeršanu – divu nedēļu vecs teliņš maksāja 100 EUR.

Kristaps: – Ganāmpulka pamatu vēl kolhoza laikos veidoja Latvijas brūnās gotiņas, bija arī pa kādai Holšteinas sarkanraibajai, dāņu un zviedru sarkanajai. Tagad pamazām pārejam uz Holšteinas melnraibajām.

– Kāds bija saimniekošanas sākums?
Vidmants: – 1992. gadā kopā ar mammu privatizējām kolhoza fermu ar visām govīm, kuru tolaik bija ap 200. Daļa govju par pajām bija jāatdod bijušajiem saimniekiem, kuriem savulaik lopus atņēma kolhoza vajadzībām, un mamma, kā jau kārtīgs cilvēks, atdeva labākās govis. Tomēr izrādījās, ka ganāmpulks ir slims ar leikozi. Kūtī palika kādas 60 govis, pārējās nācās aizvizināt uz Tukuma gaļas pārstrādes uzņēmumu. Saimniekošanas sākumā kopā ar govīm fermā mitinājās arī cūkas un nobarojamie buļļi, kā jau daudziem tolaik. No tām 60 govīm esam izaudzējuši tādu ganāmpulku, kāds tas ir šodien.

– Ar kādiem izslaukumiem varat lepoties?
Vidmants: – Kad pārņēmām savā īpašumā fermu, no govs laktācijā vidēji ieguvām 1200 l piena. Tolaik jau barošanai nepiešķīra nekādu nozīmi – kas bija, to iedeva. Lielāks lēciens piena ieguvē sākās 2005. gadā, kad par aizdevuma un SAPARD projekta naudu nomainījām piena vadu, pārbūvējām guļvietas, iegādājāmies barības mikseri, pamazām visu mehanizējām. Tad izslaukums jau pieauga līdz pat 7000 l. Sākām vērtēt arī govju ģenētiku, kaut gan tā viena daudz neietekmē ražību, ja govi atbilstoši nebaro.

Kristaps: – Pēdējos pāris gados izslaukumam bija straujš lēciens. Tas ir slaukšanas un barošanas robotu nopelns. Šogad jau esam iekāpuši 10 tūkstošniekā.

Pakaišiem izmanto kaļķu maisījumu.

– Kā nolēmāt iegādāties slaukšanas robotu?
Vidmants: – Vecajā kūtī sākās problēmas ar mikroklimatu – pēdējās trīs vasaras bija jācīnās ar somatiskajām šūnām, jo, iestājoties siltākam laikam, govīm tesmeņi allaž iekaisa, daudzas govis tādēļ pat nācās likvidēt. Tad ar dēlu nolēmām, ka vai nu ir kaut kas jāmaina, vai jāatsakās no piena nozares. Iesniedzām projektu uz ES atbalstu fermas pārbūvei, bet mums pietrūka pāris punktu un atbalstu nesaņēmām. Spriedām, ko darīt – likvidēt piensaimniecību vai attīstīties un iegādāties slaukšanas robotus, jo izjūtam akūtu darbinieku trūkumu. Atbalstu saņēmām finanšu institūcijā Altum, kas mums izsniedza kredītu. Tā sanāca, ka atjaunojām fermu tikai par saviem līdzekļiem. Saglabājām veco karkasu, nomainījām jumtu, veicām iekšdarbus un ierīkojām guļvietas atbilstoši robota vajadzībām. Pakaišiem izmantojam kaļķu maisījumu, kuru kaisām govīm uz guļvietu matračiem.

Izmaksu ziņā sanāca, it kā būtu saņēmis ES atbalstu. Būvniecības darbi tika uzsākti 2018. gada rudenī un pabeigti 2019. gada pavasarī.

– Kāda ražotāja slaukšanas robotu izvēlējāties un kāpēc?
Vidmants: – Apskatījām vairāku ražotāju piedāvājumus, bet izvēlējāmies DeLaval robotu, jo mūsu novadā dzīvo šī uzņēmuma mehāniķis. Tāpēc domājām, ka būs nodrošināts savlaicīgs serviss. Turpinot sadarbību ar šo piegādātāju, iegādājāmies arī barošanas robotu, kas iet pa sliedēm un baro govis pēc noteikta grafika.

– Kā esat apmierināti ar šo slaukšanas iekārtu?
Vidmants: – No piesietās turēšanas uzreiz pārgājām uz robotiem. Pirms tam slaucām piena vadā un ārā gāja tikai tās, kurām paveicās, – cietstāvošās vai jaunās teles. Katru gadu 30 govis ganījās. Zemnieku grupai, kas pie mums bija atbraukusi, teicu – ja jums ir stipri nervi un pacietība, tad dariet to.

