Saimnieks LV / 2024.gads (Novembris)

Sākt no mīnusiem, nevis nulles ir jāprot. Bez apņēmības un mērķtiecīguma neiztikt. ZS Birzes sākums bijis izaicinājumu pilns, tomēr jau vairāk nekā 30 gadus saimniecība ir spējusi darboties stabili. Lai arī kredītsaistības kādam šķiet kā slogs, saimniecības vadītājs Marats Upenieks ar sievu Elitu Upenieci to uztver ar smaidu, apzinoties, ka atbalsts reizēm ir nepieciešams. Lauksaimnieks un grāmatvede – ideāls salikums saimniecības vadīšanai. Šajā intervijā iepazīsti saimniecību, kas nebīstas saistību.

– Kāds ir saimniecības pirmsākums?
Marats: – Saimniecība reģistrēta 1992. gadā 16. jūnijā. Jau veselus 32 gadus darbojamies šajā nozarē, taču sākām vien ar 38 ha, ko iegādājāmies par sertifikātiem. Sākums nebija viegls, neko nesapratām. Turējām govis un cūkas, tagad cūkas palikušas vien hobija līmenī.
Elita: – Lauksaimniecības pasaulē ievadīja Marata tēvs, bija divas saimniecības. Kad viņš nomira, visu sākām apgūt pašu spēkiem. Kā mācējām, tā darījām.
Marats: – Tolaik – 1998. gadā mums pat mašīnas nebija, uz lauku un darbnīcām, kas atradās prāvu gabalu no saimniecības, gājām ar kājām. Tēvam saimniekošana padevās, tomēr pēdējos gados, pirms pārņēmām saimniekošanu, viņš sastapās ar grūtībām un iekūlās parādos.
Elita: – Teiksim tā – mēs sākām no mīnusiem, nevis no nulles. Ko nokūlām, to atdevām parādos.

– Kāda ir saistība ar mežsaimniecību?
Marats: – 1998. gadā iegādājāmies Husqvarna meža tehniku līzingā, uz šodienu mēs ne tikai sniedzam zāģēšanas pakalpojumus, bet arī kokmateriālu zāģēšanu un izvešanu, jo saimniecībā ir četri forvaderi un divi harvesteri, Mežsaimniecība ir papildu nozare saimniecībā. Vasarās četros no rīta cēlos zāģēt, bet pa dienu biju traktorā, sākumā mežā cīnījos viens. Ar laiku izaugām līdz brigādei, tāds arī tas sākums un turpinājums ir bijis ZS Birzes. Šobrīd sniedzam dažādus meža pakalpojumus, piemēram, Latvijas Valsts mežiem.
Elita: – Kamēr Marats dzīvojās pa mežu, es slaucu četras govis, kopu jaunlopus un cūkas. Sākumā izdzīvojām no piena naudām un bērnu pabalstiem. Kad piens sāka maksāt 5 centus, pateicu pietiek, jo viss balstījās uz roku darbu un process nebija viegls.

– Kā izdevās iegādāties pirmo tehniku?
Elita: – Pirmo traktoru ieguvām ar bankas palīdzību par 3000 EUR, tobrīd tā likās liela nauda un ilgi domāju, kā to atdosim. Vienu gadu palielinājās procentu maksa un nespējām segt iemaksu, tad ieradās banka un no lauka nocēla traktoru. Neko darīt – pirkām otrreiz! Ticiet vai nē, bet tas dārgums mums joprojām stāv tehnikas parkā – zelta vērtē. Jāsaka paldies kaimiņiem, kas toreiz darbos izpalīdzēja...

Pilnu rakstu lasiet novembra SAIMNIEKS LV numurā!