Saimnieks LV / 2023.gads (Marts)

Pilsētnieku ceļš uz laukiem un saimnieciskās darbības uzsākšana notiek ļoti atšķirīgi. Vienus aicina pienākums pret senču mantojumu, citiem svarīgs dabas tuvums, vēl kāds to pieņem kā izaicinājumu sava spītīgā rakstura dēļ. Dobeles novada Zebrenes pagasta Bukās Sandra Beijere un Arnis Kristapsons piena lopkopībai kā biznesam pievērsušies lēnām. Saimniecība dibināta 1993. gadā. Ģimene apkopj vairāk nekā 130 ha zemes, ko veido 23 ha meža ar vērtīgu biotopu un bioloģiskām pļavām. Ganāmpulkā ir 80 slaucamas govis, bet pavisam ir 140 dzīvnieki. Pakāpeniski pārbūvēta un modernizēta kūts. Pirms pāris gadiem fermā ierīkots arī slaukšanas robots. Jauktajā ganāmpulkā ir 5 šķirņu govis – Švice, Dānijas sarkanā, Latvijas zilā, Latvijas brūnā un, protams, Holšteinas šķirne. Vidējais izslaukums – virs 8000 kg.

No izklaides uz saimniekošanu
Kā jau rīdziniekam, Arnim Kristapsonam skolas un jaunības gados paticis kopā ar draugiem pavadīt brīvdienas un nedēļas nogales jaunajos mērnieku laikos atgūtajās vectēva mājās Lejas-Villikas. Vilinājusi daba un tuvējais Zebrus ezers. Kādu laiku māja nav bijusi pastāvīgi apdzīvota. Tad no Rīgas turp pārcēlusies Arņa mamma. Ar šodienas acīm raugoties, Arnis pārliecināts, ka tolaik tas bija īsts varoņdarbs. Viņa saglabāja mājas un ielika pamatus šodien modernizētajai saimniecībai. Tolaik daudziem, arī Annai Kristapsonei, bija pārliecība, ka laukos kūts nevar stāvēt tukša. Viņa iegādājās gotiņu un citus laukiem piederīgus mājdzīvniekus, un dzīve aizvien vairāk piepildījās ar darbiem un pienākumiem, kas Arni ievilka arvien vairāk. Vispirms bija jāsakārto īpašumtiesības, kas prasīja laiku un pacietību, sadarbojoties ar valsts iestādēm.

Pamazām Arnis piepirka zemi un paplašināja vectēva īpašumu. Arnis izvēlējies mācīties lauksaimniecības skolā Rīgā, kur varēja iegūt vairāku kategoriju autovadītāja un traktorista apliecības. Vēlāk iestājies Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (iepriekš – Latvijas Lauksaimniecības universitāte). Kādā draugu ballītē Arnis iepazinies ar Sandru. Viņa jau bija diplomēts filologs, taču skolotājas karjera nevilināja, un jau pēdējā kursā viņa sāka strādāt degvielas uzpildes stacijā Shell. Sandra atzīst, ka liktenīgā iepazīšanās viņas dzīvē ienesusi arī pretrunu: no vienas puses, attiecības ar Arni, no otras – radikālās pārmaiņas, rīdziniecei pārceļoties uz laukiem. Tēvs šādu soli nekādi nav varējis pieņemt. Draugi un kolēģi slēguši derības, cik ilgi viņa tur izturēs. “Jā, tas nebija viegli, uz lapiņas vilku plusus un mīnusus un skaitīju…” atceras Sandra. “Bet manī bija liela spītība – kā tad tie citi var apgūt un iemācīties lietas, bet es nevaru?!... Šobrīd tāda dzīvesvietas maiņa kļuvusi teju par modes lietu, ir daudz plašākas iespējas izvēlēties sev vispiemērotāko nodarbošanos. Nākamais pārbaudījums mūsu kopdzīvē bija kompromisa meklējumi par to, kur reāli dzīvot. Bukās, kā Arnis nokristīja savu zemnieku saimniecību, dzīvojamā telpa 2 ģimenēm, mums un Arņa vecākiem, bija par šauru, jo māja veca. Tā iegādājāmies dzīvokli Jaunpilī. Kādu laiku braukājām – es uz darbu Rīgā, bet Arnis uz Bukām saimniekot. Protams, arī man visas brīvdienas pagāja laukos. Līdzekļu necik, atgriešanos dzīvoklī dažkārt nācās atlikt, jo nebija naudas degvielai. Braukāšanu izturēju vairāk nekā 10 gadu. Piedzima un paaugās vecākā meita Madara, bet, kad pieteicās otrs bērns, Martiņa, nolēmu, ka nu gan kaut kas jāmaina. Pārcēlāmies uz Lejas-Villikām pavisam...

Pilnu rakstu lasiet Marta SAIMNIEKS LV numurā!