Tagad kūts ir sadalīta divos blokos, jo mums ir divi analogi slaukšanas roboti – vienam ir jāslauc 70 govis, otram – 50. Robota jauda ir atkarīga no izslaukuma, bet vidēji 70 govis var apkalpot. Ja viss ir kārtībā un nav slimu govju, pēc kurām jāmazgā vēl papildus, tas spēj apkalpot maksimāli paredzēto lopu skaitu – 70–75.

Kristaps: – Govis iet slaukties visu diennakti – vidēji 2.6 reizes. Kopumā robots strādā bez apstājas, tikai divas stundas dienā tam ir apkope. Dažreiz gadās kāda sīka ķibele, piemēram, slaukšanas stobriņš ierauj kādu netīrumu un tas nosprostojas, par ko atnāk ziņa uz telefonu. It kā sīkums, bet tas ir jārisina pat nakts vidū. Robots pēc vairākiem kritērijiem nosaka arī govju veselības stāvokli, meklēšanos un somatisko šūnu skaitu pienā. Šūnu noteicēju, kas nav lēts papildu aprīkojums, tomēr iesaku izvēlēties, jo tad problēmas var pamanīt laikus un tas atmaksājas.

– Vai robota dēļ nācās brāķēt daudz govju?
Vidmants: – Pirms tam somatisko šūnu dēļ brāķējām vairāk. Dažas vecākās govis, kuras ilgāk bija stāvējušas piesietajā turēšanā, kāju stīvuma vai klibuma dēļ nelabprāt gāja uz robotu. Tās mēs aizvedām atpakaļ uz piesietās turēšanas novietni, kur tās slauc, lai būtu piens teļiem.

Kristaps: –Šis ir jaunās paaudzes slaukšanas robots ar 3D kameru, kas noskenē jebkuru tesmeņa formu un prot uzlikt slaukšanas stobriņus, tāpēc tesmeņa formas vai pupu izvietojuma dēļ govis brāķēt nevajadzēja.

– Vai govis ātri pierada pie robota?
Vidmants: – Salīdzinoši ātri, jo bez pārejas posma no piesietās turēšanas nācās pāriet uz nepiesieto. Govis uzreiz tika pie brīvības un konfektēm robotā slaukšanas laikā. Lielākoties tās labprāt iet uz robotu slaukties, jādzen tikai dažas jaunās pirmpienītes. Citas ātrāk saprot, kas jādara, citām paiet pat mēnesis, līdz pierod.

Aizejot uz fermu vakarā, tur valda miers un klusums – dzird tikai robota dūkoņu.

Kristaps: – Govis ir tā pieradušas pie jaunajiem apstākļiem, ka ir pat neapmierinātas un var iebukņīt sānos, kad viņas traucē kūts uzkopšanas dienās.

– Kas rūpējas par ganāmpulka veselību?
Vidmants: – Esam noslēguši vienošanos ar vetārstu, kurš gan sēklo, gan ārstē govis, gan apkopj tām nagus. Sadarbojamies ar viņu jau ilgus gadus.

Saimniecībā ir jaunās paaudzes slaukšanas robots ar 3D kameru, kas noskenē jebkuras formas tesmeni.

– Vai dzīve kļuvusi vieglāka pēc slaukšanas robota uzstādīšanas?
Kristaps: – Daudzi saimnieki domā – iegādāšos slaukšanas robotu un pašam nekas vairs nebūs jādara. Saimniekam ir visam jāseko līdzi un jāanalizē dažādi rādītāji robota datorā, kā arī jārisina tehniskie jautājumi, jo ne vienmēr sauksi palīgā servisu. Viens gan ir skaidrs – robots vienmēr ir uz vietas, tas nedzer, nepīpē, neslimo utt. Un tas ir pozitīvi!

– Kā mainījušies izslaukumi?
Kristaps: – Pērn jau ar robotu izslaukumi pieauga līdz pat 8700 kg piena no govs laktācijas periodā, savukārt šogad esam sasnieguši jau 10 500. Somatisko šūnu skaits tagad ir 135, agrāk brīžiem pat bija virs 400, kas vēl ir norma. Tauku saturs pienā samazinās, jo pieaug izslaukumi.
Vidmants: – Galu galā šodien jau maksā par baltu pienu, nevis par taukiem.

– Kam pārdodat pienu?
Vidmants: – Pienu jau ilgus gadus realizējam Tukuma piena pārstrādes uzņēmumam. Savulaik pirka Zemgales piens, bet tas bankrotēja, un kopš tā laika esam uzticīgi tukumniekiem. Citi pārstrādātāji ir mēģinājuši mūs pārvilināt, ir bijušas pārrunas, bet tukumnieki īstajā brīdī noreaģē un pieliek kādu centu klāt, turklāt šo uzņēmumu jau zinām. Par pienu maksā divas reizes mēnesī, ir stabili ienākumi.

– Kāda pieredze ir ar barošanas robotu?
Kristaps: – Barošanas robotu iegādājāmies šovasar. Sākumā bija grūti, jo daudz kas nedarbojās, kā vajag. Vagons nevarēja pabraukt pa kūti, jo nebija pareizi pieslēgts. Tad arī traucēja atlikusī barība uz govju barošanas galda. Vēlāk gan visas problēmas atrisinājām, un tagad tas strādā lieliski. Robots brauc apmēram 12 reizes dienā pēc sastādīta grafika, govis noēd visu barību, ārā vairs neko nemetam – tas ir liels ieguvums.

Vidmants: – Ja iegādājies kādu ierīci, tad gribi, lai tā strādā, nevis stāv nolikta stūrī. Tā ieguldītā nauda nav maza, bankai procenti arī jāmaksā – nevari pateikt, ka maksāšu tad, kad robots sāks strādāt.

– Vai lopbarību gatavojat paši?
Vidmants: – Audzējam gan ziemas kviešus un rapšus, gan vasaras kultūras – miežus, auzas, durum jeb cieto graudu kviešus, kas šogad labi padevās un kam cena arī bija laba. Tos nākamgad plānoju audzēt vairāk. Govīm audzējam zālājus skābsienam un kukurūzu skābbarībai. To liekam gan tranšejās, gan tinam ruļļos teliņiem un jaunlopiem. Saimniecībā ir visa nepieciešamā tehnika augsnes apstrādei un lopbarības gatavošanai. Zāles pļaušanā un smacināšanā kooperējamies ar kaimiņu – viņš mums pļauj, savukārt mēs viņam smalcinām zāli un nopļaujam kukurūzu. Teliņiem savācam arī sienu. Spēkbarību barības mikserim iepērkam, kādreiz gan gatavojām paši.

– Pastāstiet par savu augkopības pieredzi.
Vidmants: – Apsaimniekojam ap 900 ha, no kuriem īpašumā ir 630 ha. Vieni no nedaudzajiem novadā nu jau trešo gadu esam pārgājuši uz tiešo sēju, turklāt ar labiem rezultātiem. Augsni nekustinām vispār – uz nopļauta lauka braucam ar sējmašīnu, pirms tam gan salmu ecēšas izkliedē un izpurina salmus. Tādā veidā pat diezgan sekmīgi sējam ziemājus pēc ziemājiem. Šogad iesējām ziemas kviešus un uzreiz nomiglojām ar glifosātu, kamēr nav izdīguši, nezāles gan jau bija nedaudz saaugušas – tagad lauks ir brūns ar zaļām strīpiņām. Sējot kviešus pēc kviešiem, atkarībā no tā, ir sadīguši sārņaugi vai nav, miglojam ar glifosātu gan pirms, gan pēc sēšanas. Pēc iesēšanas galvenais, lai iesētais augs nav sadīdzis. Pavasarī gan jālieto fungicīds. Rapšus tiešajā sējā sējam pēc kviešiem, tos miglojam ar rudens herbicīdiem. Rapšu lauks rudenī rugājos izskatās nepievilcīgs, bet ar katru dienu paliek skaistāks, un nākamajā rudenī nokuļam 4 t/ha. Neko īpaši nedarot, tikai iesējot un nokuļot, iegūstam 6–8 t/ha. Augu aizsardzības līdzekļi jālieto tāpat kā tradicionālajā sējā. Vairāk gan nav nepieciešams. Šogad mūsu pusē bija totāls sausums, tāpēc labākas kvalitātes graudi bija tieši agro kviešu šķirnēm, nokūlām ap 7 t/ha, parasti tās nav tik ražīgas. Vēlajām šķirnēm raža bija laba, 7–8 t/ha, bet nebija vajadzīgās tilpummasas, tāpēc graudi lielākoties aizgāja lopbarībai.

Vislabākie rezultāti tiešajā sējā ir pēc zālājiem, kurus pēc otrā pļāvuma mazliet ataudzējam un nomiglojam ar glifosātu, tad sējam ziemas kviešus. Augsni apstrādājam tikai pirms vasarāju sējas. Graudus realizējam AS Dobeles dzirnavnieks.

Barošanas robots.

– Kā sadalāt pienākumus?
Vidmants: – Īpaši nedalām. Dēls pabeidzis LLU zootehniķus, un es brīvprātīgi esmu pabīdījies no tiem lopkopības darbiem nost, tas tagad vairāk viņa lauciņš. Arī robotu apkalpošana. Viņš prot visu darīt – brauc arī ar traktoru, kombainu, zāles smalcinātāju, es savukārt vairāk pa fermu. Saimniecībā nodarbināti 10 strādnieki, pieci no tiem strādā fermā, pieci – augkopībā un ar traktoriem.

– Vai domājat par saimniecības attīstību?
Vidmants: – Mēs esam jaukta saimniecība, kur viena nozare pabalsta otru – šodien laba piena cena, rīt varbūt graudiem. Esam visu sakārtojuši, atliek tikai strādāt. Varbūt kādreiz iegādāsimies trešo robotu, vieta tam ir.

Lopbarību glabā gan tranšejās, gan tin ruļļos.